Šogad Viņš vairāk bijis Ukrainā, ne mājās. Būdams Latvijā stāsta par karā pieredzēto. Karavīrs un lauksaimnieks par saimniekošanu un netālo karu.

Ar Gundaru Kalvi sarunājas Māris Liopa, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors.

Ar tevi tiekamies Tomes zivjaudzētavā, īsi pirms Latvijas Zivju audzētāju asociācijas kopsapulces. Pērngad, kad tikāmies “Kalvēs”*, minēji, ka esi ķēries pie zivkopības kā papildinājuma lauksaimniecībai, kā redzams, ar vērienu.

Kā jau esmu stāstījis – vispirms man bija tikai augkopības un lopkopības saimniecība un kādu pavasari, pārskatot īpašumus, secināju, ka labas iespējas ir zivkopībai. Gadu pēc gada manas dīķu platības palielinājās līdz 8 ha, kas lika domāt par pievienošanos vai iesaistīšanos kādā profesionālā apvienībā, lai mācītos un gūtu pieredzi. Asociācijā ir pieredzējuši kolēģi, kuros joprojām klausos atvērtu muti. Neesmu bailīgs, bet, ja pieredzējušākie kolēģi man prasa viedokli, nudien bail muti vērt vaļā, jo esmu neliels uzņēmējs un joprojām iesācējs. Darbojoties asociācijā, par svarīgāko uzdevumu un mērķi uzskatu informācijas gūšanu un mācīšanos, ko, atgriežoties saimniecībā, nododu tālāk savam zivkopim; laika gaitā secinu, vai pie manis šīs zināšanas darbojas, vai ne. Turklāt, es esmu viens no Latvijas Zivju audzētāju asociācijas biedriem, kas darbojas arī Vēžu un zivju audzētāju asociācijā, kas apvieno mazākos saimniekus (Zivju audzētāju asociācija apvieno lielākos audzētājus). Interesantas lietas tiek pārrunātas abās asociācijās, abās darboties ir vērts. Lielie audzētāji raugās no konvencionālā viedokļa, no lieliem ražošanas apjomiem, no modernām barības vielām utt. Mazie, savukārt, vērtē sev interesantākās un vajadzīgās lietas.

Kad pienāk zivju ražas laiks, pie tevis esot lielas rindas, pats stāstīji. Kā sekmējas darbs, kad saimnieks devies karot?

Pavasarī zivīm bija ļoti liels noiets, daļai gribētāju dabūjām atteikt. Rudens posmu vērtējot, oktobris bija lielisks, novembrī vērojams zināms kritums. Vienmēr ir bijis tā, ka oktobrī pircēji, gaidījuši jauno produkciju, izbauda gan svaigu, gan kūpinātu zivtiņu, tad gaida Ziemassvētkus un Jauno gadu, lai iegādātos zivis viesību galdiem. Novembrī vēro zināmu pieprasījuma kritumu. Gada nogalē katrā kūpināšanas reizē nokūpinām ap 240 zivju un... pietrūkst. Rēķinu, vidēji mums ir 80 klienti dienā. “Ģeogrāfija” ir vietējā – Jēkabpils, Līvāni, Preiļi un Madona, arī Rēzekne un Daugavpils – tātad Vidusdaugava un daļa Latgales.

Pieminēji darbinieku, kas zivis pieskata, tev esot Ukrainā.

Kamēr esmu Ukrainā, zivju dīķos “viss notiek”, zivis dzīvo savā vaļā un atliek tās labi un kvalitatīvi pabarot. Pie manis strādā jaunietis, kas studē tehnikumā; tuvojoties vasaras brīvlaikam, viņš ierodas saimniecībā, zina, kā pareizi barot, viņam varu uzticēties. Virsuzraudzība ir meistara ziņā, proti, lai viss kārtīgai barošanai būtu piegādāts. Šobrīd mana zivsaimniecība bāzējas jau četrās vietās, ja sākām “Kalvēs”, kur viesojāties pērngada martā*, nu strādājam arī Variešu pagasta Medņos, Madonas novada Sāvienā un nomājam dīķus no luterāņu baznīcas Sunākstē.

