Mjanmas mežu stāsts ir viena no dramatiskākajām un traģiskākajām dabas un cilvēka sadursmēm mūsdienās. Atšķirībā no kaimiņos esošās Taizemes, kur mežu izciršanu izdevās apturēt ar stingriem likumiem, Mjanmā dabas bagātības jau desmitgadēm ilgi ir tieši pakļautas brutālu militāro diktatūru un pilsoņu kara interesēm.

Mjanmas, ko ilgu laiku pazinām kā Birmu, meži reiz bija slaveni kā pasaulē bagātākie un bioloģiski daudzveidīgākie tropu lapu koku meži, kuros auga vairāk nekā 75% no pasaules dabiskā tīkkoka audzēm.

19. gadsimtā, iekļaujot Birmu savā impērijā, briti ieviesa stingru zinātniskās mežsaimniecības sistēmu, kas pazīstama kā “Birmas atlases sistēma” jeb Burma Selection System. Tā noteica stingrus mežizstrādes ciklus un apjomus, lai nodrošinātu ilgtspēju, galvenais mērķis gan bija nodrošināt augstvērtīgu koksni britu flotei.

Pēc neatkarības iegūšanas un militārā diktatora Ne Vina nākšanas pie varas 1962. gadā, sākās “Birmas ceļš uz sociālismu”. Valsts ekonomika piedzīvoja sabrukumu, lai iegūtu ārvalstu valūtu, militārais režīms sāka nekontrolētu tīkkoka masveida mežizstrādi rūpnieciskos apmēros, pilnībā ignorējot iepriekšējos ilgtspējas principus, par kuriem rūpējās angļi. Kopš tā laika Mjanma ir viena no valstīm ar augstāko mežu izzušanas tempu pasaulē.

Mežu pārvaldība kā diktatūras un kara finanšu mašīna

Mjanmā mežsaimniecība nekad nav bijusi tikai ekoloģisks vai ekonomisks jautājums – tā vienmēr ir bijusi militārās varas un militāro operāciju finansēšanas instruments. Visu mežizstrādi un koksnes eksportu juridiski kontrolē viena valsts institūcija – Mjanmas Meža industrijas uzņēmums Myanma Timber Enterprise (MTE), ko (gan uzņēmumu, gan peļņu) tiešā veidā pārvalda armija un tai tuvu stāvošie oligarhi, huntas sabiedrotie. Tāpat kā “asins dimanti” Āfrikā, Mjanmas augstvērtīgais tīkkoks starptautiski tiek dēvēts par “asins koksni”. Peļņa no koksnes eksporta nonāk tieši armijas kasē, ļaujot tai iepirkt ieročus, munīciju un aviācijas degvielu, ko izmantot uzbrukumos pret pašas valsts iedzīvotājiem.

2021. gada apvērsums un pašreizējā ekoloģiskā katastrofa

Pēc īsa un nestabila demokrātisko reformu perioda 2011-2021, kad valstī tika mēģināts ieviest eksporta ierobežojumus, 2021. gada 1. februāra militārais apvērsums un tam sekojošais brutālais pilsoņu karš izraisīja pilnīgu vides pārvaldības sabrukumu.

Lai gan ASV un Eiropas Savienība noteica bargas sankcijas pret MTE un aizliedza koksnes importu no Mjanmas, Rietumu luksusa jahtu un mēbeļu ražotāji joprojām turpina iepirkt Mjanmas tīkkoku caur starpniekvalstīm vai nelegāliem kanāliem. Vairāk nekā 80% nelegālās koksnes plūst pāri sauszemes robežai uz kaimiņos esošo Ķīnu. Ķīna savus mežus ir aizsargājusi, tāpēc tās milzīgo pieprasījumu pēc koksnes sedz tieši Mjanmas mežu masveida izciršana.

Jauns apdraudējums ir zelta ieguve Mjanmā. Satelītattēlu un pētnieku veiktā analīze rāda, ka kopš apvērsuma mežu izzušanu vairs neveicina tikai zāģbaļķu ieguve. Valstī, kur sabrukusi centrālā ekonomika, milzīgu uzplaukumu piedzīvo nelikumīga mazapjoma zelta ieguve un derīgo izrakteņu ieguve mežu teritorijās, kas neatgriezeniski iznīcina augsni un piesārņo upes ar dzīvsudrabu.

