Pērn Latvijas Lauksaimniecības universitāte tika pie cita nosaukuma, topot Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte (LBTU). Tika izveidota universitātes padome. Arī Latvijas augstākās izglītības sakarā bieži dzirdam jau apnicīgo vārdu “reformas”, kas pie mums joprojām skan vienlīdz skaisti un tukši. LBTU padomei ir daudz darba un tālredzīgi plāni, šoreiz par tuvākajiem.
Pirms sākam runāt par izglītības jautājumiem, vēlējos dzirdēt jūsu domas par pēdējā laikā aktualizēto problēmu – plašāka redzējuma trūkumu valdībai kā komandai un valdības vadītājam. Par to kritika izskan jau kādu laiku un gana bieži, norādot, ka valdības darbu nereti stimulē tikai ārēji faktori (C19, karš, ES un EK lēmumi).
Tam es negribētu piekrist. Latvijai ir bijuši vairāki Nacionālās attīstības plāni, ir Roberta Kīļa vadībā izstrādātā un 2010. gadā Saeimā apstiprinātā stratēģija “Latvija 2030”. Dokumentiem cauri vijas doma par Latviju kā viedvalsti. Jā, Igaunija mūs IT sfērā ir apsteigusi, bet, manuprāt, mums nepieciešams virzīties uz Latviju kā viedu valsti. Kāpēc? Resursi mums ir, kādi ir, un to ir, cik ir, cilvēku – cik ir, citu iespēju, saprātīgi skatoties, mums tuvākajā laikā nebūs. Virzīties tālāk, veicināt valsts un sabiedrības attīstību mēs varam tikai ar savu prāta potenciālu, ko nepieciešams izmantot. Latvija kā gudra valsts ar lielisku izglītību un plašām cilvēku zināšanām. Par šo būtu nepieciešams vienoties un realizēt.
Izglītība un medicīna neatkarīgās Latvijas laikā ir tās nozares, kuru sakarā ar ļoti retiem pārtraukumiem piemin vārdu “reformas”. Attīstība un un reformas ne vienmēr ir viens un tas pats. Vai process, kas nereti šķiet nepārtraukts, netraucē pašu svarīgāko – darbu (ārstēšanu, izmeklēšanu, skološanu, zināšanu ieguvi utt.)?
Runāšana “par kaut ko”, lielākoties, vienmēr traucē. Mēs Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē (LBTU) esam sasparojušies reformām un mēs tās paveiksim! Es ļoti ceru, ka LBTU padome plānoto akceptēs. Piekrītu jautājumā paustajam, ja reformas rit ilgstoši un kaut ko “cērt vai griež” pa mazam gabaliņam, process ir traucējošs un, kā minējāt, gluži vai nepārtraukts.
Noprotams, runājot par reformām, jūs domājāt LBTU fakultāšu apvienošanu.
Tieši tā! Tas ir jāizdara, jo patlaban astoņi cilvēki vada nelielas struktūrvienības. Daļa no patlabanējiem vadītājiem var darīt ko lietderīgāku, lai ir četras fakultātes, kuras vada četri cilvēki, tas būtu pirmais, redzamākais un produktīvākais rezultāts. Pārējiem būs iespēja pievērsties zinātniskajam darbam. Ja skatāmies citas zinātnes universitātes, mums LBTU ir mazākās fakultātes studējošo skaita ziņā gan Latvijā, gan arī Baltijā un Eiropā. Katrs cilvēks var izdarīt vairāk...
Jā, esmu saņēmusi vēstules un e-pastus, kuros sacīts, ka šāds padomes lēmums nav pārrunāts un pareizi aprēķināts. Vēstuļu doma ir viena – atliekam, pagaidām, pārdomājam!
Mēs nevaram atlikt, jo kāda svarīga jautājuma ilgstoša atlikšana (nerisināšana) un neizlēmība visus traucēs pietiekami ilgi. Kas jādara, tas jādara! Kādam tas būs nepatīkami, to ļoti labi saprotu, man būs jārunā ar cilvēkiem, bet... ja reforma ir nepieciešama, tā jāveic ātri. Paveicām, sakārtojām un dodamies tālāk! Lēmumam jātop ļoti drīz, jaunajai sistēmai jāsāk darboties 2023. gada septembrī1.
LBTU rektore prof. Irina Pilvere padomei iesniedza šobrīd esošo LBTU struktūru ar paskaidrojumiem. No tā labi redzams, ka daudzas institūcijas universitātē ir gana sadrumstalotas. Ko labu un spožu var paveikt divu vai trīs cilvēku institūts? Ar ko vari konkurēt savā darbā?
Kāpēc, piemēram, ļoti sekmīgs darbs ir Latvijas mežzinātnes institūtam “Silava”? Viņi zina, ko vēlas, un skaidri redz, kurp iet! Turklāt, “Silava” tik ļoti nevēlas būt kopā ar LBTU, ko, savukārt, ir ļoti vēlējusies universitāte...
Vai jūs vēlaties “Silavu”, kā LBTU struktūrvienību vai sastāvdaļu?
Jā, bet otrreiz šo ideju vairs neiniciēšu! Laikā, kad biju zemkopības ministre (2011.-2014.), “Silavas” vadība man paskaidroja, ka institūta iekļaušanās LLU sastāvā ir iespējama tad, ja LLU Meža fakultāte top spēcīgāka – mācībspēku, zinātnes un infrastruktūras ziņā. Nu kādu laiku fakultātei ir jauns, enerģisks dekāns prof. Linards Sisenis, redzu, pēdējos gados tur daudz un sekmīgi “gājis uz augšu”.
Piebildīšu, ka meža nozare ir tā, kam varu aplaudēt un ko varu tikai apsveikt – kādas personības tajā strādājušas un strādā!
Latvijas valsts mežzinātnes institūts “Silava” apvieno gan zinātnes, gan nozares tribūna darbu, kur ļoti svarīga ir institūta neatkarība.
Neatkarība ir svarīga lieta, bet daudzējādā ziņā to nosaka arī finanses. Tas skan pretrunīgi, bet tas tā ir! Runājot par birokrātiskajām prasībām un slogu, uzsvēršu, ka šis ir bijis ļoti akūts un aktuāls jautājums visu to laiku, kopš darbojos valsts pārvaldē. Birokrātijai ir izcilas spējas un tieksme pašsaglabāties. Es personiski esmu pret pārspīlētu prasību un dokumentu pieprasīšanu, toties ierēdniecība, lai sevi pasargātu (no kaut kā, kas “varētu būt, notikt vai atgadīties”), iestrādā dokumentos papildus prasības.
Izlasot jūsu nupat sacīto, būs cilvēki, kas teiks: “Ha! Jūs krietnu laiku esat strādājusi valsts pārvaldē – ko darījāt, lai birokrātiju mazinātu? Kur redzami rezultāti?”
Zinu, ļoti labi zinu, šādus jautājumus esmu dzirdējusi! LBTU padomē esmu noteikusi – ja kas jāprasa, nedrīkst prasīt vairāk, kā nepieciešams! Runāts par šo ir daudz, bet... es nudien nezinu, kā ar to cīnīties. Nezinu!
Savulaik, esmu skatījusies un lasījusi, piemēram, Zemkopības ministrijas Veterinārā departamenta dokumentus – kontrole kontroles galā, gājām, meklējām, mēģinājām risināt. Atkārtošu – nezinu, kā ar to cīnīties, tā ir kā sniega bumba, kas veļas no augsta kalna, topot jo lielāka.
Man joprojām interesanta un realizējama šķiet Lielbritānijas pieredze, proti, savulaik ministriju darbiniekiem bija iespēja kādu laiku pastrādāt uzņēmējdarbībā.
Kad zināmu laiku esi strādājis “aiz ministrijas durvīm” un redzi, un jūti sekas tam, ko pats esi izgudrojis un kā tas darbojas, vai – gluži pretēji – darbošanos kavē – sajūtas ir citas. Krietni sen, vēl 90. gadu beigās, ar toreizējo Valsts kancelejas vadītāju Guntu Veismani runājām, ka šādu eksperimentu derētu realizēt arī Latvijā. Ideja ir pat ļoti laba, grūtības būs ar tās praktisko realizēšanu.
Kopš 90. gadu beigām Latvijā daudz kas ir mainījies, vai Latvijas uzņēmēji tik labprāt savos uzņēmumos, vai savu darbinieku rindās vēlētos redzēt ierēdņus...
Piekrītu, neņems! Toreiz pavisam nedaudz šo ideju sākām “kustināt”, bet... Viens – traucēja virkne likumdošanas aktu, otrs – vajadzēja cilvēkus, kas patiesi to vēlētos, trešais – algu atšķirība.
Vai viens no stagnācijas iemesliem varētu būt ierēdņu politiskās intereses? Cilvēki balso par konkrētu politisko spēku, saprotot, ka balso par savu darbavietu.
Nepiekrītu, ka ierēdņi balsotu par politisko spēku, kurš varētu saglabāt viņu darba vietas. Varbūt kaut kas domāšanā ir saglabājies no padomju laikiem, bet kontrole pie mums ir pārspīlēta. Cilvēki, kas mani pazīst, zina, ka neesmu šāda veida kontroles atbalstītāja, bet... atkal paškritiski uzsvēršu, zinot problēmu, neesmu ar to tikusi galā.
Atgriežoties pie LBTU – tuvākais darbs būs fakultāšu apvienošana. Universitātei ir vēl kāds krāšņs un itin smags simbols – Jelgavas pils. Vai par tās nākotni domājat?
Soli pa solim pili sakārtojam. Cik naudas ienāk, tik ieguldām. Par pils nākotni nav citu domu – tā ir saglabājama. Nesen janvārī caurskatījām un izpētījām visus pašreizējos LBTU īpašumus, secinot, ka to nav maz un ir tādi, kas universitātei nav nepieciešami. Turpmākā rīcība būs attiecīgajai situācijai atbilstoša (dažāda) – kādus īpašumus pārdosim izsolē, kādus nodosim valstij, kādus apsaimniekosim vai ar tiem rīkosimies citādi. Piemēram, Malnavas koledžā patlaban rit renovācijas darbi, ir ieguldījumi no Zemkopības ministrijas.
Malnavas koledža ir labs piemērs. Kā jūs vērtējat Latgales reģionu – no vienas puses daudzi (ne vietējie) par to čīkst, no otras – pie Rēzeknes sekmīgi darbojas uzņēmums “Verems”, labas sekmes ir Daugavpils universitātei.
Malnavas koledža ir nepieciešama, par to nav runas! Latgalē ir pietiekami daudz vietu, kur darbs sekmējas, ir uzņēmēji, kas ļoti rosīgi un sekmīgi darbojas. Ja cilvēks ir savā vietā, tur taps un būs parauguzņēmums un paraugainava. Un tam ir nepieciešama arī Malnavas koledža, kur viss rit uz priekšu, par ko ir prieks.
Savulaik arī sarunā ar zemeunvalsts.lv2 Daugavpils Universitātes rektore prof. Irēna Kokina stāstīja par augstskolu konsorciju – Daugavpils, Jelgava, Liepāja. Ideja uzdzirkstīja, iesaistījās arī pilsētu vadība un... klusums. Runāja, ka šo iniciatīvu piebeigusi Izglītības un zinātnes ministrija. Patlabanējās sarunas par Daugavpils Universitāti raisa bažas, ka Rīga DU “aprīs”...
Pirms nepilna gada (2022. gada maijā) izteicu domu, ka ap Jelgavu varētu veidot (saliedēt) vienu spēcīgu reģionālu zinātņu universitāti – Jelgava būtu centrā. Proti, visas ārpus Rīgas esošās universitātes apvienotos, lai būtu pretsvars Rīgai un trīs lielajām galvaspilsētas zinātņu universitātēm. Šo ideju pat paspēju paust Valsts prezidentam, bet... jā, tā tika “norakta” gana ātri. Liepājas universitātes, arī Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas vadība izvēlējās Rīgu. Runāju ar Andri Grafu, Liepājas Universitātes padomes priekšsēdētāju, kas īsu brīdi pat domāja, bet...
Skaidrs, ka Rīga dara savu. Latvijā ir izveidota augstskolu tipoloģija, Jelgavā (LBTU) ir zinātņu universitāte. Zinātnes universitātes statuss mums ir svarīgs, tas nozīmē arī finansējumu. Rīgas universitātes studējošo skaita ziņā ir lielākas un spēcīgākas, tas ir objektīvi.
Jelgava ir praktiskāka, tuvāk pie zemes, Rīga – skaļāka, pilsētnieciskāka un tuvāka valdībai.
Ja paskatāmies pasaules tendences – Zaļais kurss, klimata pārmaiņas, atteikšanās no fosilajiem resursiem, pārtikas pietiekamība un drošība, dabas resursu efektīva izmantošana – tas viss tieši saistāms ar LBTU.
Piemēram, arī Dobeles dārzkopības institūts ar sekmīgu augļkopību un selekciju...
Tieši tā – Latvija spēj izaudzēt un eksportēt pārtiku un meža nozares produkciju, šiem nākotnes virzieniem ir jāatrodas zinātnes universitātē, mums ir gan praktisks, gan loģisks pamats un pienākums – būt!
Par vārdu “praktisks”. Pērnvasar, runājot ar Oleru muižas īpašniekiem3, sarunā pieskārāmies praktisko darbu veicēju trūkumam, piemēram, kokapstrādē. Vai šo jautājumu varētu līdzēt risināt Malnavas vai Ogres tehnikumi?
Sadarbībā ar Meža fakultāti Malnavas koledžā vēlas sākt apmācīt kokapstrādes speciālistus. Nozarei ļoti svarīgs ir arī Ogres tehnikums.
Lūkojot neseno Ekonomikas ministrijas veikto pētījumu, redzam, ka speciālistu, tiešā darba darītāju, trūkst gan lauksaimniecībā, gan mežsaimniecībā, gan arī citur. Piebildīšu – praktisko darba darītāju sagatavošana zinātnes universitātei īsti “nepiekrīt”, bet, tiesa kas tiesa, labu profesionāļu daudzviet trūkst.
Skatoties un vērtējot statistiku, LLU (LBTU) absolventiem ir vienas no labākajām algām. Jautājums gan ir cits – kas patlaban interesē jauniešus. Es arī neesmu labs piemērs – lieliski zinu, kādas specialitātes Latvijā ir nepieciešamas, bet mani mazdēli ievirzījušies tai studiju plūsmā, kas interesē citiem – ekonomika un komerczinātnes. Jā, vecāki var runāt un stāstīt, bet... Ko nākotnē tik daudzi ekonomisti un sociālo zinātņu sfēras absolventi darīs?
Ja paskatāmies, kas notiek iestāšanās laikā Latvijas augstskolās – tehniskajās specialitātēs gan RTU, gan citās augstskolās daļa budžeta vietu paliek neaizpildītas, arī LBTU ir līdzīgi (tehniskajās specialitātēs). Toties citur – ekonomikā, komerczinībās, psiholoģijā, komunikāciju specialitātēs – joprojām ir konkurss, lai gan Latvijā šādi speciālisti ir sagatavoti pietiekamā skaitā.
Pēc ilgām sarunām, iesaistot arī plašsaziņas līdzekļus, konkurence parādījusies IT studiju jomā, kas ir neliels solis uz priekšu. Tas ir mans un jūsu, un visu informācijas izplatītāju svarīgs pienākums – runāt, skaidrot, mudināt un skubināt jaunos cilvēkus studēt to, kas ir nepieciešams.
Pieļauju, viens no iemesliem Latvijas Lauksaimniecības universitātes nosaukuma maiņai bija arī apzināšanās, ka jauniešus pagaidām un pašlaik nevilina vārds “lauksaimniecība”.
Ja runājam par reformām, nedrīkst aizmirst skolas, kas gadiem ir aktuāls jautājums. Svarīgākais, ka noteikta reformu stila piekritēji – “maz skolnieku, veram ciet”, nedomā tālāk – ja skola aizveras...
...pazūd viss...
Tieši tā! Nozares kolēģi, kas pirms kāda laika dažādos veidos atbalstīja Vītolu skolu Krievijas pierobežā, skolas slēgšanu joprojām min kā ļoti sliktu un netālredzīgu rīcību. Latviešu skola dažus kilometrus no Krievijas robežas. Uzņēmēji bija gatavi skolu atbalstīt finansiāli, par spīti priekšlikumam skolu slēdza – nu ne skolas, ne ciema. Vai, lēšot un knapinoties ar un ap izglītības budžetu, tiek ņemts vērā reģionālais un apdzīvotības jautājums? Par kādu reģionu attīstību varētu būt runa? Kā, jūsuprāt, būtu pareizi un tālredzīgi rīkoties?
Jautājumā minētā situācija ir jāņem vērā. Savulaik, strādājot Zemkopības ministrijā, par šo daudz domājām. Piemēram, Ozolu skola Limbažu novadā jau kādu laiku ir slēgta. Toreiz, esot šai skolā, asi sajutu – ja skolas nebūs, arī ciema nebūs.
Kas vēl ir svarīgi – mazo skolu uzturēšana maksā un – pietiekami daudz. Kompromisa un saprātīga risinājuma atrašana ir liela māksla un svarīga prasme. Lai cilvēki nepazustu, bērni taptu izvadāti un izskoloti, un ciems vai apvidus attīstītos...
LBTU fakultāšu apvienošana ir arī ietaupīšana. Kāpēc, piemēram, četrām skolām nevarētu būt viens direktors?
Savulaik tieši šai jautājumā esmu tikusies ar visiem toreizējiem pašvaldību vadītājiem, kas brauca uz Rīgu, lai runātu par skolām. Ir slikti piemēri – Latgales reģiona skolā 10 skolēni, tikpat darbinieku, bet... pašvaldības vadītāja skolu nevēlējās likvidēt, jo “pašvaldībai tā ir svarīga” Šis arī nav risinājums!
Bet – atkārtošu – izsvērt, saprast un domāt par nākotni ir ļoti svarīga prasme. Vietējiem centriem ir jāsaglabājas, zinu, ka Baltinava cīnās un pietiekami sekmīgi.
Ko teic jūsu pieredze, vai ar ministriju optimizētkāri ir vieglāk tikt galā? Piemēram, plāns par augstskolu optimizāciju – ja apvienoties vai sadarboties nevēlas Liepājas universitāte, “metiet kauliņus” kopā ar Daugavpils kolēģiem, kas ir ļoti spēcīgi biozinātnēs.
To varētu... Pirms kāda laika šo ideju paudu LBTU Padomei un sāku darboties. Mūsu sadarbībai atteica Rēzekne, Daugavpilī sākās finanšu problēmas, Liepājas universitātes padome nobalsoja pret. Domāju, par Daugavpili ir vērts padomāt.
Par ko vēl svarīgu esat lēmuši LBTU padomē?
Ir pieņemta LBTU stratēģija, pie kuras strādāja gan universitāte, gan padome. Stratēģijā ir ierakstīts tas, uz ko jātiecas, kam jābūt – LBTU kā Latvijas un Baltijas jūras biozinātņu centrs, ir jāsaglabā zinātņu universitātes statuss. Par pēdējo runājot, viegli tas nebūs, jo... naudu, kas paredzēta un pienākas zinātņu universitātēm, saprotams, vieglāk ir dalīt divās vai trijās daļās, ne četrās. LBTU ir zinātnes universitāte, bet grūtāks un darbu prasīgāks būs ceļš šī statusa saglabāšanai.
Latvijas augstskolu sakarā nereti piemin netālo Tartu universitāti, kuras prestižs un finansiālā situācija ir krietni labāka.
Ja augstskola nonāk labāko universitāšu piecsimtniekā, skatu uz to vērš gan uzņēmēji, gan dažādas Eiropas institūcijas utt. LBTU jau arī nepārtiek no valsts finansējuma vien, ir dažādi fondi utt. Kas, manuprāt, ir svarīgi, universitātē krasi jāuzlabo starptautiskās sadarbības centra darbība. Mums ir laba sadarbība ar Uzbekiju, nesen viesojos Azerbaidžānā, kas ir ļoti ieinteresēta sadarbībā ar Eiropas Savienības valsts augstskolu. Piemēram, Veterinārmedicīnas fakultātei ir iespējams aicināt studentus no ārzemēm, jo dažās Eiropas valstīs ir profesiju apgūšanas ierobežojumi. Un – jāatceras – tā ir ne tikai sadarbība, bet arī nauda, kas plūst no Eiropas fondiem.
LBTU Padomes pārstāvji 17. martā tikās ar lauksaimnieku sabiedriskajām organizācijām, drīz notiks tikšanās arī ar meža un zivsaimniecības nozares NVO. Augstskolai ir ļoti svarīgi zināt, ko nozaru speciālisti konkrēti no tās vēlas.
Vai bez Malnavas koledžas, klausoties LBTU tālākos plānus, varētu būt doma par vēl kādas vidējās profesionālās mācību iestādes ņemšanu savā paspārnē?
Mums bija doma par Kandavas tehnikumu, pērn tapa padomes lēmums, bet Izglītības un zinātnes ministrija to neatbalstīja. Skola pati mūs “gribēja” arī Zemkopības ministrija piekrita. Protams, katra šāda “paņemšana paspārnē” ir arī finanšu jautājums.
Par sadarbību. Rit gadi, bet ministrijas kā pārrauga katra savu lauciņu, plašāk neredzot, tā pārrauga. Iemeslu nereti meklē to partiju atšķirībās, kas atbild par katru ministriju.
Problēmu neredzu partejiskumā, bet atbildībā gan. Proti – “man ir savs lauciņš, es to kopju, tā ir mana atbildība”. Un tad ir “kāds” lauciņš, ko kopj “kāds cits”... Vai man patiesi ir jāuzņemas vēl kas? ... Ko jūs lienat manā atbildības sfērā?
Sadarbība ir lielisks vārds, kas prasa darbu, ieguldījumu un mūsu sarunā jau pieminēto prasmi.
1. 2023. gada 17. marta LBTU padome sēdē atbalstīja rektores piedāvāto un Senāta apstiprināto 5 fakultāšu modeli.
2. https://www.zemeunvalsts.lv/musu-valstij-esam-vajadzigi-
3. https://www.zemeunvalsts.lv/-lai-galva-strada-lai-rokas-zina-daramo-lai-galva-neskrien-pa-prieksu-rokam-un-otradi