zemeunvalsts.lv nacionālajiem partizāniem un viņu cīņai pievērsusies daudzkārt. Atceres dienā apkopojām virkni spilgtāko citātu no iepriekšējo gadu sarunām un notikumiem.
Par Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienu ir noteikts 2. marts, jo 1945. gadā 2. martā Viļakas (bijušā Abrenes) apriņķa Stompaku purva salās notika lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu kara vēsturē. Toreiz ap 350 Latgales mežabrāļu izcīnīja smagu kauju ar uzbrūkošā čekas karaspēka skaitlisko pārspēku, paliekot nesakauti un organizēti atkāpjoties, izvairījās no draudošā aplenkuma un papildu zaudējumiem. (...) pieminot latviešu tautas pretošanos padomju okupācijas varai 50 gadu garumā, ir vienlīdz svarīgi atbilstoši novērtēt gan nevardarbīgo, gan arī bruņoto pretošanos. (https://lvportals.lv/skaidrojumi/330091-kalendara-ieklauj-jaunas-atceres-dienas-2021)
...no Kabiles kaujas atceres pasākuma 16. janvārī
https://www.zemeunvalsts.lv/kabiles-kaujas-80-gadskartas-pieminas-pasakums
... no piemiņas vietas atklāšanas Āpuznieku kaujas vietā Kabilē
https://www.zemeunvalsts.lv/nacionalo-partizanu-kara-pieminas-vietas-atklasana-kabiles-mezos
(...) Piemiņas ansambļa vietas izvēli noteica netālu esošā 1946. gada 1. janvāra Āpuznieku kaujas vieta, kur Kabiles grupas nacionālie partizāni atsita skaitliski ievērojami pārākas čekas karaspēka vienības uzbrukumu un nodarīja tam lielus zaudējumus. Par seno kauju šodien liecina divu kritušo partizānu – Emīla Šmita un Ādolfa Kūrēja apbedījumi un “līkā priede”, kur pēc cīnītāju atmiņām atradās grupas rietumu priekšpostenis.
... par Latvijas Mežu sertifikācijas padomes izbraukuma semināru un Nacionālās pretošanās kustības muzeja apmeklējumu
https://www.zemeunvalsts.lv/kurzemes-mezos
(...) par pēckara periodu nereti stāsta izsūtīšanu, represiju un depresijas sakarā vien, aizmirstot pretošanos gan Latgalē, gan Kurzemē. Aplūkojot karti, redzams, ka Kuldīgas pusē vien nacionālajiem partizāniem bijušas vairākas grupas. Muzejs tapis kā novada patriotu, entuziastu un interesentu kopdarbs.
...no sarunas ar Raivi Dzintaru
https://www.zemeunvalsts.lv/saulgriezi-to-speks
(...) Pretošanās kustības muzejā izskanēja laba doma: daudz runāts un zināms par represijām, deportācijām, tas skan it skaļi, bet bija arī ilga un nopietna pretošanās! Par pretošanos jārunā skaļāk!
Turpinot par stādiem un kopšanu – nezāles aug pašas! Tās jāravē. Pārnestā nozīmē runājot, ir informācija, kas izplatās pati, un ir informācija, kuras izplatīšanā jāiegulda mērķtiecīgs darbs! Pāridarījums un raizes par neizdošanos izplatīsies pašas no sevis. Pozitīvs stāsts (tai skaitā par pretošanos padomju režīmam) jāvirza mērķtiecīgi, tas jāiekļauj skolu programmā, jāizglīto skolotāji, lai jaunā paaudze dzirdētu pilnvērtīgu un daudzpusīgu stāstu. Jo vairāk būs varoņstāstu, jo vairāk varonības sastapsim sabiedrībā lielos un mazos notikumos. Pretošanās kustības muzejs Rendā ir lielisks piemērs, no kādiem veidojas mūsu valsts pamati! Ikviens ar savu stāstu šos pamatus var stiprināt!
...no sarunas ar Inesi Dreimani un Zigmāru Turčinski
https://www.zemeunvalsts.lv/-vai-dienin-kadas-zemgale-bija-mezabralu-grupas-un-kadus-pigorus-tas-taisija-intervija-ar-vesturnieci-inesi-dreimani-un-vesturnieku-un-lauksaimnieku-zigmaru-turcinski
Latgale un Kurzeme ir divi novadi, kur par pēckara pretošanos runā vairāk vai ir zināms vairāk. Vai šais novados cīņa pret padomju varu bija izteiktāka, vai tas saistāms ar reģiona mežainumu, vai ko citu? Piemēram, Zemgalē par mežabrāļiem runā maz.
Zigmārs: Fakts, ka par mežabrāļiem Zemgalē runā mazāk, ir saistīts ar daudziem apstākļiem. Piekrītu, Zemgalē ir plašāki līdzenumi, kālab tie, kas tolaik devās mežā, izvēlējās Kurzemi, Vidzemi, vai Sēliju. Nelielais informācijas apjoms par pretošanās kustību Zemgalē ir saistāms arī ar pētnieku trūkumu.
Pēc kara Zemgalē ir darbojušās ļoti aktīvas mežabrāļu grupas, kas bāzējušās Iecavas, Garozas un Zālītes mežos. Jāsaka ne gluži zinātniski: “Vai, dieniņ, kas tur bija par grupām un kādus pigorus tās taisīja!” 1946. gadā, lai tiktu ar šiem mežabrāļiem galā, Iecavā nometināja NKVD bataljonu, kas cīnījās tieši pret tuvējos mežos esošajām pretošanās grupām, tās šai pusē darbojās apmēram līdz 1950. gadam, turklāt, grupu darbība bija arī plašāka, mežabrāļi brauca pat uz Rīgu. Cik zinu, notika vairāki uzbrukumi Rīgas finanšu iestādēm, meklējot finanšu līdzekļus. Reiz Rīgas Centrālajā stacijā mežabrāļi uz perona nošāvuši čekas majoru, kas viņiem bija pieprasījis uzrādīt dokumentus. Tie bija nopietni vīri: brāļi Dūmiņi, brāļi Rozentāli, Freimanis, Gudže...
Inese: Atgriežoties pie tava jautājuma – pirms secināt, kur bijuši un kur nav bijuši mežabrāļi, jānoskaidro, vai kāds šo jautājumu tieši šai apvidū ir pētījis. Ja informācijas nav, pastāv iespēja, ka to neviens nav meklējis, nevis tās nav vispār.
Zigmārs: Pērnruden (2020. gadā) bijām aizbraukuši līdz Kurmenei, kur sastaptie cilvēki bija sajūsmā: “Lūk, kāds beidzot mūsu pusi pētīs!” ... Mēs esam divi, kas ar to nodarbojas un – kas ir ļoti svarīgi – mums tas ir vaļasprieks! Fiziski diviem, lai cik pieredzējušiem un zinošiem cilvēkiem, visu pēckara pretošanos neizpētīt.