Runājot par Eiropas zaļo kursu, jādomā par divām lietām: pasakaino daļu (zaļums, līksme, prieks, bungu rīboņa un dejas dabiskajās pļavās) un praktisko daļu (cik man, Eiropas iedzīvotājam, tas maksās un ko es varēšu vai nevarēšu atļauties). Par otro – praktisko, finansiālo, dienišķo – runā maz vai runā tie, kam tas ir svarīgi. Cik un vai par to spriež Latvijas politiķi...

Kopš 2018. gada Saeimas vēlēšanām politiskās apvienības “Attīstībai/Par!” pārstāvji ir radījuši iespaidu par izteiktu atrautību no praktiskās dzīves, notušējot to ar frāzēm un vispārīgiem izteikumiem. Jūsu iepriekšējais darbs bijis Latvijas Koka būvniecības klasterī, tātad – tuvu pie koka, koksnes un prakses, vai Jūs šī frāžainība netraucē?

Nu, gan pajautājāt... Ir skaidrs, ka politiķi iemācās noteiktas frāzes. Tāds mums darbs – jebkurā brīdī var pajautāt jebko, un jāspēj atbildēt. Pirmā reakcija mēdz būt frāžaina. Ar praktisko pusi deputātiem ir dažādi. Nevaru piekrist, ka mēs būtu atrauti no praktiskās dzīves, no uzņēmējdarbības, bet, protams, ir vieta uzlabojumiem.

Turpinot par praktisko pusi: vienmēr un visur, kur bijis iespējams, tiekoties ar uzņēmējiem, esmu atkārtojis – jārunā, jārunā, jārunā. Uzņēmējam jānāk ar savu viedokli un redzējumu, turklāt, “līdzi ņemot” ne tikai kritiku, bet arī iespējamu risinājumu. Kā jautājumā pareizi norādījāt, mana darba un dzīves pieredze daudz saistīta ar koka ēku būvniecību. 2011. gadā tapa Latvijas Koka būvniecības klasteris (faktiski – asociācija), līdz tam šādas apvienības nebija. Nozare ir pazīstama, izmanto vietējo materiālu – koksni, eksportē augstas pievienotās vērtības produktu, tomēr nozares pārstāvjiem nebija vienota viedokļa, lai savas intereses aizstāvētu.

Turpinot par deputātu “atrautību” no praktiskās dzīves, brīžiem es to redzu, bet nevaru piekrist, ka deputāti kādu neuzklausītu vai viedokli neņemtu vērā. Tā noteikti nav! Darbojoties Saeimā, ik komisijas sēdē uzklausām un, lielākoties, ņemam vērā LDDK, LTRK un citu priekšlikumus.

Kad vēl pārstāvēju uzņēmējus darbojoties klasterī, it labi redzēju un jutu, ka uz kritiku esam naski. Latvijas Koka būvniecības klastera valdes sēde bez valdības kritikas nebija iedomājama, jo tas ir ērts un viegls temats. Izveidot darba grupu kāda jautājuma risināšanai... Jau sarežģītāk. Piemēram, redzams, koka mājas Latvijā būvējam pārāk maz, apjomu vajadzētu palielināt. Ko darīt? Kā to veicināt? Kā panākt pieaugumu? Nepieciešams 10 priekšlikumu plāns tālākai rīcībai. Lūk, lai šāds plāns taptu, bija jāpieliek daudz pūļu, daudz vairāk, nekā kritiskai runāšanai! Tas ir kopīgs demokrātijas mācību process, domāju, ik gadu situācija top jo labāka.

“Uzņēmējam jāiet runāt ar deputātu”. Vai nevajadzētu būt otrādi?

Var būt otrādi, notiek arī tā. No savas pieredzes zinu, ka uzņēmēju organizācijas tiek uzklausītas vienmēr. Piemēram, neatceros, ka mēs Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā būtu lēmuši pretēji kādam LTRK ieteikumam. Droši vien, kādreiz tā ir noticis... Protams, var strīdēties, kam pirmais solis sperams – uzņēmējam vai deputātam, bet jēdzīga mērķa vārdā nav svarīgi, kas bijis pirmais, kas pēdējais.

Kāpēc VARAM administratīvi teritoriālo reformu (ATR) sāka “no augšas”, neļaujot konkrētā laikā vienoties “apakšām”?

Tādēļ, lai reforma vispār notiktu! Citu veidu, kā to paveikt, es, personiski, neredzu. Doma par pašvaldību spēju vienoties un apvienoties pašām ir ilūzija. Tas ir 30 gadus ilgs ZZS stāstīts stāsts: “Jums reformu vajag, nāciet, piedāvājiet, mēs padomāsim!” Reforma ir grūts un smags politisks process, tā nav ideāla, bet ir laba. Tās labākais sasniegums ir: tā vispār notikusi. Ideāla tā nebūtu nekad. Satversmes tiesa rāda reformas kļūdas, kas ir labojamas. Gaidīt, ka iniciatīva nāks no apakšas, nevar. Tā tas ir bijis, tas ir gaidīts, bet nav noticis nedz ar burkānu, nedz pātagu, nedz citu paņēmienu. Tas bija jādara, jo cita taktika mums joprojām liktu dzīvot 119 pašvaldībās.

Jautājumu gan biju domājis savādāk: novadiem dod, piemēram, astoņus mēnešus laika vienoties, tad nāk un sāk Saeima un VARAM. Vēlētos pievērsties šopavasar aktuālajai sadursmei: VARAM izlikās nemanām (nevar būt, ka nezināja!) , ka Latvijā nav bijis nopietna pētījuma par pesticīdiem un to izmantošanu (1), mierīgi noskatoties, kā visus lauksaimniekus bāž vienā maisā. Vai tas ir pareizais politikas virziens – izlikties nemanām?

Kāpēc mēs kaut ko darām, ja nav pierādījumu? Atbildēšu: “Labi, pētām, bet pētījuma laikā pesticīdus nelietojam vispār, līdz gūstam skaidrību, kas notiek.” Plašākā kontekstā skatoties, pamatojums “šis pesticīds nav izpētīts, mums vajag 3-5 gadus, kuru laikā mēs tos lietosim un tad skatīsimies” – tā varēs teikt vienmēr. VARAM pieturas Eiropas skatījumam.

Zaļais kurss ir tāds, kāds ir, no tā nekur nespruksim. Ko esam apņēmušies, to no mums prasīs, proti, zaļāku, tīrāku, “šķirotāku” (atkritumu ziņā) Latviju – tāds ir vajadzīgais virziens. Lielu izmaiņu jau nospraustajā zaļajā kursā, domājams, nebūs. Kas ir svarīgi? Pārmaiņu procesā (Pārmaiņas būs un nopietnas!) nenonākt galējībās – ar uzņēmējiem un sabiedrību ir jārunā, jāsaprot, kas mežā vai uz lauka notiek.

Runājot par mežsaimniecību, ir labs piemērs: lai sasniegtu Latvijas apņemšanos zaļā kursa sakarā, mežizstrāde būtu jāpārtrauc. Jā, ar to pietiktu!

...

Jā, zinu, šādas fantāzijas var rasties ierēdņu galvās! VARAM politiskais uzdevums ir šādas un līdzīgas situācijas nepieļaut, rīkoties izsvērti, proti, skaidri zināt un saglabāt Latvijā tās nozares, kas ienes naudu budžetā. Politiski zaļās idejas ir lielas un taps jo lielākas, tas patiesi būs nopietns izaicinājums šī vārda tiešā nozīmē. Zaļo kursu jāietur, no tā izvairīties nevajag, bet allaž jāatceras, ka cilvēkiem būs nepieciešams darbs, cilvēkiem vajadzēs paēst, cilvēkiem jānopelna sev un ģimenei un jānomaksā nodokļi.

Ierēdņu galvas pieminējāt skarbā kontekstā... Vai 100% bioloģiskā lauksaimniecība var paēdināt visus Latvijas iedzīvotājus, lai vēl atliktu eksportam?

Bioloģiskā lauksaimniecība var pabarot Latviju. To lieliski pierāda bioloģiskie lauksaimnieki Lietuvā, kas 20 gadu laikā iegūst tās pašas ražas, ko konvencionālie zemnieki. Tā ir realitāte tepat kaimiņos.

Vai tas tā notiks pie mums? Vai tas notiks drīz? Domāju, pāreja būs lēna un atkarīga no pieprasījuma: vai cilvēks veikalā, vai tirgū šo bioloģisko produktu gribēs iegādāties.

Vai mūsu dzīves laikā visa lauksaimniecība kļūs bioloģiska? Domāju, nē! Starp bioloģisko un konvencionālo lauksaimniecību vēl ir pelēkā zona, kur, visticamāk, mēs būsim un darbosimies tuvākajās desmitgadēs, neatsakoties no ķimikālijām vispār, bet izmantojot tās precīzāk, mazāk, digitālāk un gudrāk.

Jūsu pieminētā apņemšanās. Latvija ir apņēmusies kaut ko nozīmīgu, gan, piebildīšu, to apņēmās daži cilvēki, pirms tam nekonsultējoties ar plašāku sabiedrību. Ko darīs, kā rīkosies citas ES valstis? Vai mēs kaut ko nezaudēsim, ja citi nebūs tik apņēmīgi?

Neredzu pamatu vai iespējamu scenāriju pesimistiskām domām. Fakts, ka visi nekļūs zaļāki vienlīdz ātri un ar vienādiem kritērijiem, ir skaidrs. Eiropas Savienības valstu ģimene ir pārāk liela. Es daudz vairāk skatos mūsu iespējas. Protams, var iet nopakaļus, vērojot citus, baidoties, piesargājoties zaudēt konkurētspēju. Pārmaiņas dod iespējas uzņēmējiem. Jā, ir iespējas būt pirmajiem, kam, starp citu, ir un būs pieejama ES fondu nauda! Būt priekšā, būt drosmīgiem, manuprāt, ir gudrāk, nekā veikt minimumu. Nedarot neko, mēs zaudēsim.

Vai nebūtu laiks runāt, ko katram Latvijas iedzīvotājam zaļais kurss maksās? Patēriņa samazināšana ir viens no zaļā kursa t.s. “rīkiem”. Nesen TV raidījumā “Nekā personīga!” runāja par Latvijas samērā veco autoparku... Pieļauju, Latvijas iedzīvotāji nebūs skubināmi kādu sadzīves tehnikas vienību lietot ilgāk, bet – cik daudzi finansiāli ir vai būs gatavi mainīt auto... vēl ko?

Tiesa, kas tiesa! Vai ir iespējams aplēst, cik pārmaiņas maksās? Domāju, nē! Šodien, ieejot lielveikalā, var nopirkt T-kreklu par €5. Drīz Taizemē vai Malaizijā šūtu T-kreklu par šādu cenu Rīgā nenopirksim. Tā vairs nebūs! Neapšaubāmi, gaidāmas nopietnas izmaiņas patēriņā. Tektoniskākā pārmaiņa mūsu patēriņa ieradumos ir skaidrojama vienkārši: tērējam mazāk, lietojam kvalitatīvākas lietas un lietojam daudz ilgāk, tās remontējam, atjaunojam, neizmetam, pārstrādājam. Mainās ieradumi, kā ko patērējam. Arī šādām pārmaiņām ir riski, tie ir zināmi.

Ja vajadzīga, piemēram, veļas mašīna un profesionālis ieteicis Eiropā ražotu. Veikalos redzi: Ķīna, Malaizija, Dienvidkoreja... Vai šais valstīs jau zina, ka veļasmašīna Eiropas tirgum nu jāražo, teiksim, 17 gadu ilgai lietošanai?

Plāns ir: to risinās ar naudas palīdzību, kas ir ļoti efektīvs instruments. Jau tuvākajā nākotnē lētas lietas Eiropā ievest būs ļoti dārgi. Pieļauju, Āzijas valstīs to vēl nezina un nezinās līdz brīdim, līdz noteikumi nebūs skaidri uzrakstīti un apstiprināti. Nebūs vairs situāciju, kad plauktā redzams Ķīnas ražojums par €8 un Eiropas Savienībā ražota prece par €55. Atkārtošu: tā nebūs!

Kad šāds mehānisms sāks darboties dabā, nav zināms, bet ievedmuitas un pat ievešanas aizliegumi būs, bez tiem neiztikt.

Viens no zaļā kursa aktuālajiem jautājumiem un jau tirgus objektiem ir SEG emisijas. Vai un ko VARAM ir darījis, lai Latvijai būtu mūsu klimatiskajiem apstākļiem atbilstoši koeficienti (skaitļi), ne Vācijas vai Francijas (2)?

Nevaru atbildēt. Skaitļi skan neticami, bet ne neiespējami. Šo noteikti jautāšu VARAM klimata departamentam.

Latvijā nereti vārdu “sargāt” jauc ar “liegt”. Gadu gadiem liegumu skaits un apjoms aug, kompensācijām saglabājoties smieklīgi mazām, jautājumu faktiski nerisina. Vai VARAM ir skaidrs plāns turpmākai rīcībai?

Būtu laiks šo jautājumu atrisināt. Būtu... Process gan turpinās būt sarežģīts. Biotopu kartēšanas un pētniecības process patlaban ir finiša taisnē, lēmumi, kas no tā visa izrietēs, būs smagi, un to tapšana būs pietiekami ilga visām pusēm. Kompensācijas ir vajadzīgas, bet: kā tas notiks un kur ņemt finanses... Kā jau teicu, būs garas sarunas ar meža nozari un meža īpašniekiem gan par biotopiem, gan aizsargāšanu. Kompensācijai galu galā ir jāparādās; kā un kad tas notiks, patlaban man nav ne jausmas, bet zinu, ka sarunu process par šo, visticamāk, turpināsies šā gada beigās.
1. Par pesticīdiem un to izmantošanu var lasīt 2021. gada 28. septembra intervijā ar prof. Aini Lagzdiņu https://www.zemeunvalsts.lv/zinojumos-ietvertie-un-izmantotie-koeficienti-latvijas-apstaklos-nav-zinatniski-pamatoti-intervija-ar-profesoru-dr-sc-ing-aini-lagzdinu-llu-meza-un-udens-resursu-zinatniskas-laboratorijas-vaditaju
2. Par SEG emisijām un to atbilstību Latvijas klimatiskajiem apstākļiem var lasīt 2019. gada intervijā ar Aināru Lupiķi https://www.zemeunvalsts.lv/inventarizacija-inventarizacijai un 1. atsaucē minētajā intervijā ar prof. A. Lagzdiņu