Ar Uldi Biķi, trīs bērnu tēvu, zemes īpašnieku sestajā paaudzē un vienu no Latvijas meža nozarē strādājošajiem runājām par cilvēka ikdienas interesēm, priekšvēlēšanu solījumiem, mežsaimniecību, investīcijām un kompetentu līderu vietu un nozīmi Latvijas nākotnē.

Ja es esmu algots darbinieks, man svarīga ir alga, rēķinu apmaksa un manu bērnu nākotne. Kāpēc man vajadzētu domāt par plašāku (pārnozaru) skatījumu uz dažādām lietām un norisēm?

Tāpēc, ka ikdienā visas nozares ir cieši saistītas pat, ja to nemanām. Alga ir atkarīga no darbavietas, darbavieta — no uzņēmuma spējas pārdot un attīstīties. Rēķinus ietekmē enerģētika, mājokļa cenu — būvniecība, bērnu iespējas — izglītība.

Ja katra ministrija šauri redz tikai savu uzdevumu un tai uzticētos pienākumus, cilvēks var palikt starp šīm robežām. Pārnozaru skatījums būtībā nozīmē ļoti vienkāršu lietu: pirms lemt, saprast, kā šis lēmums ietekmēs cilvēka (vai cilvēku) dzīvi kopumā.

Pirms vēlēšanām visi sola labākas algas, pieejamus mājokļus un stipru valsti. Kāpēc ar solījumiem nepietiek?

Ik solījumam vajadzīgs segums – praktisks, finansiāls, saprātīgs, reāls. Ja vēlamies lielākas algas, jāspēj radīt lielāku vērtību. Ja gribam labākus publiskos pakalpojumus, jābūt sekmīgai saimnieciskai darbībai, kas tos finansē.

No politiķa (esošā vai topošā) es gribētu dzirdēt trīs lietas: ko viņš piedāvā, kā šis piedāvājums darbosies un no kurienes būs nauda piedāvājuma realizēšanai. Vēlētājs nav jāpārliecina ar skaļu teikumu vai saukli vien, viņam jādod skaidra iespēja saprast piedāvājuma sekas, arī neērtās.

Diskusijās par un ap mežsaimniecību dzirdam: cirst vajag mazāk, bet no koka būvēt vairāk. Skan absurdi...

Absurds sākas, kad abus šos saukļus pasniedz kā gatavu plānu un nerēķina, kā tos savienot. Koka ēkai vajag koksni. Ja vēlamies būvniecībā izmantot vairāk koka un vienlaikus samazināt koksnes ieguvi, skaidri jāpasaka, kā to panāksim.

Varam koksni izmantot lietderīgāk, samazināt tās zudumus, vairāk pārstrādāt un atkārtoti izmantot materiālus. Protams, tas ir iespējams, bet šo iespēju apjoms ir jāaprēķina. Nedrīkst aizmirst arī importu un tā ietekmi. Vēlētājam pienākas zināt vairāk par diviem skaistiem, savstarpēji nesaderīgiem, lai varbūt skaistiem solījumiem.

Vai aicinājums cirst mazāk ir nesaprotams? Cilvēki grib saglabāt mežu.

Protams, ir saprotams. Arī es gribu, lai mani bērni un mazbērni dzīvotu Latvijā ar veseliem mežiem un tieši tāpēc mums nepieciešama skaidra ilgtermiņa zemes politika. Vispirms jāvienojas, kādu vietu katrai teritorijai paredzam: kur galvenais mērķis ir dabas vērtību saglabāšana, kur — mežsaimniecība un koksnes ieguve, kur iespējams savienot vairākas funkcijas.

Tā ir zemes izmantošanas stratifikācija — teritoriju sadalīšana pēc to mērķa. Zemes izmantošanai jābūt skaidri definētai, tai jāatbilst apsaimniekošanas noteikumiem un sasniedzamajiem rezultātiem. Dabas aizsardzības teritorijās jābūt pilnīgi skaidram, ko aizsargājam, kāpēc aizsargājam un kā novērtēsim rezultātu. Saimnieciskajās teritorijās jābūt iespējai atbildīgi un produktīvi saimniekot, atjaunot mežu un ieguldīt tā nākotnes vērtībā. Savukārt, kur mērķus apvienojam, jānosaka, kā tos saskaņosim un kur būs robežas.

Šāda skaidrība ir vajadzīga gan sabiedrībai, gan zemes īpašniekam un uzņēmējam. Mežu audzēšana un ražotņu attīstība prasa ilgtermiņa ieguldījumus. Lai cilvēks varētu uzkrāt kapitālu, investēt un ieviest jaunas tehnoloģijas, viņam jāspēj ilgtermiņā plānot, kā zemi un tās resursus drīkstēs izmantot. Ja sabiedrības kopīgo mērķu dēļ nosakām saimnieciskās darbības ierobežojumus, jāvienojas (ne tikai jāspriež, ka vajadzētu) par taisnīgu kompensāciju un tās finansējumu.

Mežs ir gan dabas vērtība, gan resurss, gan daudzu cilvēku darbavieta. Atbildīga politika šīs vajadzības vērtē kopā un nosaka skaidrus zemes izmantošanas mērķus, lai varam pamatoti diskutēt, kur un cik cirst, ko saglabāt un kādu vērtību radīt. Strīds kļūst bezjēdzīgs, ja vieni oponentus nosauc par postītājiem, bet otri — par attīstības pretiniekiem.

Es strādāju par noteiktu algu. Kāpēc man būtu jāuztraucas, vai uzņēmums uzkrāj aktīvus un kapitālu?

Uzņēmuma spēja ieguldīt un attīstīties ietekmē arī šīs darbavietas nākotni. Uzkrāti līdzekļi, ražotnes, iekārtas un citi aktīvi dod stipru pamatu attīstībai un palīdz pārdzīvot grūtākus laikus.

Ja visu nopelnīto iztērējam šodien, rītdienas ieguldījumiem paliek mazāk iespēju. Uzņēmuma izaugsmi jājūt arī darbiniekam — darba apstākļos, prasmēs un atalgojumā. Ir pamatoti jautāt, kā uzņēmuma panākumi uzlabo to cilvēku dzīvi, kuri šos panākumus rada.

Politiķi saka: vajag inovācijas un produktus ar lielāku pievienoto vērtību. Vai tas ir sarežģīti?

Sarežģīts ir ceļš no ieceres līdz produktam, kuru kāds ir vai būs gatavs pirkt. Tam vajag cilvēkus, pētniecību, iekārtas, izmēģinājumus un laiku. Daļa mēģinājumu neizdosies, un tas ir jāpārdzīvo un skaidri jāsaprot.

Ja gribam no koksnes iegūt sarežģītākus un vērtīgākus produktus, uzņēmumiem jāspēj investēt. Jābūt saprotamai ilgtermiņa politikai par resursu pieejamību. Ar aicinājumu “Zaļo gaismu inovācijām!” nepietiek. Jārada apstākļi, kuros cilvēki var riskēt un savu ieceri īstenot.

Kā meža nozares pārstāvis, jūs noteikti aizstāvat nozares intereses. Kāpēc lasītājam jums uzticēties?

Tas ir tiešs un godīgs jautājums. Es strādāju meža nozarē, man ir savs skatījums un intereses, kas ir atklāti jāpauž. Mani argumenti jāvērtē tikpat kritiski kā politiķu, vides organizāciju vai citu uzņēmēju argumenti.

Uzticēšanos nevar pieprasīt amata vai pieredzes dēļ. Tā jānopelna ar pārbaudāmiem datiem, skaidriem pieņēmumiem un gatavību atbildēt uz sarežģītiem jautājumiem. Kopējais labums rodas, kad spējam savas intereses samērot ar visas sabiedrības vajadzībām.

Jūs aicināt cienīt kompetenci, bet kļūdās pat eksperti. Vai tos drīkst kritizēt?

Ekspertus var un vajag kritizēt un iztaujāt. Jāinteresējas, kādos datos balstīti secinājumi, kas nav tapis zināms un kādi ir iespējamie riski. Kompetence neatbrīvo no atbildības.

Problēma sākas, kad argumenta vietā uzbrūk cilvēkam un viņa zināšanas pasniedz kā iemeslu aizdomām. Tā no publiskās sarunas varam aizbiedēt tieši tos, kuru pieredze mums vajadzīga. Demokrātijā nepieciešama gan brīva kritika, gan spēja uzklausīt pamatotu atbildi — arī tad, ja tā neatbilst mūsu sākotnējam viedoklim vai skatījumam.

Pirms sarunas sākuma, lietojāt vārdu “elitocīds”. Kā to saprast cilvēkam, kurš ikdienā ar šādiem jēdzieniem nesaskaras?

Ar elitocīdu šajā sarunā saprotu kompetentu un sabiedrībai nozīmīgu cilvēku sistemātisku un teju nepārtrauktu diskreditēšanu, viņu autoritātes graušanu un izstumšanu no publiskās dzīves. Cilvēka darbs un lēmumi netiek godprātīgi izvērtēti — to vietā tiek izmantoti nepārbaudīti apgalvojumi, sagrozīti fakti, personiski uzbrukumi vai dažādas manipulācijas. Šis pēdējā laikā labi redzamais process ir jānosauc vārdā, lai mēs ik reizi to spētu atpazīt un par to diskutēt.

Piemēram, diskusija par seno priežu nociršanu Rucavas apkaimē. Vecuma noteikšana katram kokam ar urbumu pirms mežizstrādes nebūtu praktisks risinājums. Arī operatoram no harvestera kabīnes pēc stumbra diametra vien nevar prasīt droši noteikt koka vecumu. Tālab jānoskaidro, kā cirsma tika sagatavota, kādi dati par dabas vērtībām bija pieejami un kādus norādījumus saņēma mežizstrādes operators. Ja šo jautājumu vietā bez pierādījumiem (kas, diemžēl, ir ierasta lieta) sākam nomelnot mežsaimniekus, zinātniekus vai dabas aizsardzības speciālistus, mēs zaudējam iespēju saprast notikušo. Atšķirīgs profesionāls viedoklis nedrīkst kļūt par iemeslu cilvēka diskreditēšanai. Pārkāpumi jāizmeklē un atbildība jānosaka, to balstoties skaidros faktos. Dabas vērtību apzināšanai, teritoriju izmantošanas mērķiem un saglabājamo koku norādīšanai jābūt daļai no plānošanas pirms ciršanas. Savstarpēji apvainojumi šo darbu neaizstāj.

Tas, protams, nenozīmē, ka cilvēki ar lielāku pieredzi, ietekmi vai atbildību būtu pasargāti no kritikas. Tieši pretēji — viņu lēmumi ir rūpīgi jāvērtē. Godīga kritika gan balstās faktos un argumentos, tā attiecas uz konkrētu rīcību, lēmumu vai tā sekām.

Nepamatota reputācijas graušana ir cita lieta. Ja cilvēku cenšas apklusināt vai izstumt no kādas sfēras vai kāda loka, uzmanība no jautājuma būtības tiek pārcelta uz konkrēto personu. Mēs nerēķinām, ko piedāvātais lēmums dos sabiedrībai un kādi būs zaudējumi, toties tērējam spēkus savstarpējai cīņai, kamēr risināmais jautājums (kas bieži vien ir ļoti aktuāls un prasa tūlītēju rīcību) paliek neatrisināts.

Ar vārdu “elite” es saprotu cilvēkus, kuri ar savām zināšanām, pieredzi un atbildību dod nozīmīgu ieguldījumu sabiedrībā. Tie var būt skolotāji, zinātnieki, ārsti, uzņēmēji, inženieri, valsts pārvaldes profesionāļi vai pilsoniskās sabiedrības līderi. Viņu vērtību nosaka paveiktais darbs, nevis piederība slēgtai vai privileģētai grupai. Šīs zināšanas un pieredze ir uzkrātas daudzu gadu laikā un valstij jāspēj tās izmantot un nodot tālāk nākamajām paaudzēm. Diemžēl, bieži redzam, ka tieši no valsts institūciju puses reālas rīcības nav. Cilvēks ir svarīgs skaisti noformētos ilgtermiņa dokumentos, ne “dzīvē vai dabā”.

Strīdi par idejām, naudu un projektiem ir normāla demokrātijas ikdiena. Kurā brīdī konkurence pārvēršas savstarpējā ķīviņā vai vēlmē iznīcināt konkurentu?

Konkurence un kritika ir vajadzīgas, lai mēs tiktu pie labākajiem risinājumiem. Robeža tiek pārkāpta brīdī, kad vēlme uzvarēt kļūst svarīgāka par godīgumu un kad vēlme diskreditēt cilvēku kļūst par mērķi, nereti fanātisku. Šāda cīņa par ideju vai projektu sāk graut spēju kopīgi strādāt valsts attīstībai.

Piemēram, ir divas valsts institūcijas, kuras piedāvā atšķirīgus Latvijas attīstības plānus un pretendē uz ierobežotu publisko finansējumu. Vienas projekts ir labāk sagatavots, ar skaidrāk pamatotiem ieguvumiem un īstenošanas scenāriju, savukārt, otras institūcijas pārstāvji un viņu atbalstītāji sāk izplatīt nepārbaudītus apgalvojumus par konkurējošā projekta vadītāja interesēm, sakariem vai nodomiem. Ja projektu izmaksu, ieguvumu un risku salīdzināšanu aizstāj personiska nomelnošana, var tikt atbalstīts projekts, kura aizstāvji bijuši ietekmīgāki publiskajā cīņā, nevis tas, kurš valstij dotu lielāku labumu. Tā mēs riskējam zaudēt gan sabiedrības naudu un attīstības iespējas, gan kompetentus cilvēkus valsts pārvaldē.

Tā notiek, ja apzināti sagroza faktus, izplata nepārbaudītus apgalvojumus, kādam piedēvē nepierādītus nodomus vai saziņā izmanto personiskus apvainojumus. Vēl sliktāk, ja politiskā vai administratīvā ietekme tiek izmantota, lai otram liegtu godīgi piedalīties diskusijā vai konkurēt.

Par valsts finansējumu un projektiem ir jākonkurē ar labāku piedāvājumu, skaidriem un caurskatāmiem kritērijiem un pierādāmu sabiedrisko labumu. Atšķirīgi redzējumi par Latvijas nākotni ir vajadzīgi, bet cīņā par idejām, finansējumu vai ietekmi nekad nedrīkst pazaudēt ētikas un morāles principus: godīgumu, cieņu pret cilvēku un atbildību par savu rīcību. Pat pamatotas domstarpības nedod tiesības izplatīt nepatiesu informāciju vai iznīcināt cilvēka reputāciju. Valstiskā atbildība prasa domāt, ko mūsu (vai “mana”) uzvara vai zaudējums nozīmēs Latvijai kopumā.

Vai sabiedrība var panākt, ka spēcīgi un kompetenti cilvēki vairs nevēlas uzņemties atbildību?

Jā, un te jāvērtē ilgtermiņa sekas! Ja par personisko iniciatīvu un atbildības uzņemšanos cilvēks saņem nemitīgus personiskus uzbrukumus, saprotot, ka klusēšana un izvairīšanās no lēmumiem kļūst par drošāku izvēli, viņš var lemt neiesaistīties. Tieši tā sabiedrība pati pietiekami mērķtiecīgi rada apstākļus, kuros zaudē profesionālus cilvēkus, kas varētu vadīt sarežģītus procesus un uzņemties atbildību par rezultātu.

Iedomāsimies, teiksim, pašvaldības vadītāju, kurš ķēries pie vietējās skolas ēkas atjaunošanas. Projekts ir sarežģīts, tā īstenošanas laikā darbi kavējas, par ko viņš publiski uzņemas atbildību. Tā vietā, lai vērtētu, kas izraisījis problēmas un kā tās novērst, pašvaldības vadītāju sociālajos tīklos pasludina par “nespējīgu” un “korumpētu”, neesot nekādiem pierādījumiem. Redzot notiekošo, arī citi profesionāļi var pietiekami droši secināt, ka labāk nedarīt... Bet – jāatceras, ka skola joprojām ir jāatjauno un kādam tas būs jādara. Kurš to vēlēsies?

Problēmsituācijas bieži vien sākas ikdienišķi. Vai mēs pārbaudām apsūdzību vai informāciju, pirms izplatām tālāk? Vai nošķiram (vai spējam to darīt) faktus no pieņēmumiem? Vai protam atzīt cita panākumus, ja nepiekrītam viņa uzskatiem? Vai ļaujam cilvēkam atzīt kļūdu un to labot?

Jāatceras, ka publiska ietekme nozīmē lielāku atbildību. Kompetence un iepriekšējie sasniegumi nevienu neatbrīvo no pienākuma rīkoties godīgi un ievērot likumu. Atbildība jānosaka, balstoties pierādījumos un taisnīgā procesā, nevis kolektīvā nosodījumā vai pūļa emocijās.

Ja savstarpējā cīņā izstumjam cilvēkus, kuri spēj vadīt, radīt un uzņemties atbildību, sekas izjūt visa valsts. Mēs zaudējam noteiktas zināšanas un pieredzi, un reizē ar tām arī spēju īstenot projektus, piesaistīt finansējumu un sagatavot nākamos profesionāļus. Tas viss prasa gadus, kāpēc elitocīds ir jāapspriež arī kā valsts ilgtermiņa attīstības jautājums.

Kā aizstāvēt kompetentus līderus, vienlaikus nepieļaujot patvaļu vai privilēģijas?

Vienādi un skaidri noteikumi visiem, pamatoti lēmumi, caurskatāms finansējums, interešu konflikti — atklāti, pārkāpumi — objektīvi izvērtēti un atbilstoši novērsti vai sodīti (ja nepieciešams). Sasniegumi nevienu neatbrīvo no šīm prasībām.

Iedomāsimies uzņēmuma vadītāju, kurš veiksmīgi attīstījis ražotni un radījis simtiem darbavietu un kas vēlas saņemt publisku līdzfinansējumu jaunas tehnoloģijas ieviešanai. Iepriekšējā pieredze nedrīkst nedz garantēt finansējumu, nedz būt iemesls projekta noraidīšanai. Fakts, ka uzņēmējs ir ietekmīgs vai publiski neērts, nedrīkst būt vērtēšanas mēraukla. Projekts jāvērtē pēc vienādiem, iepriekš zināmiem kritērijiem, lēmumam jābūt skaidram, pamatotam un pārbaudāmam. Tā vienlaikus gan aizsargājam sabiedrības naudu, gan saglabājam iespēju ieguldīt attīstībā.

Arī apsūdzības, ja tādas ir, jābalsta pārbaudāmos faktos. Nepopulārs lēmums nav pārkāpums. Atšķirīgs redzējums par valsts nākotni nav nodevība. Asa kritika, ja tā ir argumentēta, godprātīga un vērsta uz konkrētas rīcības vai lēmuma izvērtēšanu, nav elitocīds.

Mums vajadzīga politiskā un sabiedriskā kultūra, kurā spējam asi diskutēt par idejām, finansējumu un valsts nākotni, prasot atbildību un saglabājot cieņu pret cilvēku. Valstiskuma pamatā ir apziņa, ka Latvija ir mūsu kopīga atbildība. Arī pēc strīda jāspēj kopā strādāt un īstenot idejas, kas vairo sabiedrības labklājību un drošību.

Ja savas personiskās uzvaras vārdā graujam uzticēšanos, profesionalitāti un sadarbību, sekas nav prognozējamas. Tā mēs vājinām valsts spēju uzkrāt zināšanas un kapitālu, investēt un radīt jaunas iespējas. Tieši tāpēc par elitocīdu ir jārunā sabiedrībā — lai spētu to atpazīt un nepieļaut, ka savstarpējā cīņā zaudējam cilvēkus un to potenciālu, no kura atkarīga Latvijas nākotne.

Jūs piedāvājat valsts finansētu analītisko centru. Vai tā nebūs vēl viena iestāde par nodokļu maksātāju naudu?

Tāds risks ir, tāpēc centram jābūt ar skaidru uzdevumu un izmērāmu lietderību. Tā darbā vajadzētu apvienot universitāšu, pētnieku un neatkarīgu domnīcu kompetenci, lai plašāk vērtētu nozīmīgu lēmumu sekas.

Piemēram, priekšlikumi meža politikai jāvērtē kopā ar ietekmi uz dabu, darbavietām, mājokļiem, reģionu attīstītību, eksportu un investīcijām. Pētījumiem, metodēm un finansējumam jābūt publiskiem. Šādam centram jāpalīdz pārbaudīt politiķu piedāvājumus, un tā neatkarība no partiju interesēm ir būtiska.

Ko vēlētājam īsi pirms vēlēšanām prasīt politiķim?

Prasiet izskaidrot, kā viņa solījumi “turas kopā”. Ja sola vairāk koka ēku — kur ņems koksni? Ja sola lielākas algas — kāda būs uzņēmumu spēja tās maksāt? Ja sola inovācijas — kas ieguldīs un riskēs? Ja sola stingrāku dabas aizsardzību — kādi būs rezultāti un kas par to maksās?

Es gribētu balsot par cilvēkiem, kuri spēj atbildēt un atzīt arī sarežģītas izvēles. Latvijai vajadzīgi kopīgi mērķi un spēja tos īstenot. Mūsu bērnu nākotne ir krietni ilgāka un nozīmīgāka par vienu priekšvēlēšanu kampaņu.