Laikā, kad zinātni mēdz piesaukt bieži, jo tā “piedien”, skaļas un nopietnas aktivitātes nereti notiek pētījumos (zinātnē) nebalstītu motīvu dēļ. “Viss ir...” Vārds “viss” dažādos apgalvojumos mulsina, jo neba kāds zina vai paspējis izzināt visu. Kāda ir situācija ar mums nozīmīgu resursu – ūdeņiem?
Vai pētījumos pievēršaties gan virszemes, gan pazemes ūdeņiem?
Tieši tā – pētījumos ietveram gan upes (pārsvarā gadījumu – vidējās un mazās), gan grāvjus, gan drenu sistēmas, gan gruntsūdeņus, tādējādi apverot praktiski visus hidrogrāfiskā tīkla posmus.
Pētījumiem, kurus veic gan Vides un ūdenssaimniecības katedra, gan Meža un ūdens resursu zinātniskā laboratorija, ir divi virzieni: ūdeņu kvalitāte un kvantitāte lauksaimniecības ietekmētajās teritorijās (lauksaimniecības noteču monitorings) un siltumnīcefekta gāzu emisiju (SEG) mērījumi lauksaimniecībā izmantojamās zemēs. Pētījumos ir neliela mežiem veltīta daļa, proti, ūdens paraugu ņemšanas vietās vērtējam ūdeņus, kas tiek novadīti no sateces baseiniem ar lielu lauksaimniecības zemju un mežiem klāto platību īpatsvaru. Piemēram, ja upes tecējumā vairāk būs sastopamas lauksaimniecības zemes, kurās ierīkotas meliorācijas sistēmas, ūdenī attiecīgi palielināsies slāpekļa savienojumu daudzums, kas izskalojas no augsnes. Pretēja situācija vērojama meža zemēs: jo vairāk mežu, jo slāpekļa savienojumi izskalojas mazāk.
Salīdzinājumam: mežus nemēdz regulāri mēslot
Mežos ilgstošā laika posmā noris dabiskie procesi, izņemot brīdi, kad tiek īstenota saimnieciskā darbība: tad sākas augu barības vielu izskalošanās. Zemsedze tiek “iztraucēta”, koki pārstāj uzņemt slāpekļa (N) un fosfora (P) savienojumus; mežos esošās meliorācijas sistēmas ūdeņus uztver un novada tālākos hidrogrāfiskā tīkla posmos. Gan ar virszemes noteci, gan, filtrējoties cauri augsnes profilam, N un P savienojumi nonāk tuvējās ūdenstecēs.
Vai pētījumus praktiski izmanto, piemēram, upju aizsērēšanas risināšanā? Jelgavas novadā ir satraukums par Iecavu, Latvijas ne visai straujo upju aizsērēšana ir nopietna problēma, kam vajadzīgs risinājums.
Mūsu īstenoto pētījumu fokuss nav upju aizsērēšanas problemātika. No hidroloģisko mērījumu rezultātiem mēs varam rast skaidrojumu, kāpēc tā notiek, piemēram, pētījumu gaitā varam secināt, ka upju pašattīrīšanās spēja pēdējos gados ir visai ierobežota: izteikto, spēcīgo, ar ūdeņiem bagāto pavasara palu, kas upes gultni spētu pienācīgi iztīrīt, skaits ir izteikti samazinājies.
Tas saistāms ar auksto ziemu “trūkumu” un klimata jautājumiem. Vai pēc lieliskās ziemas šopavasar upes “tika pie tīrīšanas”?
Uz šo jautājumu atbildēt būs grūti, jo tiešus mērījumus par upju pašattīrīšanos neveicam. Piebildīšu gan, ka šis būtu virziens, kurā mēs pētījumus varētu attīstīt, redzot, ka sabiedrībā šis jautājums ir aktuāls.
