Intervija ar Elvitu Ruku, Mg. art, publicisti, Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) sabiedrisko attiecību speciālisti

Pēdējā laika aktualitāte ir runāt, apspriest vai vērtēt brīvību kā sajūtu, vārdu vai jēdzienu. Tai pašā laikā dažādu profesiju un sabiedrības grupu pārstāvju (juristus ieskaitot) sacītajā vīd pārliecība, ka pie mums Latvijā ir normatīvu, regulējumu un noteikumu pārbagātība. Vai var runāt par brīvību, ja ir pārlieku daudz priekšrakstu?

Brīvība rodas un dzīvo galvā – to sapratu jau kā bērns. Atceros savu literāro gaitu sākumu: pionieru pulciņā bija jāraksta dienasgrāmata. Tā bija līdzīga albumam, kur kaut ko vari ielīmēt, uzzīmēt un arī ierakstīt. Ķēros pie darba ar lielu pienākuma apziņu un… man iedeva paraugu, ko vērtējot, secināju: paraugā rakstītais ir skaisti meli. Taču rakstīt gribas, tas ir ļoti interesanti, bet... vai var to darīt un nemelot? Šķirstīju un domāju – man rāda, uzspiež kādu paraugu, bet var taču to viltīgi un gudri apiet! Jau toreiz sapratu, ka nedarīt ir vienkāršākais, bet tas nav domāts man. Kādi noteikumi ir, tiem piespēlē, bet brīvība, radošums saglabāsies un rakstītajā tiks ietverts. Protams, ar šādu pieredzi nav vērts lielīties un es to nestāstu kā atdarināšanas piemēru, bet… Mēs, “pionieru paaudze”, esam elastīgāki, negaidām brīvību no citiem un cenšamies to atrast paši sevī. Mums savulaik izveidojās vitāla imunitāte: “Pret stulbiem noteikumiem jāizturas ar zināmu pretestību un distanci!” Laika gaitā ar dažādiem noteikumiem esam “apauguši” un to apjoms jau vērtējams kā noteikumu džungļi… Var arī kaklu nolauzt! Mana pārliecība – ja noteikums kļūst svarīgāks par jēgu, katram cilvēkam atliek viņa personiskā izvēle – ciktāl tam var vai gribas ļauties.

Piemēram, 2011. gadā – 20 gadus pēc Padomju savienības sabrukuma, realizēju projektu “15 jukušas avis” – kā neatkarīga autore braukāju pa bijušo dzimteni, lai to iepazītu! Paradokss: ideoloģijas un stereotipu ziņā situācija bija līdzvērtīga – visu laiku ir kāds, kas cenšas ko iestāstīt, veido viedokli, grib, lai “parastais cilvēks” domā tieši tā un ne citādi… Pionieru gados man stāstīja, cik skaistā un brīnišķā zemē mēs dzīvojam, bet es to sev apkārt neredzēju un galu galā nepaspēju ieraudzīt… Kad lielvalsts sabruka, mums jau stāstīja, cik briesmīgā valstī mēs esam dzīvojuši, cik viss ir bijis šausmīgi un nepareizi…

Vismaz pēc 20 gadiem man gribējās to redzēt savām acīm. Tā sākās mani ceļojumi pa bijušajām padomju republikām. Tas gan ir cits stāsts.

Man personiski ļoti nepatīk, ja ar masu mediju starpniecību man vai citiem vēlas uzspiest kādu viedokli vai vērtējumu. Patlaban informācijas apjomā apmaldīties ir viegli, jo tās ir daudz. Bieži vien tā ir ļoti pavirša vai “uzpirkta”. Lasot, ne brīdi nedrīkst atslēgt iekšējo kontroles mehānismu, saprotot, vai publiskotais man ir svarīgs un vai tas ir “ņemams par pilnu”.

