Eiropas plaušas bez atlīdzības jeb kāpēc visi Eiropas problēmu risinājumi Latvijai nav derīgi - Zeme un valsts

Eiropas plaušas bez atlīdzības jeb kāpēc visi Eiropas problēmu risinājumi Latvijai nav derīgi

Latvija ir ceturtā mežainākā valsts Eiropā, bet meža īpašnieks, kuram Eiropas vides politika nosaka (uzliek) visvairāk pienākumu, pretī saņem kompensāciju, kas nesedz pat inflāciju. Par to, kāpēc Briselē pieņemtie noteikumi Latvijai nozīmē asimetrisko šoku, kāpēc skandināvi par mūsu mežu maksā vairāk nekā mēs paši un ko darīt mazajam īpašniekam ar deviņiem hektāriem, saruna ar Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas (LLKA) valdes priekšsēdētāju Rolandu Feldmani pēc viņa uzstāšanās Latvijas Mežu sertifikācijas padomes 11. starptautiskajā konferencē “Vide un ilgtspējīga meža un zemes pārvaldība” LBTU Meža un vides zinātņu fakultātē Jelgavā.

Konferencē uzsvērāt, ka Latvijas lielākā īpatnība ir mazie meža īpašnieki. Kāpēc?

Latvija ir ceturtā mežainākā valsts Eiropā, un mūsu lielākā īpatnība, kas vienlaikus ir arī vērtība, ir fakts, ka mums joprojām ir ļoti daudz mazu meža īpašnieku. Vidējā fiziskas personas meža īpašuma platība ir 9 hektāri. Ko ar šiem daudzajiem īpašniekiem darīt, ir viena no nozares lielākajām problēmām, pie tā es vēl atgriezīšos.

Vispirms par problēmu. Konferencē jau vairākkārt izskanēja, ka mežs noveco. Var teikt, ka noveco arī mūsu plaušas. Oglekļa piesaistes ātrums jaunā mežā ir daudz lielāks nekā vecā, tāpēc mežu vajag izmantot efektīvāk un ražīgāk, tā mēs iegūtu jaunu elpu arī savām plaušām. Tieši te sākas politika, proti, Dabas atjaunošanas regula, LULUCF (zemes izmantošana, zemes izmantošanas maiņa un mežsaimniecība), Bioloģiskās daudzveidības stratēģija, EUDR (ES Atmežošanas regula). Par visām šīm politikām galvenais maksātājs patiesībā ir tas pats mazais meža īpašnieks ar saviem 9 hektāriem. No viņa prasa visvairāk, viņam ierobežo īpašumtiesības, pretī viņš nedabū ienākumus, bet iesaldē savu kapitālu un savu mantojumu.

Jūs to saucat par asimetrisko šoku. Ko tas nozīmē meža nozarē?

Kad Dabas atjaunošanas regulu pieņem Eiropas līmenī, mēs visi braucam uz Briseli un saņemam to, ko ekonomikā sauc par asimetrisko šoku. Noteikumi, kas ir labi mežam Spānijā, ja tur vispār ir mežs un ja tas pēc kvalitātes ir salīdzināms ar Latvijas mežu, vai lapu koku mežiem Itālijā, Francijā un Vācijā, tiek attiecināti uz mūsu egļu, priežu un jaukto koku mežiem pavisam citā reģionā. Pirmā atšķirība ir meža struktūra, tāpēc mums nevar būt tie paši noteikumi un prasības, ko ievieš Eiropa.

To apliecina arī poļu kolēģi un Austrijas piemērs. Austrijā mežainums ir daudz mazāks, meži ir kalnos, kur tāpat neviens netiek. Citās valstīs klintis un kalnu nogāzes, kur saimniecisko darbību veikt nevar, vienkārši nosaka kā rezervātu, jo tur praktiski neko nevar darīt, un aizsargājamo platību mērķis ir izpildīts bez jebkāda zaudējuma. Tā ir Spānijā, tā ir Alpos. Latvijā klinšu nav. Mums ir mežs, kuru jānodala no saimnieciskās aprites, tātad no sevis. Varbūt mums tā vajadzētu izmantot jūras piekrasti, kur saimnieciskā darbība jau tagad ir ierobežota, nevis izņemt no aprites ražīgu mežu valsts vidū.

Valsts meža īpašniekiem par ierobežojumiem maksā zināmu kompensāciju.

Meža aizsardzības solījumus uzņemas valsts, bet maksā meža īpašnieks. Kompensācija, kas ir 50-190 eiro par hektāru gadā, zaudējumus nesedz. Te es nonāku pie jautājuma, kas būtu jāuzdod katram, kam pieder mežs, proti – ko man ar to darīt?