Etniskās cīņas un pamatiedzīvotāju tiesības

Mjanmas meži lielākoties atrodas valsts pierobežā Kačinas, Šanas, Karena un Monas štatos, kurus apdzīvo etniskās minoritātes. Šīs teritorijas jau septiņas desmitgades ir bijušas galvenais pilsoņu kara lauks

Meži ir sadalīti (fragmentēti). Daļu teritoriju kontrolē Mjanmas armija, daļu – Etniskās bruņotās organizācijas, piemēram, Karenu Nacionālā atbrīvošanās armija vai Kačinas Neatkarības armija. Abas konfliktējošās puses vēsturiski ir izmantojušas mežizstrādi un koksnes nodokļus savu karavīru finansēšanai.

Pirms apvērsuma daudzas etnisko minoritāšu kopienas pašas veiksmīgi pārvaldīja vietējos mežus, balstoties paaudžu tradīcijās un ilgtspējīgā rotācijas lauksaimniecībā. Līdz ar kara eskalāciju, gaisa triecieniem un iedzīvotāju masveida piespiedu pārvietošanu (vairāk nekā 3,5 miljoni cilvēku ir kļuvuši par bēgļiem), šīs vietējās aizsardzības sistēmas ir iznīcinātas. Bēgļu nometnes un pārvietotie cilvēki, lai izdzīvotu, bieži ir spiesti izmantot tuvējos mežus malkai un iztikai. Jebkura vēršanās pret nelegālo mežizstrādi Mjanmā ir dzīvībai bīstama. Vietējie žurnālisti, vides aktīvisti un mežu inspektori, kas mēģina dokumentēt nelegālās kravas uz Ķīnu, tiek arestēti, spīdzināti vai nogalināti gan no armijas, gan no bruņoto grupējumu un organizētās noziedzības sindikātu puses.

Ja Taizeme ir pievērsusies stingrai dabas aizsardzībai, Mjanma šobrīd piedzīvo pilnīgu mežu pārvaldības sabrukumu. Mežs šeit joprojām ir kara laupījums. Kamēr valstī valdīs militārā diktatūra un turpināsies pilsoņu karš, tīkkoka un citu vērtīgo sugu meži tiks nežēlīgi ekspluatēti kā ātras peļņas avots, atstājot smagas, ilgtermiņa sekas visam Dienvidaustrumāzijas reģionam.

“Asins tīkkoka” nelegālie ceļi un shēmas

Mjanmas tīkkoks ir unikāls ar tā dabisko eļļu saturu un blīvumu, kas padara to par visizturīgāko un pieprasītāko materiālu pasaulē luksusa jahtu klāju un ekskluzīvu mēbeļu ražošanai. Lai gan Eiropas Savienība jau 2013. gadā ar ES Kokmateriālu regulu (EUTR) un vēlāk ar bargām sankcijām pēc 2021. gada apvērsuma pilnībā aizliedza koksnes importu no Mjanmas, Eiropas jahtu būvētavas joprojām atrod veidus, kā šo koksni iegūt, izmantojot sarežģītas “atmazgāšanas” shēmas.

Tā kā tiešs imports no valsts uzņēmuma Myanma Timber Enterprise (MTE) Eiropā ir krimināli sodāms, koksne vispirms tiek nelegāli vai puslegāli izvesta uz citām valstīm, piemēram, Taizemi, Malaizija, Indonēziju vai Vjetnamu, kur iesaistītie korumpētie uzņēmumi sajauc Mjanmas koksni ar vietējo plantāciju materiāliem un izsniedz jaunus izcelsmes sertifikātus, uzdodot Mjanmas tīkkoku par, teiksim, “Malaizijas izcelsmes” preci.

Vides organizācijas Environmental Investigation Agency (EIA) pētījumi rāda, kā atsevišķi koksnes tirgotāji Itālijā un Vācijā turpina importēt neapstrādātus baļķus, izmantojot robus vietējā muitas kontrolē, piemēram, apgalvojot, ka koksne iepirkta pirms sankciju stāšanās spēkā vai ka nav iespējams precīzi pierādīt tās saistību ar Mjanmas huntu. No šīm noliktavām koksne nonāk Itālijas, Vācijas un Nīderlandes luksusa kuģu būvētavās, lai pārtaptu multimiljonāru superjahtu klājos.

Kā starptautiskā sabiedrība redz šos noziegumus

Tā kā Mjanmā plosās pilsoņu karš un neatkarīgiem žurnālistiem vai starptautiskajiem novērotājiem fiziski piekļūt pierobežas mežiem ir neiespējami vai dzīvībai bīstami, galvenais instruments mežu iznīcināšanas dokumentēšanai ir kļuvusi satelītnovērošana. Organizācijas Global Forest Watch un EIA izmanto augstas izšķirtspējas satelītattēlus un mākslīgā intelekta algoritmus, lai apietu huntas veikto informācijas blokādi.

Satelīti fiksē pēkšņas izmaiņas meža vainagā. Kad džungļu vidū parādās jauni, nelegāli ceļi un smagās tehnikas sliedes, sistēma automātiski izsūta brīdinājumus. Tas ļauj pētniekiem precīzi redzēt, kurās tieši etnisko minoritāšu teritorijās hunta vai tai pietuvinātie grupējumi veic masveida koku gāšanu.

Satelīti palīdzēja fiksēt jaunu tendenci pēc 2021. gada apvērsuma – nelegālo hidraulisko zelta ieguvi upju baseinos Kačinas štatā. Attēlos skaidri redzams, kā zaļie džungļi pārvēršas par dubļainiem tuksnešiem un kā upēs ieplūst toksiski sedimenti, piemēram, dzīvsudrabs.

Starptautiskie analītiķi salīdzina satelītattēlos redzamos baļķu uzkrāšanas laukumus pie Ķīnas robežas ar oficiālajiem Ķīnas muitas datiem. Ja Ķīna ziņo par “nulles importu” no Mjanmas, bet satelīti fiksē tūkstošiem baļķu kravām pilnu smago automašīnu, kas šķērso robežu, tas kalpo kā neapgāžams pierādījums starptautiskajās tiesās un sankciju sarakstu papildināšanai

Ķīnas centieni Mjanmas mežos

Ķīnas ietekme Mjanmas mežos un ekonomikā ir tik milzīga, ka daudzi analītiķi Mjanmas pierobežu faktiski uzskata par Ķīnas resursu koloniju. Ķīna savā valstī ir ieviesusi ļoti stingrus mežizstrādes aizliegumus, lai aizsargātu savu ekoloģiju, taču tās milzīgā rūpniecība un būvniecība pieprasa koksni, ko tā bez sirdsapziņas pārmetumiem “sūknē” no Mjanmas.

Liela daļa vērtīgo tīkkoka un sarkankoka mežu atrodas Kačinas un Šanas štatos, kurus nekontrolē centrālā valdība, bet dažādas Etniskās bruņotās organizācijas vai huntai lojāli paramilitāri grupējumi. Ķīnas koksnes magnāti slēdz tiešus darījumus ar šiem bruņotajiem grupējumiem, maksājot skaidrā naudā vai piegādājot ieročus un degvielu apmaiņā pret tiesībām nocirst veselus mežu masīvus. Robežkontroles punktos Mjanmas pusē likumi nedarbojas, kravas netraucēti ieplūst Junaņas provincē Ķīnā.

Kopš 2021. gada apvērsuma Mjanmas militārā hunta ir politiski un ekonomiski izolēta no Rietumiem, padarot to pilnībā atkarīgu no Pekinas. Ķīna izmanto šo situāciju, lai legāli un nelegāli pārņemtu kontroli pār Mjanmas infrastruktūru un dabas resursiem. Ķīnas valsts uzņēmumi spiež huntu parakstīt ilgtermiņa koncesiju līgumus, kas dod Ķīnai ekskluzīvas tiesības ne tikai uz mežizstrādi, bet arī uz hidroelektrostaciju būvniecību, mežu teritoriju appludināšanu un retzemju metālu ieguvi.

Papildus dabisko mežu izciršanai, Ķīnas uzņēmumi masveidā uzpērk vai ar varu atņem zemi vietējiem Mjanmas zemniekiem, lai izstrādātu vietējos tropu mežus un to vietā stādītu banānu un kaučuka koku plantācijas, kurās nekontrolēti tiek izmantoti Ķīnā ražoti un Eiropā aizliegti toksiski pesticīdi un mēslojums, kas saindē augsni un gruntsūdeņus, neatgriezeniski padarot zemi nederīgu jebkam citam.

Mjanmas mežu traģēdija slēpjas faktā, ka tie ir kļuvuši par divu milzīgu spēku upuri – no vienas puses, vietējā militārā hunta tos izmanto, lai nopirktu ieročus un munīciju savai izdzīvošanai, no otras puses – Ķīnas ekonomiskā mašinērija mežus patērē, lai “barotu” globālo eksportu, kamēr Rietumu multimiljonāri turpina meklēt ceļus, kā šos aizliegtos resursus iegādāties.

Avoti: Zemeunvalsts.lv, Eiropas Savienības un Āzijas informācijas vietnes