Domājot par uzņēmējdarbību Latvijas neatkarības gados, bija laiks, kad skaļāk uzsvēra uzņēmēja prasmi pareizi rēķināt; krietni vēlāk izskanēja aicinājums uzņēmējdarbību dažādot (diversificēt), kam sekoja dažādas krīzes. Pēdējos gados, sākot ar Covid-19 posmu, karu Ukrainā, Eiropas Savienības institūciju gaiteņos izdomātiem noteikumiem, turpinot ar ASV un Irānas konfliktu, jāsecina, ka uzņēmējam īstu “miera laiku”, kad domāt var tikai par darbu un attīstību, nav bijis. Kas tev pašam patlaban šķiet svarīgākais?
Domāju, katra uzņēmēja stāsts ir atšķirīgs, proti, cik uzņēmēju, tik stāstu; vienam trūkst izdevīgu kredītu, vienam – tirgu, citam labu darbinieku. Man pilnīgi noteikti pietrūkst ģeopolitiskās stabilitātes, kas tieši man ir ļoti būtiska. Piebildīšu – sarunās ar citiem uzņēmējiem nereti secinu, ka daudziem ģeopolitika ir mazsvarīga, jo gana bieži dzirdu: “Ko tu raizējies? Liecies mierā! Viss ir kārtībā!”
Skaidrs, ka uzņēmēju viedokļu atšķirību nosaka attiecīgais uzņēmējdarbības profils. Es esmu ražotājs, eksportētājs, kālab mans skatījums uz notiekošo valstī un pasaulē noteikti atšķiras no tā uzņēmēja skatījuma, kas izsniedz ātros kredītus, nodarbojas ar grāmatvedību vai profilējas militārajā rūpniecībā.
Ar nelielu ironiju varu sacīt: jo vairāk birokrātisma valstī, jo vairāk darba juridisko pakalpojumu sniedzējam. Katra profila uzņēmējam skatījums ir savādāks, piemēram, lieliski “saprotas” eksportējošie uzņēmēji, kam svarīga ir gan jau pieminētā ģeopolitika, gan stabili un prognozējami nodokļi. Šķiet, visi uzņēmējdarbībā iesaistītie varētu būt vienoti jautājumā par labu un kvalitatīvu izglītību. Šai sakarā es sarunas gaitā noteikti vēlos pastāstīt par savu skatījumu uz reģionu attīstību.
Pats sevi pieskaitu mazajiem uzņēmējiem, vairāk nekā 20 gadus nodarbojos ar floristikas dizainu, gatavo produkciju eksportējam, labi zinām situāciju pasaules tirgū, saražoto pārdodam lielākam uzņēmējam un esam informēti, kā tam šobrīd klājas. Pēc notikumu attīstības Irānā un Persijas līcī, diemžēl, pilnībā apstājās Dubaijas tirgus, uz ko likām lielas cerības un ar ko saistījās vērienīgi plāni.
Vai situācija Tuvajos Austrumos lēnām, lēnām varētu mainīties uz labu?
Uzņēmēji, kas šai reģionā attīsta vai plānojuši attīstīt kādus projektus, pagaidām nogaida. Miers, protams, kādu dienu iestāsies, neticu, ka šis reģions varētu ieslīgt stagnācijā un kļūt biznesam neinteresants, tas diez vai notiks. Dievs dod, lai cilvēki, kas reģionā ieguldījuši milzu darbu, turpina strādāt!
Runājot par Tuvajiem Austrumiem un Ukrainu (un ne tikai), man personiski ir ļoti skumji un nesaprotami, ka 21. gadsimtā kādam joprojām ir vēlme karot un vēlme mainīt pasaules karti. Jo īpaši svarīgi tas ir mums, nelielai valstij. Ja pavērojam pasaulē notiekošo, cilvēki publiski ir tik pareizi, tik inteliģenti savos izteikumos, bet... tai pašā laikā karā ik dienu daudzi iet bojā. Tas man patiesi nav saprotams.
Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā nedrošība skārusi arī mūsu reģionu. Zinu uzņēmējus, kas no Latvijas drošības apsvērumu dēļ ir aizbraukuši un nu dzīvo ārzemēs. Protams, tiem, kam šeit ir ražotnes, pārcelties ir grūti, pakalpojumu sfēras uzņēmējiem tas ir vienkāršāk. Aizbraucēju sakarā noteikti jāpiebilst, ka Valmierā attīstība nav apstājusies, ir sākti un realizēti vairāki nozīmīgi projekti, lielākoties, gan saistībā ar militāro rūpniecību (jo īpaši pēdējos gados).
Kopumā skatoties, situācija patlaban būtu vērtējama kā mazliet stagnējoša un nogaidoša.
Par Valmieru jau labu laiku spriež, ka tā ir laba vieta, kur strādāt, bet, ja esi atradis darbu vai darbinieku, sākas galvas lauzīšana, kur viņam dzīvot. Vai šai ziņā ir kas mainījies?
Problēma ar dzīvesvietas atrašanu pilsētā ir joprojām. Protams, situācija ir vērtējama dažādi – ir iespējams atrast mitekli padomju laikos būvētās mājās, taču jaunie speciālisti un jaunās ģimenes vēlas dzīvot jaunos, modernos mājokļos. To trūkst.
Valmiera ir pirmā vieta Latvijā, kur tika uzbūvētas pašvaldības daudzdzīvokļu mājas, nu vairākas mājas uzcēlis arī privātais sektors. Cik zinu, nākotnē realizēsies vēl daži projekti, jo ar padarīto vien nepietiek.
Ja pareizi atceros, atbalsta programma mājokļu celtniecībai reģionos tapa 2014. gadā. Tas bija laiks, kad pats darbojos politikā un, pieļauju, tīmeklī ir atrodama mana tā laika intervija, kurā uzsvēru, cik svarīgi un nepieciešami ir daudzdzīvokļu mājas būvēt tieši reģionos. Toreiz uz mani skatījās mazliet dīvaini, sakot, ka cilvēkiem neesot vajadzīgs mājoklis, bet gan darbavietas. Ar kolēģiem politikā par šo daudz strīdējāmies; jāatceras, ka valsts darbavietas nerada, valsts var radīt labvēlīgus apstākļus, lai kāds šīs darbavietas vēlētos izveidot. Valsts var veidot politiku dzīvojamā fonda attīstībā un būvniecībā. Minētajā intervijā paudu, ka kvalitatīvu speciālistu piesaistei nepieciešams labs, moderns mājoklis, nevis miteklis ar ķemertiņu 100 m attālumā. Toreiz uz manu ierosinājumu reaģēja VARAM, sākot veidot attiecīgu programmu, bet... lieliskie un tik vajadzīgie plāni sāka buksēt, jo sākās cīņa starp Ekonomikas ministriju un VARAM – kurš sāks, kurš būs pirmais.
Pieļauju, tika sajusta iespējamā lielu būvniecības apjomu “garša”. Ideju par dzīvojamo ēku būvniecību reģionos uzskatu par vienu no savām veiksmīgajām politiskajām iniciatīvām, jāteic gan, tā joprojām rit pārlieku lēni, varam saskaitīt, cik šādu ēku valstī 12 gados ir uzbūvētas. Valmierā, kā minēju, tas notika, pateicoties ļoti aktīvam pašvaldības atbalstam, aktīviem vietējiem cilvēkiem un uzņēmējiem. Valmierā pilsētas attīstība notiek, pateicoties lieliskai pašvaldības, uzņēmēju un iedzīvotāju sadarbībai, mūsu novadā ir izcili lokālpatrioti vislabākajā nozīmē. Visi strādā kā Šveices pulksteņa mehānisms.
Vai pieminētais Šveices pulkstenis, tā mehānisms (disciplīna) varētu būt plašāka problēma? Piemēram, ar meža nozari daudzi runā par sadarbību; runā, runā, bet bieži vien līdz sadarbībai netiek.
Saistībā ar darbības (mehānisma) precizitāti, nesen Youtube klausījos interviju ar kādreizējo Rīgas Brīvostas vadītāju Leonīdu Loginovu. Viņš stāstīja par vizīti pie iepriekšējā satiksmes ministra (Ata Švinkas) un to, ka Latvijas ostas ministrijā ir iesniegušas virkni priekšlikumu, uz kuriem atbilžu nav teju divus gadus. Ministrs uz to atbildējis, ka saņemtie priekšlikumi nosūtīti vērtēšanai citām ministrijām, atbildes neesot saņemtas un šādi viss apstājies. Man ir jautājums: “Kāpēc “neejat vēstulēm līdzi”? Kāpēc nesekojat, lai atbild?”
Klaipēdas osta pēdējos gados ir krietni kāpinājusi kravu apjomu, ko nevar sacīt par mūsu ostām. Fakts, ka ministriju sadarbība ļoti buksē, ir nozīmīgs iemesls, kāpēc pie mums daudz kas bremzējas, kavējas vai nenotiek vispār. Manuprāt, tas liecina par izpratnes trūkumu jautājumā – valstij ir nepieciešama veiksmīga uzņēmējdarbība. Uzsvēršu, ka izpratnes trūkums vērojams tieši valsts birokrātiskajā aparātā.
Kāpēc? Ļoti daudziem cilvēkiem ministrijās vai parlamentā nekad nav bijusi iepriekšēja saskare ar uzņēmējdarbību. Kā zināms, Latvijā uzņēmējam ir liegts savienot biznesu ar darbu parlamentā. Vācijā, piemēram, tas ir atļauts, tur uzņēmēju ir apmēram puse no parlamenta deputātiem. Pirms kāda laika iepazinos ar Šveices parlamenta vicespīkeru, kas ir lielais zemnieks un tūrisma uzņēmuma īpašnieks, arī viņš bez problēmām darbus apvienoja. Pie mums deputātam, kas vēlēsies turpināt uzņēmējdarbību, ātri radīsies problēmas.
Runājot par Valmieru un novada attīstību, laika gaitā daudziem ir radies iespaids, ja novada mērs ir kādas lielas, visā Latvijā darbojošamies partijas biedrs, viņam nešaubīgi būs atbalsts Rīgā. Aprunājoties ar cilvēkiem un deputātiem novados, jāsecina pretējais – jā, Rīgā lepojas ar novadu mēriem, kas ir attiecīgās partijas vai apvienības biedri, bet saprātīgas vai vērā ņemamas sadarbības vai atbalsta nav.
Tā ir! Piekrītu! Spilgts piemērs nav tālu meklējams. Mana bijusī partija Nacionālā apvienība savulaik Kocēnu novadā ieguva absolūto vairākumu, novada domes priekšsēdētājs partijas vadībai lūdza atbalstu projektu virzībai novada attīstībai, bet nekādu atbalstu nesaņēma. Kas notika? Visa NA Kocēnu novada komanda ar priekšsēdētāju pievienojās partijai “Valmierai un Vidzemei”. Tas ir spilgts un ne vienīgais piemērs.
Līdzīgi klājas pašreizējam Valmieras mēram, kam no Rīgas nav īpaša atbalsta projektu vai plānu ātrākai virzībai, kas, protams, Rīgā neliedz uzteikt Valmieru par pilsētas sekmīgu attīstību.
Atceros, kad biju Saeimas deputāts, ar kādām grūtībām mēs mainījām zemes izmantošanas veidu tagad tapušajam lielajam Valmieras industriālajam parkam – tā skaitījās meža zeme, pašvaldībai bija jāveic zemes izmantošanas maiņa. Pasākums bija ilgs un piņķerīgs, ieskaitot zemes sanāciju... Likums tika grozīts, tam bija daudz pretinieku, šodien ikviens var atbraukt un šo parku apskatīties, novērtēt dzelzceļa pievedceļu utt. Manuprāt, Valmierā pēdējos gados uzbūvēts vairāk sliežu nekā citur valstī.
Šis ir spilgts, lai ne pārāk labs piemērs tam, cik smagnēji pie mums notiek jebkāda attīstība. Ne industriālā parka izveides sākumā, ne turpmāk toreizējais Valmieras mērs no savas politiskās partijas nesaņēma nekādu atbalstu projekta virzībai. Ja nekļūdos, Saeimas lēmums par likuma grozījumiem tapa, tikai pateicoties tam, ka tobrīd parlamentā bijām vairāki valmierieši.
Kāpēc procesi notiek šādi? Vai ir skaidrojums? Tas ir ne tikai netālredzīgi, bet faktiski kaitnieciski.
Šķiet, tā ir nacionālā īpatnība, ja iespējams – aizlikt otram kāju priekšā, paraut zem ūdens utt., neskatoties uz valsts interesēm vai problēmām. Iemesli? Piemēram, Valmieras mērs attīsta pilsētu, atbalsta uzņēmējdarbību, viņa popularitāte aug un... kādam Rīgā sāk šķist – un ja nu Valmieras mēru izdomā virzīt par premjeru vai ministru? Šāda iespējamība kādam traucē un allaž ir iespējas neatbalstīt, bremzēt, projektu iedot kādam citam (tas nekas, ka citur to nevajag vai cits netiks galā). Tā notiek! Uzskats, ka novada vai valstspilsētas mēra atrašanās varas partijas rindās dod kādas priekšrocības, ir saknē aplams, tas tā nav, viss burtiski tiek izcīnīts.
Vietējo ļaužu skaudību un nenovīdību savulaik pieminējis pat bīskaps Alberts, liekot pamatakmeni Rīgai. Rietumvalstīs šādas lietas notiek elegantāk, pie mums pārlieku tieši vai acīmredzami politiski, kas ļoti traucē valsts attīstībai. Daudzos procesos var novērot godprātības trūkumu – kāpēc kādu paslavēt, kāpēc novērtēt kāda nopelnus, kāpēc... Nepieņemami ir izmantot sabiedriskos plašsaziņas līdzekļus cīņā ar politiķiem. Diemžēl, Latvijā tas ir novērojams. Protams, ja kāds pauž pret valsts neatkarību vērstas runas, lai sabiedrība redz sejā, kas un kāds viņš ir, kādu propagandu pauž, taču nolīdzināt līdz ar zemi opozīcijas vai nevēlamus politiķus no sabiedriskā medija puses ir nepieņemami.
Valmiera jau laiku laikos vēsturiski bijusi rūpnieciski un saimnieciski attīstīta pilsēta. Kur ir rūpniecība un saimniekošana, ražošana un eksports, arī cilvēkiem ir savādāki uzskati un domāšana, kālab pilsēta veiksmīgi attīstās. Vienmēr var labāk, straujāk un veiksmīgāk, lai jāteic, daudzi ir ļoti apmierināti ar esošo, jo nezina, ka un kā iespējams vēl labāk. Esmu pietiekami daudz ceļojis, varu salīdzināt. Jā, pats arī esmu apmierināts ar pilsētā notiekošo, bet zinu, ka iespējams vēl labāk.
Mana pieredze rāda, ka Latvija ir labākā vieta pasaulē, kur dzīvot. Jā, mums ir klimata “nepilnības”, ir daudz apmākušos, pat tumšu dienu, bet.... jādzīvo un jāstrādā tā, lai, tumšajam periodam sākoties, ikviens var iekāpt lidmašīnā un uz kādu laiku aizbraukt uz siltajām zemēm. Tādai jābūt Latvijai un mūsu ekonomikai!
Kurā brīdī cilvēks, kas ir veiksmīgs uzņēmējdarbībā, kam ir interesanta dzīve, nemāc garlaicība, piekrīt uzaicinājumam un dodas politikā? Kas notiek, kad politikai tiek pielikts punkts?
Šai sakarā noteikti jāpiemin mana vecmāmiņa, kas dienas vadīja ratiņkrēslā. Tolaik izveidoju vairākas darbavietas cilvēkiem ar invaliditāti, mana pirmā darbnīca atradās līdzās aprūpes centram “Rūja”. Cilvēki nāca un radīja floristikas darbus – tas bija sākums. Viens no darbiniekiem bilda, ka tuvojoties pašvaldību vēlēšanas un man vajadzētu piedalīties. Mēģināju. Pirmajā piegājienā mani neievēlēja, otrā reize bija veiksmīga. Neesmu ne karjeras politiķis, ne arī vēlējies tāds būt. Bija doma, ka domē darbošos kā mazais uzņēmējs un paveikšu konkrētas lietas. Starp citu, jāpiemin, ka Vācijā ~96.8% uzņēmēju ir mikro- un mazie uzņēmēji, kas veido stabilu ekonomisko un sociālo bāzi.
Savulaik man bija ideja par to, ka noteiktam skaitam cilvēku ar invaliditāti būtu jāstrādā valsts pārvaldē (5%). Situācija nebija un joprojām nav laba, jo šādus cilvēkus darbā neņem. Kas varētu rādīt labāku piemēru, ja ne valsts institūcijas? Kad 2014. gadā kopā ar Eināru Cilinski sākām darbu Vides ministrijā, īsā laikā panācām 5% darbinieku, kas bija cilvēki ar invaliditāti. Ļoti ceru, ka viņi ministrijā strādā joprojām. Pieļauju, Saeimai būtu kritiski jānovērtē sevi šai sakarā.
Pirmajā reizē, kad mani ievēlēja Saeimā, no uzņēmēju vides bijām alus darītavas īpašnieks Jānis Dūklavs, Līvānu durvju un logu ražotnes īpašnieks Jānis Klaužs un es, mazais uzņēmējs. Trīs uzņēmēji no deputātu simta ir ļoti maz.
Punktu manai politiskajai karjerai pielika Covid periods, kad sapratu, ka valstī vēl nav izveidojusies cilvēku kopa, kas spētu realizēt un attīstīt ambiciozas idejas – lai Latvija attīstītos ar jauniem, izglītotiem, moderniem un gudriem cilvēkiem. Visi Covid perioda ierobežojumi man radīja iespaidu, ka lielākajai daļai Latvijas sabiedrībai nerūp jauni cilvēki, netiek uzskatīts, ka jaunu cilvēku intereses būtu jāaizstāv, ka tieši viņi ir mūsu vērtība un tieši jaunieši ir mūsu nākotne. Par ko runāju? Covid ierobežojumu laikā aizliedza visu, ieskaitot sporta treniņus. Absurds! Stāviet svaigā gaisā 10 m attālu cits no cita, trenējieties! Kāpēc to nevarēja darīt? Valmieras jaunieši tolaik brauca trenēties uz Igauniju. Vēl trakākas lietas notika saistībā ar vakcināciju – ja kāds bērns bija vakcinēts, viņš varēja apmeklēt treniņus, ja nebija, sēdi mājās. Kā var tā šķirot bērnus un jauniešus? Manuprāt, šī vēršanās pret mūsu bērniem bija absolūti netālredzīga, nesaprotama un nepieņemama. Nerunāšu par attieksmi pret pieaugušajiem, kuri zaudēja darbu un devās strādāt uz ārzemēm.
Mans dēls, kas trenējās hokejā Latvijā, Covid aizliegumu laikā devās uz Šveici, kur brīvi mācījās un sportoja. Tur viss notika, “piespiedu” vakcinācijas nebija, ierobežojumu sportam nebija. Dēls dzīvoja normālu dzīvi. Zinu, ka tajā laikā tieši ar hokeju saistītie jaunie cilvēki lielā skaitā (vairāk nekā 200) no Latvijas devās prom. Runa nav par vakcināciju, kas ir brīva izvēle, bet par bērnu dalīšanu. Dēls to laiku ļoti labi atceras, Šveicē viņam bija ļoti labas sekmes gan sportā, gan mācībās, tagad viņš karjeru turpina Kanādā.
Neilgi pēc Covid perioda notika Saeimas vēlēšanas, kuru rezultātā varu saglabāja tie paši cilvēki, kas izdomāja un ieviesa ierobežojumus. Jā, pāris politiskie spēki Saeimā vairs neiekļuva, bet pārējie, kas atbalstīja notikušās nejēdzības, atkal veidoja valdību. Politiķi nenomainījās. Protams, mums ir partijām uzticīgie vēlētāji, kas savu izvēli nekad vai gandrīz nekad nemaina, bet... bija taču iespēja nomainīt ievēlētos politiķus pašā partijā. Saeimā atgriezās teju visi tie paši. Tas pielika punktu manai vēlmei un iespējām kaut ko mainīt. Pieļauju, sabiedrības vairākums nav gatavi pārmaiņām. Ja sabiedrība redz nepareizus un aplamus lēmumus, bet to pieņēmēji tāpat vien atgriežas Saeimā, ko vēl varētu darīt vai prasīt?
Es saprotu, ka daudzi, varbūt arī es, nespēj nedz iedziļināties, nedz saprast situāciju ap un ar Air Baltic un Rail Baltica, bet “kovidlaika” kļūdas un aplamības redzēja teju visi. Vai tās ir rūpes par saviem bērniem, nākotni un Latviju?
Piemēram, demogrāfiskā situācija Latvijā. To šobrīd var raksturot kā Latvijas atrašanos uz klints malas. Rūjienā, kā man teica Valmieras novada domes deputāts no Rūjienas puses, 2025. gadā piedzima vien 8 bērni. Ir gadījies runāt arī ar dažiem cilvēkiem, kas spriež, ka Latvijā varētu būt, teiksim, miljons iedzīvotāju un vairāk nevajagot (patlaban ir ap 1,8 miljoni). Manuprāt, tas ir galīgi šķērsām. Jo mazāk cilvēku, jo mazāk konkurētspējīga būs, piemēram, mūsu pārtikas ražošanas nozare. Iekšējais patēriņš ir ļoti svarīgs, noteikts cilvēku skaits ir vajadzīgs, lai notiktu iekšējā ekonomiskā aktivitāte un eksports.
Naudu var nopelnīt, tikai smagi strādājot, tēlaini sakot, ar lāpstu rokās. Tā tas ir un nekas labāks nav izdomāts vai pierādīts. Ja paskatāmies, piemēram, Šveici – tur cilvēki strādā ļoti discipolinēti, daudz un smagi, burtiski – mežonīgi. Pie mums, diemžēl, daudzi cenšas uzburt citu ainu – apsēdīsimies pie datora, izmantosim mākslīgo intelektu, paknibināsimies, aizņemsimies un nauda birs, vēl noderēs kāds naudietilpīgs pētījums. Klau, no kurienes nāks nauda pētījumiem? To nopelna eksports un ražošana. Cik mums naudas ienāks, tik varēsim tērēt. Domāju, Latvijas ierēdniecībā ļoti trūkst cilvēku, kas pirms tam bijuši uzņēmēji, kas saprot situāciju, saprot, kā valsts iegūst naudu. Tas ir ļoti svarīgi! Aizņemšanās nav pareizais ceļš.
Sarunas sākumā vienojāmies, ka izklāstīsi savu ideju par reģionu attīstību
2014. gadā sāka realizēties iepriekš sarunā pieminētā ideja – mājoklis ir svarīgāks par darbavietu. Šobrīd esam nākamajā posmā. Domāju, reģions, kurā pirmajā uzcels un atvērs starptautisko skolu, var cerēt uz veiksmi un būtisku attīstību. Valmierā to radīt pagaidām nav iespējams, jo, izņemot mēru, citi par izglītību atbildīgie šo ideju nedzird. Pašvaldības atbalsts skolas izveidē ir nepieciešams, jo privātais sektors viens to nepavilks.
Mācības šai skolā notiktu angļu valodā, tā būtu Kembridžas vai Britu izglītības sistēma, kuru mācību programmas ir atrodamas visā pasaulē; ja kāds jaunietis mācās šai sistēmā, viņš var doties uz jebkuru valsti, kur šāda skola darbojas, un turpināt mācības tur. Vecāki, piemēram, var kopā ar bērnu dzīvot un strādāt citā valstī, kur šāda skola ir. Lai mēs tiktu pie gudrākajiem prātiem, lai stimulētu tautiešus atgriezties Latvijā, mums jābūt skaidrām atbildēm par kvalitatīvas izglītības pieejamību reģionos. Vai uzņēmējs investēs kādā reģionā, vai atvērs ražotni, to noteiks viņa sieva, pajautājot: “Kur mācīsies mūsu bērni?” Lielā mērā mazā un vidējā biznesa investīciju piesaisti nosaka izglītības kvalitāte un pieejamība konkrētā vietā. To zinu, jo ģimenē ir pieredze ar vecāko dēlu, to turpinās arī jaunākais dēls. Esmu iepriekšminēto programmu atbalstītājs un, kā minēju sarunas sākumā, manuprāt, šādu starptautisku skolu esamība dotu lielu ieguldījumu arī reģionu attīstībā Latvijā.
Šo ideju pirms kāda laika ierakstīju Facebook, komentāri lika saķert galvu. “Kas te sabrauks, kas būs tie bērni? Nevajag ārzemniekus. Mums ir labas esošās skolas.” Šāda un līdzīga cilvēku domāšana arī ir viens no klupšanas akmeņiem, lai mūsu valsts attīstītos ilgtermiņā un uz stabiliem pamatiem.
Skolai vajadzīgi pedagogi un ēkas
Ēkas mums ir, pedagogu jautājums noteikti ir aktuāls, jo viņiem labi jāpārvalda angļu valoda. Būtībā tieši valodas jautājums ir pamatu pamats, jo mācību priekšmetu saturs faktiski neatšķiras – matemātiku, fiziku, dabas zinības pasaulē māca līdzīgi. Domāju, Latvijā pedagogus mēs varam atrast.
Jautājums nekust, jo...
... domāju, paies 4-5 varbūt 7 gadi un šādas skolas Latvijas reģionos taps.