Kā zināms, Eiropas Savienības Atmežošanas regula (EUDR) attiecībā uz koksnes, celulozes, papīra un iepakojuma produktiem oficiāli stāsies spēkā 2026. gada 30. decembrī. Tas kļuva skaidrs brīdī, kad Eiropas Parlaments un Padome neizmantoja savas tiesības divu mēnešu laikā uzlikt veto pārskatītajam produktu sarakstam, veto periods noslēdzās svētdien, 13. septembrī. Brisele noraidīja 19 no 25 iesniegtajiem priekšlikumiem mainīt produktu sarakstu. Līdz ar to sarakstā tika paturēti zāģētavu koksnes atlikumi, bet otrreizēji izmantotās paletes netika iekļautas.
Lielajiem, vidējiem un pat vismazākajiem kokrūpniecības sektora uzņēmumiem jaunie noteikumi būs jāievēro no šī gada 30. decembra, citu nozaru mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem ir dots laiks līdz 2027. gada vidum. Jaunā regula aizliedz tirgot koksni, kas iegūta platībās, kurās kopš 2020. gada 31. decembra notikusi atmežošana vai meža stāvokļa pasliktināšanās.
Galvenās nianses un izņēmumi
Koksnes atlikumi un zāģētavu blakusprodukti (kods HS 4401) paliek sarakstā un tiks regulēti, jo tie jau iepriekš bija iekļauti vecajā ES Koksnes regulā (EUTR). Koka iepakojums netiek pakļauts regulai tikai tad, ja tas kalpo citas preces atbalstam vai aizsardzībai. Jauna palete, kas tiek pārdota atsevišķi, ir pakļauta regulai, savukārt paletēm slēgtā aprites lokā papildu pārbaudes nav vajadzīgas. Labotu palešu gadījumā atbilstības prasības attiecas tikai uz t.s. jaunizmantoto koksni. Pilnībā pārstrādāts papīrs ir atbrīvots no regulas prasībām kā atkritumi un lūžņi, taču, ja produkts satur neapstrādātu (jaunu) celulozi vai ražošanas blakusproduktus, tas ir jāpārbauda.
Valstis ir iedalītas trīs riska kategorijās. Augsta riska valstis ir Krievija, Baltkrievija, Mjanma un Ziemeļkoreja. Savukārt 140 valstis, tostarp visas Eiropas Savienības dalībvalstis, ASV, Kanāda, Austrālija un Ķīna, ir atzītas par zema riska valstīm. Zema riska statuss nozīmē mazāku pārbaužu skaitu – viena pārbaude uz simts operatoriem, taču neatceļ pienākumu iesniegt pienācīgas pārbaudes paziņojumu un ģeolokācijas datus. Uzņēmumiem, kas pārkāps šos noteikumus, draud nopietnas sankcijas – dalībvalstīm maksimālais sods jānosaka vismaz 4% apmērā no uzņēmuma kopējā gada apgrozījuma Eiropas Savienībā.
Ko varam secināt?
Atšķirībā no citiem sektoriem, kur mazajiem operatoriem ir dots papildu laiks līdz 2027. gada vidum, koksnes, celulozes un papīra nozarē pat mikrouzņēmumiem regulas prasības jāsāk pildīt jau no 2026. gada 30. decembra. Tas nozīmē, ka mežsaimniecības un kokapstrādes uzņēmumiem Eiropā ir jābūt pilnībā gataviem. Kaut arī Latvija un pārējās ES valstis ir iekļautas zema riska sarakstā, kas samazina fizisko pārbaužu biežumu, uzņēmumi nav atbrīvoti no datu vākšanas. Prasība pēc precīzas koksnes izcelsmes ģeolokācijas un sugām nozīmē, ka izšķiroša nozīme būs digitālajai izsekojamībai piegādes ķēdēs.
Noteikumi ievieš niansētas robežas, kas ir un kas nav pakļauts regulai, piemēram, jaunas paletes pret apritē esošām paletēm, vai tīrs, pārstrādāts papīrs pret jauktu papīru. Tas prasīs ļoti precīzu uzskaiti un juridisko izpratni loģistikas un iepakojuma sfēras uzņēmumiem, lai izvairītos no milzīgajiem naudas sodiem
Attieksmes atšķirības. Ķīna – drošība pret eksporta interesēm
Ķīnas un abu “augsta riska” kaimiņvalstu – Krievijas un Baltkrievijas – attieksme un rīcība Atmežošanas regulas ziņā krasi atšķiras. Ja Ķīna meklē kompromisus starp nacionālo drošību un piekļuvi ES tirgum, Krievija un Baltkrievija, izmantojot nelegālas shēmas, regulu apiet.
Kopumā Ķīna ir paudusi oficiāli noraidošu vai ļoti piesardzīgu attieksmi pret EUDR, galvenokārt, nacionālās drošības un suverenitātes dēļ. Ķīniešu rīcība ir divējāda. Pirmkārt, lielākais Ķīnas iebildums ir prasība uzrādīt precīzu zemes platību GPS koordinātas. Pekina norāda, ka šādu detalizētu karšu un datu nodošana ārvalstu institūcijām var pārkāpt Ķīnas nacionālos likumus, piemēram, Kiberdrošības likumu un Datu drošības likumu. Otrkārt, ķīnieši saskata juridisko jautājumu sadursmi, jo Ķīnas Valsts padome ir izdevusi Dekrētu Nr. 834, kas tieši aizliedz uzņēmumiem veikt izmeklēšanu neatkarīgās piegādes ķēdēs vai vākt informāciju, ja tā pārkāpj vietējos noteikumus. Tas rada situāciju, kurā Ķīnas uzņēmumi ir “iesprostoti” – pildot Eiropas prasības, tie riskē pārkāpt Ķīnas likumus. Lai aizsargātu savu iekšējo informāciju, valsts ir ieviesusi īpašus tiesību aktus, kas ierobežo neatkarīgu ārvalstu auditu veikšanu valsts teritorijā. Biznesa līmenī Ķīnas lielie mēbeļu, papīra un iepakojuma eksportētāji aktīvi investē digitālajās izsekojamības sistēmās. Tā kā Ķīna EUDR sarakstā ir klasificēta kā zema riska valsts, tās mērķis ir atrast juridisku kompromisu un pierādīt produktu atbilstību, lai nezaudētu miljardiem eiro vērto eksportu uz Eiropu
Neskatoties uz politiskajiem iebildumiem, Ķīna ļoti labi apzinās savu vietu tirgū, jo tā nodrošina gandrīz pusi no Eiropas Savienībā importētajām koka mēbelēm un >40% papīra iepakojuma, tāpēc lielie Ķīnas eksportētāji un nozaru asociācijas aktīvi gatavojas sertifikācijai un meklē juridiskus ceļus, piemēram, oficiālus datu apstiprināšanas kanālus. Mazajiem un vidējiem uzņēmumiem gan trūkst resursu izsekojamības nodrošināšanai
“Konfliktu koksnes” slēpšana un apiešana – krievu un baltkrievu pieeja
Krievijas un Baltkrievijas oficiālie komentāri par Eiropas vides iniciatīvām kopš kara sākuma Ukrainā vairs netiek uztverti kā konstruktīvi partnerības dialogi. Abas valstis ir iekļautas EUDR “augsta riska” melnajā sarakstā, to attieksme un rīcība ir vērsta uz sankciju un regulas apiešanu. Tā kā abas valstis jau ir pakļautas stingrām Eiropas sankcijām, tās oficiāli nemaz necenšas pielāgoties EUDR prasībām. Tā vietā koksnes eksports ir pilnībā pārorientēts uz “draudzīgajām” valstīm – Ķīnu, Turciju, NVS valstīm – vai tiek izmantots kā politisks instruments.
Nevalstisko organizāciju, piemēram, Earthsight, izmeklēšana liecina, ka Krievija un Baltkrievija aktīvi izmanto nelegālas shēmas, lai savu koksni – īpaši bērza saplāksni – turpinātu nogādāt Eiropas tirgū. Piegādes mehānisms šobrīd ir labi zināms – Krievijas vai Baltkrievijas koksne tiek eksportēta uz Ķīnu, Kazahstānu, Turciju vai Gruziju, kur to pārstrādā mēbelēs, iepakojumā vai vienkārši pārmarķē un pārdod Eiropas Savienībā, kā trešo valstu produkciju, mēģinot apiet stingro izcelsmes izsekojamību. Laikposmā no 2024. gada beigām šādi Eiropas Savienībā ieplūda tā dēvētā asiņainā bērza produkcija simtiem miljonu eiro vērtībā.
Kopējais Atmežošanas regulas fons Āzijā
Pārējā Āzijas reģionā, jo īpaši Dienvidaustrumāzijā, EUDR izraisīja milzīgu politisko pretestību, kam sekoja pēkšņa un steidzama pielāgošanās. Indonēzija un Malaizija, kas ir pasaulē lielākās palmu eļļas un dabiskā kaučuka ražotājas, sākotnēji nikni vērsās pret regulu, nosaucot to par “zaļo protekcionismu” un diskriminējošu instrumentu. Galvenais Āzijas valstu arguments – Eiropa uzliek nesamērīgu administratīvo un finanšu slogu. Lielākie cietēji ir miljoniem mazo zemnieku un privātsaimniecību īpašnieku, kuriem nav ne viedtālruņu, ne tehnisko zināšanu, lai digitāli kartētu savas nelielās plantācijas un nodrošinātu GPS poligonus. Reaģējot uz to, Āzijas valstu valdības pēdējā laikā steidzas veidot nacionālās datu bāzes un izsekojamības platformas, lai centralizēti palīdzētu saviem ražotājiem. Vienlaikus pastāv nopietnas bažas par “divu līmeņu tirgus” izveidi, proti, ilgtspējīgie un sertificētie produkti tiks sūtīti uz dārgo Eiropas tirgu, savukārt, lētākie produkti, kas saistīti ar nesenu atmežošanu, tiks novirzīti uz mazāk regulētiem vietējiem vai Tuvo Austrumu tirgiem.
Atmežošanas regulas “rēgs” Āfrikai
Āfrikā EUDR fons ir vēl dramatiskāks, jo tur augsts ekonomiskais risks mijas ar tiesību aktu strauju modernizāciju. Regula visbūtiskāk skar Rietumāfrikas valstis, galvenokārt, Kotdivuāru un Ganu, kas nodrošina lielāko daļu pasaules kakao un kafijas eksporta, kā arī Centrālāfriku, kas eksportē kokmateriālus un gumiju. Daudzas Āfrikas valstis atklāti brīdināja Eiropu, ka jaunās prasības draud pilnībā izstumt āfrikāņu mazās zemnieku saimniecības no globālās tirdzniecības, palielinot nabadzību, jo atbilstības pierādīšanas izmaksas ir pārāk augstas.
Neskatoties uz aso kritiku, Āfrika šobrīd piedzīvo vēl nebijušu valsts un privātā sektora mobilizāciju. Piemēram, Ganā valdība jau strādā pie apjomīgām reformām, lai ar jauniem likumiem pilnībā pārveidotu kakao sektoru un piespiestu uzņēmumus reģistrēt ik mazāko saimniecību. Valstis, kas savlaicīgi investēja izsekojamības sistēmās, tagad saskata iespēju kļūt par tirgus līderēm. Āfrikā panākumi ir tieši atkarīgi no tā, cik lielu finansiālo un tehnisko palīdzību Eiropas Savienība spēs sniegt vietējām kopienām, lai palīdzētu digitalizēt piegādes ķēdes pirms noteiktā termiņa. Tātad – Eiropai par savu prasību ieviešanu būs jāmaksā – un ne jau lēti.