Brīvība ir izdarīt izvēli visā – darbos, domās, morāles principos. Tas ir neatkarīgi no valsts iekārtas, no politikas, tā būtu jābūt, bet…

Piemērs no dzīves, no kultūras mantojuma jomas. Zemgalē ir divi burvīgi objekti – Kaucmindes muiža, kur visi papīri ir kārtībā, bet muiža ir “nolaista līdz kliņķim”, un netālu, Skaistkalnes bijušais jezuītu klosteris, kur priesteris Andrejs Mediņš veido “jauno Kaucmindi”. Jā, viņam, enerģiskajam un trakajam, papīri nav prioritāte, viņam var “piesieties un piesieties”, bet izdarīts un paveikts ir tik daudz – Brukna, Bārbele, Kurmene, tagad arī Skaistkalne… Viss notiek un, par spīti šķēršļiem, arī dokumenti gada nogalē ir sakārtoti. Šis piemērs “uzdod jautājumu” – kas mums valstī ir svarīgāk – sekot pareizajiem papīriem vai tiekties uz rezultātu. Ļoti bieži birokrātiskā atrakstīšanās nenozīmē godprātīgi un ar jēgu paveiktu darbu.*

Turpinot par brīvību: kā cilvēks esmu visai nevadāma, taču uzskatu, ka kārtībai jābūt! Anarhija ilgtermiņā pie laba nenoved, normas dod rāmjus, kur brīvībai labāk izpausties. Jautājums par brīvību šobrīd un šolaik ir ļoti, ļoti būtisks! Te nav runa par patlaban “aktuālajiem” mutes aizsegiem vai nespēju ko iegādāties veikalā… Laika gaitā novazātais teiciens “garā brīvs” patiesībā ir būtiskākais. Nez, vai cilvēkam jelkad apkārt būs tādi apstākļi, ar kuriem viņš pilnībā būs apmierināts, bet, vai tāpēc pazaudēt individuālās brīvības sajūtu?

Kaucmindes piemērs ir gan ļoti skumjš, gan precīzs. Kā to vēstīt plašākai sabiedrībai, lai prasība pēc noteikumiem un dažādiem aprakstiem saruktu? Pie tam, ja sociālajos tīklos būs foto ar Kaucmindes muižas postažu, reakcija ir paredzama: “Ak, redziet, kā valsts nerūpējas par arhitektūras pieminekli!”

Kaucminde nav valsts īpašums. Tā ir arhitektūras piemineklis, tāpēc darbība tajā tiek kontrolēta un uzraudzīta. Taču, ja īpašnieks ilgstoši melo, ja nepilda solījumus un pat nepaņem valsts piešķirtos līdzekļus glābšanas darbiem, Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde (NKMP) var darīt tikai vienu – atbalsta vietā sākt sodīt! Tas arī šobrīd notiek. Kaucminde ir privātīpašums, kurā nav realizējušies ambiciozi plāni. Varbūt tā arī ir galvenā problēma – visu pakļaut naudai un komercijai. Ja vienīgā ideja ir pelņa, gribi vai negribi, tālu netikt. Piebildīšu, ka iracionālā līmenī ir skaidri redzams: ja ideja ir gaiša un pareiza, vajadzīgā nauda negaidīti “atrodas” vai tiek atrasta. Ja visu mēģina līdz sīkumam aplēst un izkalkulēt, pat laba iecere var neizdoties un bieži apraujas pusceļā.

Nebūšu barga: var nesanākt, var neizdoties, no neveiksmēm neviens nav pasargāts! Man, radošas profesijas pārstāvei, ir labi zināms, ko nozīmē finansējuma trūkums – daudzas labas ieceres netiek īstenotas. Taču biznesa cilvēkiem ir jādomā ar skaidru galvu, jāuzņemas saistības, ko var izpildīt. Kaucmindes muižas tagadējam saimniekam ir jāsarunājas, ne jāslēpjas vai jāizvairās – šī nav parasta ēka, bet sabiedrībai nozīmīgs simbols. Pret muižas īpašniekiem NKMP attieksme ir bijusi ļoti solīda, ar milzu uzticību un pretimnākšanu. Muižas glābšanai divas reizes tika piešķirts finansējums neatliekamajiem darbiem, trešo naudiņu īpašnieks nepaņēma... Tad sāka “klusēt” īpašnieka e-pasti un tālruņi, tika ignorētas sūtītās vēstules un tikšanās. Strupceļš. Jā, var nesanākt, var kļūdīties, bet situācija ir jāatrisina!