Pavasara pali upi attīra, jo tie ir spēcīgāki, jaudīgāki. Lietavas, lai cik stipras un intensīvas būtu, līdzvērtīgu darbu veikt nespēj
Pēc ilgstošām lietavām upju attīrīšanās notiek minimāli, ja vien īsā laika posmā nenolīst neierasti liels ūdens daudzums, kā tas notika 2017. gada vasaras beigās un rudens sākumā. Šogad augustā mazajās upītēs varēja redzēt brūni iekrāsojušos ūdeni, kas liecina, ka tiek transportētas ūdens izskalotās augsnes un organiskās vielas daļiņas; vai tās tiek noskalotas no laukiem ar virszemes noteci, vai tās tiek uzjundītas no upes gultnes, vai ūdenstecēs notiek krastu erozija ir cits jautājums. Viennozīmīgi pateikt, kurās vietās veidojās izskalojumi, nevar.
Ir redzētas savulaik nosusinātas platības, kas, aizberot grāvjus, atkal pārpurvojušās
Jā, tā notiek! Tas notiek gan dabisku procesu rezultātā, grāvjiem aizaugot, gan tiek darīts apzināti. Apzinātā veidā to dara organiskajās augsnēs: paaugstinot gruntsūdens līmeni, tiek novērsta organiskās vielas sadalīšanās. Tas samazina ogļskābās gāzes (CO2) vai dislāpekļa oksīda (N2O) izdalīšanos no augsnes.
Vai mitrāju atjaunošana būtu uzskatāma par savulaik ļoti aktīvās meliorācijas aplamību novēršanu? Runa ir par notikušo 60.-70. gados
Meliorācijas sistēmas ir regulāri jākopj. Atstātas novārtā, tās aizaug un pārstāj funkcionēt, vēl ir bebri, kas noteiktos apstākļos, starp citu, var sekmēt ūdeņu kvalitātes uzlabošanu, lai gan pārsvarā gadījumu dzirdam par bebru darbības negatīvajām izpausmēm.
Latvijā ekonomiski pamatota lauksaimnieciskā darbība bez meliorācijas sistēmu klātbūtnes nav iespējama. Meliorācijas sistēmas nepieciešams laiku pa laikam uzturēt un atjaunot. Pozitīvas pārmaiņas no finansējuma pieejamības viedokļa sākās 2015. gadā, kad Lauku atbalsta dienests vairākās kārtās izsludināja atbalsta pasākumu “Atbalsts ieguldījumiem lauksaimniecības un mežsaimniecības infrastruktūras attīstībā”, kas ietvēra meliorācijas sistēmu pārbūvi un atjaunošanu, iekļaujot atbalstāmajās aktivitātēs videi draudzīgu meliorācijas sistēmu elementu ierīkošanu. Tās ir pozitīvas tendences, kas laika gaitā ir mainījušās – mēs domājam gan par lauksaimniecības un meža zemju nosusināšanu, gan par ūdeņu kvalitātes uzlabošanu. Zināmā mērā šajā virzienā vedina rīkoties Eiropas Savienības izvirzītās prasības, paredzams, ka nākotnē ūdens kvalitātes uzlabošanas nepieciešamība kļūs jo aktuālāka.
Videi draudzīgi meliorācijas sistēmu elementi ir pasākumi, kas ieviešami meliorācijas sistēmās, lai uzlabotu ūdeņu kvalitāti, t.sk., samazinātu slāpekļa un fosfora savienojumu nonākšanu lejtecē esošajās ūdenstecēs. Piemēram, mākslīgie mitrāji, akmeņu krāvumi, sedimentācijas baseini, kontrolētā drenāža, meandrēšana un divpakāpju meliorācijas grāvji. Visu šo pasākumu funkcionālā nozīme ir aizgūta no dabas, piemēram, divpakāpju grāvis ir mums labi zināmā paliene: grāvja pamatgultne ir samērā šaura, abās vai vienā pamatgultnes pusē ir ierīkota palienes (terases) daļa. Dabā noskatīts, kādas palienes ir dabiskām upēm, un tādas vai ļoti līdzīgas ierīko grāvjiem. Līdzīgi notiek ar mākslīgajiem mitrājiem, Latvijā ir daudz dabiski pārmitru teritoriju, mēs mēģinām atrast vietas, kas savulaik tikušas nosusinātas, bet kurās ar minimāliem līdzekļiem var nedaudz paaugstināt ūdens līmeni, sekmējot ūdens pašattīrīšanos. Lai iegūtu līdzekļus meliorācijas sistēmu pārbūvei un atjaunošanai, iepriekš minētā Lauku atbalsta dienesta pasākuma ietvaros, kā viens no kritērijiem iekļauts videi draudzīgu meliorācijas sistēmu elementu ierīkošana ūdensobjektos, kuros pastāv risks nesasniegt ūdeņu kvalitātes mērķus.