Par akvakultūrām saimniecībā atbildīgi ir divi cilvēki – barotājs un meistars, kas rūpējas, lai dīķi būtu apdzīvoti un zivtiņas būtu iespējams savlaicīgi pabarot, un tās dzīvotu labturības apstākļos. Pats allaž esmu klāt pie dīķu nolaišanas.

...jo jājūt “drēbe” un situācija...

Tieši tā, īpaši domājot un runājot par plēsīgajām zivīm! Ja zivju uztvērējā “nāk” līdaka un zandarts, mēs vēlamies tos maksimāli ātri realizēt. Līdakas trešajā vai ceturtajā dienā sāk ēst cita citu – lielākās noēd mazākās – savukārt zandartam netīk stresa apstākļi un, jo ātrāk pēc dīķa nolaišanas viņš nonāk dabiskos apstākļos, jo labāk

Kā zandarts un līdaka sadzīvo?

Sadzīvo labi, ja abi ir vienāda lieluma – piemēram – kilogramīgs zandarts ar kilogramīgu līdaku “sapratīsies”. Protams, konkurence ir.

Interesanti ir pēdējā laika novērojumi Lubānas ezerā. Agrāk tur zandartu nebija, pirms kāda laika ezerā tos ielaida. Kas notika? No sektoriem, kur zandaru skaitu papildināja, zandarts līdaku “izspiež”. Man pašam šķita, ka no šīm divām sugām agresīvākā ir līdaka. Nekā, nebij'! Gudri zivkopji teic, ka nudien zandarts līdaku izspiež...

Kā ar putniem, zivju plēsējiem?

Man nopietnas problēmas sagādā ūdele, ūdrs un gārnis. Jūras kraukļi mūspusē pavasaros ielido, bet neligzdo, pēcnācēju manā pusē šiem putniem nav, putni neiedzīvojas.

Gārnis. Vai pelēkais gārnis?

Kad 1999. gadā sākām nodarboties ar zivīm, pamatā novērojām pelēkos gārņus, paretam bija kāds baltais. Nu pārsvarā ir baltie gārņi un liels retums ir ieraudzīt kādu pelēko. 20 gadu laikā ir lielas izmaiņas. Pētot dabu, velku paralēles ar cilvēkiem – ja nenotiek kādi atturoši pasākumi, cilvēki šādi var nomainīties paaudzes laikā. Būsim modri!

Par tavām zivsaimnieka gaitām būtu skaidrs, bet... Pēdējos 10 mēnešus tu parasti stāsti par Ukrainu un tur pieredzēto. No lauksaimnieka atkal esi tapis par karotāju.

Faktiski biju prom no 12. janvāra un pa īstam mājās atgriezos 28. jūlijā, ja neskaita atskriešanu uz īsi brīdi.

Vispirms biju Kijevā, vēlāk Mariupolē pie “azoviešiem”, piedzīvoju daudz pārbraucienu, mācības, treniņus, vilcienā iesēdos 18. februārī.

22. februārī atbraucu mājās, pienāca 24., kad no rīta zvanīja paziņa, sakot: “Viss, sākas!” Kas sākas? “Ukrainā iebrukuši.”

Vēl samiegojies metos pie televizora, skatos, masīvs uzbrukums Kijivai. Gribēju turp doties jau 25. februārī, līdzbraucēji mani atrunāja, uzstājot, lai braucam 26. Karā gan katra diena ir svarīga un tobrīd okupanti nāca virsū Kijivai kā melna nāve.

Kad 27. februārī tiku līdz Ļvivai, sajūta bija normāla – nešaubīga pārliecība – mēs viņus sakausim. Laikam ritot, pēc trim mēnešiem, sajūtas mainījās, secināju, ka tobrīd, februārī, esam atradušies klints malā, tuvu katastrofai. Tieši tā, tobrīd tuvāk bija kritiens un ļoti tāli līdz uzvarai.

Kā jau pats minēji, uzbrukums bija ļoti masīvs.

Kijivas centrā jau plosījās Krievijas izlūkošanas pārvaldes specvienības, kuru uzdevums bija novākt valsts vadību un radīt haosu pilsētā.

Trīs lielajos Ukrainas lidlaukos tika izsēdinātas gaisa desanta vienības, kuru uzdevums bija sagaidīt sauszemes karaspēka vienības no Sumiem, Čerņihivas, Černibiļas un Luckas. Ar šo jautājumu tikām galā mēs – sauszemes spēkus atdalījām no desantniekiem un izsitām desantniekus, kas bija ieņēmuši tikai lidostas teritorijas.

