Nīderlande – valsts un monarhijas kompromiss mežu pārvaldībā

Nīderlandes mežsaimniecību raksturo pāreja no kādreizējas mežu iznīcināšanas uz augsti attīstītu, dabas daudzveidībā balstītu apsaimniekošanu; meži klāj ~11% valsts teritorijas. Nīderlandē gandrīz nav pirmatnējo dabisko mežu, lielākā daļa ir cilvēka stādīti, rūpīgi plānoti un stingri aizsargāti. Mežsaimniecībā dominē ekoloģiskā funkcija, valstī pastāv unikāls privāto organizāciju un valsts iestāžu līdzsvars dabas aizsardzībā

Ap 19. gadsimta sākumu pārmērīgas izmantošanas, lauksaimniecības un ganību dēļ meži Nīderlandē bija tikai 2% no valsts sauszemes platības. Situācija bija tikpat bezcerīga kā Dānijā. Holandieši saprata, ka vilcināties nedrīkst, un 19. gadsimta otrajā pusē sākās vērienīga mežu stādīšana, lai apturētu smilšu kāpu pārvietošanos un iegūtu kokmateriālus rūpniecības vajadzībām un kuģubūvei. Mūsdienās uzsvars no koksnes ražošanas ir pilnībā pārcelts uz daudzfunkcionālu mežu apsaimniekošanu, kur prioritāte ir bioloģiskā daudzveidība, oglekļa piesaiste un iedzīvotāju rekreācija. Valsts to var atļauties, jo ienākumu līmenis, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, ir ļoti, ļoti augsts.

Kāda ir situācija šobrīd?

Nīderlandē dominē mistrāji, kur pārsvarā aug priedes, ozoli, dižskābarži un bērzi. Vecākie stādītie skujkoku meži, piemēram, Mastbos, datējami pat ar 16. gadsimtu. Šobrīd meži aizņem ap 370 000 hektāru jeb ~11% teritorijas, pēdējos gados to platība ir nedaudz pieaugusi. Mežus negatīvi ietekmē augstais slāpekļa nosēdumu līmenis no intensīvās lauksaimniecības, klimata pārmaiņu izraisītais sausums un biotopu fragmentācija blīvās infrastruktūras dēļ

Aptuveni pusi mežu pārvalda valsts institūcijas un pašvaldības. Otru pusi “dala” dabas aizsardzības biedrības un privātpersonas. Prāvi meža īpašumi ir arī karaliskajai ģimenei. Slavenākais – Kroondomein Het Loo, kura platība ir ap 10 000 ha. Tā ir vēsturiska teritorija Apeldornā, kas pieder valstij, bet lietošanas tiesības un ikdienas pārvaldība uzticēta karaļnamam. Karalis Vilems Aleksandrs ik rudeni slēdz lielu daļu Het Loo dabas lieguma privātām medībām. Tas regulāri izsauc asu sabiedrības, politiķu un dzīvnieku aizstāvju kritiku, jo īpaši tāpēc, ka īpašuma uzturēšanai tiek saņemtas valsts subsīdijas.

Dabas aizsardzības specifika

Valsts mežu un dabas aizsardzības aģentūra Staatsbosbeheer ir dibināta 1899. gadā un pārvalda vairāk nekā 270 000 hektāru dabas teritoriju.

Natuurmonumenten ir 1905. gadā dibināta privāta dabas aizsardzības biedrība ar vairāk nekā 850 000 biedru. Tā uzpērk zemes, veido dabas rezervātus un tos apsaimnieko. Atsevišķi darbojas arī 12 provincēm pakļautie ainavu fondi jeb LandschappenNL.

Nacionālie parki un liegumi ir stingri integrēti Natura 2000 un Nīderlandes Dabas tīklā. Tiek īstenoti vērienīgi dabas atjaunošanas projekti, piemēram, purvu ekosistēmu rehidratācija un mākslīgu dabas salu būvniecība ezeros.

Nīderlandes dabas pārvaldībā pastāv kontrasts starp divām milzīgām struktūrām – valstisko, bet karaliskās ģimenes pārvaldīto Kroondomein Het Loo, un pilnībā privāto, sabiedrības vadīto Natuurmonumenten. Lai gan abu pārziņā ir lielas dabas bagātības, to juridiskais statuss, mērķi un ikdienas darbība ir pilnīgi atšķirīga.

Karaliskais domēns kā valsts un monarhijas kompromiss

Kroondomein Het Loo ir juridisks izņēmums Nīderlandes likumos. Mežs Apeldornā klāj vairāk nekā 10 000 hektārus, padarot to par lielāko vienlaidu dabas teritoriju valstī. Kopš 1959. gada, kad karaliene Vilhelmīna nodeva zemi valstij, lai pasargātu to no sadalīšanas, īpašumtiesības pieder Nīderlandei, tomēr saskaņā ar īpašu likumu ekskluzīvas lietošanas un pārvaldības tiesības ir uzticētas valdošajam monarham.

