Latvijā gadiem runājam par nepieciešamību mainīt ekonomikas struktūru, palielināt produktivitāti un radīt vairāk produktu ar augstu pievienoto vērtību. Arī meža un kokrūpniecības nozarē tas ir viens no būtiskākajiem attīstības jautājumiem. Mēs vēlamies eksportēt nevis tikai izejvielas vai salīdzinoši vienkāršus produktus, bet arvien vairāk tehnoloģiski sarežģītu materiālu, inženiertehnisku risinājumu, koka konstrukciju, ķīmijas produktu un citu inovāciju.
Taču šajā diskusijā pārāk bieži ekonomikas politika tiek nodalīta no izglītības politikas. It kā vienā pusē būtu uzņēmumi, eksports, produktivitāte un inovācijas, bet otrā pusē skolas, pedagogi un mācību saturs. Patiesībā tā ir viena sistēma. Augstas pievienotās vērtības produkts nesākas ražotnē. Tas sākas daudz agrāk, brīdī, kad skolēns mācās matemātiku, fiziku, ķīmiju, bioloģiju un tehnoloģijas, kad viņš iemācās analizēt, aprēķināt, eksperimentēt un saprast cēloņsakarības.
Bez šīm zināšanām nav iespējama ne moderna rūpniecība, ne bioekonomika, ne koksnes ķīmija, ne jaunu materiālu izstrāde, ne automatizācija. Arī mākslīgais intelekts neatceļ nepieciešamību pēc fundamentālām zināšanām. Gluži pretēji, jo pieejamāki kļūst tehnoloģiskie rīki, jo svarīgāka ir cilvēka spēja saprast, ko ar tiem darīt, novērtēt rezultātu un radīt ko jaunu.
Tieši tāpēc satraucošs ir tas, ko šobrīd redzam izglītībā. OECD PISA 2025 rezultāti rāda, ka OECD valstu skolēnu vidējie sasniegumi vairākās prasmēs, īpaši lasīšanā, sasnieguši līdz šim zemāko novēroto līmeni. Matemātikā kritums īpaši izteikts bijis pēc 2018. gada. Arī Latvija nevar uz šo tendenci raudzīties no malas. Tas ir jautājums par mūsu nākotnes darbaspēka zināšanām un līdz ar to arī ekonomikas iespējām pēc desmit un divdesmit gadiem.
Pedagogu trūkums vairs nav nākotnes risks
Īpaši zīmīgi ir tas, ka vienlaikus ar diskusijām par skolēnu zināšanām arvien skaļāk aktualizējas pedagogu trūkums, tostarp matemātikā un dabaszinātnēs. Tikko publicētais OECD “Education at a Glance 2026” ziņojums šai problēmai pievērš īpašu uzmanību. Latvijā neaizpildīto skolotāju amata vietu īpatsvars pamatizglītībā un vidējā izglītībā pieaudzis no 1 procenta 2017./2018. mācību gadā līdz 3 procentiem 2024./2025. mācību gadā. Vecākajās klasēs situācija ir vēl sarežģītāka, tur neaizpildīti bija 3,9 procenti amata vietu. Arī Valsts kontroles 2026. gada februāra revīzijas ziņojumā secinājusi, ka Latvijā nav nodrošināta vienlīdz kvalitatīva pamatizglītība un mācību vielas apguves apjoms starp skolām būtiski atšķiras
Vēl satraucošāks ir cits skaitlis. 2024. gadā 12 procenti pilnībā kvalificēto pamatskolas un vidusskolas pedagogu Latvijā pameta skolotāja profesiju. OECD vidējais rādītājs bija 6,4 procenti. Tas nozīmē, ka problēma nav tikai jaunu pedagogu sagatavošanā. Mums ir grūtības arī noturēt skolā tos profesionāļus, kuri jau ir sagatavoti un uzkrājuši pieredzi.
OECD secina, ka pedagogu piesaistes problēmas daudzviet ir īpaši izteiktas tieši matemātikā un dabaszinātnēs. Tas nav pārsteidzoši. Par cilvēku ar labām matemātikas, fizikas, ķīmijas vai tehnoloģiju zināšanām konkurē ne tikai skolas, bet arī uzņēmumi, pētniecības institūti un citas nozares. Ja izglītības sistēma šajā konkurencē ilgstoši zaudē, sekas nepaliek tikai skolu sienās.
Veidojas ķēde, kuru nedrīkst ignorēt. Trūkst pedagogu, samazinās iespējas nodrošināt kvalitatīvu STEM izglītību, vājinās jauniešu zināšanas un interese par šīm jomām, mazāk jauniešu izvēlas inženierzinātnes un dabaszinātnes, bet pēc vairākiem gadiem uzņēmumiem un pētniecības organizācijām kļūst vēl grūtāk atrast nepieciešamos speciālistus.
Šajā brīdī jautājums vairs nav tikai par to, vai skolā ir iespējams aizpildīt stundu sarakstu. Jautājums ir par Latvijas tautsaimniecības konkurētspēju.