Tad, tā sacīt, “izgaismojās” arī specvienības un to cilvēki Kijivā, ar kurām arī nācās tikt galā; vietējie ziņoja, kur kas slēpjas, kur kas atrodams. Īsi sakot, ar šo iebrucēju ofensīva beidzās. Sauszemes karaspēku apturēja Stinger un ukraiņu spēki.

Pirmos krievu helikopterus, kā zināms, notrieca latviešu dotie Stinger.

Ukrainas armijas rīcībā šīs kaujas iekārtas nonāca 22. februārī, kas divas dienas vēlāk (24. februārī) jau lieti noderēja.

Ar ko izskaidrojama ukraiņu precizitāte kaujās?

Pirmkārt, viņiem ir laba sagatavotība. Otrkārt – tiek izvēlēti piemēroti apstākļi triecienam. Piemēram, caur mežu nāk okupantu kolonna. Ja ienaidnieks ir mežā, šaut pa to nav vērts, jo abās pusēs ir pa koku joslai, vidū šaurs ceļš. Jāsagaida viņi iznākam no meža un tad...

Savām acīm redzēju pēc atvairītajiem uzbrukumiem palikušās krievu tehnikas lūžņu kaudzes. Skaisti!

Ko tu domā par krievu armijas sagatavotību? Vai ir tik vāji, kā dzirdam?

Sākumā, februārī un martā, viņi bija labi sagatavojušies, bet – ja tā var sacīt – “tie labie nu ir likvidēti”. Jāsaka – pat 90% labi sagatavoto krievu militāristu. Ne velti nesenā mobilizācija Krievijā bija piespiedu pasākums, jo to, kas bija paredzēti kā Ukrainas opkupētāji un okupētāju varas nostiprinātāji, vairs nebija dzīvo vidū.

Piemēram, katrā tankā oficiāli jābūt trīs cilvēku apkalpei, bet faktiski viņi ir (bija) četri. Katru tanku “apkalpo” tā individuālais drons, kas seko tanka drošībai. Tās nav termokameras vai nakts redzamības ierīces, bet droni. Dronus ar tanku saista smalki, smalki vadiņi. Ja drons pacēlies virs tanka, tas tur var “karāties” dienām ilgi, “pētot” tanka apkārtni. Ceturtais cilvēks tanka apkalpē ir atbildīgs par tanka un pārējās apkalpes drošību. Kad tanks iznīcināts, atskaitē raksta, ka iznīcināti trīs cilvēki (ekipāža). Statistikai tas ir pareizi, bet reāli viņi ir četri.

Ja atceraties sagrautās, lūžņos pārvērstās tanku kolonnas 20-30 km garumā ... virsnieki, virsnieku vietnieki, seržanti, labākie šāvēji un snaiperi, labākie karavīri. Nu tie visi ir kapos...

Par Krievijas pusē kritušajiem esam pieredzējuši ne tos labākos stāstus. Piemēram, 6. septembrī iegājām Izjumā, kur gar ceļa malām joprojām mētājās aprīlī kritušie krievu karavīri. Krievu pārziņā šī teritorija atradās nepilnu pusgadu, bet neviens neuzskatīja par vajadzīgu savus kritušos savākt un ar godu apglabāt. Manuprāt, nenormāla attieksme.

Līdzīga pieredze bija Vernipiļas ciemā, kur veicām sekmīgu operāciju, iznīcinot okupantu karavīru grupu. Neviens kritušajiem pakaļ neatnāca.

Nereti domāju par to, ka notiekošo daudzi dēvē par krievu nacuismu. Nacisms ir kas vērsts pret citiem, bet, skatoties Ukrainā pieredzēto, krievu armijā nav nekāda respekta nedz pret savējiem, nedz pret savējo dzīvībām. Nacisms pret savējiem.

Vēl ir informācija, ka krievu armijā visos līmeņos melo.

Oficiāli, valsts līmenī melo, tas ir skaidrs.

Noklausītās sarunas (elektroniskie izlūki) liecina, ka iekšējā saziņā teksti ir gana atklāti – “ziepes ir lielas”, “mūs ir pametuši” utt. Kad frontē nonāk jauniesauktie (nesagatavotie, kam “jūra līdz ceļiem” un kas vēl nupat bijuši civilajā dzīvē), viņi ir samērā agresīvi. Šais gadījumos mēs savā pusē spriežam, ka nu nepieciešams kāds spējš vai spilgts uzbrukums, lai okupanti nesajustu savu spēku. Tad arī maucam. Ja likvidē 2-3 tankus dienā, kas izdodas samērā veiksmīgi, jau jūtam, kā pretinieka emocionālais līmenis krītas... Nāve acu priekšā un tankos izcepinātie biedri situāciju strauji liek vērtēt citādi. Un, kā jau minēju, iekšējā saziņā tiek lietota skarba leksika un krievi situāciju saprot pietiekami labi. “Esam pamesti, atstāti, pulkvedis ir...” Kolīdz sākas oficiālais informācijas pasniegšanas veids, patiesība zūd.

Cik ilgi tas turpināsies? Naivs, varbūt apnicis utt., bet ļoti svarīgs jautājums.

Nesen par šo runāju un un skaidroju TV24, proti, tagad atšķirībā no pirmajiem mēnešiem karš nonācis citā fāzē, profesionālie un gudrie virsnieki un kareivji ir izsisti no ierindas uz visiem laikiem, bet... ir mobilizācijas laiks. 300 000 “aunu”, kas paši un patstāvīgi neko nelemj, kas ir masa, bet... viņu ir daudz. Lai ar šo masu tiktu galā, vajag daudz laika un patronu. Kā noprotams, balto karogu neviens necels un uz šādu rīcību cerību nav, savukārt, Ukraina teritorijas nevienam nedāvinās... Miera nebūs!

Kā jau minēju, jātiek galā ar 300 000 dzīvā spēka vienībām. Mēs strādājam ar precīziem ieročiem, krievi šauj pa labi un kreisi. Mēs strādājam uz krievu dārgo tehniku, likvidējot dzelžus.

Frontē šobrīd ir ap 300 000 ukraiņu. Nācija ir liela, gatava kauties, tā kā...

Starp citu, par to runā mazāk, bet uzbrukuma (teritoriju atbrīvošanas) kaujās nopietni zaudējumi ir arī Ukrainas pusei. Ar to jārēķinās.

Es līdz šim esmu piedalījies aizstāvēšanās kaujās, kad janvārī atgriezīšos ierindā, iesaistīšos uzbrukumā.

Rīgas mērs Mārtiņš Staķis nesen teica, ka propaganda ir viens, bet, lūk, Irānā pat sievietes cīnās. Krievijā ir miers un klusums.

Piekrītu, attaisnojuma Krievijas pilsoņu vienaldzībai pret notiekošo nav. Par iesākto karu jāsaņem sods.

Pietiekami lielai (pat nospiedošai) daļai Krievijas iedzīvotāju, kā izskatās, kara 9 mēneši neko nenozīmē, vērtējot tevis teikto par jauniesaukto vismaz mutisko agresivitāti.

Nevaru spriest par noskaņojumu Krievijas pilsētās un civiliedzīvotāju vidē. Runāju par izmaiņām, kas notiek, jauniesauktajam (mobilizētajam) nonākot reālas kadararbības zonā. Varu runāt par noklausīto sarunu saturu šī gada martā un augustā. Lielu atšķirību gan nav, bet brīdī, kad cilvēks tiek pakļauts personiskam dzīvības apdraudējumam, līdz tam ierastā dziesma mainās...

Jocīgi, ka sarunu ir tik daudz, jo, pieļaujams, okupantu puse taču zina, ka sarunas var noklausīties.

Manuprāt, viņiem saziņa ir liegta, bet... kurš šādu liegumu kara laikā ņems vērā? Mobilie tālruņi ir, zonu atrod un viss notiek.

Brīvprātīgo bataljonā, kurā karo arī tu, esot cilvēki no dažādām pasaules malām...

Tieši tā – visvairāk ir baltiešu un poļu. Arī daudz baltkrievu, veseli divi bataljoni, ar viņiem gan man saskares nav bijis. Kādu laiku atrados gruzīnu bataljona sastāvā. Mūsu vienībā ir 16 tautību pārstāvji – libāņi, kurdi, azerbaidžāņi, ungāri, čehi, latvieši, lietuvieši, igauņi, horvāti...

Tas ir labi. Piemēram, krievi, organizējot uzbrukumu, lemj vienu kaujas operāciju vadīt tadžiku valodā. Kā šo ziņojumu pārtver, komandieris to iemet kopējā tīklā un (pats esmu to pārbaudījis) nepaiet ne 30 sekundes, kad top skaidrs, kādā valodā saziņa notiek. Tālab esam tik raiba kompānija.

Kas mani pārsteidz, ukraiņu pusē cīnās ļoti daudz militāri labi sagatavotu čehu.

No personiski pieredzētā – ar karabiedru, čehu Tomasu, saņēmām uzdevumu vienu diennakti noturēt pozīcijas. Tuvākajā apkārtnē bija izsēdināta krievu diversantu grupa, bijām trīs kaujasspējīgi cilvēki, atradāmies burtiski sakot – peklē, uzbrukums varēja sākties jebkurā brīdī un no jebkuras puses.

Citu piedzīvojumu, ceru, reiz iekļaus kādā vēstures grāmatā – Irpiņā bija operācija, kurā piedalījāmies seši latvieši... tālākais pagaidām lai paliek grāmatai!

Kāda ir karotāju attieksme pret krievu draudiem ar taktiskajiem kodolieročiem?

Mūs tas neietekmē. Nav lielas starpības, vai tu kaujā krīti no artilērijas, mīnmetēja vai kā cita. Galu galā – tu esi devies karot un vari krist kaujā vai, īsāk sakot, nomirt, jebkurā brīdī. Kodoldraudi vairāk satrauc politiķus un civiliedzīvotājus – ko darīt un kā rīkoties, ja nu... Karavīram, kas pilda savu pienākumu, tas nav svarīgi, šādi jautājumi mūs neapgrūtina.

Sākās karš un tika secināts, ka daudzas lietas pie mums Latvijā nav risinātas gadiem ilgi. Atklājās daudz kas ļoti nelāgs. Tu pats to esi piedzīvojis personiski – pirms kāda laika prokuratūra un izmeklēšana, nu jau esi Jēkabpils goda pilsonis.

Prokuratūra mani informēja, ka lieta ir izbeigta, gan ne uz reabilitējošiem pamatiem – nodarījums ir fiksēts, tas nav labi, bet izmeklēšana ir noslēgusies.

Situācija, ko pieminējāt jautājumā, mani uztrauc. Es būtu ļoti piesardzīgs, jo tautai tīk uzvarētāji, pie kuriem pieslienas, savukārt, no zaudētājiem atgrūžas. Šobrīd, lai kā būtu vai nebūtu, ukraiņi un civilizētā pasaule ir groziņā ar uzrakstu “uzvarēsim”. Arī Latvijā situācija veidojas, kā pievilkšanās pie uzvarētāja, lai... tas ne visiem patīk. Ja situācija, Dievs nedod, pagrieztos otrādi, un krievi realizētu savas marginālās idejas, es ļoti piesargātos no vietējiem līdzskrējējiem, kas varbūt nebūtu īsti kolaboranti, bet zābakus palaizīt neatteiktos. Nerunāju par Latvijas Krievu savienības, Saskaņas vai Stabilitātei pārstāvjiem vien, diemžēl, netrūktu arī letiņu, kas mestu kažoku otrādi, ja būtu vajadzība.

Jo vairāk ukraiņi parādīja zobus un attīrīja savas teritorijas, jo vairāk pasaules līderu sāka zvanīt V. Zelenskim un piedāvāt palīdzību. Atbalsts palielinājās proporcionāli ukraiņu veiksmei kaujas laukā. Jo sokas labāk, jo vairāk palīdzam.

Vēl liela nozīme ir faktam, ka Džo Baidens kara pirmajās dienās aicināja V. Zelenski ar visu ģimeni pamest valsti, solot drošu dzīvesvietu ASV. Ja tā notiktu, tad gan Ukraina kristu. Šeit man ir jautājums – ja ar Ukrainu saistījās un saistās lieli un nopietni mērķi gan NATO, gan sabiedrotajiem, kāpēc vajadzēja izteikt šādu provokatīvu piedāvājumu, kas faktiski nozīmēja iespējamu Ukrainas atdošanu saplosīšanai. Vai nu tas bija emocionāli nepārdomāts, vai “kas cits”... Ceru, ka tas nebija kas cits. Ja kristu Kijiva, kristu visa Ukraina...

Piebilstot par piesardzību, ir dažs gadījums, kur ar savu domu gaitu kara sakarā neganti pārsteidz jauni cilvēki... Kad aprunājies – vectēvs bijis padomju virsnieks, vai līdzīgs stāsts...

Tieši tā! Es to vērtēju šādi: “Ir labi, bet esam piesardzīgi un modri!”

Krievu valodas arī pie mums bijis par daudz!

Ir valsts iestādes, kur tevi neņemtu darbā, ja šīs valodas zināšanu nav. Ko varu sacīt? Ir labi, ka latviešu valoda bērniem tiks mācīta jau no bērnudārza, domāju, vienas paaudzes laikā jautājums atrisināsies. Ja tas būtu noticis jau 90. gados, mēs daudzas problēmas nejustu.

Cita lieta – provokācijas valodas sakarā. Nesen par šo runāju ar sievu, ja manījāt, sociālajos tīklos pavīdēja ziņa, ka aizliegšot krievu personvārdus. Kas tas ir? Tā ir provokācija! Uz situāciju jāskatās veselīgi un saprātīgi, jāatrod, no kurienes šai informācijai aug kājas un tās autori jāuzaicina uz VDD aprunāties. Šāda rīcība nav pieļaujama, situācijā, kad daudzas lietas uztver vienlaikus saasināti un pavirši. Tā ir kūdīšana.

Piemēram, Harkiva ir izteikti krieviska pilsēta.

Kad sāku braukt uz Ukrainu, sarunās mēdzu minēt, ka Latvijā ir latvieši un krievi. Ko dzirdēju? “Pagaidi, Gundar, Ukrainā ar šīm lietām ir citādi! Tos, kas tagad nāk (brūk) iekšā, tu vari saukt, kā vēlies – maskaļi, kacapi, okupanti, orki... bet... Vienībā mēs esam 1/2 ukraiņu, 1/2 krievu.”

98% Ukrainā dzīvojošo krievu atbalsta Ukrainu, šeit jautājumu nav. Jāpiebilst, ka nereti ir gadījumi, kad kaujas laukā karo krievi pret krieviem (iebrucēji pret tiem, kas mīt Ukrainā). Ukrainas krievi okupantus tā arī dēvē (par okupantiem) un ļoti neieredz.

Nedēļu pirms kara sākuma man bija saruna ar karaspēka brigādes kultūras dzīves vadītāju. Vēlējos uz Avdijivku aizvest mūsu “Kreicburgas ziķerus”, jo Ukrainas armijā ir ļoti attīstīta dažāda veida folkmūzika. Sarunas laikā viņa man saka: “Gundar, esmu 100% krieviete. Manu tēti tepat netālu benzīntankā (2014. gadā) ķēra krievu armijas lādiņš. No tās dienas es krieviski vairs nerunāju...” No sarunas nopratu, ka šādu cilvēku tur ir liels skaits.

Kāda Tev kā cilvēkam, latvietim un karavīram ir cilvēciskā sajūta, esot tur?

Laba, pat izcila!

Tas ir darbs, pret kuru jāattiecas ar maksimālu koncentrāciju un pašatdevi.

Ko par karošanu domā tava ģimene?

Sieva nesen izteicās: “Tu mani reiz kapā iedzīsi!” Šie vārdi skanēja tādā intonācijā, ka man, lai nedaudz, bet kļuva baisi. Lielās meitas tā... Puika gan, kas ir sportists, jūt, ka tēta nav, viņš uztraucas, turklāt, savam vecumam neraksturīgi stipri. Viņam ir jau ir astoņpadsmitgadnieka skatiens.
* Intervija ar Gundaru Kalvi notika 2021. gada martā, to atkārtojām šā gada 28. februārī
https://www.zemeunvalsts.lv/vakar-uz-lauka-sodien-paliga-ukrainiem-saruna-ar-lauksaimnieku-gundaru-kalvi
Izmantotas Gundara Kalves un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas.