Pēckara pretošanās kustības vēriens un ilgums tolaik pārsteidza un deva cerības daudziem. Nez kā tas iegājies, bet mūsdienās vairāk runājam par aizgājušās varas represīvo pusi, cīnītājus pret šo varu ne gluži aizmirstot, bet viņiem pievēršoties klusāk (mazāk). Kāpēc tā? 

Ko 2021. gadā jums abiem nozīmē patriotisms?

Inese Dreimane: 2021. gadā... Patlaban, mūsu sarunas laikā patriots sēd man līdzās, kopš agras jaunības Zigmārs darbojas zemessardzē...

Zigmārs Turčinskis: ...no 1992. gada oktobra.

Inese: Patriotisms nozīmē “būt”! Pat tad, ja kādam šķiet, ka tas nav vajadzīgs, ka tas ir interešu klubiņš, ka zemessardzē nevajag stāties. Patriotisms ir godīgi darīt savu darbu, maksāt nodokļus, turklāt, vispirms tos samaksāt un tad doties lamāties, piemēram, par to, kāpēc Latvijā nav tādas medicīnas aprūpes, kādu redzam ASV seriālos. Ir patriotiski runāt savā dzimtajā valodā, vajadzības gadījumā pacelt balsi par lietām, kas nepatīk un neapmierina; domāt ar savu galvu, nepārtraukti filtrējot informāciju, un mēģināt to iemācīt arī jaunajai paaudzei.

Jaunieši, kas laimīgā kārtā ir auguši bez vecāku piedzīvotās lielās valsts un lielās plakātiskās vienlīdzības, uzskata: “Ir ļoti skaisti, ja nebūs nabagu un visi būs laimīgi.” Kas notiek tālāk? To gan jaunieši nezina – lielās laimes solītāji un gaišās nākotnes paudēji ciema nomalē ierīko lēģeri vai turpat netālu izrok bedri nepaklausīgajiem.

Ja Zigmāram teiks: “Celies, auj kājas un dodies uz robežām!”, viņš to darīs. Ja mums abiem teiks: “Jārok tranšejas!”, mēs raksim. Ja būs skaidrs: “Jāiet mežā!”, tie, kas sevī jūt spēku un saprot, ka mežā labuma no viņiem būs vairāk, tur arī dosies. Piebildīšu: tāpat vien mežā iet nevajag, lai nekļūtu mežabrāļiem par lieku, apgrūtinošu nastu. Var izdomāt citu pretošanās veidu.

Tu veiksmīgi pārgāji pie nākamā jautājuma: mežabrāļi un nacionālie partizāni. Vai ir liela starpība, kā viņus dēvēt?

Inese: Kā kurā vietā...

Zigmārs: Mežabrāļi ir latviešu apzīmējums tiem cilvēkiem, kas dzīvo mežā ar ieročiem, šis vārds “nāk” no 1905. gada notikumiem. Kopš Ziemeļu kara (1700-1721) mūsu teritorijā nekādi lieli kari piedzīvoti netika un, pēkšņi, ir sācies dumpis, ir cilvēki, kas ar ieročiem cīnās pret pastāvošo varu, kaut kā nācās viņus nodēvēt, tā ieviesās vārds “mežabrāļi”. Piebildīšu, ka “mežabrāļi” vairāk attiecas uz Kurzemi, Zemgali un Vidzemi, ne Latgali. Latgalē bija citāds 1905. gads un tur vairāk lieto vārdu “partizāni”.

Inese: ...kas savukārt ieviesies no Brīvības cīņām (Latgales partizānu pulks). Pēc kara beigām, 20. gados Latgalē daudziem tēvi, vecākie brāļi, radi vai kaimiņi bija cīnījušies šajā partizānu pulkā vai ar to kaut kādi saistīti. Tā šis vārds “turpinājās”.

Latgale un Kurzeme ir divi novadi, kur par pēckara pretošanos runā vairāk vai ir zināms vairāk. Vai šais novados cīņa pret padomju varu bija izteiktāka, vai tas saistāms ar reģiona mežainumu, vai ko citu? Piemēram, Zemgalē par mežabrāļiem runā maz.

Zigmārs: Fakts, ka par mežabrāļiem Zemgalē runā mazāk, ir saistīts ar daudziem apstākļiem. Piekrītu, Zemgalē ir plašāki līdzenumi, kālab tie, kas tolaik devās mežā, izvēlējās Kurzemi, Vidzemi, vai Sēliju. Nelielais informācijas apjoms par pretošanās kustību Zemgalē ir saistāms arī ar pētnieku trūkumu.