Bet, atgriežoties pie jautātā: 21. gadsimta klasika un modes tendence –  jebkas, ko darīs valsts iestāde vai iestādes darbinieks, būs slikti!

No publisko komentāru sērijas tas ir labi redzams. Es Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē, tolaik Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā, strādāju studiju laikā vairāk nekā pirms 20 gadiem, pērn šai iestādē atgriezos. Ja 90. gadu beigās sadarbība ar plašsaziņas līdzekļiem bija koleģiāla, patīkama un draudzīga, bija kopīgi mērķi un izpratne par sabiedrības labumu, šobrīd atmosfēra ir saspringta, nervoza, visu laiku “no kaut kā jāatšaudās…”, jātaisnojas. Ir tieksme uz tendenciozām ziņām, negatīvisma kults, atklāta vai slēpta agresivitāte. 90. gadi un šodiena – tās ir divas dažādas pasaules!

Ja mēs katrs personiski un individuāli veidojam valsti, kā to ļoti uzsver Egils Levits, kas, Jūsuprāt, ir tā “valsts, kas kaut ko nedara”. Tie nešaubīgi ir konkrēti cilvēki. Neseno (2018. gada) aktualitāti: VDK aģentu kartotēku daudzi uztvēra ļoti individuāli… Kolīdz runā par kaut ko nepadarītu – atskan vārds “valsts”…

Atbildē turēšos vairāk pie zemes. Lai cik likumu sacerētu un izdomātu, vienmēr būs un paliks t.s. “cilvēka faktors” gan ar “+”, gan “-“ zīmi. Ja kāds čīkst, ka apkārt viss ir slikti, jāsāk domāt par sevi – kas ar čīkstētāju notiek un kāpēc viņš tā domā. Ar viņu pašu kaut kas nav kārtībā.

Ja darba lietās cilvēkam pārlieku bieži gadās konfliktēt ar sirdsapziņu, vai situācijas ir citādi traumējošas vai traucējošas, varu ieteikt meklēt citu nodarbošanos.

Kā radošs cilvēks skatās uz citu “modes” tendenci: esmu cilvēks, kas saprot, ka man naudu vajag, no nekā tā nerodas, bet… man tuvumā es nevienam uzņēmējam strādāt neļaušu. Bez naudas, gribam vai nē, neiztikt, bet pelnīt to nav gana smalki. Ja citi vēlas strādāt, neļausim!

Jo vairāk cilvēki strādās un godīgi pelnīs naudu, jo visiem būs labāk. Tas ir skaidrs!

Doma par “lai strādā un pelna, bet citur” man ir “ļoti tuva” (skaidra un saprotama), jo tā ir par tuvredzību! Daudz problēmu rodas, ja cilvēkam ir tendence saskatīt tikai savas intereses, nereti – ļoti šauras, un vairāk neko.

Sāpīgs piemērs, kas man ir ļoti personisks, bet raksturo kopīgās tendences, ir Latvijas nolaidība pret savu vēsturi, konkrēti pret aviācijas mantojumu. Latvija ir man vienīgā zināmā valsts Eiropā, kur nav nacionālas nozīmes aviācijas muzeja! Mums ir ļoti bagāta aviācijas vēsture, mums ir izcili lidotāji un konstruktori, esam izveidojuši ne tikai Latvijas, bet lielā mērā arī Padomju savienības aviāciju… Saprotams, ka padomju laikos (tātad vismaz 50 gadus) šī tēma netika izcelta – proti – nebija nepieciešamības “Latvijas varoņu gēnu kustināt”, stāstīt, kas ir bijis, cik gudri un prasmīgi esam bijuši, ko esam ražojuši, cik spēcīga bijusi tautas aviācija, cik labi organizēta militārā…. 20. gadsimta dramatiskie politiskie notikumi deva milzu triecienu – mūsu pirmskara aviācijas nozares gudrie prāti vai nu tika nošauti jau 1941. gadā, vai 1944. gadā devās prom, vai tika iznīcināti padomju lēģeros pēc kara.

Lidošana kā jēdziens ir ļoti spēcīgs simbols un ietver arī gara vai domas “pacelšanos spārnos”, akcentē uzdrošināšanos un brīvību. Jā, tā ir visu augšupceļošo spēku sublimācija! Kas nelido, tie rāpo – divi pretpoli. Un, kas ir izsvītrots no tautas vēstures, tas nespēj iedvesmot. Tas nav godīgi! Esmu šo tēmu pētījusi, aizstāvot maģistra darbu muzeoloģijā,– “Latvijas aviācijas mantojums. Muzealizācijas potenciāls’’, ar pilnu pārliecību varu teikt, ka šīs tēmas noklusēšana traumē nācijas pašapziņu. Mēs neesam to pelnījuši! Kāpēc mūs grib padarīt par rāpuļiem?**

Latvijā vēl joprojām sveiks un vesels ir aviācijas simbols – Spilves lidosta – objekts, ko vajadzētu pielūgt kā Latvijas aviācijas šūpuli! Tas ir viens no pirmajiem lidlaukiem kādā Eiropas pilsētā un joprojām darbojas. Kāpēc Spilvē nav izveidots Latvijas aviācijas muzejs? Pieminētā tuvredzība un ar to saistītās kopsakarības: urķēšanās savos lauciņos un ne tālāk. Pašlabuma meklēšana, kurā pazūd lielās lietas, idejas, vērtības. Tēlaini sakot: “Pacelies (spārnos vai gaisa balonā, vai…) un paskaties uz situāciju no augšas!”

Lietuvā un Igaunijā aviācijas muzeju potenciāls ir izmantots pilnībā, to ir vairāki un tie ir lieliski, tie ietekmē sabiedrību uz labu. Zviedrijā ir 27 aviācijas muzeji, ar ko viņi ļoti lepojas idejiskā līmenī – “esam uz progresu un attīstību vērsta nācija”. Uz šāda fona Latvijā varam tikai kaunēties, lai gan vēsturiski tieši mēs esam lidotāju tauta! Kāpēc mēs par to klusējam? Kāpēc šo resursu neizmantojam?

Mēs, šīs idejas entuziasti, ar priekšlikumu savākt un apkopot izkliedēto (izmētāto) Latvijas aviācijas mantojumu un radīt pērli – muzeju Spilves lidostā, vērsāmies Aizsardzības, Satiksmes un Kultūras ministrijā, kā arī Rīgas Domē, jo ēka ir pašvaldības pārziņā. Tālāk sākās apburtais loks, jo katras ministrijas pārstāvji, runājot atsevišķi, jautājumu saprot, bet… tikai savā aspektā. Pirmā atbilde vienmēr ir atbalstoša: “To vajag!” Bet… mēs nevaram to, to un šo, un vēl kaut ko, jo tas nav mūsu pārziņā… Labi, saprotam, bet vai ir kaut kas, ko jūs tomēr varat? Atbilde nav skaidra…

Pirms Covid19, vēl 2020. gada sākumā aviācija bija gana plaukstoša nozare. Kad vērsāmies pie nozares uzņēmumiem, atbilde priecēja: “Jā, mēs to gribam!” Bet… ir tāds ierobežojums un šāds noteikums, un… likums, un tas mums aizliedz to, neļauj šo… Gribam šo ideju atbalstīt, saprotam, ka tas ir nozares morālais pienākums, bet piešķirt nevaram. Pretkorupcija…

Tas, diemžēl, raksturo situāciju Latvijā – likumu ir daudz, nereti tie ir pretrunā cits citam, nereti tie sasien rokas darbam un rīcībai.

Kāda būtu izeja? Acīmredzot, ir vajadzīgs speciāls likums, ja jau neviena ministrija savas kompetences ietvaros nevar izveidot nacionālas nozīmes aviācijas muzeju un neļaut iet bojā unikālam piemineklim! 2020. gada nogalē mēs, četras sabiedriskās organizācijas (Biedrība “Latvijas Aviācijas muzejs “Spilve””, Latvijas Aviācijas asociācija, Latvijas Aeroklubs un Mākslinieku savienība), uzrakstījām vēstuli Valsts Prezidentam un Saeimai, norādot, ka šai lietai un situācijai nepieciešama kompleksa uzmanība un risinājums, jo pašreizējie tiesību akti nepieciešamo neļauj realizēt. Tuvredzība un kopskats ir ļoti tālu viens no otra!

Papildinot stāstu, ilustrēšu šaurā skatījuma attēlu: Latvijā vajag ekonomiku un vajag pārtiku, bet… cūku vai vistu audzētava manā pagastā vai man kaimiņos nebūs! Lai tā ir citur!

Mums vajag Aviācijas muzeju, bet to lai organizē “cita” ministrija!

Esat daudz ceļojusi. Pēdējā laikā ir dīvaina vēlme Latvijā dažādos veidos ienest citu pasaules daļu problēmas. Cik korekti ir salīdzināt Latviju un Indiju un akcentēt vides problēmas, aizmirstot tradīcijas, pārapdzīvotību un…?

Indijā viesojos 2019. gada decembrī, kad tur ritēja milzu kampaņa – “Indija būs tīrākā valsts pasaulē”. Situācija tur noteikti uzlabojas.

Kur patiesi esmu redzējusi īstu elli attieksmē pret vidi? Āfrikā! Precīzāk, Rietumāfrikā, Beninā. Bija skaists plāns iepazīt Āfrikas Rietumu krastu, kas pēc Gambijas apmeklējuma ļoti bija iepaticies. Jā, īpaši vilināja okeāns! Pie fakta, ka Āfrikas pludmale ārpus kūrortiem ir milzu miskaste, ceļojumu laikā jau biju pieradusi, taču Benina pārspēja visu. Tās galvaspilsētā kādu skatu redzēju vienīgo reizi un “dzīvajā”. Nelielās valsts piekrastē okeāns tapis par kuģu vraku izgāztuvi. Viss ūdens klajs līdz apvārsnim bija pilns ar sarūsējušiem tankeriem, kuģiem, dažādiem milzīgiem monstriem… Tos redzot, tapa patiesi baisi.

Pēc pirmās iegūtās augstākās izglītības esmu mākslas vēsturniece, ilgi strādāju par izstāžu recenzenti, kādreiz ar laikmetīgo mākslu biju ļoti aizrāvusies, līdz nolēmu no tās distancēties. (Kaut kas tajā apnika un izsmēla, nereti šī māksla sajūsminās pati par sevi, tomēr gadās izcili darbi ar spēcīgu ietekmi.) Šogad pasākumā SurvivalKit bija iekļauts videodarbs, kur rādīja, kā Ņujorkas pazemes vilciena (metro) vagonus ar kuģi transportē un izgāž okeānā. Video bija ļoti skaisti filmēts, sākot ar to, kā vilcieni trauc ierastajā maršrutā, un tad tikpat skaisti vagons pēc vagona no kravas kuģa daiļi grimst okeāna dzelmē – desmitiem, simtiem, pieplūst ar ūdeni, pa deformētajiem vagoniem peld krāšņas zivis, brīnās… Skats “gāja caur kauliem”! Tā ir neatgriezeniska vides traģēdija! Un šis videodarbs man atsauca atmiņā Beninas piekrastē redzētos sarūsējušos kuģus. Baisi! Turklāt, ne jau Benina tur nogādā savu veco floti – sarūsējušie vraki turp ceļo no visas pasaules.

Daudzas lietas tiek sāktas ar domu palīdzēt Āfrikai vai Dienvidaustrumāzijai, vai… Galu galā risinājumi nez kālab koncentrējas Eiropā…

Ir redzams, cik plēsonīgi tas notiek! Runas par palīdzību tiek izmantotas arī negodīgi.

