Klimata jautājumi, jo īpaši pēdējos gados, kļuvuši tik populāri, ka tos svarīgi pieminēt vai ik diskusijā. Par šiem jautājumiem Latvijā bieži izsakās sabiedriski aktīvi un sabiedrībā zināmi ļaudis, kuru ikdienas dzīve un darbs rit tālu no ar klimatu un vidi, un mežu saistītiem jautājumiem un zinātniskiem pētījumiem. Pieļaujami, rūpēties par klimatu skaitās pareizi un mūsdienīgi, daudz mazāk zināms un saprotams, kas tieši būtu darāms, lai cīņā “par klimatu” nepazustu kas cits un šo “kaut ko citu” nākamās paaudzes jo rūpīgi censtos atjaunot vai atdabūt.
21. gadsimta trešās dekādes svarīgākais jautājums – klimats un CO2.
Āris Jansons: Viens no patlaban aktuālajiem jautājumiem – kas faktiski notiek ar oglekļa uzkrājumu, bet (!!!!) šim jautājumam ir arī ļoti būtiska otra daļa – kas ar šo uzkrājumu “notiek dokumentos”. Tas, kas top ierakstīts vai iekļauts dažāda līmeņa dokumentos, ne vienmēr atspoguļo vai saskan ar to, kas notiek faktiski (dabā). Lielā daļā dokumentu, kas skar vai kas attiecas uz klimata pārmaiņu mazināšanu, ir noteikti references periodi attiecībā pret kuriem tiek rēķinātas laika gaitā notikušās izmaiņas; cita perioda izvēle var būtiski ietekmēt rezultātu. Tieši tāpat ir platības, kuru devumu (pozitīvu vai negatīvu) klimata pārmaiņu mazināšanā “ieskaita”, un tādas, kuras “neieskaita”.
Ja situāciju vērtējam dabā – iestādot koku, mēs iestādām koku; ja koku nozāģē un eksportē, ir skaidrs, ka vietā, kur šis koks nonāks, šo atjaunojamo resursu izmantos, attiecīgi – ja izmantos koku, neizmantos plastmasu, un ar to, loģiski, mazināsim klimata pārmaiņas.
Ja skatāmies “papīros” – apaļkoku eksportējot, Latvija neiegūst, “papīrs” teic, ka labumu mēs gūstam vien tad, ja šo pašu koku izmantojam celtniecībā tepat Latvijā. Taču koks paliek koks – klimats ir globāls un iespējas mazināt fosilo resursu izmantošanu, tos aizstājot ar koksni,– rada globālu pozitīvu ietekmi.
Klimata plānā līdz 2030. gadam tā sagatavotāji paredzējuši apmežot teritorijas un ierobežot emisijas. Kas Latvijas meža un lauksaimniecības nozarē būtu svarīgākais, ko varētu un vajadzētu izdarīt, nelasot regulas vai citus dokumentus?
Andis Lazdiņš: Stāsts būtu ļoti garš ar vēl garāku ievadu – proti – vajadzētu skaidrot, kas būtu darāms, kas nav darīts, kāpēc un kas nākotnē noteikti būs jādara.
Līdz 2025. gadam Latvijā ir iespējas “dusēt uz lauriem”, jo visas nepieciešamās prasības būs izpildītas, iespējams, izņemot lauksaimniecību, transportu un enerģētiku.
Zemes izmantošanas sektorā līdz 2025. gadam viss būs labi, bet... skaidri saprotams, ka zemes izmantošanā mēs nevaram rīkoties kā ar braucamlīdzekli – kad pienāk laiks pildīt saistības, auto ar dīzeļdzinēju noliekam šķūnī, ņemam elektroauto un viss būs labi. Zemes izmantošanas sektorā, lai pildītu saistības, kas iestāsies pēc 30 gadiem, jārīkojas jau šogad un vēl labāk būtu bijis to darīt pirms 10 gadiem. Problēmas ar saistību izpildi sāksies pēc 2030. gada. Regulas par zemes sektora iekļaušanu emisiju saistību noteikšanā (841/2000) grozījumi, kas noteiks saistības 2026.-2030. gadā, stāsies spēkā vasaras sākumā un tad vairs nebūs atkāpšanās ceļu un atrunu, jo tik optimistisks scenārija aprēķins, ka, neko nedarot, Latvija varētu izpildīt saistības, nebūs iespējams. mēs to nemācēsim uztaisīt.