Pēc kara Zemgalē ir darbojušās ļoti aktīvas mežabrāļu grupas, kas bāzējušās Iecavas, Garozas un Zālītes mežos. Jāsaka ne gluži zinātniski: “Vai, dieniņ, kas tur bija par grupām un kādus pigorus tās taisīja!” 1946. gadā, lai tiktu ar šiem mežabrāļiem galā, Iecavā nometināja NKVD bataljonu, kas cīnījās tieši pret tuvējos mežos esošajām pretošanās grupām, tās šai pusē darbojās apmēram līdz 1950. gadam, turklāt, grupu darbība bija arī plašāka, mežabrāļi brauca pat uz Rīgu. Cik zinu, notika vairāki uzbrukumi Rīgas finanšu iestādēm, meklējot finanšu līdzekļus. Reiz Rīgas Centrālajā stacijā mežabrāļi uz perona nošāvuši čekas majoru, kas viņiem bija pieprasījis uzrādīt dokumentus. Tie bija nopietni vīri: brāļi Dūmiņi, brāļi Rozentāli, Freimanis, Gudže...

Inese: Atgriežoties pie tava jautājuma – pirms secināt, kur bijuši un kur nav bijuši mežabrāļi, jānoskaidro, vai kāds šo jautājumu tieši šai apvidū ir pētījis. Ja informācijas nav, pastāv iespēja, ka to neviens nav meklējis, nevis tās nav vispār.

Zigmārs: Pērnruden (2020. gadā) bijām aizbraukuši līdz Kurmenei, kur sastaptie cilvēki bija sajūsmā: “Lūk, kāds beidzot mūsu pusi pētīs!” ... Mēs esam divi, kas ar to nodarbojas un – kas ir ļoti svarīgi – mums tas ir vaļasprieks! Fiziski diviem, lai cik pieredzējušiem un zinošiem cilvēkiem, visu pēckara pretošanos neizpētīt.

Inese: Šogad plašsaziņas līdzekļos tika aprakstīta partizānu ekshumācija Latgalē*, kur piedalījāmies arī mēs. Tas notika mūsu profesionālās kvalifikācijas celšanas un uzturēšanas nolūkos, lai saprastu, ko un vai mēs darām pareizi.

Zigmārs: Ja kaut kam neķeramies klāt un nepētām, tas nebūt nenozīmē, ka neesam ieinteresēti, bet fiziski mūsu iespējas ir, kādas ir. Piemēram, Lietuvā ir Genocīda un pretošanās izpētes centrs, kurā darbojas 149 cilvēki, tehnisko personālu neskaitot. Atkārtošu, jo tas ir ļoti svarīgi: mēs esam divi, un mums tas ir vaļasprieks. Braucam, runājam, aicinām vietējos gan stāstīt, gan pašiem saglabāt to, ko viņi ir uzzinājuši: “Ierakstiet, pierakstiet, piefiksējiet tos cilvēkus, kas vēl spēj ko pastāstīt, kam ir kāda informācija!” Ja iespējams, vajag iezīmēt kartē, kur varētu būt tā mežmala vai grāvis, kas pieminēts kādā stāstā. Mēs labprāt izstāstīsim, kur arhīvā var atrast lietas, kas kur ir pieejams, ko var noskaidrot. Bet – rociet un meklējiet jūs, jo valstī nav neviena, kas to darītu centralizēti un mērķtiecīgi.

Inese: Pētnieku ir ļoti maz. Kurzemē, kā mums zināms, darbojas Rita Kuzņecova un ir gana aktīvs Rubeņa fonds. Latvijā ir Reinis Ratnieks, ir Jānis Viļums, bet arī viņi to mēģina darīt ārpus darba laika. Runājot par tik mazu entuziastu pulciņu, top skaidrs, kāpēc viss notiek lēnām.

Zigmārs: Lēni un ārpus Rīgas, turklāt, cilvēki rīkojas pēc savas iniciatīvas.

Rīgā var skatīties tikai dokumentus. Varbūt ar kādu aprunāties

Zigmārs: Rīgā ir zinātnieki un pētnieki, kas varētu ko darīt. Bet... ir un nav...

Inese: Rīgā ir eksperti, ko var piesaistīt.

Lietuva un Latvija ir ar līdzīgu vēsturi vismaz pagājušajā gadsimtā. Kāpēc tādas atšķirības?

Inese: Esmu uz šo jautājumu mēģinājusi atbildēt bez populistiskiem saucieniem, bet – es patiesi nezinu! Man tas nav skaidrs. Varbūt Lietuvā pie varas bija mazāk sarkano mērgļu?

Zigmārs: Nez, vai Lietuvā to bija mazāk. Viens gan, Lietuvā nebija 1959. gada, kad Latvijā no varas atstūma vietējos nacionālkomunistus. Taču pirmais neatkarīgās Lietuvas prezidents bija kādreizējais komunistu līderis Aļģirds Brazausks. Tātad...

Inese: Runājot par izpēti, tās sākums Latvijā (90. gados) ritēja pareizā virzienā: darbojās Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC), kur veidojās pretošanās kustības izpētes grupiņa. Kas notika tālāk? TSDC pārziņā bija čekas maisi, kurus savāca SAB, iekļaujot centru savā sastāvā. Līdz ar to TSDC vairs nebija publiska iestāde, kas varētu nodarboties ar pētniecību. Vietā nekas neradās. Ciktāl profesoram Heinriham Strodam izdevās cilvēkus izskolot vai, precīzāk sakot, saindēt ar vēlmi pētīt, tik viņu arī ir. Ar diviem tu patlaban sarunājies. Ar profesoru H. Strodu bija tā: vai nu viņš patika, vai ļoti nepatika. Man, studējot otrajā kursā, ar viņu izveidojās ļoti labs kontakts. Vēlāk pie Valsts prezidenta kancelejas izveidoja vēsturnieku komisiju, kur darbojās arī profesors Strods. Tas bija laiks, kad arhīvā īsti nezināja, kā reaģēt uz vēlmi pētīt: dot lietas vai nedot, sargāt datus vai nesargāt, dot daļu informācijas vai visu, kas būtu labāk – pētīt vai nepētīt... Bet, ja tev ir dokuments uz Prezidenta Kancelejas veidlapas ar zīmogu, tu dabū visu un vari strādāt. Tā arī es sāku.

Kas ir tas, ko tu noteikti vēlētos atrast arhīvā? Kādu mapīti, kādu informāciju?

Inese: Noteikti ir lietas, ko vēlos atrast. Bet tikpat noteikti es zinu, ka tās nav Latvijā. Vēlos atrast agrīno čekas aģentu kartotēku (to, kas bija pirms nesen publiskotās). Publiski pieejamā ir, sākot no 60. gadiem, tās saturs ir fiksēts uz 1991. gada augustu. 60. gados, kā zināms, toreizējo kartotēku pārskatīja un nederīgo aģentu kartītes izņēma, arhivēja un aizveda uz Krieviju (vai iznīcināja). Šo aizvesto daļu es labprāt izpētītu, jo tur noteikti parādītos interesantas lietas, piemēram, PSRS izlūkdienesta savervētie vietējie neatkarīgās Latvijas laikā.

Vēl es gribētu ielūkoties netālu no Sanktpēterburgas esošajā flotes arhīvā (precīzu tā nosaukumu gan nezinu), kur varētu būt informācija par čekas komandantu (1940.-1941.) Jermolajevu. Pēdējās ziņas par viņu – esot bijis SMERŠ komandants Tallinā 1945. gadā. Vēlos atrast viņa foto, mani ļoti interesē vietējo čekistu vārdi, uzvārdi un, ja iespējams, foto.

Zigmārs: Es labprāt gribētu atrast laiku pētīšanai. Tas ir pats grūtākais! Pārējais prasa tikai gribēšanu. Latvijas arhīvos ir daudz nepētītā, bet...

Runājot par Ziemeļlatgali, kā jums sekmējās ar aculieciniekiem, cik to daudz vēl bija, vai nav izklīduši pa Latviju?

Zigmārs: Maz. Izklīduši pa Latviju un, protams, ar katru gadu paliek mazāk.

Inese: 2001. gadā, kad šo darbu sākām, Ziemeļlatgalē pēckara notikumu aculiecinieki vēl bija sastopami pietiekami daudz. Bet! Iekams, paralēli strādājot ar dokumentiem, saproti, kur virzīties, kurp doties, kam jautāt, rit laiks, un kāds jau devies tai saulē. Ja tev nav skaidrības, var gadīties, ka tikšanās laikā tu nesaproti cilvēka stāstīto vai nespēj to analizēt, vai... Skatoties uz materiālu kopumu jau pēc zināma laika, saproti, ka iepriekš it kā neinteresantajā sarunā ir izskanējis kas ļoti vērtīgs un būtu ātri, ātri jāmēģina šo cilvēku sastapt vēlreiz, ja tas vēl ir iespējams.

Zigmārs: To, ka mūsu pēckara paaudze aiziet ļoti strauji un tūlīt, tūlīt “beigsies”, es sapratu ap 2015. gadu. Tai gadā mēs Balvu viesnīcā nodzīvojām nedēļu, es intervēju ļoti zinošo novadpētnieku Zigfrīdu Berķi. Viņam patiesi bija ļoti daudz informācijas, mēģināju no viņa uzzināt, cik iespējams, piedevām, cik varējām apbraukājām visus cilvēkus, par kuriem viņš zināja: “Tam ir ko stāstīt.” Tas bija nopietns darbs un ļoti interesants laiks, rezultātā ir uzkrāts ļoti vērtīgs materiāls.

Inese: Jā, tas bija tas brīdis, kad mums jau bija skaidrs, par ko un ar ko runāt. Pirms tam bija cerība uz veiksmi. Parunājies ar kādu, kas saka: “Piebrauc pie mana kaimiņa, viņš zinās labāk.”

Jums abiem pēc vārda kabatā nav jāmeklē. Kāda bija cilvēku atsaucība sarunām, jo daudzi runā nelabprāt?

Zigmārs: Ļoti dažāda. Ir cilvēki, kas nerunā un negrib runāt. Ir cilvēki, kas rada sajūtu, ka ilgi, ilgi gaidījuši, ka pie viņiem atbrauks aprunāties. Ir gadījies arī tā: aizbrauc, interesējies, bet tu sarunbiedram esi svešinieks. Pēckara gadi un partizāni ir smagas un sāpīgas tēmas un atmiņas. Piemēram, runājām ar sirmu kundzīti, viņa atbild negribīgi, lai skaidri redzams, zina daudz. Tā kādu laiku nomocījušies, atvadāmies, kāpjam auto un kundze sāk runāt... Stundu bez pārtraukuma.

Inese: Ir sarunbiedri, kas vēlas palikt anonīmi. Esam piedzīvojuši situācijas, kādu aprakstīja Zigmārs – pirms atvadu sarokošanās sākas Lielais Stāsts.

Zigmārs: Ir labi, ja pētnieks pazīst vietējos novadpētniekus, piemēram, mūsu pieminēto Zigfrīdu Berķi vai Jāni Mājnieku Piebalgā, vai... Viņi, savukārt, zina vietējos cilvēkus; ja uz nopietnu sarunu ej kopā ar pazīstamu, sarunas vedas vieglāk. Ja vietējais tevi ieteicis sarunai, attieksme ir cita.

Inese: Šie ļaudis savā mūžā ir pieredzējuši daudz. Uzticība ir svarīga. Lielākoties, informāciju esam ieguvuši, pretēji gadījumi būtu raksturojami īsi: vai nu cilvēkam nekas nav zināms, vai arī viņš neteiks ne vārda.

Kā ar stāstiem un iespējamām kļūdām tajos?

Zigmārs: Ne pārāk...

Inese: Nav daudz. Protams, ja cilvēks piemin 1945. gadu, ir jāpārbauda, vai tas nav 1946. vai 1947. gads. Laikos, kad nebija diktofonu un es stenografēju, rakstot ar roku, allaž bija jāpārbauda, vai visu esi pareizi dzirdējis un pierakstījis, un pierakstīto pareizi atšifrējis. Apzināti aplamības mums neviens stāstījis nav.

Zigmārs: Ja mēs braucam pie cilvēka, parasti viņš nezina, ka ieradīsimies. Viņam nav bijis laika sagatavoties un kaut ko sacerēt, ja nu tāda doma varētu būt bijusi. Mēs “paņemam” to, ko viņš zina. Labākās ir tās atmiņas, kuras stāsta cilvēki nomaļās vietās, dziļi laukos, prom no aktīvās dzīves, prom no politikas, tie ir cilvēki ar savām (pat tīrām) atmiņām un zināmu pašpietiekamību. Pagrūtāk ir ar tiem, kas aktīvi piedalās vietējā un sabiedriskajā dzīvē, jo tad reizēm sākas pasakas...

Inese: Gadās, cilvēki mēdz pārstāstīt kaut kur dzirdēto vai lasīto... Reiz Zigmārs stāstīja: “Šodien dzirdēju savas atmiņas, jo sarunbiedrs nesen bija lasījis manu grāmatu par Ziemeļvidzemes mežabrāļiem.”

Vai izlasīta grāmata vai intervija nemēdz uzjundīt arī personiskās atmiņas. Un tad jums zvana un saka: “Izlasīju un man par šo ir ko sacīt.”

Zigmārs: Ir cilvēki, kas pēc grāmatas iznākšanas zvana un labprāt ko pastāsta.

Inese: Tā gadās, tas ir labi un normāli. Pēc izstādes Stūra mājā, kas bija veltīta Centrālcietumā noslepkavotajiem Latvijas iedzīvotājiem, man jautāja: “Kāpēc jūs nepieminējāt mūsu onkuli, viņš taču arī bija starp tiem...” Sarunā noskaidrojām, ka onkulis ticis arestēts agrāk un nošauts citur, bet ģimenē iegājies nepareizais stāsts par Centrālcietumu. Atsauksmes un pat šādas kļūdas ir ļoti labas: tas palīdz arī mums, tas palīdz tuviniekiem.

Radies iespaids, ka pretošanās kustības ziņā visvairāk pētīta ir Latgale. Vai tā ir?

Zigmārs: Nē, tā nav! Kas vispār Latvijā ir izpētīts par pretošanos pēc kara? Ja skatāmies novadus, manā grāmatā par Ziemeļvidzemi (“Ziemeļvidzemes mežabrāļi, 1944.-1953. gads: Latvijas nacionālo partizānu cīņas Valkas apriņķī un Alūksnes apriņķa rietumu daļā”), šķiet, ir viss pieejamais par šo reģionu, tur nav ko piebilst. Labi pētīta ir Sēlija; tur darbojās Gunārs Blūzma un Haralds Bruņinieks. Elīna Kalniņa ir izpētījusi Cēsu pusi, šobrīd Rendā, tātad Kurzemē, labu darbu ir paveikusi Rita Kuzņecova. Valmieras apkārtni šobrīd kā LU doktorants pēta Reinis Ratnieks. Bet Latvijas kartē joprojām ir lieli balti laukumi. Man ir sagatavota grāmata par Ziemeļlatgali, Grīvas mežiem (Tilža un Nautrēni). Ir pētīts Stompaku purvs.

Kad Andrejs Ķeizars Rendā veidoja pretošanās kustības muzeju, viņam bija laba ideja – izveidot karti, kur atzīmētu partizānu cīņas. Sagatavojam karti un skatāmies: Ziemeļlatgale, Ziemeļvidzeme, Sēlija, Kurzeme un... daudz tukšuma. Kas tas ir? Karte parāda nevis pretošanās kustību un tās izplatību pēc kara, bet šīs kustības izpētes līmeni mūsdienās. Kartē redzams, kur ir un kur nav pētīts.

Inese: Tas ir tas, par ko runājām iepriekš. Ja kādā Latvijas reģionā cilvēks nopūšas: “Pie mums pēc kara pretošanās nebija”, vispirms jāskatās, vai par attiecīgo vietu ir bijuši pētījumi. Gandrīz visur kaut kas (pretošanās) ir bijis, varbūt izņemot ļoti krieviskos pagastus...

Pētījumi Ziemeļvidzemē un Ziemeļlatgalē. Patālu no Zemgales

Zigmārs: Tiesa gan, pats dzīvoju Zemgalē, esmu jelgavnieks piektajā paaudzē. Ziemeļvidzemei pieķēros, jo mammas dzimtas saknes ir Palsmanē. Tagad zinu, ka vecmāmiņas brālēns un māsīca un viņu tēvs 1949. gada augustā kā mežabrāļi tika nošauti mežā. Pētījumus sāku 1989. gadā, kad veidoju dzimtas koku un vēl sastapu to paaudzi, kas varēja stāstīt par 18. gs. beigām. Stāsti bija koši, interesanti, bet, nonākot līdz vecmāmiņas brālēnam un māsīcai, tie aprāvās. “Viņi bija bailīgi, aizgāja mežā un tur viņus nošāva.” Viss.

90. gadu vidū, kad studēju LU Vēstures un filozofijas fakultātē, profesors H. Strods izdeva grāmatu “Nacionālo partizānu karš”. Parādījās izvēles kurss par nacionālo pretošanās kustību.

Inese: Tas bija vienīgais izvēles kurss, par kuru sacīju: “Beidzot!”

Zigmārs: Izvēles kursa noslēgumā katram tā klausītājam bija jāuzraksta neliels referāts. Atcerējos šo dzimtas stāstu par “bailīgajiem radiem”, devos uz arhīvu, kur atradu kartotēku no čekas lietām. Visi trīs radinieki tur bija reģistrēti: Helmuts Eiklons, Aina Eiklone, Ludolfs Eiklons. Par Helmutu Eiklonu lasīju: “11 cilvēku bandas vadonis, nogalināts mežā 1949. gada 2. augustā.” Te nu bija “bailīgais” radinieks! Itin prāvas partizānu grupas komandieris.

Personiskā interese par dzimtu un tās gaitām pārtapa dziļākā un nopietnākā interesē par Ziemeļvidzemes partizānu gaitām. Šo pētījumu laikā tapa mans maģistra darbs, kas pārsniedza “normāla” maģistra darba apjomu. To vēlāk izdevu kā monogrāfiju. Ko tālāk? Zināju, ka savulaik Latvijas Nacionālo partizānu apvienība tikusi dibināta Stompaku mežos starp Balviem un Viļaku. Loģiski, pētījumus lēmu turpināt, domāju, mana mūža uzdevums būtu izpētīt Latvijas Nacionālo partizānu apvienības darbību visos reģionos, kur tā darbojusies. Nākamais reģions bija Ziemeļlatgale. Tā tas sākās un tad arī sastapu Balvu novadpētnieku Zigfrīdu Berķi.

Inese: Mūsu pirmā sastapšanās ar Z. Berķi ir interesants notikums. 2002. gadā uz Stompaku purvu no Rīgas gatavojās doties filmēšanas grupa no Ungārijas. Par šo faktu mūs abus informēja, mūsu meita tobrīd bija trīs mēnešus veca. Lēmums tapa ātri – 10 minūtēs atradām, kam atstāt bērnu, un burtiski aizjozām līdz Stompakiem, kur sastapām Z. Berķi. Kā jau minēju iepriekš, arī viņš mūs sākumā iztaujāja, pat iztirdīja, mēģinot saprast, vai ar “šiem” ir vērts runāt nopietnāk. Tā pamazām, pamazām... Katru gadu jūlijā centāmies, lai ne vienmēr tas izdevās, kādu nedēļu atlicināt līdzīgām ekspedīcijām: doties uz pagastiem un ciemiem, runāt, aptaujāt, pierakstīt, ierakstīt. Strādāt tikai Rīgā, tikai arhīvā un nebūt uz vietas nav īsti pareizi. Jāiebrien mežā, jāatrod takas, jānoplūc avenes, jāsaprot – pētījumam un pētniekam tas ir svarīgi! Nakšņojām bijušajā kolhoza “Putj Iļjiča (Ļeņina ceļš)” kantorī, kas tolaik jau bija tukšs un pamests (2001.-2003. gads).

Zigmārs: Kantora ēkā uz grīdas uzslējām telti. Mums bija savs štābiņš.

Inese: Jā, tur bija vēl kaut kādas gultas no vecajiem laikiem, ko izmantot gan negribējās. Bija elektrības “atliekas”, tuvējo māju tante atnesa tējkannu. No rīta piecelies, ej un iebrien rasā... Tā dzīvojām vairākas vasaras, līdz pienāca tā reize, kad... “Kā būtu, ja apmestos viesnīcā?”

Zigmārs: Galu galā pēc vairākiem gadiem, ierodoties Balvu viesnīcā un nosaucot uzvārdu, man jautāja: “Vai jums jūsu parasto numuriņu?” Mūs jau pazina.

Grāmatas rakstāt Jūs abi. Inesei patīk bargi kritizēt greizus vēsturiskus rakstus un daiļdarbus. Par to ir daudz runāts. Ja bērnībā itin veikli lasīti dažādi literāri sacerējumi (piemēram,Viļa Lāča darbi), tomēr tolaik neienāca prātā, ka lasām atmiņas vai notikumu patiesu atspoguļojumu. Kas noticis šais laikos? Vai romāns pēkšņi kļuvis kas ļoti uzticams un vēsturniekam jābūt kā sargsunim, kas ik pa brīdim saka: “Tas un tas nav tiesa. Lasiet, bet tā ir daiļliteratūra!”

Inese: Ļoti labs jautājums! Es arī par to domāju un brīnos...

Zigmārs: Manuprāt, tas nav neko liels brīnums, jo tai paaudzei, kas šobrīd ir aktīva un brieduma gados, nav, piemēram, pretošanās (personiski piedzīvotas vai izjustas) pieredzes. Mums ir kolaborācija, pazemošanās, sadarbošanās, izkalpošanās. Ja runājam par pretošanos, ļoti lielai cilvēku daļai tas izraisa naidu un riebumu. Tā ir normāla un dabiska reakcija un nav brīnums, ka cilvēki savu stāstu mēģina uzspiest citiem: “Mēs bijām labi un jauki, mums vajadzēja stāties komjaunatnē, stāties kolhozā, kam bija lielisks priekšsēdētājs – īsts godavīrs utt.” Šis kolaborācijas elements lien un lien cilvēku stāstos. Spocīgi gan, ka tas parādījies un aktivizējies tagad. 90. gados, kad sveika un vesela bija to visu izjutusī un pieredzējusī paaudze, šādas domas tik aktīvi neizskanēja. Pēc 30 gadiem neatkarīgā valstī līdzīga satura vēstījuma parādīšanās, pieļauju, ir psiholoģisku motīvu radīta. Patlaban, ja tā var teikt, nāk klajā tā pieredze, kas iegūta 70.-80. gados, īsāk, tiek stāstīta jaunībā uzsūktā un atmiņā iegūlusī padomju propaganda.

Inese: Tas nāk klajā apvienojumā ar faktu, ka daudzu notikumu aculiecinieku vairs nav. Kas bijis zināms, vairs “nenāk” no situāciju vai notikumus piedzīvojušā, bet pārstāstos: “Biju divus vai trīs gadus vecs, bet man stāstīja, ka...”

Runājot par Zigmāra teikto, satrauc un sadusmo ne tikai propaganda, bet greizi radušies priekšstati par daudziem notikumiem, piemēram, deportācijām. Deportācijas bija īpaši slepena operācija. Uzsveru: īpaši slepena! Ko dzirdam? “Kāpēc mums kolhoza priekšsēdētājs sacīja, ka esam bijuši sarakstos?” Visticamāk, runa ir par t.s. “kulaku” (bagāto zemnieku) sarakstiem, lai zinātu kam kāda apjoma nodevas uzliekamas. Šie saraksti tapa uz vietas! Savukārt “čekai” šie dokumenti neinteresēja. “Kāpēc pie mums Atmodas gados nāca kaimiņi un, raudādami atvainojās, sakot, mēs tevi ielikām sarakstos?” Kas nāca? Kuros sarakstos? Patlaban vairs nav, kam pajautāt, bet, lai situāciju saprastu, cilvēks pats uz arhīvu neies, dzimtas deportācijas lietu neskatīsies. “Man pietiek ar to, ko sacīja vectēvs! Tu, vēsturniek, klusē!”

Zigmārs: “Man nevajag ne tavus, ne arhīva papīrus, es zinu labāk, jo man vectētiņš teica.”

Inese: Nereti sarunās top skaidrs, ka vectētiņš attiecīgajā laikā bijis divus gadus vecs... “Bet viņš tur bija klāt un piedalījās!”

Kāpēc tieši šobrīd kādam vai kādiem ir tik svarīgi uzsvērt  vietējo iesaistīšanos padomju režīma darbībās?

Zigmārs: Tāpēc, ka daudziem ir kolaborācijas un pazemošanās pieredze, ko gribas uzspiest citiem. “Visi tā darīja, tas bija labi, tas nav nekas briesmīgs.”

Inese: “Ja mēs tā esam darījuši un rīkojušies, un dzīvi esam, varbūt...” Vēl problēmu redzu daiļo mākslu kontroles trūkumā. Reizēm (reizēm!!!!) esmu par to, ka būtu atjaunojams “Glavļits”, un katrs nieks un “štrunts” jāizlaiž caur zināmu sietu, lai atsijātu to, kam pilnīgi noteikti nav jānonāk publiskajā telpā. “Mākslas patiesība esot svarīgāka par reālo patiesību...” Pag, ja sacerējums ir pilnīgs sviests, kurā vēl ietvertas personiskas problēmas. Ar šausmām gaidu brīdi, kad kāds sacerēs dzeju, kur mežabrāļu komandieris raksta dusmīgas vēstules iznīcinātāju komandierim un veidojas mīlas trijstūris, jo abi mīl partordzi. ...

Zigmārs: Tas ir brīdis, kad vēsture kļūst par ikdienas sastāvdaļu. Ir daudz uzslāņojumu un vēsturnieka uzdevums ir būt ļaunam, nejaukam, riebīgam un plēst visus šos uzslāņojumus nost, lai paliek tikai fakti. Vēsturniekam ir jāgrib un jābūt gatavam nepatikt.

Inese: Ja vēsturnieks vēlas strādāt un savu darbu veikt kvalitatīvi, viņam ir jābūt gatavam citu izrādītajai nepatikai. Gadās, vēsturniekam uzkliedz pat amata brāļi: “Par daudz faktu un par maz interpretāciju!” Ko tas, ellē ratā, nozīmē? Ja tā var pateikt...

Ziņojumi un ziņotāji mūslaikos ir atgriezušies. Vai ziņot ir labi? Kā vērtēt: kad un kam?

Inese: Pirmkārt, ziņojumi vērtējami atkarībā no laika un situācijas. Arī ļaunajā komunistu un baisajā nacistu režīmā bija itin labi ziņot, ja kaut kur kaut kas tiek zagts, kaut kur kaut kas aizdedzies vai kāds uzbrucis kaimiņam. Ja es redzētu kādu pagalmā dedzinām atkritumu konteineru vai lejam benzīnu uz šķūnīša pamatiem, es nekavējoties ziņotu policijai. Runa ir par krimināliem pārkāpumiem.

Cits jautājums: par ko tu ziņo un par ko tu informē. Runājot par vīrusa laiku, noteikumu neievērošana nav nekas tāds, kas ved uz ko labu un skaistu, tas ved uz lielām problēmām un nepatikšanām. Te ir atšķirība! Tā nav cīņa par brīvību! Par kādu brīvību? Par brīvību gulēt un nekustēties? Piedodiet...

Zigmār, tu esi arī lauksaimnieks. Kā tu vērtē pēdējo gadu aktualitātes, proti, lauksaimnieks un strīdi par saimniekošanas pareizumu?

Zigmārs: Laižu to visu gar ausīm, vismaz cenšos tā darīt, jo ir daudz darāmā saimniecībā un mazāk darāmā vēsturē. Iedziļināties trako bļāvienos nav laika. Ir noteikumi, ko ievērojam. Laukos nav visatļautības, par kuru varam lasīt sociālajos tīklos. “Sunītis paspruka, ieskrēja rapša laukā, nieres atteica...” Kas tās par muļķībām? Laukos nebūtu nevienas stirnas, neviena zaķa, nevienas lapsas vai peles... Lauku vidū būtu kritušu dzīvnieku kalni. Iesaku aizbraukt uz laukiem un paskatīties vai sastapt dzīvniekus – to ir daudz! Domāju, paniku ceļ tie, kas reti vai nemaz izbrauc ārpus Rīgas.

Inese: Ciniskākais ir fakts, ka tie, kas šos pekstiņus saraksta un bīda, ir labi nobarojušies, ēdot to pašu ļauno lauksaimnieku no pesticīdu pilno kviešu miltiem tapušās bulciņas. Varu derēt, ka aktīvisti ne bulciņas, ne maizīti uz palodzes puķpodā neaudzē.

Zigmārs: Ķimikālijas maksā milzu naudu. Neviens tās nelietos vairāk, kā nepieciešams, jo tas būtu bezjēdzīgs naudas patēriņš. 

Pieminēji, ka tev tapusi grāmata

Zigmārs: “Ziemeļlatgales neatkarības vienība. Pretošanās padomju okupācijai 1946.-1954.” ir par notikumiem Grīvas mežos Tilžas pusē un attiecīgi tiem pagastiem, kas šos mežus iekļauj. Tur darbojās partizānu grupa, kas izveidojās 1947. gadā. Nautrēnos un Rugājos, savukārt, tajā laikā bija divas skolēnu pretošanās grupas. Par visu minēto arī būs stāsts.
* https://ir.lv/2021/08/30/nobendetajiem-atdot-sejas-un-vardus/
* https://www.la.lv/nozimigs-atradums-tilza
Izmantotas Ineses Dreimanes un Zigmāra Turčinska fotogrāfijas