Kad darbi šķiras viegli... Saruna ar Maiju Dubro, Sabiles aprūpes biedrības “Kalme” vadītāju

Zemeunvalsts.lv | 31.03.2023

Sabilē – nelielā, omulīgā pilsētiņā Abavas krastos dzīve un laiks rit, neatkarīgi no straujāka vai rāmāka upes plūduma, gadalaikiem mainoties. Sabilē ir kāds nams, kuru zina daudzi vietējie.

Kāpēc meža un saistīto nozaru portālā runāt par aprūpes namu, lai cik lielisks tas būtu?

Stāsts (kā ne viens vien portālā zemeunvalsts.lv) ir par pieredzi. Uzsvērsim  ļoti labu pieredzi sfērā, no kuras vairāk dzirdam prasību pēc naudas un dažādu ilggadīgu problēmu apskatu. Sabilē, situācijas un jautājumus risinot gudri, bez naudas, saprotams, neiztikt, bet... jutīsit atšķirību starp “gaidīsim, varbūt būs” un “rīkosimies, tad būs”.

Pirms nepilniem pieciem gadiem nejauši nācās iesaistīties sarunā ar darba kolēģi par privātajiem senioru namiem. Kolēģes radiniece vecumdienas vēlējās pavadīt Latvijā. Tolaik secinājām, ka pie mums situācija ar privātiem senioru aprūpes namiem nav diez ko spīdoša – proti – iespējas tajos iekārtot tuvinieku ir visai ierobežotas. Kā ir tagad?

Privātie senioru nami pārsvarā atrodas Rīgā. Mēs, Sabilē juridiski esam biedrība, ko par gluži privātu uzskatīt nevar. Protams, mums nav valsts vai pašvaldības garantētā līdzfinansējuma, viss notiek biedrības budžeta ietvaros, ko veido mūsu klientu iemaksas.

Kurzemes reģionā mēs ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojuma izmaksu ziņā noteikti esam lētākie, pieļauju, arī visā Latvijā. Patlaban maksa ir €600 mēnesī par pilnu diennakts aprūpi, ieskaitot ēdināšanu, uzturēšanās izmaksas, komunālos pakalpojumus, medikamentus, higiēnas preces, darbinieku algas un nodokļus. Iemaksas, lielākoties, veido mūsu klientu pensijas, daļai klientu – arī piederīgo iemaksas.

Ja runājam par situāciju Latvijā, es vienmēr esmu uzskatījusi, ka mazi vai nelieli pansionāti vai aprūpes nami ir daudz vērtīgāki, šai ziņā man piekrīt arī kolēģi. Pie mums klients nav bezpersonisks, viņu var uzskatīt par ģimenes locekli. Lielā pansionātā aprūpētājs klientu redz reti, nerunājot par pansionāta vadītāju.

Kas cilvēkam ir nepieciešamākais? Viņš ir izrauts no ģimenes, no ierastās vides, mēs mēģinām radīt ko ierastajai videi līdzīgu, lai mūsu seniori justos pilnvērtīgi. Mūsdienās depresija cilvēkam var piezagties arī mājās esot, kur nu vēl ārpus ierastā dzīves ritma.

Aprūpes nama galvenais uzdevums ir radīt sajūtu – cilvēks ir vajadzīgs un viņš ir... cilvēks. Padarīt situāciju bezpersonisku var ļoti ātri – “sēdi tur un dari to, neej tur utt.”

Protams, domājot par situāciju valstiski, sabiedrība – patīk mums vai nē – noveco. Cita problēma, ko uzskatu par veselības aprūpes sistēmas nesakārtotības sekām – pie mums aprūpes namos cilvēki nonāk ļoti slimi, nereti ar krietni ielaistām kaitēm.

Šeit nerunāju par demenci, jo mūsu klientu vecums ir no 75 līdz 98 gadiem, arī pie mums “Kalmē” pietiekami daudz cilvēku, kuru diagnoze ir demence. Arī pēc insulta dažiem klientiem esam iemācījuši runāt un domāt. Darām visu lai cilvēks nedzīvotu seno laiku atmiņās, neatceroties, ko vakar ēdis, vienu otru esam iemācījuši arī staigāt, burtiski pieceļot no guloša stāvokļa.

Oficiāli Labklājības ministrijas reģistrā mēs esam sociālās aprūpes centrs, darbojamies jau 25 gadus. Caur “mūsu rokām” pašreiz ir izgājuši 206 klienti, deviņu gadu laikā, kopš vadu pansionātu, četri klienti ir devušies mājās. Viņu veselības stāvoklis uzlabojās un piederīgajiem ar šiem cilvēkiem bija iespēja sadzīvot it vienkārši.

Noprotams, ka pie jums cilvēki nonāk arī tāpēc, ka ģimene īsti netiek galā, jo trūkst gan laika, gan arī profesionālu iemaņu...

Protams, netiek galā, jo mūsu klientiem ir nepieciešama pilna diennakts aprūpe! Kā piederīgais, kam pašam ir jānostrādā līdz pensijas vecumam var veikt diennakts aprūpi savam tuvākajam? Piederīgajiem šāda veida (diennakts) aprūpei iespēju nav, turklāt, dzīves dārdzība liecina par vienu – jāstrādā visiem, kam tāda iespēja ir. Tādēļ jau arī ir pieprasījums pēc aprūpes namiem.

Vai ikdienas darbā ir nācies dzirdēt daļā sabiedrības it dziļi iesakņojušos stereotipu par šāda veida aprūpes namiem – proti – tos joprojām mēdz dēvēt par nabagmājām. Tā ir sena, tak vietējā klasika.

Runāt varu par pēdējiem deviņiem gadiem, kā jau minēju. Termins “nabagmāja” šad tad izskan, bet neba tāpēc, ka iesaistītie cilvēki (mūsu klienti vai viņu tuvinieki) tā domātu,– tā runā un spriež apkārtējie. Cilvēks, kas pie mums nonāk, un viņa piederīgie, redzot situāciju, tā nedz domā, nedz runā. Tā spriež kaimiņš vai attāls paziņa, kas situāciju nepārzina. Domāju, ar laiku vārds “nabagmāja” no sarunvalodas pazudīs un paliks vien grāmatās. Cilvēki ļoti labi saprot, ka tas neatbilst laikam. Mūsu klienti iespēju tikt pie mums gaida un pat cer – rinda, kas pieteikusies šodien, ir pietiekami liela, es visus rindā gaidošos nekādi nevaru nodrošināt ar vietu. Piemēram, nākamais cilvēks, kas nāks pie mums, ja drīzumā atbrīvosies vieta, rindā ir gaidījis divus gadus. Gaidīšanas laiks nav īss. Jāpiebilst, ka vienam otram mūsu klientam mājās apstākļi ir daudz sliktāki, nekā pie mums.

Es nevaru “Kalmi” salīdzināt ar citām līdzīga veida aprūpes iestādēm, bet pie mums termins “nabagmāja” faktiski ir izzudis, jo tam nav pamata. Piebildīšu – nav noslēpums, pie mums ierodas arī klienti, kurus nabagus ir padarījuši viņu piederīgie. Mājas kādam ir norakstītas, īpašums norakstīts – paldies – nu mēs tevi esam gatavi iekārtot labā aprūpes namā... Gadās arī tā! Skarbā dzīves īstenība nav bieža, bet ir.

Jūsu pieminētā senioru aprūpes namu koncentrēšanās Rīgā un tās apkārtnē būtu saprotama, bet noteikti tādi ir arī novados.

Laikposmā, kad pie mums aktuāls bija C19, ik dienu vajadzēja informēt Labklājības ministriju par situāciju, par saslimušajiem utt. Tolaik bija iespēja redzēt līdzīgu iestāžu sarakstu, saprotot, kas un kā. Ir biedrību (to ir maz) pārziņā esoši aprūpes nami, ir valsts un ir pašvaldību pansionāti. Ir daži privātie – Rīgā un Jūrmalā, Sabilē ir arī privātā pansionāta “Liepas” filiāle. Domāju, ka aprūpes namos, kas atrodas ārpus Rīgas un Jūrmalas, ir pat veselīgāka apkārtējā vide un svaigāks gaiss. Lielākā daļa rīdzinieku taču arī ir nākuši no lauku apvidiem.

Cik cilvēkiem jūs dodat darbu?

Darbu dodam 14 cilvēkiem, mums ir 30 klientu. Viss ir kompakti. Daļa ēkas, kurā mītam, savulaik tika celta pilsētas Domes vajadzībām, cita daļa bija domāta bērnudārzam. Pērn (2022. gadā) ēkai apritēja apaļi 100 gadi. Pirms aprūpes nama šeit atradās ambulance. Tās darbam beidzoties, pansionāta iepriekšējā vadība nodibināja biedrību un ar karalienes Juliānas fonda finansiālu palīdzību sāka remontu. Pēdējo deviņu gadu laikā esam veikuši dažādas izmaiņas, piebildīšu, mans kabinets tika remontēts pēdējais. Atceros, celtnieki mani apsmēja, jo šī esot pirmā iestāde, kurā viņiem nācies strādāt, kur vispirms izremontētas visas istabiņas un pažobeles, kā pēdējām ķeroties klāt priekšnieces kabineta remontam. Teikšu – man tam nebija laika.

Minējāt, ka aprūpes nams pieder biedrībai. Kas ir jūsu biedri?

Darbinieki. Biedrībai ir lielas priekšrocības saimnieciskās darbības organizēšanā. Piemēram, ja iepērkam produktus, mums nav jārīko konkurss, veicam cenu aptauju un paši zinām, kas un kā mums vajadzīgs. Esam atbrīvoti no nomas maksas, jo zeme un ēka pieder pašvaldībai, kas ir pietiekami svarīgi. Ūdeni ņemam no akas, urbumu izveidojām paši. Ēkas un apkārtnes uzlabojumi notiek lēnām un sistemātiski, piesaistot arī dažādu projektu naudu. Projektu pieteikumus rakstu pati, realizējam kopīgi viss kolektīvs.

Klientu ģeogrāfija...

...no visas Latvijas – Rīga, Liepāja, Kuldīga, arī vietējie.

Pie jums būtu vērtīgi braukt pieredzes apmaiņā.

Kolēģi brauc, skatās, sarunājamies. Nesen pie manis viesojās dundadznieki. Talsu novada dome Dundagas veselības centru plānoja pārvietot uz Laucienu, kolēģi meklēja risinājumu. Izstāstīju, paskaidroju. Lasu, ka domes lēmums ir apturēts, saprotu, ka darbs tur notiks citā kvalitātē, bet nemainot aprūpes centra atrašanās vietu.

Man darbi šķiras pietiekami viegli, jo esmu gana ilgi strādājusi saimnieciskos darbos – vadījusi vairākas pašvaldības, Sabiles novada komunālo dienestu, pēc izglītības esmu juriste. Ilgus gadus strādājot, pazīstu daudz cilvēku un ikdienā pazīšanās joprojām lieti noder.

Par pazīšanos. Latvijā “smalkais stils” skaitās rīkot konkursus un aptaujas, bet tai pašā laikā tiek uzteikta arī personisko kontaktu esamība.

Neesmu pret lobēšanu, varbūt tik atšķirīgi saprotu šo terminu. Lai man būtu vēlme kādu lobēt, svarīgas ir noteiktas pretendenta īpašības, piemēram, man būtu perfekti jāzina, vai šī cilvēka vārdi atbildīs darbiem, vai viņš ir pietiekami zinošs un kādas ir viņa metodes mērķa sasniegšanai. Lai darbs ritētu sekmīgi, pirmajā vietā es liktu pieredzi. Runājot par personiskajiem kontaktiem, man ir svarīgi, ja un lai cilvēki zina, kas es esmu un ko es varu. Runājot par dažādiem konkursiem, vērtētājiem jābūt pārliecībai, ka konkursa uzvarētājs ir spējīgs attiecīgo darbu veikt.

Jūs darbojaties un gana labi jūtaties jomā, par ko daudz runā un kuru pietiekami uzrauga (vismaz tāds iespaids rodas). Kā sadzīvojat ar kontroli no dažādām institūcijām?

Visvairāk savā darbā saskaramies ar Pārtikas-veterināro dienestu, jo ēst gatavošana notiek šepat uz vietas. Viena hektāra platībā mums ir ierīkots sakņudārzs – paši visu audzējam, glabājam ziemai un liekam burkās.

Strādājam ar Labklājības ministrijas atļauju. Deviņu gadu laikā no ministrijas neesmu nedz kādu sastapusi, nedz uzklausījusi tālruņa zvanus – “Kā jums klājas, vai ko nevajag?”

Saņemu uzaicinājumus uz semināriem, šad tad pieslēdzos, izmantojot Zoom, paklausos, bet pārsvarā tiek runāts par tēmām, kas ir svarīgas un tiek risinātas Rīgā. Kā jau sarunas sākumā minēju, ir liela atšķirība, ja runājam par aprūpes namiem Rīgā vai ārpus tās, reģionos problēmas ir pilnīgi citas.

Šad tad mūs apmeklē sanitārā inspekcija, ar to viss ir kārtībā. Pirms kāda laika bija VID pārbaude, secinot, ka mēs kā biedrība izvēršam pārlieku plašu saimniecisko darbību un viņu skatījumā mēs vairāk atbilstu SIA statusam. Tas bija tas laiks, kad aktuāli bija sociālie uzņēmumi. Tagad šī situācija ir pieklususi, un mēs valsts iestādes maz interesējam.

Kas apsaimnieko jums piederošo zemes hektāru?

Strādājam paši. Zemi nomājam. Man ir ļoti laba sadarbība ar Nodarbinātības valsts aģentūru, vasaras periodā ir tā sauktie īstermiņa projekti, kur iespējams tikt pie nepieciešamā darbaspēka – pamatā tā ir ravēšana. Novākšanas talku rīkojam kopīgi ar darbiniekiem; visu, kas sējams, sēju pati. 0,3 ha aug kartupeļi, ko stādām mehāniski, gurķus sējam pēdējos, visam citam vagas ir izdzītas, sēj tik iekšā. 34 vagas 70 m garumā. Rudenī izaudzēto liekam liekam ar visu “Kalmes” iemītnieku palīdzību.

Noprotams, ka pilsētā un reģionā esat labs darba devējs un sadarbības partneris – darba vietas, iespēja produkciju iegādāties no vietējiem zemniekiem utt.

Zemnieki izaudzēto vai saražoto mums piedāvā paši, mūs pazīst. Līgumus slēdzam ar vietējiem “Talsu piensaimnieku”, “Lēdurgas miesnieku”, “Latvijas maiznieku”, kas visu piegādā paši. Reizi divās nedēļās pie mums brauc Ventspils novada Vārves pagasta SIA “Miesnieks” un Talsu IU “Svēde” ar gaļas izstrādājumiem.

Rudeņos mums ir daudz ziedotāju – no Matkules un Sabiles mums ik gadu atved kartupeļus, ķirbjus un gurķus, arī ogas. Sezonas laikā vietējie romu tautības sabilieši piedāvā mellenes, brūklenes, dzērvenes, sēnes.

Klausoties jūsu stāstījumā, domās var dzirdēt reakciju no cita Latvijas novada: “Ak! Mēs arī labprāt tā vēlētos!” Ko jūs atbildētu?

Kāpēc nē? Jebkuram tas viss ir iespējams – ja ir laba griba, skaidrs mērķis, motivēta stratēģija un laba komanda.

Kā jau minēju – personiskā pazīšanās un kontakti ir ļoti svarīgi. Tā kā visu mūžu esamu strādājusi ar cilvēkiem, man komunicēt ir pietiekami viegli. Varu sacīt – es protu sarunāties. Otrs mans princips veiksmīgai sadarbībai – nekad nevajag spļaut akā, no kuras varbūt būs jādzer. Lai ar ko tev jāsarunājas – vai tas ir padotais, draugs vai priekšnieks – sarunu biedrā vispirms redzi cilvēku, tad būs labi.

Cik vienkārši būtu kādā novadā vai pagastā izveidot līdzīgu aprūpes namu?

Neliela birokrātija būs. Viens – jābūt pārliecībai, ka to vēlies darīt. Otrs – jāizveido vai jāizvēlas juridiskā forma, kādā vēlies saimniekot (uzreiz piebildīšu – privātajam būs grūti). Trešais – telpas.

...un arī darbinieki.

Darbinieki būs jau pēc tam. Medicīniskā izglītība “Kalmē” ir vienam darbiniekam, bet visi ir apmācījušies veselības aprūpes kursos (pavāriem tie ir obligāti). Piemēram, šodien, kad sarunājamies, pie mums strādā aprūpētāja praktikante, kas pie mums ir praksē, tādi mums ir trīs. Es skatos, vēroju, “uzlieku aci”. Man svarīgi veidot kolektīvu – ir būtiska atšķirība, vai cilvēks atbrauc nostrādāt dienu (24 stundas), vai viņu varu uztvert kā kolektīva daļu. Ik gadu pie manis praksē ir vairāki praktikanti, divi pie manis palikuši strādāt, bet... nu es meklēju maiņu sev, jo mans pensijas sākuma gads jau sen aiz muguras. Pagaidām meklējumi ir ne visai sekmīgi. Šis nav viegls darbs.

Vai jaunākiem cilvēkiem šis būtu darbs, ko viņi vēlētos?

Ja man šo darbu būtu piedāvājuši pirms 20 gadiem, es noteikti nebūtu nākusi, jo nesaprastu cilvēkus, ar kuriem jāstrādā. Normāls vecums šim amatam būtu ap gadiem 45-50, ja šādas lietas interesē un ir attiecīgās prasmes.

Nav noslēpums, ka ar daudziem mūsu klientiem ikdienā jārunā tā, kā viņi attiecīgajā dienā saprot.

Jaunam darbiniekam sākot strādāt, pirmajā darba dienā pasaku – tu esi atnācis uz darbu, tava ģimene palika mājās – nebūs tā, ka skraidīsi un kādam zvanīsi, vai kur skriesi. Tev ir darbs. Finansiālā ziņā nevienu neaizskaram – darba samaksa pie mums jau sen ir krietni virs vidējās.

Noprotams, ka ģimenes locekļi jūsu klientus apciemo. Vai gadās, ka cilvēku atved un vienkārši atstāj?

Lielākoties tā nav, bet ir arī tādi gadījumi. Katram situācija ir savādāka. Ģimenes locekļi brauc apciemot savējos. C19 laikā situācija stimulēja domu par lauka verandas nepieciešamību, jo apkārtējie slimoja pietiekami ilgi, savukārt, mēs esam pietiekami piesardzīgi. Ik piederīgais var mums “ko ienest”. Gulošiem klientiem apmeklētāju C19 laikā nebija, tos, kas paši staigā, saģērbām un “verandā iekšā” – var sastapt savējos, var paelpot svaigu gaisu.

C19 laiks Latvijas aprūpes iestādēs un pansionātos tika raksturots visai skarbi. Pārsteidza dažs labs aprūpes iestādes vadītāju komentārs, ka noteikti jāgaida kāda norāde no ministrijas vai cita veida “augšas”, lai pansionātos kaut ko darītu. Vai tā patiesi ir?

Protams, mēs neko negaidījām. Ja tā var sacīt, situāciju pārdzīvojām ļoti viegli. No C19 mūžībā aizgāja trīs klienti, bet... tas notika slimnīcā, kur viņi nonāca ar citu kaiti, C19 saķerot tur.

Kāda notikuma atstāsts no tā perioda. Vienu klientu pēc ārsta norādījuma vajadzēja ievietot “Ģintermuižā”. Tur bija vieta, paši aizvedām, viss bija kārtībā. Nākamajā dienā mums zvana: “Brauciet pakaļ, slimnīcā ir C19!” Aizbraucām, bet... mūsu klientam jau bija C19. Veicām visus nepieciešamos pasākumus un mūsējais dzīvo vēl tagad, un pat pazudusi nepieciešamība pēc “Ģintermuižas”.

Divi darbinieki arī saķēra vīrusu. Kā cīnījāmies? Visiem ir pa trim potēm. Darbinieki vakcinējās labprātīgi, klienti arī. Divus gadus pēc kārtas visi saņēmuši arī pretgripas potes.

Vakcīna atstāj zināmu iespaidu, to esam novērojuši, piemēram, asinsspiediens lēkā utt., šai ziņā ļoti ieklausījāmies profesores Ludmilas Vīksnas sacītajā, zinot, ka šādas blakusparādības varētu būt tieši vakcīnas iespaidā, uzklausījām arī vietējo speciālistu un zinājām, kas jādara. Runājot par norādījumu gaidīšanu, vēlos uzsvērt, ka tā ir ļoti jocīga doma, un pansionāta vadītājs, kam šādi uzskati, šķiet, nav savā vietā. Ik klients, kas pie mums nonāk, noslēdz līgumu, ka mēs esam atbildīgi par to un to... Ja kas notiek, jāskatās, kas nav izpildījis līgumsaistības. Ko man var ieteikt vai norādīt cilvēks no malas, kas neredz situāciju? Ja vajag – saucu ātro palīdzību, ja vajag – prasu ģimenes ārstam. Uz visiem klientiem mums ir viens ģimenes ārsts – tas ir izdevīgi. Cilvēki slimo un slimos, bet viss atkarīgs no vadītāja un aprūpes nama darbiniekiem, kas pārzina situāciju un spēj izvērtēt nepieciešamo turpmāko darbību.

Kurp, jūsuprāt, aprūpes joma virzīsies, kā attīstīsies?

Aprūpes jautājumi un procesi ir un būs vajadzīgi un, laikam ritot, taps jo aktuālāki un nepieciešamāki. Visefektīvākie pakalpojumu sniedzēji, manuprāt, būtu privātie aprūpes centri. Tomēr tos vadīt būtu daudz grūtāk, jo nebūtu garantētā valsts un pašvaldības finansējuma. “Kalmē” jau domājam par paplašināšanos, par nelielu piebūvi. Grūtības un vislielākās problēmas rada ekonomiskā nestabilitāte, valdības politiskie soļi, kas regulē cenas un attieksmi utt. Piemēram, neprognozējamās cenu izmaiņas. Savā laikā tālredzīgi noslēdzu līgumu par granulu piegādi ar tajā periodā spēkā esošajam zemajām cenām, arī elektrības sadārdzinājums ir liels, bet mēs kopumā to nejūtam. Iestādes vadītājam ir jāseko līdzi likumdošanas izmaiņām. Tā savlaicīgi noreaģēju uz atvieglojumiem, kas pienākas mūsu centrā dzīvojošiem I grupas invalīdiem, kas izmanto elektroenerģiju un katru mēnesi var saņemt atvieglojumus. Vai ir grūti aizsūtīt šādu sarakstu uz “Latvenergo”? Stabilitāti un skaidrību ikdienas darbā dod jebkuri slēgtie līgumi ar piegādātājiem.

Senioru ilgstošās aprūpes nozari pašreizējos apstākļos organizēt un attīstīt nav viegli. Labklājības ministrija neizrāda iniciatīvu, kas palīdzētu daudzas globālas lietas sakārtot mūsu vietā, un mēs uz vietas vairāk varētu nodarboties ar mūsu klientiem un mūsu saimniecību. Trūkst valstiska līmeņa atbalsta situācijas skaidrības un sakārtošanas ziņā. Ja kādam valsts iestādes pārstāvim uzdosi kādu “naivāku” jautājumu, atbildes vietā drīzāk dabūsi kontroli. “Sak, ja jautā, tātad viss nav kārtībā!” Pašreiz aprūpes pakalpojuma sistēmas mehānisms nedarbojas kā vienots, katrs ķēdes posms vairāk vēlas būt galvenais un vienīgais pareizais. Diemžēl, šajā posmu mijiedarbībā bieži vien “uzvar” birokrātija un pazūd cilvēks, kura dēļ tas viss notiek. Pie pašreizējās valdības politikas neredzu krasas aprūpes sistēmas izmaiņas.
Izmantotas Maijas Dubro, Ineses Liopas un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas

Pievienot komentāru