Es to izrēķināju, balstoties pieņēmumā, ka man pieder vidēji ražīgs mežs, kuru var cirst. Kompensācija man ģenerē atdevi ap pusotru procentu no iesaldētā kapitāla gadā. Tas ir mazāk nekā depozīts bankā. Eiropas Centrālās bankas inflācijas mērķis ir 2%, tātad, ja mans mežs ar kompensāciju ģenerē mazāk ienākumu, nekā paņem inflācija, es katru gadu zaudēju kapitālu. Mežsaimniecības atdeve atkarībā no ražības ir augstāka, un “Latvijas valsts mežu” diskonta likme, kuru, šķiet, sen nav pārrēķinājuši, ir 4,58%. Arī tas ir maz, ja salīdzina ar situāciju, kurā es mežu pārdodu un naudu ieguldu biržas indeksā.

Kāpēc tieši biržas indekss?

Akciju indekss ir diversificēts portfelis no pasaules lielākajām kompānijām, un, ja kādai klājas sliktāk, to nomaina cita. Ilgākā laikā, 50 gados, tas dod 6-8% gadā, ieskaitot visas krīzes un kritumus, un jebkurā brīdī šo aktīvu var pārvērst naudā. Mežs turpretī nav diversificēts, jo tam ir visādas slimības, par to regulāri jāmaksā nodokļi, pārdot to vienā dienā nevar. Mazais īpašnieks ar 9 hektāriem un ar visiem šiem ierobežojumiem zaudē iespēju, kas viņam teorētiski būtu, ja mežu varētu apsaimniekot. Tas nav godīgi! Lielākā daļa citu regulu darbojas ļoti līdzīgi, proti, apņemšanos paraksta ierēdņi, bet maksājam mēs.

Vai ar EUDR jeb Atmežošanas regulu ir tāpat?

Tāda pati ir EUDR. Tas ir globāls risinājums, lai apturētu mūžamežu izzušanu pasaulē. Bet Latvijā meža platība ir augusi. Pamatoti iebilst, ka hektāru kļūst vairāk, bet meža kvalitāte krītas. Kāpēc tā krīt? Tāpēc, ka mēs negribam investēt. Kāpēc investēt, ja atdevi nevar dabūt? Ja es audzēšu jaunu mežu, tur parādīsies ērglis, būs mikroliegums, biotops un vēl kas, un kas būs tad? Meža īpašnieks nav aizsargāts, nozare tā nevar attīstīties.

Asimetriskais šoks ir pētīts jau kopš 2000. gadu sākuma. Ekonomists Mortens Hansens (Morten Hansen), pie kura es pats studēju, īpaši uzsver, ka regulas, kas nāk no Eiropas, maza valsts nevar automātiski pārņemt. Dienvideiropai trūkst ūdens un meža, tai ir citas problēmas, tās ir lielas valstis ar “lielām” balsstiesībām. Latvija viena pati neko izšķirt nevar, Baltija arī ne. Skandināvi saka, ka iet paši par sevi, Polijai ir Višegradas grupa un sava politika. Mēs esam nostumti malā, pie Krievijas robežas, perifērijā, uz mums attiecina tos pašus nosacījumus. Mūsu deputāti Eiropas Parlamentā to var skaidrot, bet viņi ir tikai daži, salīdzinot, piemēram, ar Vācijas pārstāvjiem, kas patiesībā nosaka politiku.

Kas palīdz? Vai ir valstis, kur aizsardzība strādā?

Austrijas piemērs, kur īpašniekam samaksā kompensāciju, un Somija, kur šāda sistēma strādā. Ja tavā teritorijā ir ērglis – ja tu esi kopis mežu vai atstājis to pirmatnējā stāvoklī, un tur uzradies cēls putns, kas dabas draugiem patīk –, tu esi izdarījis labu darbu. Kāpēc par to nesaņemt kompensāciju, ja tas ir labums sabiedrībai? Dabas draugi uzstājas, it kā pārstāvētu lielāko sabiedrības daļu. Tad mums jāpasaka: “Labi, ja jūs esat gatavi maksāt, mēs esam gatavi šo mežu iekonservēt, un tas maksā tik un tik.”

Ja esam panākuši, ka ērglis ir, tad par to jāmaksā, un varbūt pat vairāk, nekā varētu dabūt par koksni. Jo šobrīd vienīgā vērtība, pēc kuras mēs vērtējam meža zemi, ir iegūstamā koksne. Citas vērtības mums nav.

Kad ejam uz trenažieru zāli, mēs par to maksājam, nevienam nav jautājumu, kāpēc jāmaksā par sporta zāli vai sporta inventāru. Tā ir izmantošana. Mežu var uztvert tieši tāpat, kā sporta inventāru un rekreācijas vietu, kas arī kaut ko maksā. Ja meža īpašnieks nav uzlicis zīmi, ka te staigāt nedrīkst, un nav apvilcis sētu ap savu īpašumu, viņš sniedz pakalpojumu sabiedrībai. Kāpēc par to nesaņem kompensāciju?

Ja mūsu meža atdeve ir tik zema, kāpēc skandināvi to pērk un maksā vairāk nekā mēs?

Ja paskatāmies uz darījumiem, šāds jautājums rodas. Kāpēc skandināvi izpērk mūsu mežu un kāpēc par summām, kas pārsniedz to, ko gatavi maksāt mēs? Atcerēsimies “Bergvik Skog” darījumu 2018. gadā, kad vairāk nekā 100 tūkstošus hektāru Latvijas meža zviedru kooperatīvs “Södra” nopirka par 324 miljoniem eiro, un Latvijas valsts meži, kas arī gribēja pirkt, nespēja pārsolīt, jo pēc neoficiālām ziņām zviedri maksāja ap 50 miljoniem vairāk, nekā valsts uzskatīja par ekonomiski pamatotu. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi ir izrēķinājuši, cik maksā viņu uzbūvēto rūpnīcu dīkstāve, un saprot, ka labāk piemaksāt šeit par resursu, kuru viņi izved no Latvijas kā apaļkoksni. Mums paliek nepiesaistītais CO₂ un sliktāka bilance, bet izejviela aizbrauc bez pievienotās vērtības.

Tas ir pretēji tam, ko dara vietējie uzņēmumi. “Gaujas koks”, “Latvijas Finieris”, kas būvē finiera ražotni, un trešais, Ramoliņu ģimenes uzņēmums “Stiga RM”, visi mēģina pievienot vērtību. Skandināvi koksni izved, jo viņiem jānoslogo savas rūpnīcas, un tāpēc viņi var atļauties maksāt par mūsu koksni vairāk. Bilance mums ir negatīva, jo zaudējam pievienoto vērtību.

Ja kompensācija būtu adekvāta, kā Austrijā vai Somijā, mūsu meža īpašnieki būtu ar mieru mežus paturēt, jo tie ģenerētu ienākumus, kas tuvojas tiem 8-9%, ko dod alternatīva. Tagad notiek pretējais, proti, mazie īpašnieki mežu izpārdod, to nopērk skandināvi, un nopērk savām vajadzībām, nevis lai atbalstītu mūsu ekonomiku un pievienoto vērtību, bet lai noslogotu savas rūpnīcas.

Ko tas nozīmē Latvijas kokrūpniecībai?

Ja mēs atkal ierobežojam savas meža izmantošanas iespējas, lielākais drauds ir tas, ka pārstājam izmantot savu ražošanas jaudu. Rūpnīcas, ko esam uzbūvējuši, mēbeļu ražošana, kas jau ir ļoti attīstīta, finieris un vienkāršākā pārstrāde, visas šīs investīcijas, visas darbinieku apmācības strādā tikai tad, ja ir izejviela. Ja ražošanas bāzi izņemam ārā, nozare izzūd, un to konferencē izstāstīja poļu kolēģi. Izejvielu izņemšana ir šaušana sev kājā.

Pievienotā vērtība rodas no trim faktoriem, proti, no cilvēka, no kapitāla, tātad iekārtām, un no zemes. Ja zemi neizmantojam, kapitālu iznīcinām, un cilvēku skaits mums nepieaug. Mēs jau šobrīd esam viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā, un, nokaujot tādu nozari kā meža nozare, atspēriena punkta mums nebūs, jo nav ne ķīmijas, ne IT industrijas, kas valsti varētu izvilkt straujāk. Kolēģis no “Laflora” konferencē teica, ka ir gatavs 100 miljonus nodokļos samaksāt, ja viņam ļautu resursu izmantot.

Kādi ir jūsu secinājumi? Kas būtu jādara?

Trīs lietas. Pirmkārt, nacionālā pielāgošana. Ideāli būtu īsā laikā panākt pielāgošanu no Eiropas puses un likvidēt asimetrisko šoku, bet jāsāk ar savu sabiedrību, un tā ir sašķelta. Diskusijās pie Valsts prezidenta puse zāles saka, ka grib dzīvot zaļi. Blakus sēžam mēs, lauksaimnieki un mežsaimnieki. Vai tad mēs negribam dzīvot zaļi? Gribam, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, tāpat kā visa sabiedrība. Tāpēc vispirms jāpanāk sabiedrības vienotība un izpratne par to, uz kurieni nozare virzās un cik tā ir svarīga. Mēs daudz runājam par negatīvo, bet pārāk maz par pozitīvo. “Latvijas Finieris” no pārējiem uzņēmumiem atšķiras ar to, ka tā ir akciju sabiedrība ar daudziem īpašniekiem, kamēr lielākā daļa, arī “Gaujas koks” un “Stiga RM”, ir viena īpašnieka uzņēmumi. “Latvijas Finieris” labprāt šeit būvētu un attīstītu rūpnīcas, tāpat kā citi, bet ierobežojumu dēļ nevar.

Otrkārt, taisnīga atlīdzība. Tie 90 eiro par hektāru ir meža īpašnieka piešmaukšanas darījums. Atlīdzībai jāsedz atteiktais ienākums, nevis daļa no tā.

Treškārt, kooperācija. Es nāku no kooperācijas vides, un citas izejas mazajiem īpašniekiem nav, viņi jāapvieno kooperatīvos. Mazie apvienojas lielākās struktūrās, kas darbojas kopā un ir prognozējamāks partneris ar stabilām piegādēm un stabilu kvalitāti. Bet kooperācijas propagandai toreiz, konferencē, laiks bija beidzies.

Somijā darbojas brīvprātīgā meža aizsardzības programma METSO. Kādi lēmumi Latvijai jāpieņem, lai ieviestu ko līdzīgu?

Atbilde ir viena, proti, vispirms jāinformē sabiedrība, lai būtu izprotams, kurp mēs virzāmies. Es ikdienā piedalos likumu sagatavošanas procesā Saeimas komisijās, un, ja divas sabiedrības grupas strīdas, komisijas vadītājs saka, lai vispirms izstrīdas un tad nāk ar lēmumu. Tāpēc jāizdara mājasdarbs. Varbūt meža nozare to ir darījusi pārāk maz, par maz skaidrojusi, par maz bijusi uzstājīga, un, kā teica Uldis Biķis, mēs mēģinājām būt pieklājīgi. Rezultātā tie, kas skaļāk bļāva, tagad it kā pārstāv lielāko sabiedrības daļu, lai gan patiesībā pārstāv cilvēku, kuram ir māja Baltezerā vai citur ārpus Rīgas un kurš grib, lai viss ap viņu būtu mežs, ko neviens necērt.

Vai ir taisnīgi aizliegt īpašniekam saimniekot savā mežā bez adekvātas kompensācijas?

Ja tu nopērc dzīvokli un pēkšņi tev pasaka, ka tas nav tikai tavs dzīvoklis, tajā tagad jādzīvo vairākām ģimenēm, kā tu vari justies un ko vari plānot? Daudzi meža īpašnieki turpina būt īpašnieki tikai patriotisku un emocionālu iemeslu dēļ, ne finansiālu apsvērumu vadīti.

Zaļais kurss paredz samazināt koksnes izmantošanu. Kā to vērtēt?

Zaļais kurss, kurā koksni aizstāj ar fosilām vai importētām izejvielām, ir absurds, jo koksne ir viens no brīnišķīgākajiem materiāliem. Lai saražotu cementu, ko izmantot mājas armēšanā, vajadzīgi tūkstoši grādu un daudz sadedzināta fosilā kurināmā, pēc tam ēku siltina ar sintētiskiem materiāliem, un piedevām mēs sakām, ka esam ietaupījuši fosilos resursus. Vajadzētu dotēt tos, kas būvē koka mājas, vienkārši piemaksāt, un būtu pieprasījums pēc koksnes.

Konferencē izskanēja arī jautājums par ekspertu atbildību par lēmumiem, kas tiek pieņemti saistībā ar citas personas meža īpašumu.

Tas nav godīgi; izstāstīšu vienu gadījumu. Teikā, bijušajā velotreka “Marss” teritorijā Brīvības gatvē blakus jaunajām daudzstāvu mājām valsts bija nolēmusi būvēt Valsts drošības dienesta ēku, bet pa šo laiku trases vietā bija izveidojies parks. 2020. gada maijā sabiedrībā pazīstami cilvēki rīkoja piketu no Brīvības pieminekļa līdz Teikai, aplējušies ar sarkanu krāsu, bloķēja Brīvības ielu un stāstīja visai sabiedrībai, kā tiek izdemolēts parks. Akciju rīkoja no rīta, pīķa stundā. Tas parāda, par ko tā bija, proti, ne lai visi uzzinātu, bet lai visi, kas steidzas uz darbu, kavētu. Vēlāk tieši Valsts drošības dienests noskaidroja, ka protestētājiem bija samaksājis blakus esošās jaunbūves attīstītājs, par to rakstīja arī prese. Aprēķins vienkāršs. 20 stāvu māja pretī parkam ir par 5-10% dārgāka. Ja mājas vērtība ir 10 miljoni, 5% ir 500 tūkstoši; protestam samaksāja 10 vai 20 tūkstošus. Tā notiek. Meža īpašnieki sēž un kautrējas šādus faktus stāstīt. Ja nebūtu drošības dienesta, mēs par to tā arī neuzzinātu.

Pievienot komentāru