Šoziem Valmieras integrētās bibliotēkas bibliotekāri priecēja atvestās grāmatas par meža nozares jautājumiem, vienu viņa nolika sāņus, sakot: “Šī noteikti interesēs Oleru muižas īpašniekus.” Par Oleriem un muižu bija dzirdēts, ne redzēts un būts. Jūnijā ceļš veda tieši šai virzienā.

Intervija ar Ievu un Kārli Zemīšiem, Oleru muižas saimniekiem

Kāds “o” vārdā Oleri ir pareizais – latviskais vai svešais?

Ieva: Nav ne jausmas. Vietējie lieto latvisko divskani “o”, mēs arī, atbrauc rīdzinieki un cenšas lietot patskani “o”, ja man jāstāsta par vēsturi, jāsaka “Olershof”.

Tātad tas nav nedz skaidrs, nedz noteikts.

Ieva: Domāju, nav gan! Neviens precīzāk nemācēs pateikt. Savulaik par šo jautājumu diskutējām, izdomājām lietot patskani “o”, bet neizturējām pat stundu. Sakot Oleri (uoleri), vārds skan mīļāk un labestīgāk.

Muižas komplekss izskatās pietiekami liels, vai saimniekojat tikai divatā?

Ieva: Lielākajā daļā saimniekojam mēs ar Kārli, mazākajā daļā – mūsu kolēģis Jānis. Paldies Dievam, mums ar Kārli ir trīs bērni, kas palīdz, talkā nāk arī Kārļa vecākā meita, tātad mūsu ir gana daudz.

Kurā brīdī cilvēks saprot, ka viņam vajadzīga muiža?

Ieva: Par to sīkāk pastāstīs Kārlis, ar viņu šīs vietas vēsture sākās. Es Oleros dzīvoju apmēram 20 gadus, un šeit, tieši šeit, es sastapu Kārli. Svarīgi ir piebilst, ka abi neesam vietējie – es esmu līvāniete, Kārlis ir rīdzinieks.
Plašāks stāsts par muižas meklējumiem ir mazāk zināms – 1988. gads – Atmoda, bet tomēr vēl padomju laiks, Imants Ziedonis aicina glābt muižas. Puišiem ir 23 gadi, jauni, tikko beiguši Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, viņi lemj, ka būs īstie, kas ies, glābs un darīs. Meklējumi, cik zinu, ritēja samērā ilgi un aizņēma gana daudz laika. Sākumā skati tika mesti Kurzemes virzienā, arī reģionam tuvāk Rīgai.

Jāpiebilst, ka 1988. gadu Kārlis atceras pietiekami labi, sakot, toreiz ne brīdi nav bijis sajūtas, ka sekos 1991. gada notikumi. Trīs jauni, skoloti galdnieki bija iedomājušies, ka muiža ārpus Rīgas varētu būt īstā vieta, kurp doties prom no visa, piemēram, 1. maija demonstrācijām... Jauni cilvēki var visu, var mainīt pasauli... aizbēgt no Rīgas, no formalitātēm un noteikumiem un veidot savu kultūru.

No trim galdniekiem Oleros palikuši ir...

Ieva: ...divi – Kārlis un Jānis. (Sarunai pievienojas Kārlis.)

Pusaudža gados dzirdēju un lasīju Imanta Ziedoņa aicinājumu glābt dižkokus. Par muižu glābšanu nav dzirdēts, tas ir pārsteigums.

Kārlis: Pieļauju, dižkoku atbrīvotāju bija vairāk, par viņiem runāja skaļāk, stāsts par muižām, savukārt, bija neliela epizode, domāju, nebija daudz cilvēku, kas 80. gadu beigās uzņemtos atjaunot kādu muižu. Kopējo tā laika ainu muižu sakarā gan pastāstīt nevarēšu.

Kā notika meklējumi un kas tolaik atradās Oleros?

Kārlis: Meklējumi notika kā tev, šodien nākot pie mums: lietusmētelis, autobuss, ceļš kājām. Nevienam no mums auto nebija. Man saglabājušās vecas piezīmju un telefonu grāmatas, toreiz zvanījām rajona pieminekļu aizsardzības inspekcijai, kas šais lietās labi orientējās, mums nosauca vienā vietā 5-6, citā – 10-20 ēkas, kam nebija saimnieku. Turp devāmies, braukājām, skatījāmies. Sākām četratā Gints, Didzis, Jānis un es, nu esam palikuši divi (Jānis un es). Jaunībā cilvēks mēdz būt striktāks un bija brīdis, kad visiem nācās pārcelties uz laukiem, ja vēlējāmies turpināt. Tā palikām trīs.

Olerus mums ieteica toreizējais Valmieras rajona pieminekļu inspektors Jānis Kalnačs. Kā jau Ieva stāstīja, muižu meklējumus sākām tuvāk Rīgai – Tukums, Sigulda, arī Pedvāle, bet... Piemēram, atceros Popervāles muižas ēku Kurzemē, no kuras, šķiet, maz kas palicis, jo tā bija bez jumta jau pirms vairāk nekā 30 gadiem. Skatoties uz toreizējo situāciju ar muižām, izvēle nebija liela – vai nu esi (jābūt) būvfirmas īpašnieks un ķeries pie darba, vai arī līdzās muižas ēkai ir dzīvojamās ēkas (kā Pedvālē) un dzīve ņudz un ņirb vien. Pēdējo īsti nevēlējos.

Oleri atradās nostāk no ļoti apdzīvotām vietām un šeit bija ēkas, kurās uzreiz varēja dzīvot – kurini krāsni un “dzīvo nost”. Divas ēkas piederēja kolhozam “Straume”, viena – pašvaldībai. Jāsāk gan ar vēsturi: 1920. gads, zemes reforma, muižniekiem lielos īpašumus atņem, vienu un vēl 50 ha zemes ļaujot paturēt. Oleru muižas īpašnieki fon Krīdeneri 1913. gadā iegādājās arī Rindzeles pili (tā nodega 1914. gadā) pie Tukuma un pēc reformas lemj pārcelties uz turieni. Pieminēšu, ka fon Krīdeneri savu dzimtu “rēķina” no Rīgas dibināšanas laikiem, kad šis uzvārds minēts pilsētas dibināšanas dokumentos. Viņi še pazīst katru zemnieku un negaidītā situācija, kur nu visi ir vienlīdzīgi (kungu vairs nav), rada zināmas grūtības ar vietējiem sadzīvot. Kungu pasaule pēkšņi ir sabrukusi. Rindzelē viņi nevienu nepazīst, tur būs vieglāk.

No 20. līdz 70. gadiem Oleros darbojās skola, līdz to likvidē. Ļaudis par tiem laikiem runā dažādi, arī to, ka bijusi apzināta vēlme skolas darbību izbeigt. Skolai “aizejot”, ēkas sāk izmantot kolhozs. Starp citu, mēs sarunājamies muižas vecajā klētī, ko esam pārbūvējuši par dzīvojamo ēku.

Tātad 1988. gadā tikāt pie trim ēkām...

Kārlis: Precīzāk, 1989. gada vasarā, 1988. gads pagāja meklējumos. Klēts ēku nopirkām no pašvaldības par aptuveni 2000 rubļiem. Tas nebija par velti, bet ne gluži mašīnas cena (auto tolaik maksāja vairāk nekā 10 000 rbļ.). Zeme tolaik nepiederēja nevienam, nāca privatizācijas iespējas, ko izmantojām, muižas parks ir 9 ha liels, ko arī ieguvām. Vēl mums ir platība, kurā turam aitas, ceļā no autobusa pieturas līdz muižai mūsējās var sastapt, ganoties. Ar aitkopību nodarbojas arī mūsu kaimiņi.

Kā nonācāt līdz aitkopībai?

Kārlis: Stāstīju, ka mums pieder zeme, kas jāizmanto.

Ieva: Aitkopībai mūs pierunāja. 2008. gada krīzē daudz runāja par saimniekošanas dažādošanu, mēs arī par to domājām, tā Oleros “uzradās” aitas.

Kārlis: Par saimniekošanu nācās daudz domāt un pārdomāt, jo bijām padzirdējuši, ka pie muižām daudzi turot briežus, tas skaitoties “smalki”. Apklaušinājāmies un secinājām, ka briežu dārzam nepieciešamas ļoti prāvas investīcijas. Mēs esam normāli cilvēki, darba drēbēs, runājam normālu valodu, nauda iz kabatām nebirst. Noteikti piebildīšu, ka, atnākot dzīvot uz šejieni, man bija gan doma pēc 10 gadiem tapt kundziņam un staigāt, rokas kabatās sabāzušam.

...un runāt smalku valodu, eleganti piesitot mēli...

Kārlis: Tas ir vienīgais, kas patlaban izdodas, pārējais vēl ne...

Ieva: Ja skatāmies šejienes tradīcijas, vācu valoda mums visai vāja.

Turpinot par aitām...

Ieva: Sākām ar 10 aitām, tās vairojas, nu ganāmpulks ir pietiekami prāvs.

Kārlis: Pa šiem gadiem zemes īpašumus esam piepirkuši klāt, izmantojot iespēju, iegādājāmies līdzās esošo saimniecību ar 25 ha zemes. “Latifundisti” neesam, mums ir “normāla” saimniecība. Dažas pļavas īrējam – no kaimiņa, no “Latvijas valsts mežiem”, aitām siens ir vajadzīgs. Aitkopība ir plašs stāsts, ganu mums nevajag, ganu suni arī ne, bet nesen vilki pie aitām paviesojās gan.

Esam Ziemeļvidzemē, vai manīts arī kāds lācis?

Ieva: Lācis mūs neaiztiek, mēs un aitas viņam neesam interesanti. Kaimiņam ir bites, tur gan lācim vērts piestaigāt. 3 km attālais kaimiņš manījis ķepaini lavāmies ap saviem bišu stropiem.

C19 laikā mediju apritē parādījās vairāki līdz tam nemanīti muižu nosaukumi. Vai Oleros jūt, ka muižas atkal tapušas plašāki interesantas?

Ieva: Mūsu pusē nekas tāds nav manīts, bet piekritīšu, medijos esmu pamanījusi, ka muiža kļuvusi interesantāka. Mediju pārstāvji agrāk pa šādām vietām daudz nestaigāja un nerakstīja.

Kārlis: Vēsturiski skatoties, secinu, ka muižas pietiekami interesantas bijušas visu laiku. Piemēram, ļoti liela interese bija laikā, kad tās kā nekustamais īpašums bija iecienīts tirdzniecības objekts. Zinu, daudziem cilvēkiem gribas muižu, tā ļoti interesē... Bet! Strādājot galdniecībā un nodarbojoties ar restaurāciju, redzu, ka ir divi interesentu tipi – vienam patīk viss vecais, viņš to saprot un augstu novērtē, otriem pieder muiža, bet viņi tajā vēlas baseinu un plastmasas logus, visu jaunu un modernu, vēsture interesē tiktāl, cik muižas vārds. Bet, kā jau visā, ir sekmīgi un nesekmīgi stāsti.

Vai dzīvošanai muižas ēkās nepieciešama liela bagātība?

Kārlis: Par šo esmu pietiekami daudz domājis. Man ir galdniecības uzņēmums, ikdienā jādomā par ekonomiku un biznesu, par to, kur un kā rodas nauda... Citās intervijās esmu sacījis, ka tādiem, kā mēs, muižas dot (pārdot) nevajadzētu, jo mums nav naudas. Vislabāk ir ieinteresēt cilvēku, kas kapitālu guvis, strādājot citur, lai viņš ziedotu savu laiku un finanses vecas, kultūrvēsturiskas ēkas atjaunošanai un saglabāšanai. Tātad – pelnīt naudu un ieguldīt to muižā.

Šai ziņā ir lielisks stāsts no ceļojuma uz Ziemeļitāliju. Ezers, tajā ir sala, uz kuras atrodas pils. No sauszemes uz salu ik pa 15 minūtēm kursē tūristu kuģīši, katrā pa 60 cilvēkiem, kas par pils apmeklējumu samaksā €10-12 katrs. Parēķinājis apgrozījumu, jautāju ekskursijas vadītājai, vai pils īpašnieki pārtiek no tūrisma. “Ko jūs! Īpašnieki ir lielrūpnieki, tūrisma bizness nes zaudējumus, mēs knapi sevi varam uzturēt – parka sakopšana, ēkas uzturēšana – tas viss nemitīgi prasa līdzekļus.” Tobrīd, sapratis nupat redzēto tūristu apriti, apjautu – ja tūrismā iesaisties, varbūt sevi vari uzturēt, bet – vai tu to gribi? Līdzīgas muižas esam apmeklējuši Anglijā, tur īpašnieki ir spiesti savus īpašumus padarīt daļēji publiskus vai izīrēt, jo tas dod lielus nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumus.

Mēs Oleros esam diezgan atvērti un atklāti, jo nagi, lai ko saraustu, mums aug tāpat, bet man allaž licies: “Nu ko sev sagrābsi? Gan jau pietiks...”

Vai ir gadījies brīdis, kad gribējies mest visu pie malas?

Kārlis: O, katru pavasari! Katru!

Kāpēc tieši pavasarī?

Kārlis: Latvijā ir garas ziemas, pavasaris nenāk un nenāk, un tad... Pēdējos gados šī doma jūtama mazāk, bet vēl pirms pieciem, sešiem gadiem pavasaros tā arī bija: “Kāda velna pēc mums šo vajag?”

Ziema uzdzen drūmumu... Ja piemin pavasari, kā ar svarīgo infrastruktūras objektu laukos – ceļiem?

Kārlis: Līdz asfaltam ir trīs kilometri. Nāci kājām, pats redzēji.

Ieva: Lielo ceļu (no Valmieras-Rūjienas šosejas līdz Oleriem) ziemā izšķūrē, jo pa to brauc skolas autobuss. Mazos celiņus tīrām paši.

Vai skolas autobuss dodas uz Rūjienu?

Ieva: Tuvākas skolas nav. Šai sakarā noteikti vēlos piebilst – kad lēmām bērnus laist skolā šepat, tas faktiski pielika punktu: “Skaidrs, saknes dzenam šeit, iesakņojamies Oleros uz palikšanu!”

Kārlis: Vēlos uzsvērt, ka mēs kā lauku iedzīvotāji esam par lielākiem novadiem un centralizāciju. Lai ir zināma distance līdz novada centram vai pilsētai, bet lai pakalpojums ir pieejams un lai tas ir kvalitatīvs – lai nav tā, ka valmieriešiem ir, bet novadniekiem nav. Pirms dažiem gadiem mums šai sakarā bija nopietnas pārdomas. Tolaik Endzelē vēl darbojās vietējā skola – 6 km no mums (arī bijušais fon Krīdeneru dzimtas īpašums). Par piešķirto novadu apvienošanas naudu (runa ir par iepriekšējo reformu 2009. gadā) pie skolas lēma ierīkot sporta laukumu. Mēs varam strīdēties par gaumi – kā vecai skolas ēkai piedien moderns sporta laukums, bet... es kā vietējais redzu, ka bērnu ir maz un situācija, diemžēl, veidojas tāda, ka pēc laika to būs vēl mazāk. Laukums spītīgi tiek iekārtots. Skolas tur nav, sporta laukumu izmanto apmēram 10 jaunieši, no kuriem viens ir mūsu dēls, kas ar draugiem dodas turp uzspēlēt basketbolu. Kā lai labāk pasaka – mēs te dzīvojam ļoti bagāti.

Protams, tas ir bizness un intereses. Es savā uzņēmumā nevaru daudz ko atļauties, jo tā ir mana nauda un es to skaitu un rēķinu. Biedrība “Oleru muiža” ir piedalījusies dažādos pašvaldību finansētos projektos. Bieži vien pašvaldības darbinieku attieksme pret finansēm ir pretēja tam, kā pret naudu attiecas privātpersonas, uzņēmēji vai biedrības. Mums svarīga ir katra kapeiciņa, mēs domājam, kā to pareizi un saprātīgi izmantot. Es negribu sacīt, ka daudzviet naudas “izšiverēšana” notiek no ļauna prāta, bet bezatbildīgas attieksmes dēļ gan.

Kādos projektos biedrība iesaistās?

Ieva: Dažādos. Piemēram, Vidzemes tūrisma asociācijas vadītajā Latvijas-Igaunijas sadarbības projektā “Dārza pērles” – dažiem mūsu parka vecajiem kokiem “piesaistījām arboristus”; tas bija ļoti noderīgi. Parkā ir daudz vecu koku, bet jo īpaši vajadzēja sakopt vecu ozolu un liepu. Teikšu – viņi tā kā gribētu no mums atvadīties, bet mēs neļaujam nokalst. Dažreiz skatos uz abiem, domādama, vai rīkojāmies pareizi.

Ko par šo sacīja arborists?

Ieva: Sacīja, ka iespējams palīdzēt, bet man svarīgāka ir manis pašas komunikācija ar šo koku, ne ieteikums no malas. Arborists atbrauca, palūkojās, kā ārsts uz pacientu, un aizbrauca. Mēs turpinām sadzīvot vienā teritorijā. Projekta mudināti esam sākuši veidot vairākas meža takas. Mums ir ap 8 ha meža, kur tas iespējams. Patlaban mums ir taku murskulis, kur pusstundu var pastaigāties.

Vai netālā Oleru purva taka arī ir muižai piederīga?

Ieva: Nē, tā ir “Latvijas valsts mežu” (LVM) taka, kuras izveidošanas impulss, šķiet, nāca no mūsu puses, no baronu kapiem. Proti, līdzās muižai ir vecie baronu kapi, par kuru esamību zinājām un ierosinājām līdz tiem izveidot taku; tā arī notika, tālākos darbus pārņēma LVM. Šī taka jau bija pamudinājums plānot tālāk nu tā turpinās līdz purvam, kur ir skatu tornis. Ļoti labs idejas un takas turpinājums.

Pieminējāt vecos laikus un šīs vietas izmantošanu kāzu rīkošanai – vai to darāt arī šobrīd?

Ieva: Dārzā dažas kāzas jau ir notikušas.

Kārlis: Mums nav plašas reklāmas, bet cilvēki paši mūs atrod. Attiecībā uz viesiem, cenšamies atrast līdzsvaru starp pašu dzīves telpu un ciemiņiem. Atgādināšu, mēs paši šeit dzīvojam. 

Ieva: Viesus varam uzņemt vienā istabiņā. Tā kā muižas ēka 2000. gadā nodega, tajā notiek pakāpeniski atjaunošanas darbi. Pērn beidzot izdevās savests kārtībā mājīgu ziemeļu stila istabu, kas priecē nesteidzīgos ceļotāju pārus. Nodegusī ēka ir atguvusi krāsu un “maldina” cilvēku. Zinātāji zina, ka mēs piedāvājam stāstu par ēkas restaurāciju un otrreiz izmantojamiem materiāliem.

Kā un kam tiek izmantoti otrreizējie koka materiāli?

Ieva: Kāds liek plastmasas logus un izmet veco koka logu, kas joprojām ir labā un lietojamā stāvoklī. Man svarīgi, lai šādas lietas tiktu izmantotas labā, kvalitatīvā produktā, nevis vienkārši “kaut kur”, sekojot modei. Muižai ir 18. gadsimta durvis, kas atradās izgāztuvē, bet tagad atjaunotas un goda vietā. Mums ir kāpnes, kuras ceram “turpināt”, jo tām vajag vēl pakāpienus. Ir kāpņu margas, kuras tika izmestas no kāda objektā kā vecas un nederīgas. Varu turpināt.

Kā informācija par šādām lietām nonāk līdz jums?

Ieva: Ir bijis periods, kad cilvēki šīs lietas ir glābuši un nu labprāt tās dāvina vai pārdod. Tās ir vērtīgas! Šobrīd mūsdienu koki, kas tiek audzēti mežā ir, piedodiet, sērkociņi.

Kārlis: Nav vai ir maz resnu, lielu koku. Piebildīšu, cilvēki bieži vien neizprot – kuru koku var, kuru nevar izmantot galdniecības darbiem. Ja koks ir audzis viens pagalma vidū vai tā stūrī, tas ir pilns ar zaru vietām un neviens galdnieks uz tādu īsti skatīties nevēlas. Japāņi šādus izmanto, piemēram, galda virsmām. Latvijā šo to var izmantot specifiskā jomā, bet šāds tirgus ir ļoti mazs. Arī cilvēku, kam vajag ko vairāk par masveida rūpniecības piedāvājumu, ir ļoti, ļoti maz.

Kā 21. gs. 20. gados sokas galdniecībā?

Kārlis: Ļoti labi! Mums gan nav stabilas klientūras – ja cilvēks ir apmēbelējis savu māju vai dzīvokli – kad viņam nākamreiz ko vajadzēs? Pēc 10 vai 20 gadiem, ne ātrāk. Mūsu darbs sevi rāda pats, komanda man ir laba. Bet! Latvijā trūkst amatnieku. Lūkojoties apkārt, Rūjienas pusē nezinu nevienu jaunu cilvēku, kas sapņotu vai vēlētos kļūt par labu, profesionālu galdnieku. Ir redzama vēlme tīrā kreklā sēdēt pie galda, ne vasarā, ne ziemā nesvīstot. Nesen vēlējos sarunāt elektriķi un santehniķi apkures sistēmai, to nevar izdarīt mēnešiem. Latvija ir maza. Novadā ir būvobjekti, uz kuriem celtnieki brauc no Rīgas. Vietējie meistari, acīmredzot, ir strādājuši, tad devušies uz Rīgu un tad tālāk uz Angliju...

Ieva: Muižu būvēja vācieši. Būvdarbiem sākoties, meistarus aicināja no Vācijas, Oleru ciems bija vieta, kur viņiem apmesties. Latviešu šķūtnieki pieveda akmeņus.

Kārlis: Amatnieku trūkst un trūkst cilvēku, kas šodien vēlas ar šādām lietām nodarboties. Amatniekam cilvēciski jābūt ļoti harmoniskam – lai galva strādā, lai rokas zina darāmo, galva neskrien pa priekšu rokām un otrādi.

Vai Meža fakultāte un kokapstrādes inženieri varētu būt risinājums?

Kārlis: Tās ir divas dažādas lietas – galdniecība un rūpnieciskā ražošana. Piemēram, fabrikā ir inženieris, kas noregulē darbgaldus, un cilvēki, kas no detaļām saliek attiecīgo priekšmetu. Mēs esam galdnieki, rūpnīcā ir strādnieki. Daudzi arodi ar laiku izzūd. Piemēram, zirglietas kādreiz gatavoja daudz, patlaban – pieprasījums ir mazs un tirgus ir mazs. Ir pieradums pie labas dzīves, kuru “sagādājusi” rūpniecība.

Pilsētas zaļi domājošie cilvēki nereti norāda zemniekam vai lauciniekam, ko un kā tam būs darīt. Jā, tas viss ir pareizi, bet... vai mēs ar savu lauksaimniecību vēlamies pabarot visus, vai tikai dažus? Tie, kas nevarēs paēst, būs badā un taps nikni. Izsalcis cilvēks parasti ir nikns. Vai šāds ir pamācību mērķis?

Ieva: Neizpratne diemžēl ir par daudzām un dažādām jomām. Ja pilsētnieku nevedīs talkās uz laukiem, viņš tā arī nesapratīs, kas ir lauku dzīve un kāds ir darbs.

Kārlis: Pats sevi uzskatu par labu piemēru, jo līdz 24 gadu vecumam dzīvoju Rīgā, esmu iepazinis gan pilsētas, gan lauku dzīvi. Pilsētnieki un varbūt dažs labs laucinieks ir ļoti, ļoti tālu aizgājuši no dabiskām norisēm. Dabā nav sentimenta – ja jērs krīt, viņš krīt un pēc desmit minūtēm aita par viņu jau ir aizmirsusi. Dzīve rit tālāk. Daba situāciju sakopj īsā laikā, pēc divām dienām no kritušā jēra nekas nebūs pāri palicis. Tā ir skarba un nežēlīga, kas jāsaprot un ar to jāsadzīvo. Mēs esam kļuvuši pārlieku maigi. Ja eiropiešus kāds dēvē par “mīkstiem”, šai vērtējumā ir daudz patiesā. Pasaule nav tāda, kāda tā patlaban tikusi uzbūvēta.

Ieva: Mēs ļoti priecājamies, jo mums mājās ir kaķis. Bet – putnu ligzdiņu mums tuvumā vairs nav. Man patīk baltais gārnis pie dīķa, bet – kā būs ar zivīm pēc gārņa vizītes? Tuvumā apmeties stārķis – zaķa bērni varētu pazust. Kaut kas parādās, kaut kas pazūd – tas ir tas līdzsvars. Pirms tagadējā kaķa mums bija divi citi, kurus aiznesa lapsa.

Ļoti vēlos piebilst ko svarīgu meža nozares sakarā – par vēsturiskajiem dārziem. Pēdējā laikā meža nozares speciālisti aktīvi iesaistās vēsturisko dārzu atjaunošanas pasākumos, tiekot aicināti kā konsultanti. Tas nav sevišķi labi, jo meža cilvēks ir meža cilvēks un vairāk saistīts ar rūpniecisko daļu, bet vēsturiskos dārzus projektēja literāti un gleznotāji. Tur meža zināšanas neder. Vēsturiskajām dārzam ir citas emocionālās proporcijas.

Meža fakultātē mums bija apzaļumošanas kurss.

Ieva: Pieļauju, mācībās netiek ņemts vērā apzaļumošanas vai ainavu arhitektūras vēsturiskais aspekts. Ja lasi par vēsturisko dārzu, apzaļumošana tā tapšanas laikā ir cita. Ir jābūt vēlmei saprast 18. gadsimtu – politiku, filozofiju – kad daba ir atklājums un mīts. To sajūtot un saprotot, sapratīsi vēsturisko dārzu stādījumus.

Kārlis: Šo ir grūti apjaust cilvēkam, kas, vakaram satumstot, iededz apgaismojumu, lai taptu gaišs, kā dienā. 18. gs. elektrības vēl nav. Mums grūti iedomāties visu baiso un nedrošo, ar ko tolaik asociējās daba. Saulīte noriet, klāt ir tumsa ar visiem un visu tajā mītošo un paslēpto.

Ieva: Mīti un pasakas attiecīgi parādās dārza plānojumā. Piemēram, tā laika ģeogrāfiskie atklājumi. Tiek atvests ceriņš, ko dārzā iestāda kā košu kaklarotu... Muižas īpašnieki lepojas ar savu augu paleti – šis ceriņš vai fiziokarps apkārtnē ir vienīgais. Tātad...

...kaimiņam ir iemesls atbraukt uz tēju vai mūzikas vakaru.

Ieva: Tieši tā! Šai valodā runā visi – tev dārzā aug kas īpašs, un tavs viesis saprot, ka citiem tāda auga nav. Cilvēkam, kas šobrīd ko plāno vēsturiskā dārzā, ir jāspēj kaut domās atgriezties tā tapšanas laikos, sajust tā laika garšu. Piemēram, angļiem šai ziņā ir tradīcijas, kas turpinās (bez pārtraukuma), mums tādu nav. Angļi labprāt pieredzi un tradīcijas nodod tālāk, mums šādas iespējas īsti nav bijis.

Latvieši savulaik varēja būt dārznieku palīgi, dārzniekus pašus mēdza “izrakstīt” no ārzemēm.

Ieva: Latviešus dārzu ierīkošanā un būvniecībā aktīvāk iesaistīja no 19.-20. gs. mijas., pirms tam gan vairāk pie uzturēšanas darbiem.

Kārlis: Šeit vietā būtu atcerēties vācbaltiešus un viņu ietekmi uz mūsu kultūru. No kurienes nāk latvju sēta ar ainavas izpratni? No muižas. Ne no latvju sirmmāmiņas, kas 47 gadu vecumā devusies pie dieviem, jo smagā darbā ir pārpūlējusies.

Esmu novērojis, kā rosība un saimniekošana maina situāciju dabā. Piemēram, pirmajos gados Oleros daudz kas bija nolaists, cilvēku nebija, mēs ieradāmies sakopt. Paceļam satrupējušu koku – tur zebiekste ar mazuļiem, citugad līdzās esošajā kokā mīt vāveres. Dārza nostūrī brikšņos dzīvoja pūces. Tagad mums ir mauriņš, kritušie koki aizvākti, ganās aitas, bet – grieze ir pazudusi. Redz, mēs par sevi sakām – esam zaļi domājoši, saudzējam dabu, kopšanā nepārspīlējam. Pūces pazudušas, ežu arī nav. Kāpēc? Visi tā sauktie čūsklāji ir sakopti. Kas mums nācis vietā? Ūdensžurkas. Ezim tīk vecas lapas un nepļautas vietas. Piekrītu, pirmskara Latvijā šeit cilvēku bija vairāk, pa laukiem skraidīja ganu meitas, bija citādi...

Tā kā nupat pieminēju čūsklāju, gribu pastāstīt par muižkunga meitas atmiņām, kurās viņa apraksta, kā ar mājskolotāju devusies uz kapiem, brāļi viņai iedevuši stibiņu, lai, ejot, no zāles biedētu čūskas. Izlasījām, sapratām, kur čūskas bijušas, secinājām – tur viņas ir arī tagad. 100 gadi pagājuši, čūskas joprojām turpat.

Ieva: Ne gluži grāmatas iespaidā, bet, ja sutīgās dienās jādodas uz purva pusi, stibiņa lieti noder arī šodien. Tā jūtos labāk.
Izmantotas Valda Ošiņa un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas