Saruna ar Raivi Dzintaru, Nacionālās apvienības priekšsēdētāju

Zemkopības ministrija Nacionālās apvienības pārziņā ir pirmoreiz. Kādu pieredzi un kādus secinājumus NA guvusi, pārvaldot politiskam spēkam jaunu nozari?

Gribētu uzsvērt, ka Nacionālās apvienības nosaukums ir plašāks – tas joprojām ietver vēsturisko nosaukumu Tēvzemei un Brīvībai… Tie ir vārdi, kas iekalti Brīvības piemineklī. Un – še arī atbilde – mūsu misija ir tēvzeme, mūsu misija ir brīvība, un abi šie jēdzieni ir savstarpēji saistīti. Līdz ar to atbildība par zemi – laukiem, mežiem, purviem, dabas resursiem – ir dziļa un simboliska. Katrs kvadrātmetrs zemes ir vērtība – mūsu vērtība – gan garīgā, gan praktiskā (mantiskā) nozīmē. Mēs esam atbildīgi, lai šīs vērtības tiktu saglabātas un nodotas nākamajām paaudzēm gudrāk, efektīvāk un lietderīgāk. Tas reizē ir gods un liela atbildība!

Nav pagājis ilgs laiks, bet – iedziļinoties jautājumos, vērtējot nozari, runājot ar ministru un ministrijas komandu – kāds iespaids ir radies par situāciju nozarēs?

Daudzas vajadzīgas lietas netiek darītas vai apstājas tāpēc vien, ka parādās “maģiskie” vārdi: “Jā, bet…” Tie atskan no dažādām pusēm un dažādiem cilvēkiem. Gadās, ka arī tā sauktās “zaļās” organizācijas “Jā, bet…” ir pacēlušas kā karogu un bremzē pareizas un ilgtspējībai svarīgas lietas. Pats sevi uzskatu par “zaļi” domājošu cilvēku un vienmēr esmu atbalstījis ilgtspējīgu attīstību. Ilgtspējība ir mērķis, kam šādiem iebildumiem būtu jākalpo, bet reizēm tiek radīta sajūta, ka iemesli un motīvi meklējami citur…

Vai daudzo direktīvu un reglamentu plūsmā netiek aizmirsts laukos dzīvojošs un strādājošs latvietis?

Iepazīstot cilvēkus Parlamentā, šai vidē strādājot un darbojoties, iepazīstot domāšanu un vērtību sistēmu, rodas sajūta, ka latviskais vairs netiek skatīts kopsakarībā ar tuvību dabai, zemei, un dzīvesveidam, kā tas līdz šim tradicionāli bijis saprotams. Protams, var teikt, ka mūsdienās visu iespējams izdarīt savādāk, un kādam “savādāk” automātiski nozīmē “labāk”. Mēs esam konservatīva partija un tam nepiekrītam. Ja mūsu senči kaut ko ir augstu vērtējuši gadu gadiem, desmitiem, pat simtiem, tam acīmredzami ir pamats. To visu aizstāt un aizslaucīt ir viegli, bet ieslēgt atpakaļgaitu būs grūtāk. Kādas sekas dzīvesveida maiņa atstāj uz veselību? Kādas - uz pēdējos gados daudzināto “laimes sajūtu”? Kādas ir mūsu spējas sevi piepildīt?

Iespēja palikt tuvu zemei, to kopt un radīt vērtības arī turpmāk būs latvieša laimes, garīgās veselības un nacionālās identitātes stūrakmens.

Kādas ir domas par latviešu atgriešanos dzimtenē?

Demogrāfija ir viens no problēmjautājumiem gan dzimstības, gan migrācijas ziņā. Abos gadījumos svarīgi ir sociāli-ekonomiskie apstākļi, par kuru nozīmi nav vērts strīdēties. Bet bez šiem apstākļiem ir vēl kas! Es to sauktu par motivāciju: kur mūsdienu cilvēks rod motivāciju dzīvot kādā konkrētā vietā, tajā iesakņoties? Kurā vietā cilvēks rod motivāciju dzimtas turpināšanai… Šis man personiski ir lielais jautājums, uz kuru mūsdienu politiskā elite un izglītības sistēma atbildi nesniedz! Tas nav pareizi! Mūsu senči ir radījuši vērtību – Latviju! Viņi ir ieguldījuši sviedrus, asinis, darbu, lai veidotu Latviju latvisku, ar savu kultūru, darbu, tradīcijām, lai viņu sāktais turpinātos. Mūsu rokās ir ļaut priekšgājēju sapnim turpināties vai pazust. Gribas mērķtiecīgi nodot tieši šo atbildības sajūtu par Latviju gados jauniem cilvēkiem, sākot ar skolas solu.

“Savs zemes pleķītis” ir viens no apstākļiem, kas ļauj iesakņoties un palikt! Otrs - iesakņošanās garīgā līmenī. Svarīga ir valoda, kādā runājam, svarīgas ir tradīcijas, kam “jaunajā pasaulē” bieži vien piešķir mazāku nozīmi. Daudzas lietas, ko cilvēki no dzīves pieprasa šodien, ir iespējamas un sasniedzamas arī 2000 km aiz Latvijas robežas.

Nereti izskan: “Tik labi, kā tagad, latvietis nekad nav dzīvojis!” Vai tam var piekrist?

“Labi” ir visai nosacīts jēdziens! Ja paskatāmies – vai pirms 50 gadiem mēs varējām uzrakstīt vēstuli 20 cilvēkiem un dažu minūšu laikā saņemt atbildi? Nē! Šodien mēs to varam, bet vai tas dara mūs laimīgākus? Nereti šo atbildi gaidām ļoti ātri un, ja tā kavējas, rodas aizvainojums vai izbrīns…

Jaunie apstākļi un tehnoloģijas, darot dzīvi vienkāršāku, dod arī virkni negatīvu blakusparādību. Progress nav dzīves kvalitāte vien: kaut kur iegūstam, kaut kur zaudējam! Vēl svarīgi saprast – pie daudz kā var ļoti ātri pierast. Protams, tas neattiecas uz visiem, bet, ja pamēģinātu šodien atņemt mobilos tālruņus, veļas mašīnas vai datorus… Tās un ne tikai tās ir pirmās nepieciešamības lietas. Ērtību minimums, kas dzīvei nepieciešams, aug un aug! Ērtību iegūšanai (saņemšanai) jāiegulda arvien vairāk darba un resursu. Lai “būtu ērtāk”, arvien vairāk jācīnās ar citiem par ērtību pieejamību – arī ar tautiešiem. Kopsavelkot atbildi – no tehnoloģiju viedokļa mums ir dots vairāk. Vai tālab esam laimīgāki? Neatbildēšu!

Vai jūtamies labi, vai jūtamies laimīgi, lielā mērā atkarīgs no mums pašiem! Viss nepieciešamais mums ir dots: sava zeme, iespēja pilnveidoties un strādāt, palīdzēt viens otram un darīt to latviski un skaisti.

Bieži vien strīdi vai “uzbrukumi” nav politiski un no zināmiem pretiniekiem, bet problēmas sakņojas vienaldzībā, nihilismā vai paviršībā. Nereti jāpierāda un jākaro par zināmām, ierastām lietām, kas ir saprotamas, bet, kādaprāt, tulkojamas savādāk… Piemērām, čīkstēšana: “ko nu mēs…”

Ir viedoklis, ka informācijas laikmets nu pagājis un sācies uzmanības laikmets, jo informācijas ir tik daudz, ka cīņa nenorit par informāciju, bet uzmanību. Tā iegājies, ka negatīvā, destruktīvā informācija uzmanību piesaista vieglāk. Ko likt pretī? Jāstāsta savi pozitīvie stāsti! Tas prasa enerģiju un laiku, bet latviešiem ir, ko stāstīt! Kaut vai par to, kā no meža un koka top produkti ar augstu pievienoto vērtību! Par to ir jārunā un jārāda priekšzīme – mums Latvijā tā ir! Mēs ar to lepojamies!

Maijā Nacionālās apvienības deputātu grupa izbrauca uz Abavas mežiem, apmeklējot kokaudzētavu, mežaudzes un pretošanās kustības muzeju. Kas pašam bija interesantākais no redzētā?

Mērogi!!!! Miljoniem stādu siltumnīcās! Līdzībās varam runāt par Latvijas iedzīvotāju skaitu, redzot vienkopus mazus stādiņus, kas augs par lieliem kokiem… Nudien sajutu: “Mēs turpināmies!” Latvietis nekad sevi nav nošķīris no dabas. Ja redzi, ka un kā tas viss turpinās, ir laba sajūta! Pie katra stāda jāiet, tas jākopj, jāravē, kādam sāpēs mugura, bet tas ir jādara!  

Pretošanās kustības muzejā izskanēja laba doma: daudz runāts un zināms par represijām, deportācijām, tas skan it skaļi, bet bija arī ilga un nopietna pretošanās! Par pretošanos jārunā skaļāk!

Turpinot par stādiem un kopšanu - nezāles aug pašas! Tās jāravē. Pārnestā nozīmē runājot, ir informācija, kas izplatās pati, un ir informācija, kuras izplatīšanā jāiegulda mērķtiecīgs darbs! Pāridarījums un raizes par neizdošanos izplatīsies pašas no sevis. Pozitīvs stāsts (tai skaitā par pretošanos padomju režīmam) jāvirza mērķtiecīgi, tas jāiekļauj skolu programmā, jāizglīto skolotāji, lai jaunā paaudze dzirdētu pilnvērtīgu un daudzpusīgu stāstu. Jo vairāk būs varoņstāstu, jo vairāk varonības sastapsim sabiedrībā lielos un mazos notikumos. Pretošanās kustības muzejs Rendā ir lielisks piemērs, no kādiem veidojas mūsu valsts pamati! Ikviens ar savu stāstu šos pamatus var stiprināt!

Par izglītības un skolas nozīmi runā daudz… Reformē arī… daudz.

Tā ir! Manuprāt, katra vieta, katra skola ir, jāvērtē atsevišķi, un var būt tikai viens izņēmums – Latvijas austrumu pierobeža. Tur saglabāt skolas ir stratēģisks jautājums.

Kas attiecas uz skolām citos Latvijas reģionos, “ieslēdzas” jautājums par izglītības kvalitāti un tās mērīšanu. Kā mērīt, kā noteikt? Kā nodrošināt labu kvalitāti nelielā skolā? Diskusijas – kā mērīt – notiek gan Eiropā, gan citviet pasaulē. Vai mēraukla būs centralizētie eksāmeni? Vai mērīs pēc sabiedrības progresa? Ja ir precīzi izglītības kvalitātes mērīšanas kritēriji un redzams: kāda skola tos nenodrošina, jāskatās, ko darīt. Izglītības kvalitātes trūkums var būt iemesls, kālab cilvēks no ciema, novada vai pagasta agrāk vai vēlāk dosies prom! Varbūt kādreiz ir labāk, lai viņš ātrāk aizbrauc uz citu pilsētu, iegūst labu izglītību, bet paliek Latvijā, nevis pamet skolu un nonāk Īrijā. Jautājums jāskatās plašāk! Mērķis nevar būt par katru cenu saglabāt katru izglītības iestādi, nevērtējot kvalitāti, bet (!!!!) nevar slēgt skolas, skatoties tikai un vienīgi uz skolēnu skaitu!

Vai Nacionālās apvienības biedri novados apspriež sākto reģionālo reformu? Laba doma šķiet sākta no nepareizās puses – solītā diskusija papildināta ar “dūri galdā”. Ministrijai un ministram, kam faktiski nav pārstāvniecības novados, vajag sabiedrotos un atbalstu. Reformu vajag. Bet…

Vērtējums darbībām reģionālās reformas sakarā varētu nebūt objektīvs, jo reformu virza partiju apvienība, kas ir mūsu konkurenti, un mums ir būtiskas ideoloģiskas atšķirības. Runājot par lietu secīgo kārtību un komunikāciju, noteikti daudz kas būtu darāms savādāk un labāk! Piekrītu, ka: “dūre galdā – runāsim” – nav pareizais sākums. Cita lieta – sadarbību novadu starpā varētu padarīt efektīvāku un to jāmudina darīt! Tas ir nepieciešams. Še vērojama tā sauktā latvieša viensētnieka daba, un vēlme ik deķīti pavilkt uz savu pusi… Sadarbība un apvienošanās, vadoties no loģikas, ir nepieciešama! Mēs esam par reformu! Bet velnam tīk slēpties detaļās, svarīgi būs – kur robežas novelk, vai ņem vērā attiecīgā reģiona tradīcijas un īpatnības. “Šķērēt” un matemātiski virzīties uz noteiktu skaitu nevar! Jābalstās uz zinātniski pamatotu un politiski vērtētu izpēti.

Mēs vērojam notiekošo, runājam ar saviem biedriem novados un noteikti runāsim ar koalīcijas partneriem, ja redzēsim neloģisku un nepamatotu rīcību! Reformu atbalstīsim, strīdēsimies par konkrētām situācijām, ja būs nepieciešams!

Kā trūkst, lai cilvēki biežāk un vairāk teiktu, valsts – tas esmu es!

Manuprāt, aizvadītās Latvijas simtgades pasākumu programma kopš Atmodas laikiem bija lielākais patriotiskās audzināšanas pasākumu kopums. Galvenā doma: “Tu esi Latvija!” Ar piemēriem parādījām, ko esam sasnieguši! Latvija ir kultūras lielvalsts! Ir pierādīts, ka ik eiro, ko ieguldām kultūrā un zinātnē, dod trīs eiro atpakaļ! Patlaban aktuālais jautājums par koncertzāli Rīgā – diskusijas “par, pret” ap vietu nedrīkst “norakt” zāles un projekta nepieciešamību. Mums ir pasaules mēroga kultūras darbinieki, kuriem vajag piedāvāt attiecīga līmeņa zāli, kur sevi parādīt. Tas būs ieguldījums, kas noteikti atmaksāsies.

Saulgrieži. Latviešiem zīmīgs laiks. Cilvēks, mežs, daba.

Nesen mana sieva veica nelielu pētījumu: kuros mēnešos dažādos laika posmos dzimuši visvairāk bērnu. Nevajag minēt – martā! Starpkaru Latvijas periodā tas vērojams izteikti! Tie ir Jāņu bērni…

Mūsu senči zināja, ka Saulgriežu laiks enerģētiski ir īpašs. Ja šai laikā sēsi, raža būs iespaidīga!

Mūsdienās jāapzinās, ka Saulgrieži bijuši īpaši gadu simtiem – tos nav aizslaucījušas ne svešas varas, ne svešas mācības, svarīgi, lai paši tos saglabātu!