Fiziskā sakārtotība varbūt Eiropā ir, bet arī šai pasaules daļai būtu biežāk jāpaklusē un jāpadomā, kas notiek, kas tiek darīts, kas... Runājot par garīgām vērtībām, par “pārdemokratizēšanos”, man personiski sabiedrības tradicionālās vērtības, ieskaitot reliģijas un dzīvesveidu, šķiet tuvākas. Demokrātija un Eiropa ir sevi gana diskreditējušas, mēģinot uzspiest vai uztiept savu vienīgo pareizo viedokli: “Mēs! Mēs brauksim un mācīsim, kā citiem būs dzīvot.”

Individuāli mēs varam un ir pat nepieciešams uz notiekošo skatīties ar ironiju (vēlams labvēlīgu un labdabīgu). Mākslinieki to var atļauties. Piemēram, kā var nesmieties, kad eiropieši brauc uz Āfriku mācīt futbolspēli? Uz kontinentu, kur puikas ar futbolu nāk pasaulē…

Vārda “padomju” lietošana – vietā un nevietā, saprotot un nejēdzot, nereti to jaucot ar ikdienišķu īpašības vārdu “slikts”. Piemēram, nevis tu slikti rīkojies, bet tu rīkojies padomiski…

Šobrīd ar šo vārdu spekulē, jo mūsu vidū ir gana daudz jaunu cilvēku, kas šos laikus nav piedzīvojuši. Kad par tiem laikiem top mākslas darbi vai risinās sarunas, nereti parādās tikai negatīvi stereotipi: viss bija briesmīgi! Nejutām smaržas, bijām nospiesti… Kāpēc cilvēku galvās tiek iepotēti šādi vienpusēji murgi? Dzīve tāpat ritēja, vitāla un īsta, tikai dekorācijas bija citas un tām vajadzēja pielāgoties. Bija jomas, kur dzīve bija pat tīrāka un saprotamāka. Es runāju par dzīvi, ne politiku!

“Zaļš un zaļais”

Ar “zaļo būšanu” esmu piedzimusi – uzaugu mežā! Mans tēvs bija mežinieks pēc būtības un vadīja medību kolektīvu. Ļoti agri sapratu, kā dabā viss ir iekārtots, kāda ir loģiskā lietu kārtība. Nejūtu nekādu pretestību gaļas ēšanai vai labi pašūta kažoka valkāšanai. Ar dabu nepieciešams būt saprātīgās, cieņas pilnās attiecībās. Tas nenozīmē, ka mēs aiz uzspēlēta zaļuma tagad nedarīsim to vai šo. Kamēr “zaļais” nav nonācis politikā, ir labi! Tikko parādās intereses, viss sapiņķējas, un lieta var tapt netīra. Diemžēl, daudz kas ir sapinies! Zaļi domāt ir godīgi izturēties pret dabu. Strādājošajiem nepieciešama zināma godbijība pret vidi. Ceļojot, esmu redzējusi daudzas vietas, kur nācies domāt – vai cilvēks šo zemi ir pelnījis, ja šādi pret to izturas. Triviāli uzskati vēstī: “zaļais ir iepirkties kādā zaļā veikalā un pret kaut ko iebilst”, bet tas ir pagalam virspusēji.

Bļāvēju par zaļām lietām ir savairojies gana daudz. Es īpaši neklausos, jo viedoklim ir vajadzīga dziļāka analīze. Tomēr ticu, ka ir viedi un gudri cilvēki, kuros ieklausīties būtu vērts.
* Par Kaucmindes muižas problēmu sīkāk iespējams izlasīt:
https://m.diena.lv/raksts/sestdiena/tuvplana/starp-divam-kaucmindem-14254979
** Par Latvijas aviācijas vēstures jautājumiem var lasīt:
https://www.diena.lv/raksts/sestdiena/tuvplana/virs-ar-dzelzs-putniem-14255693
Izmantotas Elvitas Rukas un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas