Zemes īpašnieku gaidas par taisnīgu kompensāciju saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās teritorijās vai šo zemju atsavināšana un maiņa var atdurties pret to finansēšanas avotiem.
Jāatgādina, ka meža īpašnieki jau daudzus gadus runā par taisnīgām kompensācijām par noteiktajiem saimnieciskās darbības liegumiem un ierobežojumiem, bet līdz reālām izmaiņām līdz šim nav izdevies nonākt. Zināms cerību stariņš bija Saeimas Prezidija 5. marta lēmums nodot sešu Saeimas deputātu (A. Labuča, V. Maslovska, M. Felsa, I. Bērziņas, J. Patmalnieka un A. Šuvajeva) rosināto likumprojektu izskatīšanai parlamenta Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās komisijai (grozījumi likumā “Par kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās teritorijās”). Šo likuma grozījumu projektu pirmajā lasījumā atbalstīja Saeimas plenārsēdē 4. jūnijā, taču ne visi bija apmierināti ar šo grozījumu projekta piedāvāto redakciju, tāpēc otrajam lasījumam ir iesniegti priekšlikumi.
Četru vietā viens
Jāņem vērā, ka Ministru Kabinets jau 2024. gadā uzdeva Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas vadībā izstrādāt kompensācijas risinājumus. Darba grupa 2025. gadā izstrādāja četrus kompensāciju risinājumus saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās teritorijās, kālab zemes apsaimniekotājiem bija liels pārsteigums Saeimā skatītajā likuma grozījumu projektā ieraudzīt tikai tikai vienu no četriem priekšlikumiem.
“Darba grupa bija paredzējusi ikgadējo maksājumu, vienreizējo maksājumu par mežaudzes vērtību, kad tā sasniegusi ciršanas vecumu vai caurmēru, kā arī zemes atpirkšanu un zemes maiņu,” pērnā gada darba rezultātu rāda valsts mežu apsaimniekošanas AS “Latvijas valsts meži” Nekustamo īpašumu izpilddirektors Valdis Kalns. Viņš atzīst, ka arī valsts mežu apsaimniekotāja pārstāvji bija pārsteigti, ka tālāk tiek virzīts tikai viens no četriem risinājumiem, turklāt viss administratīvais slogs tā īstenošanai tiek uzticēts “Latvijas valsts mežiem” (LVM).
“Tika piedāvāts viens kompensāciju veids – zemes maiņa, ar kuru šobrīd teorētiski būtu jākompensē nepilni 74 000 ha zemes. Galvenā pretruna – AS “Latvijas valsts meži” ir uzņēmums, kurš administratīvā procesa ietvaros vispār nepieņem iesniegumus un neizdod administratīvos aktus, tai skaitā par zemes maiņu. Publiskās pārvaldes funkciju var veikt tikai valsts iestāde, piemēram, Dabas aizsardzības pārvalde. Ar vienu priekšlikumu tiktu būtiski izjaukta institucionālā sistēma valstī,” skaidro V. Kalns, norādot, ka tieši tāpēc ir notikušas konsultācijas ar meža īpašnieku nevalstiskajām organizācijām un Zemkopības ministriju, lai sagatavotu korektus un reāli īstenojamus priekšlikumus kompensācijām par saimnieciskās darbības ierobežojumiem.
LVM Saeimas atbildīgajai komisijai iesniedza savus apsvērumus un aplēses situācijai, ja zemes maiņas gadījumā uzņēmumam no saimnieciskās aprites ir jāizņem ~74 000 ha, LVM apsaimniekoto mežu kapitālvērtība samazinātos par apmēram 744 milj. eiro, koksnes ieguves ikgadējais apjoms no valsts mežiem samazināsies par aptuveni 2 milj. m³, bet dividendēs maksājamā summa saruks par aptuveni 60 milj. eiro gadā, kas ir apmēram puse no likumā ierakstītā pienākuma 2027. un 2028. gadā uzņēmumam samaksāt dividendēs vismaz 123 milj. eiro.
Četri risinājumi
“Pašlaik apstiprinātā likuma grozījumu redakcija paredz tikai vienu mehānismu – zemes maiņu, kas ir salīdzinoši smagnējs risinājums, jo īpaši tādēļ, ka nebūt ne visi privāto mežu īpašnieki ir tam gatavi,” skaidro Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors Āris Jansons. Viņš norāda, ka tieši tāpēc zemkopības ministrs Uldis Augulis ir sagatavojis priekšlikumu, kas paredz vairākus iespējamos kompensāciju variantus. Proti, zemes īpašniekam tiek piedāvāts ikgadējais atbalsta maksājums, tieši tāpat kā pašlaik, taču, pēc Ā. Jansona sacītā, tā noteiktie griesti (šobrīd no 52 līdz 196 eiro par hektāru), kas saistīti ar kopējiem lauksaimniecības fonda maksājumiem, būtu jāpaaugstina līdz apmēram 500 eiro par hektāru.
“Attiecīgs priekšlikums par ES 2028.-2034. gada atbalsta maksājumu lielumu jau ir sagatavots,” uzsver Ā. Jansons, norādot, ka gadījumos, kad mežaudze jau sasniegusi ciršanas vecumu vai caurmēru un visa kalendārā gada laikā tajā noteikts mežsaimnieciskās darbības aizliegums, galvenās cirtes un kopšanas cirtes aizliegums, paredzēts vienreizējs maksājums. Trešais kompensācijas veids būtu zemes, kurai noteikts saimnieciskās darbības liegums, atpirkšana, ceturtais – zemes maiņa.
“Administratīvi lētākie un vienkāršāk izpildāmie risinājumi ir mežu īpašniekam un arī valstij potenciāli pievilcīgākie, jo, lai kāda arī būtu zemes maiņas procedūra, tai tik un tā būs nepieciešams Ministru Kabineta rīkojums; tāda sagatavošanai par ikvienu zemes vienības maiņu būs nepieciešams daudz laika un resursu,” skaidro V. Kalns. Kā iespējamo finansējuma avotu maksājumiem par mežaudzēm, kurās liegta vai ierobežota saimnieciskā darbība tiek minētas AS “Latvijas valsts meži” dividendes, kuras ik gadu tiek iemaksātas valsts budžetā; valdība, gatavojot ikgadējo budžetu, var paredzēt līdzekļus zemju, kur liegta vai būtiski apgrūtināta saimnieciskā darbība, izpirkšanai, vienreizēja maksājuma veikšanai, arī administratīvo izmaksu segšanai zemes maiņas gadījumos.
Administratora jautājums
“Dabas aizsardzības pārvalde jau pašlaik administrē kompensāciju jautājumus saistībā ar aizsargājamām teritorijām, tai ir atbilstoša kompetence, kā arī informācija gan par aizsargājamām teritorijām, gan mikroliegumiem, to robežām un aizsardzības režīmiem, tāpēc zemes izpirkšanas un maiņas funkciju būtu loģiski nodot šai kompetentajai valsts iestādei,” ir pārliecināts Ā. Jansons. Viņš atzīst, ka, lai īstenotu zemes maiņu, būtu nepieciešams izveidot Maiņas zemes fondu. Jāņem vērā arī tas, ka piedāvātās izmaiņas varētu stāties spēkā tikai 2029. gadā.
Nianses, kas maina būtību
V. Kalns vērš uzmanību, ka deputātu piedāvāto likuma grozījumu projekts paredzēja – zemes maiņu var veikt un kompensācijas pieprasīt tikai tie zemes īpašnieki, kuru īpašumiem ir veikta instrumentāla zemes robežu uzmērīšana: “Ja valsts uztur sistēmu, kurā ierādītās robežas ir likumīgas un tajās var saimniekot gan lauksaimnieki (un saņemt attiecīgus maksājumus), gan mežsaimnieki, prasīt instrumentālo uzmērīšanu būtībā nozīmētu finansiāli apgrūtināt zemes īpašnieku, kuram jau ir noteikti liegumi vai ierobežojumi saimnieciskajai darbībai.” Valdis Kalns norāda, ka vēl viens zemkopības ministra priekšlikums ir par kompensāciju attiecināšanu uz mikroliegumiem, kas nav bijis deputātu priekšlikumos. Arī mežsaimnieks Andis Malējs uzsver, ka kompensācijām un visiem citiem atbalsta pasākumiem ir jāattiecas uz pilnīgi visām, ne tikai īpaši aizsargājamām teritorijām, kurās ir noteikti saimnieciskās darbības ierobežojumi vai liegumi.
Somijā stāv rindā, Latvijā protestē. Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs Rolands Feldmanis
2024. gada martā pie valdības ēkas Rīgā protestēja apmēram tūkstotis meža īpašnieku, kuriem valsts par saimnieciskās darbības liegumiem maksā kompensācijas, kas nav pārskatītas (mainītas) kopš 2013. gada. Tikmēr Somijā īpašnieki brīvprātīgi piesakās METSO aizsardzības programmā, un valsts savus izvirzītos mērķus sasniedz un pārsniedz. Atšķirība ir vienā vārdā, proti, ekonomiski adekvāta kompensācija.
Šo jautājumu aktualizē Zemkopības ministrijas pasūtītais “Meža un saistīto nozaru pamatnostādņu 2026. līdz 2050. gadam” vides pārskata kopsavilkums. Pamatscenārijs paredz līdz 30% mežu orientēt bioloģiskās daudzveidības mērķiem, līdz 10% no tiem – stingrai aizsardzībai. Jauni ierobežojumi privātajos mežos nav virzāmi bez pamatota kompensāciju mehānisma, jo tieši tas palielina tiesisko un sociālo konfliktu risku. Somijas METSO programma rāda citu iespējamo ceļu – brīvprātību, kad valsts maksā pilnu kompensāciju par koksnes vērtību aizsargājamā platībā, pastāvīgai aizsardzībai maksājums ir atbrīvots no nodokļa, ja īpašnieks zemi pārdod valstij, samaksā arī par zemi. 2025. gadā pastāvīgajai aizsardzībai vien iztērēti 23 milj. eiro un vēl 12,3 milj. eiro – terminētajiem līgumiem, 96 000 ha mērķis sasniegts pirms termiņa, no 2026. gada sākas jauns periods, kas turpināsies līdz 2040. gadam, ar aptuveni 40 milj. eiro gadā.
Somijā dabas aizsardzība ir pieprasīta prece, ne drauds īpašumam. Salīdzinājumam: Latvijā gada maksājums Natura 2000 mežos ir 52-196 eiro/ha atkarībā no ierobežojuma, meža īpašnieku organizācijas norāda, ka tas nereti ir vairākas reizes mazāks, kā mežaudzes tirgus vērtība. Interesanti, ka arī kaimiņi dzīvo tajā pašā gada nomas loģikā, tikai ar citiem skaitļiem. Igaunijā Natura 2000 mežos maksā 134 eiro /ha gadā stingrās aizsardzības zonā un 60 eiro/ha – ierobežotās apsaimniekošanas zonā, turklāt meža ienākumi līdz 5000 eiro gadā, ieskaitot šos maksājumus, ir atbrīvoti no ienākuma nodokļa. Lietuvā par aizliegtu galveno cirti maksā 275 eiro/ha gadā, tātad gandrīz divreiz vairāk nekā Latvijas 145 eiro/ha par to pašu ierobežojumu.
Būtiskākais ir cits: visās trīs Baltijas valstīs valstij izdevīgi īrē īpašnieka atteikšanos no mežizstrādes, un tikai Somija vienreiz un pilnā vērtībā samaksā par to, ko sabiedrība paņem. Finanšu aprēķins ir nepielūdzams.
Ja pircējs pilnībā apgrūtinātu hektāru vērtē tikai pēc kompensācijas plūsmas un diskontē to ar 5%, kas aptuveni atbilst Euribor un bankas pievienotajai likmei, 196 eiro gadā kapitalizējas apmēram 3900 eiro vērtībā neatkarīgi no tā, par cik hektārs savulaik pirkts. Ja ņemam stingrāku mērauklu, proti, ka naudas alternatīva ir ieguldījums Ņujorkas biržā, kur akciju tirgus ilgtermiņa vidējā atdeve ir ap 10% gadā, tie paši 196 eiro kapitalizējas vairs tikai ap 1960 eiro/ha. Jo augstāka alternatīvā atdeve, jo mazāk vērts ir apgrūtinātais hektārs, tieši ar šādu mērauklu rēķina profesionālie investori. Starpība starp iegādes cenu un šo summu ir zaudējums, kas rodas aizlieguma spēkā stāšanās dienā, nevis 2050. gadā. Apgrūtinātu aktīvu par iegādes cenu pārdot nevar, banka to redz tikpat ātri kā īpašnieks.
Vēl svarīgāka ir laika dimensija. Pēc paša vides pārskata datiem Latvijas meža kapitāla vērtība no 13,2 miljardiem eiro 2008. gadā pieaugusi līdz 17 miljardiem eiro 2023. gadā. Tas ir kapitāls, kuru, apsaimniekojot, varam pavairot, vai gūt no tā augļus – vismaz miljardu eiro gadā. Rietumeiropas fondi ar paaudzēs uzkrātu kapitālu var mierīgi pagaidīt līdz 2050. gadam, Latvijas īpašnieks ar ikmēneša kredītmaksājumu – nevar. Ja aizliegumi nāk bez taisnīgas kompensācijas, daļa īpašnieku pārdos tagad un lētāk, pircējs būs tas, kam ir uzkrātais kapitāls un laiks gaidīt. Šādā veidā vides politika bez kompensācijām pārvēršas par kapitāla pārdales mehānismu, kurā ierobežojumi paliek Latvijas pusē, bet īpašumtiesības aizplūst turp, kur kapitāls jau sen nav problēma.
Secinājums nav vērsts pret dabas aizsardzību. Somija pierāda, ka daba un īpašnieks nav pretinieki, ja vienojas par godīgu cenu. Ja valsts vēlas 30% mežu nodot dabas mērķiem, pirmajam solim jābūt adekvātai kompensāciju sistēmai ar tirgus vērtības principu un nodokļa atbrīvojumu pēc Somijas parauga, un tikai tad aizliegumu kartēm. Savukārt, īpašniekiem der atcerēties, ka politikā lieti noder vienota nostāja. Organizēta nozare, tostarp mežsaimniecības kooperācija, ir vienīgā, kas var sēdēt pie galda, kamēr kompensāciju metodika vēl top, nevis tad, kad tā jau akceptēta.