Melioratori parasti nopūšas par “aizlaistām” nosusināšanas sistēmām...
Lauksaimnieki ir ļoti dažādi. Lauku reģionos esmu piedalījies un piedalos dažādos pētījumos, un savā darbā labi redzu atšķirības. Ir saimnieki, kas ļoti rūpējas par meliorācijas sistēmām: viss ir kā mācību grāmatā. Ir saimnieki, kuriem grāvji un akas aizsērējuši, sistēma ir, bet nedarbojas. Vai zemes apsaimniekotājs atjaunos meliorācijas sistēmas, vai nē? Šeit ļoti svarīgas ir īpašuma tiesības – ļoti daudz zemes Latvijā iznomā, nomas termiņi nereti nav pārlieku ilgi un nomniekam nav lielas intereses nopietni ieguldīt.
...un īpašnieki mīt dažādās vietās... Vai te varam runāt par ilgtermiņa domāšanu, uz ko publiski aicina. Piemēram, meža īpašnieks domā par mazbērnu bērniem
Protams, meža un lauksaimniecības zemēs saražotās produkcijas aprites cikli ir ļoti, ļoti atšķirīgi, kas nosaka arī interesi veikt finansiālus ieguldījumus. Ja meža saimnieks, domādams par koku augšanas apstākļiem, iegulda līdzekļus desmitgadēm uz priekšu, lauksaimnieks, visdrīzāk, tik tālu neplānos, jo kultūraugu aprites cikls mērāms mēnešu griezumā. Situācijas ir dažādas, gan meža, gan lauksaimniecības zemju īpašnieku vidū ir apzinīgi un ne tik apzinīgi cilvēki.
Mainās politika un mainās lauksaimniecības kultūras...
To labi redzam pētījumu vietās, kur pēdējos 5 gados redzama izteikta kultūraugu mainība. Ja iepriekš mūsu pētījumu vietās pārsvarā tika audzēti kvieši un rapsis, nu redzam arī kukurūzu, kas vietām ir sastopama samērā lielās platībās, arī zirņi un lauka pupas, kas līdz tam nebija manīti. Kultūraugu dažādošana ir viena no Eiropas Savienības subsīdiju saņemšanas prasībām. Bez kultūraugu maiņas, mainās arī augsnes apstrādes veids: savulaik turpat vai visi lauki tika arti, nu aršanu nomaina diskošana (minimāla, sekla augsnes apstrāde). Nākamais līmenis ir sēja bez augsnes apstrādes (tiešā sēja) – novāc ražu un nākamo kultūru sēj ar rugājiem pilnā laukā. Protams, kultūraugu un augsnes apstrādes izvēles ietekmē gan aiztekošo ūdens daudzumu, gan tā kvalitāti.
Netālu no Dobeles mums ir pētījumu vieta, kur jau vairākus gadus piemēro tiešo sēju. Ūdeņu kvalitāte tur ir uzlabojusies.
Rugājos neaugs jebkura kultūra...
Protams, ir noteikti apstākļi un ierobežojumi. Viena pieeja nav lietojama visam un visur.
Nerunāšu par klasisko lauku ainavu, kas, klausoties šo stāstu, pamazām izzūd... Uzarts lauks. Kādā brīdī lauks noteikti ir apstrādājams pamatīgāk...
Protams, ik pēc noteikta laika perioda, kas atkarīgs no augsnes īpašībām. Starp citu, Latvijā augšņu dažādība ir pietiekami liela, un katrai augsnei ir nepieciešama “sava pieeja”. Nevar sacīt: ik pa trim gadiem jāar. Vienā vietā tas būs pareizi un laikā, citur nederēs un risinājums būs cits. Augsnes apstrādes un sējas sistēma ir kompleksa, piemēram, ņemot vērā iepriekš audzētos kultūraugus, lietotos augu aizsardzības līdzekļus un nepieciešamību pēc tiem, lauksaimnieka plānus utt. Pamatots lēmums top, ņemot vērā augsnes agroķīmiskās analīzes un zināšanas, nebūtu ieteicams sekot kādas vietēja mēroga autoritātes piemēram, kas “tā dara, un es arī tā darīšu”.
Kāda, tavuprāt, ir sabiedrības informētība par Latvijas zinātnieku veikto? Zinātni piemin vispārīgi, Latvijā veiktos pētījumus ne vienmēr publisko ar vajadzīgo vērienu
Šis ir labs jautājums un Latvijā informēšana par paveikto pētījumos noteikti būtu attīstāma. Piemēram, ASV universitātēs ir speciāls universitāšu nodrošināts zināšanu pārneses serviss (extension and outreach). Latviešu valodā šādam servisam pat nav termina. Tā galvenā funkcija ir informācijas izplatīšana potenciālajiem lietotājiem: rit pētījums, tam paralēli organizē lauku dienas, demonstrācijas, tematiskus seminārus, informācijas nodošanu caur sociālajiem tīkliem utt.
Latvijā sabiedrības informēšana pār pētījumu rezultātiem joprojām ir sākumposmā, to viennozīmīgi ir nepieciešams attīstīt. Ļoti bieži atskaitēm, kuras gatavojam gan ES iestādēm, gan ministrijām, ir pārlieku zinātnisks un sarežģīts saturs, kas noteikti neveicinās nedz vēlmi šīs atskaites lasīt, nedz sabiedrības izpratnes palielināšanos. Tas ir vēl viens darbs: pētījumu rezultātu publicēšana un izplatīšana sabiedrībai saprotamā veidā.
Protams, līdzīgi kā kolēģi no citām zinātniskām institūcijām, piedalāmies dažādos televīzijas un radio raidījumos, sniedzam intervijas utt., bet nereti trūkst iespēju un finansējuma, lai veidotu noteiktas informācijas izplatīšanas kampaņas.
SEG emisijas. Cik zināms, ar tām Latvijā cītīgi strādā mežzinātnes institūts “Silava”
Pēdējos piecos gados mums ir izveidojusies lieliska sadarbība ar mežzinātnes institūtu “Silava” un valsts SIA “Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs” speciālistiem, attīstām sadarbību arī ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes zinātniekiem. Sākti vairāki kopīgi pētījumi ar “Silavu”, kuros sadarbojamies kā projektu partneri. Piemēram, pētījumi par SEG emisijām, kur kolēģi no “Silavas” darbojas meža, mēs – lauksaimniecības zemēs, tādējādi cenšamies papildināt viens otra pētījumus ar jaunām atziņām. Kas attiecas uz mūsu sarunā skarto meliorācijas tematiku, nosusināšanas sistēmas ir gan meža, gan lauksaimniecības zemēs.
“Silavas” zinātnieki pētījumos analizē Eiropas institūciju piemērotos koeficientus SEG emisijām, kas Latvijā joprojām tādi paši kā Vācijā un Francijā, proti, mūsu klimatiskajiem apstākļiem neatbilstoši
Arī šī iemesla dēļ nacionālajos un starptautiskajos projektos sadarbojamies ar “Silavu”, jo veicam mērījumus Latvijas apstākļos un cenšamies apkopot iespējami ilglaicīgas un reprezentatīvas datu kopas, kas ļautu parādīt, ka SEG inventarizācijas ziņojumos ietvertie un izmantotie starptautiski pieņemtie emisiju koeficienti Latvijas apstākļos nav zinātniski pamatoti (Eiropas līmenī šādi aprēķina koeficienti tikuši pieņemti un tos turpina izmantot). Šie koeficienti ir visnotaļ abstrakti un vispārīgi, noteikti vēlētos uzsvērt: Latvijā tie noteikti ir atšķirīgi! Mūsu līdzšinējie pētījumi ir parādījuši šī darba (pētījuma) vērtību. Ir vērts un ļoti svarīgi iesākto darbu turpināt, iedziļinoties un pētot dažādus zemes lietojuma veidus saistībā ar SEG emisijām. Līdzšinējos pētījumos novērotās tendences rāda, ka Latvijā iepriekšminētie koeficienti ir zemāki! Līdz ar to, tas, ko mēs no Latvijas ziņojam, izmantojot starptautiski pieņemtos koeficientus, ir pārspīlēti. Ziņojumos ietvertā informācija par emisijām nav pilnvērtīga. Mēs strādājam, lai parādītu patieso ainu: situācija ir labāka, nekā šķiet. Jāatzīmē, ka pāriet no starptautiski pieņemtajiem koeficientiem uz nacionālajiem nav iespējams īsā laika periodā, jo izmaiņas jāpamato ar pētījumu rezultātiem.
Vai ārpus zinātniskās vides to dzird?
Ir noteikta kārtība, kādā panākama nacionālo koeficientu izmantošana SEG inventarizācijas ziņojumos. Nepieciešami ilgtermiņa pētījumi pēc noteiktas metodikas. Detalizēti paskaidrojot izmantoto metodiku un iegūtos rezultātus, ar laiku varam panākt mūsu noteikto koeficientu izmantošanu, gatavojot nākamos ziņojumus. No ES puses tiek īstenoti kontroles mehānismi, kuru mērķis ir pārbaudīt sagatavotās informācijas patiesumu.
Kam tas būtu jāskaidro?
Jāskaidro ir daudzām ieinteresētajām pusēm! Runājot par SEG inventarizāciju, skaidrošana vispirms nepieciešama Eiropas Savienības pārbaudes institūcijām, pēc tam arī citām ieinteresētajām pusēm. Vēlreiz gribētu uzsvērt – emisiju koeficientu ziņā darbs noteikti ir turpināms, un tas nešaubīgi atmaksāsies!
Lauksaimniecība un notece. “Daudziem labi zināma baisā situācija Latvijā: viss tiek indēts, nobeigts, piebeigts...” Ko vari piebilst?
Atkārtošos: lauksaimnieki ir dažādi. Līdzīgi, kā izteicos par meliorācijas sistēmām, to kopšanu un atjaunošanu. Ir lauksaimnieki, kas rīkojas, skatoties, ko dara kaimiņš. Ja kaimiņš miglo ar herbicīdiem vai insekticīdiem, jārīkojas tāpat. Kāpēc? “Kaimiņš gudrāks, viņš tā dara.”
Vairums lauksaimnieku vēro dabā notiekošo: ja slimību vai kukaiņu nav, neviens neko un nekur lieki nemiglos. Jautājums nekādā ziņā nav skatāms melnbalti (“par” vai “pret”), bet atšķirības starp vienu un otru, un trešu saimnieku var būt gana izteiktas. Ja runājam par pētījumiem, kas ir saistīti ar ūdeņu kvalitāti, mums jau no 1995. gada ir pieejama detalizēta un precīza informācija par N un P zudumiem no lauksaimniecības zemēm, monitoringa tīklu pakāpeniski palielinām. 2005. un 2010. gadā nāca klāt jaunas pētījumu vietas, kopš pagājušā gada detalizēts ūdeņu kvalitātes monitorings virknē Latvijas ūdensobjektu tiek īstenots LIFE GoodWater IP projekta ietvaros. Te es runāju par to, kas mums ir.
Kā mums nav? Mums nav informācijas par augu aizsardzības līdzekļu atliekvielu klātbūtni ūdenī. Jā, ir veikta virkne pētījumu, bet tie ir bijuši epizodiski un nav uzskatāmi par regulāriem un ilgtermiņa pētījumiem, kas var sniegt precīzu ieskatu patiesajā ainā, kur monitorings būtu veicams dažādās Latvijas vietās, dažādās augsnēs, dažādos reljefa apstākļos, dažādos kultūraugos, kā tas ir mūsu pētījuma (N, P) gadījumā. Mūsu monitoringa staciju tīkls pārklāj dažādus valsts novadus un dažādus saimniekošanas apstākļus. Apgalvojumi, ka ūdenī nonāk pesticīdi, nav balstīti pētījumos. Kāpēc šādu pētījumu nav? N un P analīzes maksā aptuveni 30 eiro (viena), tai pašā laikā augu aizsardzības līdzekļu klātbūtnes analīzes ir ļoti dārgas. Kāpēc? Aktīvo vielu šo līdzekļu sastāvā ir ļoti daudz; lai ūdens paraugā noteiktu kādas vielas vai vielu klātbūtni, vispirms jāpajautā konkrētajam lauksaimniekam, ko viņš izmanto. Tās vielas(u) atliekas arī meklējam. Ja mēs nezinām, ko meklēt, jānosaka, piemēram, 8-10 biežāk izmantojamās, kas, savukārt, vienas analīzes izmaksas var palielināt līdz 500-600 eiro. Tātad, salīdzinot, analīžu veikšana ir 15 līdz 20 reižu dārgāka, kālab pētījumi notiek ļoti epizodiski. Ja tiešām vēlamies saprast reālo ainu, nepieciešams 3-5 gadus ilgs pētījums, kur dažādās Latvijas vietās ņem ūdeņu paraugus, zinot, kādas ir izmantotās aktīvās vielas, to klātbūtni nosakām vai neatrodam, līdz varam sacīt – runas par pesticīdu klātbūtni ūdeņos ir mīts vai patiesība. Es noteikti nepiekrītu pirms kāda laika notikušajai akcijai: “visu indē, viss ir slikti, ūdeņi un augsne ir piesārņoti”, jo mums nav neviena pētījuma, kas to apstiprinātu vai gluži pretēji – to apgāztu! Mēs to nezinām! Šis ir jautājums, kur pētījumus vajadzētu attīstīt gan no augsnes, gan ūdeņu skatpunkta.
Slāpekli un fosforu uz laukiem arī “gāžot par daudz”. Lauksaimnieki šo brēku komentē ļoti praktiski – proti – oponenti (brēcēji) aizmirst, ka mēslojums un augu aizsardzības līdzekļi nebūt nav lēti, un saimnieks, kas naudu pelnī ar savu darbu, parasti šo naudu skaita pietiekami uzmanīgi
Ļoti precīzi: šādu situāciju redzu mūsu pētījumu vietās. Piemēram, Mellupītē, Saldus novada Zaņas pagastā, mums ierīkoti 16 eksperimentālie lauciņi, kur pētījumiem izmantojam dažādas slāpekli saturoša minerālā mēslojuma devas. Minerālmēsli jāpērk arī mums, pētniekiem, tie maksā ap 300-400 eiro tonnā atkarībā no veida. Ja uz hektāra vidēji izkliedē 150-170 kg un saimniecībā ir 200 ha apsētās platības, varam parēķināt, cik tas ir naudas izteiksmē. Lauksaimnieki, kas saimnieko tālredzīgi un ilgtspējīgi, ievāc un analizē augsnes paraugus, zina, ko vajag vai nevajag. Šādā situācijā neviens uz lauka nevedīs vairāk, kā nepieciešams (Ja nepieciešams!). Izmantojot precīzās tehnoloģijas, skatoties kultūrauga attīstību, tiek rēķināts: cik daudz mēslojuma konkrētajā vietā vajag – darbs rit pārdomāti. Protams, kā jau iepriekš minēju, gadās saimnieki, kas vēro, ko dara “autoritāte” kaimiņos.
Piebildīšu: apgalvojums, ka minerālmēsli tiešā veidā nonāk meliorācijas sistēmās un upēs, ir aplams. Slāpekļa un fosfora savienojumi augsnē veidojas gan dabisku procesu rezultātā, piemēram, mineralizācijas procesos, gan tos mēslojuma veidā ienesot cilvēkam. Ja skatāmies un salīdzinām to N/P apjomu, kas augsnē ir uzkrājies laika gaitā vai nonāk ar augu atliekām, saimniekošanas (mēslošanas) rezultātā mēs klāt dodam ļoti nelielu daļu. Viens no virzieniem, kuru pētījumos vēlamies turpināt, ir noskaidrot, kādi ir slāpekļa savienojumu, kas nonāk drenu ūdeņos, pēcāk – grāvjos un upēs, izcelsmes avoti. Mums ir iekārtas un metodes, kā noteikt, vai ūdens, ko pārbaudām ir vecs vai jauns, varam noteikt arī slāpekļa izcelsmi izotopu līmenī. Nedrīkst aizmirst, ka slāpeklis un fosfors augsnē jau ir dabiski sastopami elementi, un šie elementi no augsnes izskalotos neatkarīgi no tā, vai lauks ir mēslots, vai nav. Iepriekšminētajā Mellupītes objektā izmantojam 0, 60, 120, 180, 240 kg/N/ha un redzam sakarības. Ja slāpekli kā mēslojumu nelieto nemaz (0 kg/ha), nitrātjonu koncentrācija drenu notecē tāpat ir 5-6 mg/l.
Vai tavā skatījumā Latvijas lauksaimniecībā pamatu pamatos nepieciešams ko mainīt? Šad tad skan arī frāzes: ražosim mazāk, strādāsim mazāk, būs labāk...
Redzot laukos notiekošo, saprotu – nepieciešams vairāk izglītot un skaidrot! Jo vairāk skaidrosim, kā uzlabot ekonomisko ieguvumu, vienlaikus domājot par vides jautājumiem, jo būs labāk un iegūsim mēs visi! To Latvijā noteikti vajadzētu attīstīt. Pasākumi, kā mēs varam ietekmēt no lauksaimniecības zemēm novadīto ūdeņu kvalitāti, ir dalāmi divās lielās grupās: viens – darbi, ko varam veikt uz lauka, N un P izkliedēšana, augsnes apstrāde, kultūraugu izvēle, otrs – ko darām ārpus lauka (iepriekšminētie videi draudzīgie meliorācijas sistēmu elementi). Jo vairāk izglītosim, uzsverot ekonomisko ieguvumu, un vienlaikus domāsim par vidi, situācija ūdeņu kvalitātes un SEG emisiju ziņā noteikti uzlabosies. Atbildot uz jautājumu: “Nē, fundamentāli nekas nav jāmaina, bet ir nepieciešams stiprināt zināšanas!” Lai lēmumu pieņēmējs – vai tas būtu mežsaimnieks, vai lauksaimnieks, lemtu, balstoties zināšanās un tikai zināšanās, ne iekšējās sajūtās. Kolīdz šādu līmeni sasniegsim, vides problēmu būs nesalīdzināmi mazāk. Šo secinājumu attiecinu gan uz Baltijas, gan Skandināvijas valstīm, problēmas mums ir vienas un tās pašas. Pārtiku vajag gan Latvijai, gan eksportam, kas mums – valstij – dod krietnus ienākumus. Tas arī ir skaidrs.
Ko saukt par zaļu dzīvošanu vai domāšanu? Tas ir daudz nopietnāk par izteikšanos vai pareizrakstīšanu...
Tās noteikti ir kompleksas darbības, kas nav vērstas vienā specifiskā virzienā. Viennozīmīgu atbildi ir visai apgrūtinoši sniegt, tādēļ, atbildot uz jautājumu, vēlētos izmantot vienu no zināmākajām ilgtspējīgas attīstības definīcijām, proti, tas ir process, kurš nodrošina cilvēces šodienas vajadzību apmierināšanu, neradot draudus nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanai.