Kāpēc viltus miers var būt sliktāks par ilgstošu karu?

26. jūlijā Eiropas Savienība paziņoja par vienošanos gāzes piegādes ziņā; tās mērķis bija parādīt dalībvalstu vienotību attieksmē pret Krieviju. Saskaņā ar šo vienošanos ES valstis no augusta līdz martam plānoja samazināt gāzes patēriņu par 15%, tādējādi palīdzot novērst krīzi ziemā, izrādot solidaritāti un ierobežojot Krievijas iespējas ietekmēt Eiropas energoapgādi. Virspusēji tas bija vēl viens demonstrējums vienotai frontei, ko Eiropa lielākoties ir saglabājusi kopš kara sākuma. Patiesībā gan šie samazinājumi ir brīvprātīgi, un atsevišķas valstis ir izmantojušas noteiktas atkāpes no iepriekšminētās vienošanās, kas liek apšaubīt, cik nozīmīga tā būs, jo īpaši, ja dabasgāzes trūkums dažas valstis ietekmēs krietni vairāk nekā citas.

Sešus mēnešus pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā ir pazīmes, kas liecina, ka Eiropa cenšas saglabāt savu kursu arvien dārgākā karā. Pieaugot inflācijai, saasinoties enerģētikas krīzei un pieaugot recesijas draudiem, Eiropas līderi arvien skaļāk runā gan par konflikta sociālekonomiskajām, gan politiskajām un ģeopolitiskajām sekām. Tajā pašā laikā zem ārējās vienprātības izpausmēm kūsā saspīlējums par kara tālāko risinājumu. Piemēram, Vācija ir vilcinājusies ar solīto ieroču piegādi Ukrainai. Itālijā, kur premjerministra Mario Dragi koalīcijas valdība ir kritusi, valsts populistisko partiju vidū pieaug politiskā pretestība militārajam atbalstam Kijevai. Un, lai gan piecas sankciju paketes tika apstiprinātas zibenīgi, eiropieši nedēļām ilgi strīdējās par sesto sankciju paketi, kas vērsta pret Krievijas naftu, to apturēja ES iekšējais autokrāts, Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns.

Šajos procesos aktualizējas daudz nopietnāks jautājums, cik ilgi Eiropas vienotība kara jautājumā var saglabāties un kas var izraisīt tās sabrukumu. Patiesībā lielākie draudi Eiropas koalīcijai varētu būt nevis progresa trūkums pastiprinātās vardarbības izbeigšanā Ukrainā, kā tas ir bijis līdz šim, bet gan salīdzinošs konflikta klusums, kas varētu ļaut Maskavai vilināt dažas ES valstis izdarīt spiedienu uz Kijevu, lai tā piekāpjas, jo īpaši, ja enerģētikas krīze turpinās padziļināties. Paradoksāli, bet, ļaujoties miera ilūzijām, Eiropa un pārējie Rietumi varētu izraisīt kara paildzināšanos uz visu rēķina. 

Populistu atgriešanās

Kara sākumposmā Eiropas Savienība parādīja ievērojamu apņēmību. Brisele, kas nekad nav bijusi pazīstama ar reakcijas ātrumu, dažu nedēļu laikā spēja apstiprināt visplašākās sankcijas, kādas jebkad īstenotas. Eiropas valstu valdības ātri palielināja aizsardzības pasākumus, Vācijai paziņojot par papildu militārajiem izdevumiem 100 miljardu eiro apmērā un ES pirmo reizi atvieglojot ieroču nodošanu trešai pusei. Eiropa piekrita piešķirt pagaidu aizsardzību miljoniem Ukrainas pilsoņu, tostarp brīvību pārvietoties un strādāt visā ES. Jūnijā Eiropadome oficiāli piešķīra Ukrainai un Moldovai kandidātvalstu statusu ES, savukārt, Gruzijai potenciālās kandidātvalsts statusu, gaidot reformas. Lielāko daļu pavasara jaunā Eiropas rīcības dinamika, šķiet, apstiprināja Vācijas kanclera Olafa Šolca apgalvojumu, ka Krievijas iebrukums bija Zeitenwende jeb pagrieziena punkts, un eiropieši ir gatavi stāties tam pretī.

Kopš tā laika Briseles aktivitāte ir mazinājusies. Lai gan ES valstis galu galā vienojās, piemēram, par naftas embargo Krievijai, tas notika krietnu ar laika nobīdi, kas var ļaut Krievijai pielāgoties situācijai. Neraugoties uz nesen noslēgto vienošanos par gāzes taupīšanu, patiess gāzes embargo vēl nav ieviests. Patiesībā mēs redzam nevis ES gāzes embargo Krievijai, bet Maskava ir tā, kas atslēgusi gāzi Eiropai. Sešām valstīm – Bulgārijai, Dānijai, Somijai, Latvijai, Polijai, Polijai, Nīderlandei un Somijai – Krievijas gāzes piegāde ir pilnībā pārtraukta. Turklāt Krievijas valsts enerģētikas uzņēmums Gazprom krasi samazinājis gāzes plūsmu uz pārējo Eiropu. Nordstream I, kas ir lielākais cauruļvads, pa kuru Krievijas gāze tiek piegādāta Eiropai un kas lielākoties pieder Gazprom, jūlijā uz laiku tika slēgts apkopes dēļ. Tas ir atsācis darbību, bet gāzes eksports ir samazinājies līdz 20% no nolīgtā apjoma, un gaidāmi turpmāki traucējumi. Tā vietā, lai vienotos par jaunām sankcijām, ES cenšas risināt gāzes krājumu problēmas daudzās valstīs un cīnās par gāzes patēriņa ierobežošanu. Lai dažādotu piegādes, tā meklē jaunas enerģētikas partnerības ar ASV, Tuvajiem Austrumiem, Āfriku un Kaukāzu. Starptautiskais Valūtas fonds lēš, ka gadījumā, ja Krievijas gāzes piegāde Eiropai tiktu pilnībā pārtraukta, dažu valstu, tostarp Čehijas, Ungārijas, Slovākijas un Itālijas, ekonomika varētu samazināties par vairāk nekā 5%. Tā būs auksta un dārga ziema. (...)