To ļoti labi var redzēt meža nozarē. Mūsdienīga kokrūpniecība vairs nav nozare, kurā pietiek tikai ar izpratni par koksni un ražošanas procesu. Tajā arvien lielāka nozīme ir datu analīzei, automatizācijai, robotikai, materiālzinātnei, ķīmijai, enerģētikai, digitālajām tehnoloģijām un inženierzinātnēm. Koksnes ķīmijā tiek meklēti risinājumi, kā no koksnes komponentēm radīt jaunus materiālus un vielas. Koka būvniecībā nepieciešamas padziļinātas zināšanas fizikā, matemātikā, materiālu īpašībās un projektēšanā. Ražošanā arvien lielāku lomu ieņem automatizētas sistēmas.
Jo augstāk vēlamies kāpt pievienotās vērtības ķēdē, jo vairāk zināšanu nepieciešams.
Izglītības saturam ir jāredz, kurp virzās tautsaimniecība
Tāpēc mums būtu daudz ciešāk jāsavieno saruna par izglītību ar sarunu par Latvijas ekonomikas attīstību. Ja valsts par prioritāti nosaka bioekonomiku, viedo specializāciju, tehnoloģiju attīstību un produktivitātes kāpināšanu, tad izglītības sistēmā jābūt ļoti skaidrai atbildei, kādas zināšanas būs nepieciešamas cilvēkiem, kuri šīs prioritātes īstenos.
Tas nenozīmē skolu pārvērst par konkrētu nozaru darbinieku sagatavošanas vietu. Vispārējās izglītības uzdevums ir daudz plašāks. Taču nav pieņemami arī tas, ka izglītības sistēma un tautsaimniecība attīstās paralēlās pasaulēs, satiekoties tikai brīdī, kad uzņēmēji paziņo, ka viņiem trūkst inženieru, tehnologu, ķīmiķu vai citu speciālistu.
Tad jau ir par vēlu.
Speciālists nerodas dažos mēnešos. Pirms inženiera diploma ir skola. Pirms studijām ķīmijā ir skolotājs, kurš jaunietim šo priekšmetu ir palīdzējis saprast. Pirms pētnieka karjeras ir pirmie eksperimenti laboratorijā un interese par to, kāpēc lietas notiek tieši tā, nevis citādi. Ja šajā ķēdē rodas pārrāvums, to nevar kompensēt ar vienu augstākās izglītības programmu vai uzņēmuma apmācībām.
Tāpēc pedagogu trūkums STEM priekšmetos ir jāuztver ne tikai kā Izglītības un zinātnes ministrijas vai pašvaldību problēma. Tas ir tautsaimniecības jautājums. Uzņēmumiem, nozaru organizācijām, augstskolām, pētniecības institūtiem un valstij ir jāmeklē daudz ciešāki sadarbības modeļi. Skolēniem ir jāredz, kur matemātikas formula, fizikas likums vai ķīmijas eksperiments tiek izmantots reālā ražošanā un pētniecībā. Savukārt pedagogiem nepieciešama iespēja regulāri iepazīt tehnoloģiju attīstību un saprast, kā mainās nozares, kurās viņu skolēni pēc dažiem gadiem varētu strādāt.
Tikpat svarīgi ir atjaunot STEM priekšmetu nozīmi sabiedrības uztverē. Ne katram jaunietim jākļūst par inženieri vai ķīmiķi. Taču matemātiskā domāšana, izpratne par dabaszinātnēm un spēja strādāt ar tehnoloģijām kļūst par pamata kompetencēm ļoti daudzās profesijās.
Latvijas ekonomikai patiešām ir nepieciešams būtisks attīstības grūdiens. Taču to nevar panākt tikai ar investīciju programmām, jaunām iekārtām vai atbalsta instrumentiem uzņēmumiem. Iekārtas var nopirkt. Tehnoloģijas var importēt. Ražotni var uzbūvēt. Cilvēku ar dziļām zināšanām nevar pasūtīt un saņemt pēc gada.
Šādu cilvēku veidošanās prasa daudzus gadus, un skola ir viens no svarīgākajiem posmiem šajā procesā.
Tāpēc šobrīd izglītībā redzamie signāli ir jāuztver ļoti nopietni. Pedagogu trūkums, grūtības viņus noturēt profesijā un skolēnu zināšanu lejupslīde nav atsevišķas izglītības sistēmas problēmas. Tie ir agrīni brīdinājumi par Latvijas spēju nākotnē uzturēt ekonomiku, kuru paši vēlamies izveidot.
Mēs nevaram vienlaikus prasīt no tautsaimniecības arvien sarežģītākus, tehnoloģiski ietilpīgākus un augstākas pievienotās vērtības produktus un samierināties ar to, ka vājinās zināšanu pamats, uz kura šādai ekonomikai jābalstās.
Ja Latvija vēlas ekonomiku, kuras vērtību rada zināšanas, tad zināšanām ir jākļūst par ekonomikas politikas jautājumu jau skolas solā.