Karalis Vilems Aleksandrs pats nosaka, kā mežus apsaimniekot, paturot visus ieņēmumus no koksnes pārdošanas. Šim statusam līdzi nāk arī tiesības ik rudeni slēgt lielāko daļu teritorijas, lai karaliskā ģimene varētu rīkot privātas medības. Tā kā teritoriju uztur ar valsts subsīdiju palīdzību, mežu slēgšana medībām Nīderlandes sabiedrībā un parlamentā regulāri raisa asus politiskus strīdus par nodokļu maksātāju naudas izlietojumu un karaliskajām privilēģijām.

Sabiedrības spēks un privātā iniciatīva dabas glābšanā

Pretstats karaliskajam domēnam ir 1905. gadā dibinātā biedrība Natuurmonumenten. Tā ir pilnīgi neatkarīga, privāta nevalstiskā organizācija ar vairāk nekā 850 000 biedru. Biedrība pārvalda vairāk nekā 350 dažādas dabas teritorijas visā Nīderlandē, kopumā aptverot ap 100 000 hektāru lielu platību.

Natuurmonumenten stratēģija ir netipiska – biedrība par ziedojumu, biedru naudu un loteriju līdzekļiem uzpērk tās ieskatā apdraudētus mežus, purvus un pat lauksaimniecības zemes. Tiklīdz zeme nonāk viņu īpašumā, tā tiek pārvērsta par aizsargājamu dabas objektu. Biedrības mērķis ir bioloģiskā daudzveidība un pilnīga pieejamība sabiedrībai. Atšķirībā no karaliskā domēna, Natuurmonumenten teritorijas visa gada garumā ir atvērtas ikvienam gājējam vai velosipēdistam. Biedrība iesaistās vērienīgos projektos, piemēram, mākslīgā dabas arhipelāga Marker Wadden izbūve, pierādot, ka privāta sabiedrības iniciatīva var mainīt visas valsts ekosistēmu. Nīderlandē ir tāds ekonomiskās labklājības līmenis, ka Natuurmonumenten bez problēmām var atļauties šādu mērķu īstenošanu. Jāuzsver, ka Nīderlandes valsts ienākumu avoti ir absolūti citādi strukturēti nekā, piemēram, Baltijā vai Ziemeļvalstīs.

Nesaskaņas un skandāli

Neiztiek bez skandāliem. Konflikts starp lauksaimniekiem un Natuurmonumenten ir viena no asākajām sadursmēm Nīderlandē pēdējos gadu desmitos. Tā pamatā ir fundamentāla cīņa par ierobežoto telpu un resursiem valstī, kur jāsadzīvo vienai no pasaulē intensīvākajām lauksaimniecībām un stingriem dabas aizsardzības mērķiem. Konfliktu veido vairāki kritiski punkti.

Lielākais nesaskaņu iemesls ir tā dēvētā “slāpekļa krīze” jeb stikstofcrisis. Natuurmonumenten kopā ar citām vides organizācijām tiesas ceļā panāca, ka valdībai ir stingri jāievēro Eiropas Savienības dabas aizsardzības direktīvas. Tā kā lauksaimniecība, jo īpaši intensīvā lopkopība, ir galvenais amonjaka un slāpekļa emisiju avots, kas piesārņo blakus esošos dabas rezervātus, tiesas lēmumi piespieda valdību izstrādāt plānus par mājlopu skaita radikālu samazināšanu un pat saimniecību piespiedu izpirkšanu. Lauksaimnieki uzskata, ka Natuurmonumenten ar juridisko spiedienu tieši apdraud viņu eksistenci, tradīcijas un ģimenes biznesu, padarot biedrību par vienu no galvenajiem zemnieku protestu mērķiem.

Cīņa par zemi un tās uzpirkšana

Zeme Nīderlandē ir “deficīts” un ļoti dārga. Natuurmonumenten stratēģija ir lauksaimniecības zemju uzpirkšana, lai tās pārvērstu dabas teritorijās vai “buferzonās” ap esošajiem dabas parkiem. Zemnieku arodbiedrības un aktīvisti uzskata to par brutālu un negodīgu konkurenci. Viņu skatījumā, biedrība, izmantojot milzīgos ziedotāju līdzekļus un valsts dotācijas, “atņem” zemi ražojošajiem lauksaimniekiem, samazinot kopējo lauksaimniecības platību un paaugstinot zemes cenas tirgū.

Nosusināšana pret appludināšanu

Lai nodrošinātu produktīvu lauksaimniecību un lai smagā lauksaimniecības tehnika negrimtu, Nīderlandes ūdens pārvalde un zemnieki vēsturiski ir uzturējuši ļoti zemu gruntsūdens līmeni. Natuurmonumenten savos purvu un mitrāju atjaunošanas projektos pieprasa gruntsūdens līmeņa paaugstināšanu. Kad dabas liegumos ūdens līmeni paaugstina, tas bieži appludina vai padara pārāk mitras arī blakus esošās zemnieku pļavas un tīrumus, bojājot ražu un apgrūtinot saimniekošanu.

Nomas nosacījumu diktāts

Natuurmonumenten pieder ap 25 000 hektāru lauksaimniecības zemju, ko tā iznomā aptuveni 1900 zemniekiem, lai tie nodrošinātu dabisko pļavu apsaimniekošanu, piemēram, kontrolētu ganīšanu. Organizācija nomniekiem izvirza ārkārtīgi stingrus ekoloģiskos nosacījumus, piemēram, aizliegumu izmantot mākslīgo mēslojumu un pesticīdus, kā arī stingrus ierobežojumus attiecībā uz zāles pļaušanas datumiem, lai pasargātu uz zemes ligzdojošos putnus. Daudzi zemnieki sūdzas, ka šie noteikumi, ko var saukt par “kalendāro lauksaimniecību”, ir atrauti no realitātes, neparedzami un padara saimniekošanu ekonomiski neizdevīgu.

Neskatoties uz asajiem konfliktiem un “traktoru protestiem” pie vides organizāciju birojiem, pēdējos gados abas puses mēģina sēsties pie sarunu galda. Top kopīgi projekti, piemēram, Pacht & Perspectie (Noma un perspektīva), kur Natuurmonumenten mēģina piedāvāt zemniekiem ilgtermiņa nomas līgumus un finansiālu atlīdzību, ja tie pāriet uz dabas daudzveidību veicinošu, ekoloģisku saimniekošanu. Abu pušu ideoloģiskā plaisa joprojām saglabājas dziļa un konfliktu risinājums pārredzamā laika posmā nav saskatāms.

Sabiedrības attieksme

Attieksme pret mežu Nīderlandē ir ļoti sargājoša. Mežsaimnieki mūsu izpratnē šeit visādā ziņā tiek uztverti kā “dabas nelabvēļi”. Tā kā Nīderlande ir ļoti blīvi apdzīvota, mežs tiek uztverts kā rekreācijas telpa dabas baudīšanai. Sabiedrībā ir augsts atbalsts ilgtspējai un mežu sertifikācijai un lielas mežu platības ir FSC vai PEFC sertificētas.

Nīderlande ir kokmateriālu importētāja un loģistikas mezgls, jo vietējā koksnes ieguve sedz nelielu daļu valsts patēriņa. Nozari pārstāv Nīderlandes Kokmateriālu tirdzniecības asociācija (VVNH). Šobrīd tirgū strauji aug pieprasījums pēc ekoloģiskiem būvmateriāliem, piemēram, krusteniski līmētas koksnes jeb CLT, ko veicina stingrie valdības klimata noteikumi būvniecībā.

Beļģijas karaliste – meži, daba un medības Valonijā un Flandrijā

Beļģijas mežsaimniecību raksturo krasa reģionālā nevienlīdzība, kur galvenais koksnes un dabas resurss atrodas franciski runājošajā dienvidu daļā – Valonijā, kamēr ziemeļu daļa Flandrija, kur runā flāmu valodā, ir blīvi apdzīvota teritorija ar fragmentāriem mežiem. Kopumā meži klāj ~22-23% Beļģijas teritorijas jeb ~690 000 hektāru. Valstī vērojama pāreja no 20. gadsimta intensīvās skujkoku audzēšanas uz mūsdienīgu, ekoloģiski orientētu, uz bioloģisko daudzveidību vērstu apsaimniekošanu.

Vairāk nekā 75% Beļģijas mežu atrodas Valonijā, īpaši tās kalnainajā Ardēnu reģionā. Flandrijā mežu ir maz, tie galvenokārt kalpo rekreācijai. Lapkoku meži, kur pamatā aug ozoli un dižskābarži, un skujkoku meži ar egli, duglāziju un priedi ir gandrīz vienādās platībās.

Valonijas Ardēnu mežiem ir milzīga ekonomiskā nozīme koksnes ieguvē, savukārt rekreācija – tūrisms, piemēram, velobraukšana – ir svarīgākais aspekts Flandrijas un Briseles reģiona mežos. Jāpiezīmē, ka medību saimniecība Ardēnos ir ekonomiski ļoti ienesīga nozare.

Meža politika – 20. gadsimtā un tagad

20. gadsimts bija intensīvās ražošanas periods. Pēc Pirmā un Otrā pasaules kara Beļģijas meža politika bija vērsta uz maksimālu produktivitāti un pašnodrošinājumu ar kokmateriāliem. Tika veidotas milzīgas egles (Picea abies) monokultūru plantācijas Ardēnu kalnos. Intensīvā pieeja nodrošināja ātru peļņu, bet radīja ekoloģiski nestabilas audzes.

Kopš 19. gs. 80. gadiem meža politika ir pilnībā nodota reģionu – Valonijas, Flandrijas un Briseles – pārziņā. Valstī nav meža ministrijas. Šodienas vadlīnijas pieprasa pāreju uz jauktā tipa mežiem t.s. Pro Silva principi, aizliedzot kailcirtes lielās platībās un veicinot dabisko atjaunošanos, lai piemērotos klimata pārmaiņām.

Īpašumtiesības un karaļa īpašumi

Aptuveni 60% Beļģijas mežu ir privātīpašums, kas pieder vairāk nekā 100 000 individuālu īpašnieku, jāatzīmē, ka vairumam pieder >1-2 hektāriem meža. Atlikušie 40% pieder pašvaldībām un valsts vai reģionālajām iestādēm.

Beļģijas karaliskajai ģimenei meži gandrīz nepieder, tā vietā lielākie vēsturiskie karaliskie mežu masīvi pieder organizācijai Donation Royale, ko 1909. gadā dibināja karalis Leopolds II, nododot milzīgos īpašumus valstij ar nosacījumu, ka tie nekad netiks pārdoti un paliks karaļa pēcteču lietošanā. Donation Royale pārvalda vairāk nekā 7500 hektārus meža un zemes, to skaitā lielos Ardēnu mežu masīvus ap Sjerņonas un Fenfas pilīm, kā arī slaveno Tervīrenas arborētumu netālu no Briseles. Šos mežus apsaimnieko komerciāli, daļu iznomā privātām medībām.

Kokrūpniecība – privātie un lielie uzņēmumi

Beļģijā nav valsts kokrūpniecības vai mežsaimniecības uzņēmumu. Nozari pilnībā veido privātais kapitāls, sākot no maziem ģimenes mežizstrādes uzņēmumiem Ardēnos līdz starptautiskiem koncerniem. Beļģija ir nozīmīga augstas kvalitātes ozola un egles zāģmateriālu eksportētāja Eiropā.

Starp vadošajiem kokapstrādes uzņēmumiem ir, piemēram, Fruitier, viens no lielākajiem zāģētavu tīkliem reģionā, arī koksnes paneļu ražotāji Unilin, kas pazīstami ar zīmoliem Quick-Step un Spano.

Dabas aizsardzība un meža īpašnieku organizācijas

Tā kā privātie meži ir ļoti sadrumstaloti, galvenie nopelni to apvienošanā ir Karaliskajai Beļģijas Mežsaimniecības biedrībai (SRFB), kas dibināta 1893. gadā un sniedz īpašniekiem tehnisko un juridisko atbalstu. Reģionāli darbojas meža kooperatīvi, kas palīdz mazajiem īpašniekiem pārdot koksni.

Dabas aizsardzības jomā lielākās vides organizācijas ir Natagora Valonijā un Natuurpunt Flandrijā. Līdzīgi kā Nīderlandē, tās aktīvi uzpērk un privāti apsaimnieko dabas teritorijas. Liela daļa Beļģijas mežu ir iekļauti Natura 2000 tīklā, kas nosaka stingrus ierobežojumus saimniekošanai, īpaši putnu ligzdošanas periodā.

Konflikti un skandāli

Meža nozari Beļģijā regulāri satricina ekoloģiski un politiski konflikti.

Pēdējo gadu sauso vasaru dēļ Ardēnu egļu mežus piemeklēja egļu astoņzobu mizgrauža (Ips typographus) invāzija, kas radīja milzīgus zaudējumus, piespiedu kārtā veiktu mežizstrādi, lai glābtu to, kas palicis un koksnes cenu sabrukumu tirgū. Sabiedrība un zaļie aktīvisti asi un visai bezjēdzīgi kritizēja mežsaimniekus par spītīgo monokultūru stādīšanu pagātnē, kas padarījis Beļģijas mežus nespējīgus pretoties klimata pārmaiņām.

Tāpat kā Nīderlandē, arī Beļģijā karaļa bijušo īpašumu pārvaldītāja Donation Royale darbību vērtē pretrunīgi. Pētnieciskie žurnālisti un politiķi ir cēluši gaismā faktus, ka valsts finansē vēsturisko piļu un parku infrastruktūras uzturēšanu, kamēr karaliskā ģimene un viņu viesi izmanto slēgtās mežu teritorijas ekskluzīvām medībām, liedzot piekļuvi parastajiem pilsoņiem. Interesanti, ko “parastie pilsoņi” varētu darīt karaliskajās medībās?

Valonijā pastāv ass konflikts starp zaļās enerģijas attīstītājiem un dabas aizstāvjiem par vēja ģeneratoru parku būvniecību Ardēnu mežu masīvos. Vides organizācijas uzskata, ka ceļu būve smagajai tehnikai un koku ciršana vēja turbīnu laukumiem iznīcina unikālus meža biotopus un apdraud aizsargājamos putnus, piemēram, melno stārķi.

Valonijas Ardēnos katru rudeni uzliesmo nikni konflikti starp meža īpašniekiem, kas gūst lielus ienākumus no medību tiesību iznomāšanas, un tūrisma nozari. Medību laikā plašas mežu teritorijas un populāras pārgājienu takas tiek slēgtas kājāmgājējiem, radot neapmierinātību sabiedrībā un vietējos rekreācijas tūrisma uzņēmumos.

“Atšķirīgās māsas”

Beļģijas politiskā un ģeogrāfiskā sadalījuma dēļ dabas aizsardzība valstī ir nošķirta. Divas lielākās dabas aizsardzības nevalstiskās organizācijas – Natuurpunt un Natagora – faktiski ir “māsas”, kas radušās, sadaloties vēsturiskajai Beļģijas dabas aizsardzības biedrībai, šodien tās darbojas pilnīgi atšķirīgos apstākļos un ar atšķirīgu dinamiku. Natagora un Natuurpunt sadala valsti pēc valodas un reģionālajām robežām, kas nosaka arī to darba specifiku un stratēģiju.

Natuurpunt Flandrijā

Flandrija ir viens no blīvāk apdzīvotajiem, bagātākajiem un industrializētākajiem reģioniem Eiropā. Meži un dabas platības šeit ir nelielas, stipri fragmentētas un pakļautas milzīgam pilsētvides spiedienam.

Tā kā “brīvas dabas” ir maz, Natuurpunt agresīvi fokusējas uz zemes uzpirkšanu un mikroliegumu veidošanu, pērkot pat mazus zemes gabalus – bijušās rūpnieciskās zonas, pamestas lauksaimniecības pļavas vai mazus meža pudurus, lai tos atjaunotu, savienotu “zaļajos koridoros” un pasargātu no apbūves. Natuurpunt ir milzīga un finansiāli spēcīga organizācija ar vairāk nekā 130 000 biedru un tūkstošiem brīvprātīgo. Flandrijas reģionālā valdība vēsturiski ir sniegusi dāsnas subsīdijas zemes iegādei, kas ļāvis organizācijai kļūt par vienu no lielākajiem zemes īpašniekiem reģionā.

Natagora Valonijā un Briselē

Valonija ir ģeogrāfiski lielāka, kalnaināka, mežiem bagātāka un ievērojami mazāk apdzīvota nekā Flandrija. Šeit atrodas lielie Ardēnu mežu masīvi.

Tā kā dabas platības Valonijā jau ir plašas, Natagora mazāk koncentrējas uz masveida zemes uzpirkšanu, lai gan viņiem pieder ap 5000 ha dabas rezervātu. Tā vietā uzsvars tiek likts uz lielu ekosistēmu aizsardzību, sugu monitoringu un politisko lobēšanu. Viņi strādā, lai integrētu dabas aizsardzības prasības Valonijas mežsaimniecības un lauksaimniecības likumos, kā arī palīdz privātajiem mežu un zemju īpašniekiem saimniekot videi draudzīgi. Natagora ir mazāks biedru skaits un mazāks budžets nekā ziemeļu kaimiņiem, jo Valonijas reģionālais finansējums dabas aizsardzībai vēsturiski ir bijis pieticīgāks nekā Flandrijā, tomēr viņu “ekspertīzes līmenis” sugu aizsardzībā un starptautisko LIFE projektu vadībā ir ļoti augsts.

Ardēnu mežu atjaunošana – no monokultūrām uz nākotnes mežu

Ardēnu kalnu reģions šobrīd piedzīvo vērienīgāko mežu pārveidi pēdējos 150 gados, kam pamatā ir nepieciešamība steidzami labot 20. gadsimta meža politikas kļūdas, ko izgaismoja klimata krīze. Pēc pasaules kariem Ardēnos peļņas nolūkos masveidā stādīja parastās egles monokultūru plantācijas. Egle nav šī reģiona vietējā suga, tā dabiski aug kalnos vai ziemeļu reģionos. Pēdējo gadu ekstremālais sausums un karstuma viļņi vasarās šīs audzes novājināja. Tam sekoja mizgrauzis, kas burtiski iznīcināja tūkstošiem hektāru mežu, liekot mežsaimniekiem veikt milzīgas sanitārās kailcirtes. Egļu ēra Ardēnos ir neatgriezeniski beigusies.

Valonijas valdība, sadarbojoties ar Karalisko Beļģijas Mežsaimniecības biedrību un vides organizācijām, ir ieviesusi jaunas vadlīnijas, ko dēvē par pāreju uz ilgtspējīgu un jauktu mežu. Egļu vietā tagad obligāti jāstāda jaukti meži. Vietējo lapu koku sugu īpatsvars tiek palielināts vismaz līdz 50-60%. Tā kā kokrūpniecībai joprojām ir vajadzīga skujkoksne, egles aizvieto ar sugām, kas labāk pārcieš sausumu, piemēram, duglāziju un lapegli. Jaunā politika paredz atteikšanos no lielām kailcirtēm. Mežus atjauno pakāpeniski, maksimāli izmantojot dabisko atjaunošanos. Koki mežā ir dažāda vecuma un augstuma, kas rada stabilāku mikroklimatu un pasargā augsni no izžūšanas un erozijas. Mežu atjaunošanas ietvaros tiek likvidēti veco stādījumu meliorācijas grāvji. Ūdens tiek speciāli aizturēts meža ekosistēmā, atjaunojot mazos Ardēnu purvus un mitrājus, kas sausuma periodos darbojas kā sūklis.

Medības Beļģijā – cīņa par iespējām

Beļģijas medību lobijs, ko galvenokārt pārstāv ietekmīgā Valonijas Mednieku asociācija Royal Saint-Hubert Club de Belgique jeb Beļģijas Karaliskais Sv. Huberta klubs, izdara milzīgu spiedienu, lai varētu medīt Ardēnos, ietekmējot šo mežu ekosistēmu. Šī ietekme tieši un negatīvi apdraud jauno, klimatam pielāgoto koku stādījumu izdzīvošanu. Konflikts starp mežsaimniekiem un medniekiem Ardēnos ir sasniedzis kritisku punktu, tā pamatā ir vairāki būtiski faktori.

Medību tiesību iznomāšana Ardēnos ir būtisks biznesa un prestiža jautājums. Lai nodrošinātu, ka turīgajiem vietējiem un ārvalstu klientiem rudenī būtu garantētas trofejas, medību lobijs gadu desmitiem ir panācis augstus savvaļas pārnadžu – staltbriežu, stirnu un mežacūku – medību limitus, kas saistīti ar populāciju lielumu. Daudzviet Ardēnos dzīvnieku skaits uz vienu hektāru vairākkārt pārsniedz dabisko meža kapacitāti. Ziemā mednieki bieži veic dzīvnieku piebarošanu mežos, lai mākslīgi novērstu to dabisko mirstību, kas populāciju apjomu vēl vairāk palielina.

Kā minēts iepriekš, Ardēni šobrīd piedzīvo pāreju no egļu monokultūrām uz jauktiem mežiem. Mežsaimnieki stāda vērtīgus, klimatizturīgus lapu kokus – ozolus, dižskābaržus, kļavas, arī skujkokus. Briežiem un stirnām jaunie, sulīgie lapu koku stādi un pumpuri ir vislabākā barība, tas ir kā būt “pārnadžu restorānā”. Tie nograuž jauno koku galotnes dzinumus, rezultātā stādi iet bojā vai izaug deformēti. Faktiski tiek apturēta meža dabiskā atjaunošanās, jo jaunie koki nepaspēj pāraugt zāli.

Papildizmaksas meža īpašniekiem un politiskā pretestība

Tā kā medību lobijs sekmīgi pretojas radikālai dzīvnieku skaita samazināšanai, meža īpašnieki un valsts mežu dienests ir spiesti tērēt milzu līdzekļus stādījumu aizsardzībai. Lai stādi izdzīvotu, katrs jaunaudžu hektārs ir fiziski jāiežogo ar dārgiem žogiem, vai arī katrs mazais koks manuāli jāaprīko ar plastmasas aizsargiem un repelentiem. Ja īpašniekam nav naudas žogiem, pārnadžu pārblīvētā teritorijā jaunaudze dažu mēnešu laikā tiek iznīcināta gandrīz 100%.

Medību lobijam Beļģijā vēsturiski ir ciešas saites ar politisko eliti un lielo zemju īpašniekiem, tostarp karalisko fondu Donation Royale. Kad Valonijas vides un mežsaimniecības ministri mēģina ieviest stingrākus noteikumus, lai panāktu dabas un medību līdzsvaru jeb équilibre forêt-gibier, mednieku asociācijas izmanto juridisko un politisko spiedienu, lai šos lēmumus mīkstinātu vai atliktu. Mednieki argumentē, ka medības reģionam ienes miljoniem eiro un attīsta tūrismu, savukārt meža bojājumos vaino klimata pārmaiņas, ne dzīvnieku skaitu. Katram sava taisnība.

“Vilka faktors” kā jauns pavērsiens

Pēdējos gados Valonijas Ardēnos pēc ilgstoša pārtraukuma ir atgriezušies vilki. Vides organizācijas, piemēram, Natagora, un progresīvākie mežsaimnieki to vērtē pozitīvi, jo plēsēji palīdz dabiski regulēt pārnadžu skaitu un maina to uzvedību – brieži vairs neuzturas vienuviet un mazāk posta jaunaudzes. Turpretī Valonijas medību lobijs pret vilka klātbūtni izturas ārkārtīgi noraidoši, saskatot tajā tiešu konkurentu trofeju ieguvei.

Valonijas likumdošana nosaka stingru finansiālo atbildību medniekiem par meža dzīvnieku nodarītajiem postījumiem, taču meža īpašniekiem šo kompensāciju piedzīšana ir juridiski sarežģītāka nekā lauksaimniekiem.

Kamēr lauksaimniekiem zaudējumu atlīdzību garantē īpašs vēsturisks likums, meža īpašniekiem savas tiesības ir jāizcīna tiesā, pierādot konkrētu mednieku nolaidību un kūtrumu pienākumu pildīšanā.

Juridiskais ietvars – lauksaimniecība pret mežsaimniecību

Saskaņā ar Valonijā joprojām spēkā esošo vēsturisko 1961. gada 14. jūlija likumu, medību tiesību lietotājs – mednieks vai klubs – ir automātiski vainīgs un atbildīgs par zaudējumiem, ko lielie medījamie dzīvnieki, piemēram, brieži un mežacūkas, nodara lauksaimniecības sējumiem, pļavām un ražai. Lauksaimniekam nav jāpierāda mednieka vaina, tikai pats postījumu fakts un dzīvnieku izcelsmes meža masīvs.

1961. gada likums neattiecas uz mežaudzēm. Ja brieži nograuž jaunos koku stādījumus vai noplēš mizu pieaugušiem kokiem, meža īpašnieks nevar pieprasīt automātisku kompensāciju. Viņam ir jāizmanto vispārējās Civillikuma normas – likuma panti par zaudējumu piedzīšanu personīgas nolaidības dēļ.

Lai tiesas ceļā piespiestu medniekus samaksāt par izpostītu jaunaudzi, meža īpašniekam ir jāpierāda divas lietas. Pirmkārt – mednieku nolaidība, proti, jāpierāda, ka mednieku klubs nav pildījis savus pienākumus, piemēram, apzināti nepildīja Valonijas valdības noteiktās medību kvotas, mākslīgi piebaroja dzīvniekus, lai audzētu to skaitu, vai ignorēja meža īpašnieka rakstiskos brīdinājumus par postījumiem. Otrkārt, jāpierāda, ka konkrētie dzīvnieki nāk tieši no attiecīgā mednieku kluba pārvaldītā iecirkņa.

Piemērs no tiesu prakses: Ljēžas Apelācijas tiesa savulaik pieņēma vēsturisku lēmumu, piespriežot medniekiem maksāt tūkstošiem eiro lielu kompensāciju meža īpašniekam. Tiesa atzina, ka mednieki bija rīkojušies nolaidīgi, jo lielais staltbriežu blīvums medību iecirknī padarīja koku stādu izdzīvošanu neiespējamu.

Tā kā medību lobijs Ardēnos bieži labprātāk maksā atsevišķas kompensācijas nekā samazina dzīvnieku skaitu, Valonijas reģionālā valdība ir ieviesusi administratīvus sodus.

Katram medību apgabalam valdība nosaka obligāto minimālo staltbriežu un mežacūku skaitu, kas sezonā jānomedī. Ja mednieku klubs šo kvotu nesasniedz, lai saglabātu lielāku populāciju nākamajam gadam, tam tiek piemēroti ievērojami naudas sodi par katru nenomedīto dzīvnieku.

Atkārtotu pārkāpumu vai apzinātas kvotu ignorēšanas gadījumā valdība var anulēt medību licenci konkrētajam apgabalam vai slēgt tiesības uz konkrētu sugu medībām.

Valonijā ir ieviesti stingri ierobežojumi meža dzīvnieku piebarošanai ziemā. Medniekus, kuri tiek pieķerti nelikumīgā barības, piemēram, kukurūzas izvietošanā, lai pievilinātu mežacūkas un briežus, soda ar lieliem administratīvajiem naudas sodiem, jo šāda rīcība veicina jaunaudžu postīšanu.

Tiesas ekspertīzē Valonijā viena iznīcināta koka stāda finansiālā vērtība netiek noteikta “uz aci” vai pēc parastās stāda cenas kokaudzētavā. Tā kā meža atjaunošana ir ilgtermiņa investīcija, tiesas iecelti agronomijas un mežsaimniecības eksperti izmanto matemātiskus aprēķinus, lai noteiktu reālos zaudējumus. Valonijas tiesas visbiežāk par vienīgo objektīvo pierādījumu atzīst tieši šāda eksperta atzinumu, kurš aprēķinu veicis, izmantojot oficiāli apstiprināto sistēmu.

Luksemburga – valsts, kur lielhercogs piekāpjas…

Luksemburgas mežsaimniecība atspoguļo nelielas, bet ļoti turīgas valsts centienus līdzsvarot vēsturiskos privātīpašumus ar ārkārtīgi stingru dabas aizsardzību un klimata pārmaiņu krīzes risināšanu. Meži klāj aptuveni 35% valsts teritorijas, apmēram 92 000 hektāru. Mūsdienu Luksemburgā mežs vairs netiek skatīts kā koksnes ieguves avots, bet gan kā nacionālā dabas ekosistēma, ko stingri aizsargā likumos un uzrauga sabiedrība. Luksemburgas mežos dominē lapu koki, kas aizņem 64-75% no kopējās platības, galvenokārt dižskābarži un ozoli. Skujkoki aizņem atlikušo daļu, vēsturiski tie tika stādīti intensīvai izmantošanai ražošanā. Mežiem ir kritiska nozīme gruntsūdeņu attīrīšanā, jo Luksemburga lielā mērā paļaujas uz mežu avotu ūdeni, un oglekļa piesaistē. Ekonomiskā vērtība no koksnes pārdošanas valstij ir otršķirīga – primārā ir rekreācija, sabiedrības veselība un ekosistēmu vērtība.

Īpašumtiesības un lielhercoga īpašumi

Aptuveni 52% mežu ir privātīpašumi, kas pieder vairāk nekā 14 000 privātpersonu. Atlikušie 48% pieder valstij un pašvaldībām. Lielhercoga īpašumi ir Grīnevāldē, kas ir slavenākais meža masīvs un lielākais senais kronim piederošais mežs Luksemburgā. Lielhercoga ģimene joprojām ir īpašnieki aptuveni 850 hektāru lielai meža platībai.

2009. gadā lielhercoga ģimene, saskaroties ar asu sabiedrības kritiku par nodomu pārdot daļu meža, noslēdza līgumu ar valsti. Saskaņā ar to meža apsaimniekošana un izmantošanas tiesības uz 25 gadiem (līdz 2034. gadam) tika nodotas valsts pārziņā par simbolisku €1 gadā. Jaunais lielhercogs Gijoms, kurš kāpa tronī pēc sava tēva Anrī, ir vērsies pie valdības ar lūgumu pirms termiņa izbeigt šo līgumu un atdot mežu tiešā hercoga fonda pārvaldībā. Viņa mērķis ir investēt mežā, attīstot rekreācijas, terapeitiskās un sporta programmas, valdība šo lūgumu ir noraidījusi, saglabājot stingru valsts kontroli pār Grīnevāldi.

Mežizstrādes un dabas aizsardzības specifika

Visus valsts, pašvaldību un arī daļu privāto mežu uzrauga un apsaimnieko valsts Dabas un mežu pārvalde (Administration de la Nature et des Forêts) jeb ANF.

Luksemburgā kailcirtes ir praktiski aizliegtas. Tiek pieļauta tikai izlases cirte. Valsts aktīvi subsidē privātos īpašniekus, lai tie savos mežos vispār neveiktu intensīvu saimniecisko darbību, bet ļautu mežam dabiski novecot.

Ļoti liela daļa mežu ir iekļauti starptautiskajos aizsardzības tīklos Natura 2000 un stingros dabas liegumos.

Sabiedrības attieksme, īpašnieku tiesības un kompensācijas

Blīvi apdzīvotajā Luksemburgā sabiedrības attieksme pret mežu ir ārkārtīgi sargājoša un pat emocionāla. Jebkāda koku ciršana publiskajā telpā tiek rūpīgi vētīta medijos.

Luksemburgas likumi nosaka, ka sabiedrībai ir tiesības brīvi piekļūt un staigāt pa visiem mežiem, arī privātajiem, pa esošajiem ceļiem un takām. Privātais īpašnieks nedrīkst iežogot savu mežu vai aizliegt cilvēkiem tur sēņot un pastaigāties, izņemot gadījumus, kad tas nepieciešams jaunaudžu aizsardzībai. Tā kā valsts vides noteikumi ierobežo privāto īpašnieku tiesības gūt peļņu no koksnes, Luksemburgā darbojas viena no dāsnākajām kompensāciju sistēmām Eiropā jeb tā dēvētie klimata un bioloģiskās daudzveidības granti. Īpašnieki saņem ikgadējus tiešos maksājumus par katru hektāru, ja viņi apņemas saglabāt mirušo koksni mežā, neizmantot ķimikālijas un aizsargāt biotopus.

Meža problēmas un skandāli

Saskaņā ar jaunākajiem valsts meža inventarizācijas datiem, gandrīz 80% Luksemburgas koku ir sliktā stāvoklī vai novājināti. Sauso un karsto vasaru un mizgraužu invāzijas dēļ meži masveidā nīkuļo. Tas rada bažas, ka pašreizējās mežu ekosistēmas nespēs izdzīvot nākamos gadu desmitus, ja neveiks radikālu sugu maiņu.

Zinātniskie pētījumi rāda, ka Luksemburgas mežu augsne ir pārsātināta ar nitrātiem un slāpekli no intensīvās lauksaimniecības un transporta. Tas maina augsnes skābumu un burtiski indē koku saknes. Vides aizstāvji pieprasa radikālas reformas lauksaimniecībā, kas izraisa konfliktus starp zemniekiem un agresīviem ekoaktīvistiem.

Savukārt, lielhercoga vēlme atgūt Grīnevāldes mežu pirms līguma termiņa beigām ir kļuvusi par pēdējā laika svarīgāko politisko diskusiju tēmu. Sabiedrībā un parlamentā izskan bažas – ja mežs atgriezīsies hercoga fonda rokās, pastāv risks, ka mežsaimniecība tiks komercializēta, tiks ierobežota pilsoņu brīva piekļuve vai tiks veidota monarhijai veltīta “reklāmas” infrastruktūra, piemēram, taku pārdēvēšana hercogu vārdos utt. Lielhercogs savu ideju pamatoja, sakot, ka viņa fonds saskaras ar strauji pieaugošu pieprasījumu pēc palīdzības no privātpersonām, kuras nekvalificējas parastajam valsts sociālajam atbalstam. Meža nauda tiktu izmantota cilvēku ar invaliditāti atbalstam, sociālajām virtuvēm un krīzes situācijās nonākušiem pilsoņiem. Kā arguments līguma laušanai tika minēts plāns par hercoga līdzekļiem pilnībā renovēt meža takas, uzstādīt izglītojošus stendus par dinastijas vēsturi un izveidot terapeitiskās, izglītības un sporta programmas jauniešiem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Sabiedrībai mežs joprojām būtu pilnībā pieejams.

Neskatoties uz šo cēlo mērķi, Luksemburgas valdība ar vides ministru priekšgalā pieprasījumu noraidīja. Galvenais arguments bija bailes radīt precedentu – valsts pārvaldībā mežs kopš