Ar Maiju Dubro sarunājas Māris Liopa, meža un saistīto nozaru portāla zemeunvalsts.lv direktors, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors.
Kopš mūsu iepriekšējās sarunas* pagājis teju pusotrs gads. Šā gada janvārī, gatavojot materiālu par Sabiles ugunsdzēsēju depo jopojām neskaidro likteni, viens otrs sabilnieks sacīja tā: “Maijas darbs aprūpes namā ir vaļasprieks.” Kā jūs vērtētu darba salīdzinājumu ar vaļasprieku?
Līnija starp pienākumu un vaļasprieku ir pietiekami trausla, tas tiesa. Šā gada aprīlī man “Kalmē” apritēja jau 10 darba gadi. Sāku strādāt ar domu: “Mazliet pastrādāšu, atradīšu kādu savā vietā un...” Cilvēks, kam šo darbu (aprūpes centra vadību) it droši varētu uzticēt, nu ir parādījies; zinu, ka viņš to var.
Sociālās aprūpes sistēma, kurā strādājam, kā zināms, nav vienkārša, tajā nepieciešams labs ceļvedis. Desmit gados esmu skaidri sapratusi, ka neviena diena šeit nelīdzinās citai, nekas neatkārtojas, darbs paņem teju visu un burtiski iesūc. Tas nav ikdienišķs darbs no rīta līdz pēcpusdienai (8.00-17.00). Strādāju, domājot, ko un kā klientiem vajag, ko iespējams attīstīt, kā strādāsim rīt utt. Ja runājam par sabilnieku pieminēto vaļasprieku, par tādu es sauktu tamborēšanu un dārzu. “Kalmē” vaļasprieka nav, ir nopietns un radošs darbs, varbūt vērotājam no malas liekas, ka man viss padodas viegli, bet tas tā nebūt nav.
Par iespējamo vadības grožu nodošanu uzticamam cilvēkam runājāt jau 2023. gada pavasarī. Kur tādu atradāt?
Ja cilvēks atnāk uz īsāku vai garāku sarunu, stādās priekšā un ar viņu mazliet aprunājies, ko secināt ir pietiekami grūti. Lielākoties cilvēkus vērtēju darbā – kāda viņu ir attieksme pret paveicamo, pret sadzīvisko ikdienu. Esmu vērtējusi ne vienu vien, domās pielāgojot vadītāja amatam, bet... īsākā vai garākā laikā sākotnējās ilūzijas ir zudušas. Ne izglītība, ne vecums, ne pieredze nav tik svarīgi, attieksme – gan. Patlaban, kā jau minēju, kandidāts ir atrasts, ievadu viņu sistēmā, iepazīstinu ar to, ir doma un pārliecība, ka, sakārtojot birokrātiskos jautājumus, sev maiņu esmu atradusi.
Kāda ir jūsu sadarbība ar novada pašvaldību? Kā zināms, aprūpes centra ēka ir pašvaldības īpašumā. Vai, ņemot vērā nopietnās pārmaiņas novadā, ir stabilitātes sajūta?
Pareizi minējāt – vienīgais, kur 100% esam atkarīgi no pašvaldības, ir ēkas noma un teritorijas noma. Kā aprūpes pakalpojumu sniedzējam mums ir Labklājības ministrijas licence. Šai darbā ir jābūt nedaudz psihologam, nedaudz nekaunīgam un nepieciešamas plašas zināšanas, lai pārdzīvotu dažādus laikus, kas man līdz šim ir veiksmīgi izdevies.
Talsu novada pašvaldībā šogad darbi ritējuši ļoti slikti, domē to labi zina, esmu to viņiem sacījusi ne reizi vien. Nerisinātais jautājums par ugunsdzēsēju depo, par pastu, ilgi neskartais jautājums par ģimenes ārstu Sabilē un Abavas pagastā... Kas par to visu ir atbildīgs? Pašvaldība, kas savlaicīgi nerīkojās!
Piemēram, mēs, iedzīvotāju grupa, Sabilē ļoti ātri un asi reaģējām uz izskanējušo ziņu par iespējamo pasta nodaļas slēgšanu – savācām parakstus, aizrakstījām uz Saeimu, Satiksmes ministriju un VARAM, slēgšanas plāns tika apturēts. Manuprāt, līdzīgi vajadzēja rīkoties arī jautājumos par depo un ģimenes ārstu. Par pēdējo runājot, es problēmai redzu gana vienkāršu risinājumu, proti, ārsta praksi nepieciešams sadalīt, tas ir iespējams un risināms. Kāpēc tā nenotiek? (Intervijas publikācijas dienā, ārsta prakse ir nokomplektēta, jaunajai ārstei ir ambiciozi plāni – dzīvosim, redzēsim…)
Runājot ar novadu vadītājiem, dzirdam, cik liela nozīme ir pagastu vai pilsētu pārvaldniekiem. Nu pamazām veidojas arī iedzīvotāju padomes...
Protams, pagasta vai pilsētas pārvaldnieks ir svarīgs cilvēks, kas redz situāciju uz vietas. Ja viņu domē neuzklausa un izdzen pa durvīm, ir taču logs, tevi izdzen otrreiz – domā, kā rīkoties tālāk, jo tev cilvēki ir uzticējušies un tu domē pārstāvi viņu intereses! Piemēram, es svarīgos jautājumos nepieciešamo risinājumu esmu panākusi bez starpniekiem. Sabiles iedzīvotāju un kādreizējā pilsētas pārvaldnieka saziņa nereti notika šādi: “Naudas nav, ko tu no manis gribi?” Nu, ja man tā pateiktu, es noteikti pagrieztos un dotos prom.
Sistēmu vērtēju kopumā. Manuprāt, novada domei ir izdevīgi, ja pārvaldnieki “strādā” uz vietas, nedodas uz domi un neko neprasa, turklāt, dome pārvaldnieka darbu tā īsti nevada – ne uzticas, ne kontrolē, ne pārrauga. Pārvaldnieks attiecīgajā teritorijā ir un tas ir viss; kā gribi, tā tiec galā. Kāpēc pārvaldniekam lēkt uz ecēšām (darīt un prasīt), ja domei tas nav svarīgi? Redzēs, kādas būs jaunās pagastu apvienību pārvaldes, bet esmu gana piesardzīga...
Par iedzīvotāju padomēm runājot, spriežot pēc Sabiles pilsētas un Talsu novada situācijas, tās nebija un nav sevišķi gribētas un vēlamas. Pirmkārt, kandidātu izvirzīšana notika vasarā (1. jūnijs – 1. augusts), par to bija tikai novada domes lēmums, plašāka informācija neizskanēja līdz pat jūlija vidum – īsi pirms kandidātu termiņa beigām izziņoja tikšanos Stendē... Zinādama šo datumu, aicināju pieteikties cilvēkus no Abavas pagasta un Sabiles, aizpildījām anketas, iedzīvotāju padomes kandidātus “saorganizējām”; pieteicos arī es, jo uzskatu, ka savu pienesumu varu dot, jo liela daļa mana mūža ir bijusi saistīta ar darbu pašvaldībā.
Iedzīvotāju padomes varētu būt institūcija, no kuras domē varētu mazliet piesargāties un baidīties. Jāuzsver gan, ka cilvēkiem jāizskaidro, kā un par ko tiks balsots.
Ko, jūsuprāt, iedzīvotāju padomes, kuras ievēlēs, spēs noteikt un ietekmēt?
Šeit varu izmantot juristes izglītību un zināšanas, jo redzu virkni jautājumu, kur nav skaidra procedūra, kā kas varētu notikt. Svarīgi, ka iedzīvotāju padomei būs vēlētāju mandāts un šai padomē gan pagastu vai apvienību pārvaldniekiem, gan arī novada domei būs jāieklausās. Piebildīšu, ka manis pieminētā attieksme – “ja naudas nav, ko tu gribi” – cilvēkos radījusi zināmu pasivitāti, kas ir ļoti slikti. Ja redzi, ka nekas nenotiek, ja neesi gana enerģisks, kādam ļoti nopietni var šķist, ka šādam darbam nav jēgas. Cilvēkus atstumj, paiet laiks... un tad brīnās, ka vēlme un inciatīva zūd. Arī iedzīvotāju padomēm nebūs viegli.
Nesen, viesojoties Lizumā, secinājām, ka Gulbenes novadā attīstība notiek saprotami un mērķtiecīgi. Talsu novadā senais, vēsturiskais virziens Rīga – Kandava – Sabile – Kuldīga nu pagriezts pretēji un vienā novadā savietotas pārlieku dažādas intereses un tradīcijas – Lībiešu krasts, ostas, Kuzemes vidiene, Abavas senleja utt.
Lielā novada iedzīvotājiem ir ļoti atšķirīga mentalitāte un darbības sfēras, arī valoda: Mazirbe un Kolka ir lībieši, ventiņi runā savā valodā, mēs arī mazliet citādi... Piemēram, es “Kalmē” ļoti labi redzu un jūtu dažādu novadu un pagastu ļaužu atšķirību – uzvedībā, attieksmē utt. Mēs klientus pieņemam tādus, kādi viņi ir, katram aiz muguras ir liela daļa nodzīvotas dzīves, kuru mums ne mainīt, ne nosodīt, mums viņi jāpieradina pie aprūpes nama sistēmas, jāpielāgojas arī pašiem. Robeža – valdīt vai saprast – ir gana trausla.
Kas notiek ar “Kalmes” paplašināšanos? Šķiet, šāda veida iestāžu attīstība, ņemot vērā demogrāfisko situāciju Latvijā, notiek pietiekami strauji.
Pansionāta attīstības lietās esmu pietiekami traka un mani vairs “neizlabot”. Mums ļoti vajag lielākas telpas, rindā gaida 62 cilvēki, un rinda nerūk. “Kalmē”, kā esmu minējusi iepriekš, ir atšķirīgas (mazākas) izmaksas, daudzus darbus veicam, piesaistot projektu naudu, kas ļauj pakalpojuma izmaksas samazināt. Ja citur tie ir 1200 eiro, mums – 650.
Jau esmu stāstījusi, ka mums ir zeme: aprūpes nama klientu vajadzībām audzējam, pārstrādājam un ziemā lietojam pašu izaudzētos dārzeņus un saknes. Pērnā gada nogalē pamanīju, ka ceļā uz Kandavu ilgāku laiku (10-12 gadus) tukša stāv nepabeigta divstāvu ēka, ko savulaik būvēja šūšanas ceham. Aprunājos ar ēkas tagadējo īpašnieku, pasūtījām projektu, lai ēku pielāgotu sociālām vajadzībām, projekts ir gatavs un tiek realizēts. Vasarā uzlikām jumtu, pasūtījām logus. Veidojam jaunu “Kalmes” filiāli ar 55 klientu vietām.
Naudu ambiciozās idejas realizācijai meklējam dažādās iestādēs, esam mēģinājuši piesaistīt līdzekļus, bet... “Altum”, “BigBank” un SEB mums atteica, jo... esam par mazu. Cik naudas mums vajag? 100 000 eiro un viss var turpināties ātrāk. Jā, ir pieejama ES projektu nauda, uz kuru varam pretendēt, bet… tikai tad, ja ēkā iekšā jau ir pirmie klienti; lai tas notiktu, naudu mums vajag jau tagad. Aizdevējus baida nelieli apjomi, mūsu labā pieredze netiek uztverta nopietni. Apstājusies neesmu, ir tālāki plāni. Pieteicos dalībai uzņēmēju tikšanās ar Latvijas Bankas pārstāvjiem Kurzemē (Liepājā), vēlos noskaidrot, kāpēc šāda attieksme pret biedrībām. Man ir svarīgi to saprast. Pieļauju, biedrībās stājas cilvēki, kas vēlas ko paveikt, ne tikai viendienīši.
Ļoti pārsteidz “Altum” attieksme, jo runa ir par lauku attīstību un sociālu projektu, pieprasījumu un pieredzi.
“Altum” dod aizdevumu tikai SIA un norāda, ka jaunajās telpās mums vēl neviena nav. Vērsos pie Labklājības ministrijas, kur atkal sastapāmies ar sprunguļiem riteņos, secinot, ka attieksmē pret biedrību sniegtajiem sociālajiem pakalpojumiem nav elastīgas pieejas. Pieteikties projektam, kurā pieejami it pieklājīgi naudas līdzekļi mēs varētu, bet... šis projekts nav domāts mums, kam ēka jau ir un to vajag pabeigt. Tiek piedāvāti respektējami finansu līdzekļi gatavu ēkas projektu realizēšanai (celtniecībai), bet pieteikšanās noteikumi mūsu noskatītajai ēkai nekādi neatbilst. Ja tā varu sacīt, “Kalmes” tālākajā attīstībā metu loku pa lokam, eju pie vienām durvīm, pie otrām, klauvēju pie loga un pagraba durvīm, pagaidām iekšā netieku. Meklēju dažādus ceļus, ceru uz veiksmi un dzirdīgām ausīm. Nauda ir, bet jāsaprot, kā to paņemt, jo tas nav vienkārši, toties laiks rit un inflācija nestājas.
Kopš iepriekšējās reizes redzams, “Kalmē” ir jauns kolēģis – kaķis, kas labi jūtas vadītājas krēslā...
Pagājušā gadā atradām izmestu kaķenīti, ko burtiski “saremontējām”. Atveseļojusies un pieņēmusies spēkā, ļoti gribēdama pie mums palikt, sirsnīgi pinās pa kājām. Nu uzmetusies par lielu priekšnieci – ik rītu mani sagaida, pabrokastojam un tikai tad sākas darba diena. Kaķe ir ar savu raksturu, ir cilvēki, pie kuriem viņa regulāri ieiet, pie citiem ne kāju nesper, viena virtuves darbiniece viņu paēdina, no citas neēdīs ne lūgta. Protams, dzīvnieks ir laba relaksācijas iespēja mūsu klientiem. Uz “Kalmi” esam aicinājuši kanisterapijas suņus, kas pie mums ir viesojušies vairākas reizes. Rezultāts bija ļoti labs. Piemēram, vienai mūsu klientei ļoti sāpēja kājas, suns atnāca un labu laiciņu pagulēja viņai uz kājām... Vai nu tā bija, vai nē, bet nu viņa sūdzas krietni mazāk.
Kā redzat, Sabiles aprūpes nams “Kalme” dzīvo, attīstās un domā, kā vēl labākā kvalitātē pildīt savu misiju – rūpēties par mūsu senioriem.