Bet 2050. gadā Latvijai jābūt emisiju neitrālai un zemes sektoram jānosedz arī lauksaimniecības emisijas.
Vai viss ir tik vienkārši?
AL: Mūsu lielā problēma, kas traucē atrisināt Latvijas klimatneitralitāti – ļoti lielais kūdras augšņu daudzums. Mēs tās varam likvidēt “uz papīra”, piemēram, nosakot, ka kūdras augsnes mums sākas no 1 m dziļuma un, ja kūdras slānis ir plānāks, tā vairs nav kūdras augsne. “Papīrs” ar to samierināsies un mēs nebūsim oriģināli, izmantojot šādu risinājumu, bet kāds var nākt un aizrādīt, ka līdz šim esam uzskatījuši, ka kūdras biezuma robeža ir bijusi cita...
Vai zināmu skaidrību varētu ieviest augšņu kartēšana?
AL: Kartēšana tiek organizēta citam mērķim, no dabas atjaunošanas regulas noteikto saistību uzskaites viedokļa situācija taps skaidrāka, no emisiju viedokļa – nekas nemainīsies.
Ja klimata jautājumos uzsvars tiek likts uz fosilo resursu izmantošanas samazināšanu, ko ir iespējams izdarīt? Runājot par augsnēm – mēs tās nevaram nomainīt... Galu galā purvi un kūdra ir dabiski.
AL: Nosacīti dabiski. Purvi uz planētas ir liels emisiju avots – par Latvijas purviem nerunāšu – bet, piemēram, milzīgas purvu platības ir Rietumsibīrijā un manas paaudzes cilvēki jau no skolas gadiem zina, ka šis reģions rada ļoti daudz metāna emisiju. Septiņdesmitajos gados Zviedrijā pavisam nopietni pētīja iespēju no purviem savākt metānu. Mēs purvus kā emisiju avotu neskaitām, tie ir dabiski, purvs dzīvo savu dzīvi, bet – kolīdz cilvēks atnāk un iedur lāpstu, mēs sākam skaitīt, pieņemot, ka šīs emisijas rodas mūsu darbību (darba) rezultātā. Līdzīgi ir mežos – slapjajos mežos emisijas neskaitām, pieņemot, ka tie ir dabiski, meliorētajos mežos skaitām, jo tas ir it kā cilvēka darbības rezultāts. Lai gan realitātē emisiju apjoms pēc nosusināšanas samazinās, tās tiek skaitītas. Situācija šobrīd tiek vērtēta nepareizi, pārspīlējot saimnieciskās darbības negatīvo ietekmi.
ĀJ: Lūk – lielisks piemērs atšķirībai starp to, kas notiek “uz papīra”, kur nekādas ietekmes nav, un kas notiek dabā. “Dabā” – faktiski ir nozīmīga negatīva ietekme t.i. tiek emitētas siltumnīcefekta gāzes.
No kurienes radusies šāda aplamība?
AL: Tas nav iepriekšminētās regulas nosacījums, šis noteikums ir iekļauts ANO Klimata konvencijas īstenošanai izdotajās vadlīnijās, kurās noteikts uzskaitīt antropogēnās emisijas, interpretācijas ir mūsu ziņā, bet problēma ir apstāklī – tiek uzskatīts – “ja ūdeni uzpludina reiz nosusinātām platībām, tajās viss top labi un lieliski”. Šāds uzskats ir, bet tam Latvijā nav neviena zinātniska pierādījuma.
Vai tā būtu termina rewetting iedzīvināšana?
AL: Viedoklis par to ir stereotipisks, pret to cīnāmies, bet, diemžēl, Eiropā šai ziņā esam mazākumā. Par rewetting jeb “pārslapināšanu” iestājas tās valstis, kurām kūdras augšņu faktiski vairs nav, piemēram, Vācija, un kur pārslapināšanas efektu demonstrē iepriekš intensīvi izmantotās lauksaimniecības zemēs, kas galīgi nav salīdzināmas ar meža zemēm vai kūdras laukiem.
Vācieši “pārslapina” lauksaimniecības zemes: ja šādās platībās vairs neizmanto minerālmēslus un pārstāj tās kultivēt, skaidrs,– emisijas samazināsies. Tagad šo pašu vēlas attiecināt arī uz mūsu slapjajām meža zemēm un zālājiem.
Man ir labs piemērs par emisiju samazināšanos, lai pašam tas sen apnicis, bet – daudzās publikācijās, kurās ir aprakstīts emisiju samazināšanās efekts, sīkiem burtiem būs pierakstīts, ka tas ticis panākts, norokot metru vai pusmetru biezu augsnes auglīgo virskārtu, kas sadalās citur, bet konkrētajā teritorijā, protams, emisijas iet mazumā.
Pret šāda veida “zinātni” man nav nekādas cieņas.
ĀJ: Piekrītu Andim, bet vēlos sarunu ievirzīt vietējā – Latvijas – gultnē, jo, ja mēs portālā latviešu valodā kritizēsim Vācijas praksi, nez vai kas mainīsies, lai cik mums būtu taisnības.
Anda aprakstītā situācija, diemžēl, raksturo objektīvo realitāti Eiropas Savienībā, kurā mēs esam neliels spēlētājs. Svarīgi būtu uzsvērt, ka ir virkne pētījumu, arī šepat Latvijā notiekošu, kas pēc būtības veido eksperimentālo bāzi, lai labāk raksturotu realitāti. Proti – kas notiek ar organiskajām augsnēm situācijā, kad kaut ko darām, un kas notiek situācijā, kad kaut ko vai neko nedarām.
Paradoksāli – viens, ko mēs reāli darām saistībā ar klimatu, otrs – ko mēs uzskaitām atbilstoši regulām. Ir virkne situāciju, kur starp “papīru” un realitāti nav saskaņas.
AL: Noslēdzot tēmu par organiskajām augsnēm, salīdzinoši, no klimata skatpunkta tās būtu tikpat liela problēma kā mūsu autoparks, abi TEC un pārējie skursteņi, cik tādu Latvijā ir, kopā ņemti. Risinājums maksā daudz mazāk, ja salīdzinām ar izmaksām, kas rastos, ja vajadzētu pārsēsties elektromobiļos – platības, kas šobrīd rada emisijas, vajadzētu apmežot. Tas būtu viens.
Vēl – iespēju robežās ierīkot meliorācijas sistēmas platībās, kur tādu nav. Jāatceras, ka meliorācijas sistēmu ierīkošanas uzdevums ir mazināt dabisko traucējumu risku, tajā skaitā novērst periodisku applūšanu, piemēram, pavasarī. Vasaras vidū gruntsūdens līmenis meliorētās un nemeliorētās platībās mežā īpaši neatšķiras.
Vai mums Latvijā ir daudz brīvu apmežojamu zemju? Turklāt arī meliorācija šobrīd skaitās kas visai briesmīgs un neatbalstāms.
AL: Apmežošanas ziņā runa ir par lauksaimniecības zemēm, meliorācijas sistēmas būtu jāierīko meža zemēs. Par to ka tas skaitās “briesmīgi” – teikšu – “tas ir briesmīgi, ka par meliorāciju tā domā”.
ĀJ: Jāatzīst, ka pēdējās laikā attieksme pret meliorāciju mežā mainās, atgūstot izpratni par tās pozitīvo ietekmi. Arī meža lomu klimata pārmaiņu mazināšanā varam stiprināt, izmantojot Sprīdīša pieeju – ar lāpstu. Var izrakt grāvi, var iestādīt koku: un ir pozitīvs efekts.
Cik mums būtu apmežojamo zemju, ja lēšam hektāros?
AL: Ja visam pieiet matemātiski, tie būtu 150-160 tk ha platību ar organiskām augsnēm, investīcijās rēķinot aptuveni €300 milj., lai nodrošinātu nepieciešamo stādu izaudzēšanu.
Ko praktiski (ikdienā) darītu, piemēram, lauksaimniecības zemes īpašnieks, ja līdzšinējie tīrumi tiktu apmežoti?
AJ: Domāju – zemes īpašnieki darbu turpinātu – audzētu, koptu un pieskatītu mežu. Pamatā apmežojamas būtu pļavas un ilggadīgie zālāji.
Ko par to saka Bioloģiskās daudzveidības nosacījumi un piekritēji?
AL: Tas jau ir cits stāsts, un manam viedoklim daudzi nepiekritīs. Proti, domāju, ka pļava Latvijas apstākļiem nav dabisks veidojums un tai nekādā gadījumā nepienāktos ne bioloģiskās daudzveidības uzturēšanas maksājumi, ne to uzturēšanu vajadzētu atbalstīt. Kāpēc? Vietā, kur nu redzam pļavu, agrākos laikos ir audzis mežs. Nav saprotams, kāpēc vienā gadījumā cilvēka veidota ekosistēma nav pieņemama, piemēram, stādīti meži vai meži ar meliorētām augsnēm, bet otrā gadījumā – zālāji, par kā uzturēšanu vēl piemaksā.
ĀJ: Mēs runājam par to, ka saglabājamas būtu nelielas teritorijas, piemēram, palieņu pļavas (tie būtu daži tūkstoši hektāru) vai kultūrvēstures mantojums, kas ir daļa no Latvijas ainavas. Jautājums, cik daudz mums tā vajag un cik daudz tas būtu nepieciešams?
AL: Un – kas par to maksās? Klimata kontekstā – ja, piemēram, tuvāko 40 gadu laikā 1000 ha apmežotā platībā mēs varam piesaistīt ap 40 000 t oglekļa, tai pašā laikā, uzturot kultūrvēsturisko mantojumu, šīs piesaistes nebūs un valsts maksās par saistību neizpildi. Kādam būs jāmaksā par šī mantojuma uzturēšanu.
Kad zirgu aizvietoja traktors, nepieciešamība pēc ganībām saruka. Ja rēķinām lopu skaitu un pļavu platības, salīdzinot ar Eiropas vidējiem rādītājiem, mums vajag vai nu trīs reizes vairāk lopiņu, kas ganīsies, vai pļavu platība jāsamazina tās pašas trīs reizes, vai jāatrod kompromiss, kas ļautu gan abām lielajām zemkopības nozarēm attīstīties, gan pildīt klimata mērķus.
Kā rīkoties gudri?
AL: Problēma ir politiskā piekāpšanās, kurā es nevēlos iedziļināties, jo tā nav mana sfēra. Vēl ļoti svarīgs ir resursu un jaudas jautājums – ministrijā var strādāt gudrs, valstiski domājošs un motivēts ierēdnis, kam pretī nostājas 5-6 NVO pārstāvji, kas neargumentēti uzspiež savu viedokli, apvaino un atsaucas uz “vispārzināmām patiesībām”. Tam pretoties un aizstāvēt savu zinātniski pamatoto viedokli nav vienkārši.
Kā apmežošanu vērtē citur Eiropā?
AL: To nevērtē pozitīvi un ne tikai Latvijā, tas nav atbalstāms pasākums, lai gan Eiropas valstu klimata politikās tas ir galvenais pasākums klimata neitralitātes mērķu sasniegšanai.
Ja izstrādāt ir slikti, stādīt – arī, kas šai situācijā mainās?
ĀJ: Ja mēs neizstrādājam un nestādām, tas nozīmē, ka mums būs jādzīvo un jāpārtiek no kā cita. Šis “cits” varētu būt situācija, piemēram, pārējā Eiropa mums maksās par dzīvošanu un nekā nedarīšanu, bet... arī bagātajās Eiropas valstīs līdzekļi nav bezgalīgi, naudas drukāšana pie laba gala nenoved un vērtībai vai produktam kaut kur ir jārodas. Latvija ir visnotaļ mazapdzīvots reģions, ko nevar sacīt par Eiropu kopumā. Cilvēku ir un būs daudz un ar viņu ekonomiskajām interesēm nāksies rēķināties. Manuprāt, viena svarīga lieta bieži vien tiek aizmirsta – klimata pārmaiņas rodas, jo mēs izmantojam fosilos resursus. Tas ir ļoti, ļoti svarīgs aspekts, ko debatēs par klimatu rūpīgi ignorē. Ja mēs tik ļoti neizmantotu fosilos resursus, klimata pārmaiņu nebūtu.
Atkal neaiztikt... Līdzīgu situāciju apsprieda arī Latvijā – nelietosim gāzi, kas nav labi, bet nelietosim arī biomasu. Vai rezultātā salsim?
ĀJ: Biomasa ir tas, kas atrodas kustībā starp biosfēru un atmosfēru. Izmantojot biomasu, mēs varam nodarīt kaitējumu kādam, kam var nebūt, kur dzīvot (retās sugas). Jāskatās, kā biomasas izmantošanu ainavā un telpā sadalīt tā, lai netraucētu kāda (putna, dzīvnieka, reta auga) dzīves videi. Mūsu platuma grādos mums ir un būs nepieciešama silta māja. Ja papildu visam nosauktajam vēl būs nepieciešami elektroauto utt., elektroenerģijas no hrodroelektrostacijām nepietiks. Latvijā esam ļoti tālu līdz vietējo vēja un saules parku spējai nodrošināt nepieciešamo. Kamēr tas vēl nav noticis, ir divas alternatīvas – fosilā vai atjaunojamā. Tātad biomasas izmantošana ir loģiska un būs neapciešama arī nākotnē. Jāatceras, ka neviens jau nerunā par baļķu dedzināšanu – enerģijas ieguvei lielākoties tiek izmantots tas, kas tāpat paliek pāri – jebkurā zāģēšanā rodas skaidas; kamēr neaudzējam kantainus kokus – rodas arī nomaļi, ir mazvērtīgākas koku daļas, zari – siltums no tā visa ir daudz “zaļāks”, nekā no oglēm vai cita kāda fosilā resursa.
Kā ir ar klimata situāciju un vecajiem mežiem?
AL: Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas kontekstā atceros situāciju, kad EK vēl nebija “pietiekami gudra”, uzklausīja un izmantoja zinātnieku padomus. Dānijas Mežu institūta direktore kādā karstā diskusijā par to vai meža nezāģēšana atrisinās klimata problēmas cēlās kājās un jautāja vides NVO pārstāvjiem: “Kur jūs esat redzējuši mūžīgi dzīvojošus kokus?” Koki mūžīgi nedzīvo, tāpēc stāsts par to, ka pārstāsim zāģēt un iestāsies laime, ir muļķības, nemaz nerunājot par to, ka koks ir materiāls, no kā būvē mājas un izgatavo mēbeles. Mīts par vecajiem mežiem un mūžam dzīvojošiem kokiem ir pagaidām ārkārtīgi izplatīts.
ĀJ: Mežā aprite notiek arī bez cilvēka iejaukšanās. Koki aug, nāk vētra vai mizgrauzis, vai uguns, vai vēl kas – daži koki iet bojā, daži turpina augt, daži jaunie aug kopā ar vecajiem utt. Vidējais koku daudzums vai apjoms vienā hektārā šādi būs daudz mazāks nekā tad, ja mēs mežu kopjam, mērķtiecīgi audzējam. Cilvēks strādā mežā, jo spēj nodrošināt, ka noteiktā laika vienībā no noteiktas platības vienības iegūs augstāku rezultātu. Tā ir mežsaimniecības būtība
Ko tas nozīmē? Ilgākā laika periodā, mežu atstājot novārtā un tajā nedarot neko, cilvēka neskartai (neko nedarām) sistēmai uz klimata pārmaiņu mazināšanu būs krietni mazāka ietekme, salīdzinot ar to sistēmu, kurā mēs saimniekojam un kopjam.
AL: Ja Latvijā mežu neapsaimniekosim, to kāds darīs citur, piemēram, mēbeles mēs gatavosim no sveša materiāla. Kā parasti, pārnesīsim problēmas uz citām zemēm un aizmirsīsim par tām.
ĀJ: Pēdējā laikā man tīk atkārtot labu domu – paņemiet globusu apskatiet to un ... saprotiet, ka uz tā nav vietas “kaut kur citur”. Ir Čīle, Spānija, Itālija, bet nepavisam nav zemes vai teritorijas, kas sauktos “kaut kur citur”. Ja mums ir nepieciešams noteikts daudzums izejmateriāla, tostarp, lai aizstātu dažādas plastmasas, vislabākā vieta, kur šo izejmateriālu varam iegūt, ir te, pie mums!
Mēs varam strādāt pietiekami rūpīgi, domājot gan par vidi, gan par ainavu, vienlaikus iegūstot nepieciešamo materiālu. Ja paši kontrolējam, viss būs kārtībā. Ja kokmateriālus iegūs “kaut kur citur”, vides jautājumus un ietekmi uz to mēs nevarēsim nedz kontrolēt, nedz mainīt. Tomēr pagaidām Eiropa ir pieradusi savas problēmas eksportēt, līdzīgi kā savulaik platsmasu veda uz Ķīnu, akumulatorus un vecos datorus kur citur utt. un paziņot, ka pie mums, piemēram, mežsaimniecība nav vajadzīga. Taču ilgi viars tā nevarēsim darīt – arī citām valstīm nevajag mūsu problēmas, jādomā, kā efektīvi ar atjaunojamo resursu – koksni – spējam sevi apgādāt paši. Šādi mainot skatījumu, arī saimniekošana ritēs jēdzīgāk.
Sarunā iepriekš pieminētā Dānijas Mežu institūta direktore un viņas aicinājums padomāt par realitāti ir gana zīmīgs. Uz zinātni arī Latvijā atsaucas ļoti daudzi. Vai jūs esat domājuši, kas pie mums klimata jautājumos notiek šķērsām, kas – pareizi?
ĀJ: Zinātnieku iesaiste ir būtiska realitātes raksturošanai un izpratnei par to, kā tā mainīsies nākotnē. Nākotnē nozīmīgi pastiprināsies dabiskie traucējumi: būs biežākas vētras, vairāk izteiktu sausuma periodu, biežākās atsevišķu kukaiņu sugu masveida savairošanās u.c. Tas nozīmē, ka vidējais koka mūža ilgums samazināsies. Saimnieciskajos mežos šo faktoru ietekmi var samazināt, veicinot koku noturību un samazinot laika perioda, kurā tie ir pakļauti šīm ietekmēm – tātad panākt, ka konkrētas dimensijas koki sasniedz ātrāk. Un tas ir labi ne tikai tiem, kam vajag atjaunojamos resursus (tātad mums visiem), bet arī tiem, kam patīk vitālus koku redzēt pa logu vai mežā sēņot, ogot vai darīt ko citu (tātad atkal – mums visiem). Lielāki koki ir labi arī dzenim un ķērpim un virknei citu dzīvās dabas elementu. Protams, atceroties, ka meža ainavas mozaīkā ir arī teritorijas bez saimnieciskās darbības tām dabas daļām, kam tādas būtiskas.
Atgriežoties pie stāsta par mežkopību, uzsvēršu, ka Latvijā saprātīgi domājošs pusmūža cilvēks koku spēj izaudzēt savas dzīves laikā, ja ņem savā praksē izmanto esošās zinātnes atziņas – selekciju, meliorāciju, barības vielu atgriešanu mežā utt. Valstī, kas nav totalitāra, likumdošanas mērķis ir veicināt (mudināt) cilvēku uz mērķtiecīgu darbību , radīt iespējas un vecināt zināšanu pieejamību. Nevis regulēt katru cilvēka soli.
AL: Par pozitīviem piemēriem runājot – viens ir pērnā gada grozījumi Meža likumā (mežizstrādes noteikumos), kas pirmo reizi 30 gadu laikā veicina meža atjaunošanu. Jā, kā zināms, šos noteikumus patlaban caurlūko Satversmes tiesa. Šai ziņā mums jālūkojas ziemeļvalstu virzienā, kur policejiski ierobežojumi nepastāv; tiem nav vietas arī mūsu sabiedrībā. Jau 33. gadu dzīvojam neatkarīgā valstī, bet padomju paražas velkas un velkas nopakaļ...
Runājot par dabas aizsardzības jautājumiem, parasti piemin konkrētas sugas vai teritorijas. Kopš zināma laika šai tēmā runā par aizsargājamo platību procentiem. Cik tas ir zinātniski pamatoti?
ĀJ: Arī dabas aizsardzībā ir būtiska efektivitāte – kā konkrētās platības (un tajās veiktās vai neveiktās darbības) sasniedz vēlamo mērķi. Un dinamika – ņemot vērā ainavu ekoloģiskās plānošanas principu, izprotot, ka ne visu ir jēdzīgi risināt ar stacionārām dabas aizsardzības platībām.
AL: Atbildē uz jautājumu pagrūti domas formulēt pieklājīgi... Varu atgriezties pie sarunā pieminētajiem vecajiem mežiem. Tie nebūs meži, no kuriem varētu gūt ienākumus, visticamāk, tos neapsaimniekos vispār, no turienes nāks bēdas un problēmas, līdzīgi kā no ilgstoši neapsaimniekotām teritorijām, kuras Latvijā šur tur redzam arī tagad. Pieļauju, lauksaimniecības zemes aizsargājamo teritoriju klāstā neiekļaus, koncentrēsies uz mežiem.
Neskartajos mežos būs mazāka oglekļa piesaiste, tie radīs papildus emisijas. Ko tas nozīmē? Kaut kur citur pasaulē būs kultivētas un labi apsaimniekotas platības, kurās ražos to, ko vairs neražosim mēs. Latvijā problēmas radīs, piemēram, neizpildītas saistības un kvotas (miljonos tonnu un desmitos miljonu eiro), kuras vajadzēs nopirkt. Kas par to visu maksās? To vajag apzināties – aizsargājamās platības nav un nebūs ienākumi, tās ir izmaksas! Tas ir aprēķināms.
Piemēram, ir prasība līdz 2050. gadam pārslapināt 70% organisko augšņu lauksaimniecības zemēs. Uz šādu priekšlikumu neko saprātīgu atbildēt nevar... Varētu aizbērt šaurumus starp Baltijas un Ziemeļjūru, kas sagādātu raizes citām Eiropas valstīm. Citu tehnisku iespēju šo plānu realizēt nav.
Zinātniska skaidrojuma šādai muļķībai nav. Patlaban rit diskusijas par citādu risinājumu – varētu pārslapināt daļu izstrādāto purvu un daļu mežu ar kūdras augsnēm, bet rezultātā mēs “iegūsim” tikpat lielas emisijas no lauksaimniecības zemēm un palielinātas emisijas no meža zemēm. Situācija nebūs patīkama. Turklāt, ir vispārējs priekšstats, ka, platības appludinot vai pārslapinot, emisijas paliek mazākas, bet, veicot reālus mērījumus, secinās, ka emisijas pieaug.
Kā šādas nejēdzības nepieļaut?
ĀJ: Daļa problēmu veidojas no cilvēku sadalījuma Eiropas Savienībā un viņu dažādajām interesēm. Tā ES teritorija, kurā mežsaimniecība ir svarīga tautsaimniecības nozare, kura varētu ražot koksni, lai Eiropa atbrīvotos no plastmasas, ir relatīvi neliela un mazapdzīvota, salīdzinot, piemēram, ar Reinas-Rūras baseinu. Demokrātiskā sabiedrībā rezultātu nosaka vairākums. Eiropas metropolēs ir vairāk vēlētāju...
Kas notiek? Politiķis paskatās situāciju un vērtē – “kā jutīsies mans vēlētājs?” Varbūt šis politiķis zina, kā būtu pareizi jārīkojas, bet viņam jādomā, vai, rīkojoties pareizi, viņu ievēlēs. Sazvērestības teorijas te nav jāmeklē, tas ir skaidrs aprēķins. Tādēļ vēl jo vairāk ir būtiski veikt zinātniskus pētījumus un objektīvi raksturot realitāti, izplatīt informāciju par šo pētījumu rezultātiem, diskutējot ar lēmumu pieņēmējiem gan Latvijā, gan Eiropā. Un to mēs arī darām.
AL: Ja Eiropas Komisijas mājas lapā atrodam t.s. ZIZIMM regulu (2018/841) un ar to saistītos dokumentus, un palūkojam turpat esošos viedokļu dokumentus, 99% viedokļu paudēju ir dažāda veida NVO, ieskaitot pseidozinātniskus atzinumus. Zinātnisku viedokļu tur nav, meža nozares viedokļu tur arī nav. Atgādināšu sarunā sacīto par ierēdni – lai cik zinošs un gudrs viņš būtu, cik ilgi viņam būs spēks un griba aizstāvēties pret neskaidri motivētu un labi finansētu NVO viedokli?
Izmantotas zemeunvalsts.lv fotogrāfijas, kas tapušas dažādos gados Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” organizētajās Mežzinātnes dienās