Sociālistiskās Čehoslovākijas armijas Zelena Horā bāzētā palīgbataljona absolūtais valdnieks bija majors Haluška. Garš, slaids, ar drūmu, nogurušu skatienu un citiem ļaudīm īpaši bīstams. Neviens precīzi nezināja, kādas tautības viņš bija. Varbūt rusīns, varbūt pat avārs. Viņš runāja valodā, kas attālināti atgādināja slovāku valodu. Jaunībā viņš bija mežcirtējs, bet drīz vien cirvi nomainīja pret šauteni, iestājoties Slovākijas valsts armijā. Cīnījās pret krieviem, tika ievainots un saņēma ordeni. Četrdesmit ceturtajā gadā viņš pievienojās slovāku dumpim, tika ievainots un saņēma vēl vienu ordeni. Pēc kara beigām viņš ar lielām pūlēm iemācījās lasīt, kas kopā ar to, ka viņš izvēlējās pareizo politisko virzienu, ļāva viņam kļūt par virsnieku. Pēc vairākiem pārkāpumiem kaujas vienībās viņš tika pārcelts uz Zelena Hora bataljonu.
„Kas bijis, tas bijis,“ bija viņa mīļākais teiciens. „Tagad es esmu majors!”
Viņa ierašanās Zelena Horā bija grandioza.
„Kāpēc te ir tik lieli koki?“ viņš norādīja uz vairākiem simtgadīgām ciedru priedēm, kuras aizsargāja kultūras pieminekļu aizsardzības iestāde. „Nocirst! Visas nocirst!“ Viņš pats uzraudzīja to nociršanu. „Vai tas ir darbs?“ viņš kliedza. „Metieties tajā kā vārna uz slieku!“ Viņš izrāva cirvi no viena kareivja rokām un atcerējās savu mežcirtēja jaunību. Viņam tas izdevās lieliski, un daudzi no skatītājiem pēc tam, ne bez zināmas cieņas, apgalvoja, ka viņš būtu viens no nedaudzajiem virsniekiem, kas spētu iztikt arī civilajā dzīvē. Taču majoram tādu nodomu nebija. Nocirtis ciedru priedes, viņš iegāja pagalmā, kur viņa uzmanību piesaistīja skaista baroka stilā veidota strūklaka. „Kas tas ir?” viņš aizrautīgi jautāja virsleitnantam, kurš viņu pavadīja. „Strūklaka,“ viņš saņēma atbildi.„Strūklaka?“ majors brīnījās. „Kādam nolūkam karavīram vajadzīga strūklaka? Es biju labs karavīrs un nekad man strūklakas nav bijušas vajadzīgas! Ņemiet cirtni un strūklaku nojauciet! “Rīkojums tika izpildīts. Majors Haluška iegāja pils kapelā. „Oho, baznīca!“ viņš iepriecināts teica. „Esmu ļoti priecīgs, ka šeit ir arī baznīca! Tā būs noliktava drēbniekiem un šuvējiem! Vienīgi tiem eņģeļiem ir jānogriež galvas! Arī šis rīkojums tika izpildīts.
Tikai tad komandieris iegāja pašā pilī, kurai pēc nacionālās aizsardzības ministra Alekseja Čepičkas rīkojuma bija jākalpo kā kazarmām. Šeit majoram Haluškam nepatika mēbeles.„Vai es esmu kāda baronese, lai sēdētu pie tāda galdiņa!“ viņš norādīja uz šaha galdiņu. „Visu šo buržuāzisko sūdu – uz kamīnu!“„Bet,“ virsleitnants uzdrošinājās iebilst, „žēl taču!“„Žēl?“ pārsteigts jautāja majors. „Kāds žēlums? Strādnieku šķira izrēķināsies ar ekspluatatoru galdiem, un neviens to nevar aizkavēt! Biedri virsleitnant, izpildiet rīkojumu!“ Dažu dienu laikā pils tika iztukšota. Kravas automašīnas uz šejieni atveda smagas mēbeles, gultas un salmu matračus.
Majors Haluška vēlreiz izrādīja savu varu. Viņš pavēlēja pārkrāsot freskas uz sienām. „Kāpēc karavīram būtu jāskatās uz tādām sievietēm?“ viņš norādīja uz kādu aristokrāti. „Atrodiet gleznotāju un pasakiet viņam, lai uzglezno mūsu progresīvās tradīcijas!“ Gleznotājs pielika pūles un radīja brīnišķīgi senilu Žižku ar zizli. Majors ieskatījās slavenajā karavadonī. „Kāpēc jūs, biedri kareivi, esat uzgleznojis biedru Žižku ar tādu nožēlojamu nūjiņu!?“ viņš uzbruka māksliniekam. „Tas taču nav nekāds orķestra diriģents vai sētnieks! Gleznojiet viņam rokās vieglo ložmetēju!“ „Tajā laikā, biedri major, ložmetēju vēl nebija,“ aizstāvējās kareivis. „Kādā laikā?“ nesaprata majors.„Piecpadsmitajā gadsimtā,“ čukstēja gleznotājs...
„Kas bija, tas bija,“ teica majors Haluška. „Tagad es esmu majors!“
Fragments no grāmatas „Melnie baroni“, autors ir čehu rakstnieks un humorists Miloslavs Švandrlīks