Pērn, pavasarim tuvojoties, sarunājāmies ar toreizējā Krustpils novada lauksaimnieku Gundaru Kalvi. Intervijas virsrakstā rakstījām: “Lauki ir neiznīcināma Latvijas vērtība!” Gada laikā noticis daudz, izrādās, kādi, atrodot ieganstus un aizbildinājumus, meklējuši zudušo padomju lūzni, kas – kā atkal izrādās – kādam ko simbolizē. Lai guļ, tur, Daugavas dzelmē. Tur tam ir vieta. Punkts.
Gundars patlaban ir Ļvivā, pievienojies Ukrainas aizstāvju rindām. Tā tam būs būt!
Vai lauki un zeme joprojām ir Latvijas tautsaimniecības pamats?
Negribu aizvainot pilsētniekus, bet lauki ir Latvijas pamats un būs Latvijas pamatu nākotne: Latvijas spēks ir laukos! Laukos dzīvo cilvēki ar joprojām nesamaitātiem tikumiem, gan attiecībā uz darba lietām, gan attiecībā uz ģimenes stiprību. Kā zināms, mežsaimniecība un augkopība valsts kopproduktā dod pie 3 mljrd eiro, joprojām darbojas mazās lauku skolas, kas vienlaikus ir arī nelieli saieta nami, kur jaunā paaudze tiek izglītota nacionālās lietās un zināšanās. Laukos notiek citviet piemirsti pasākumi, piemēram, atzīmējot Meteņus un Mārtiņdienu, arī Ziemassvētki tiek gaidīti senajās tradīcijās, kas ir senču kultūras (ieražu) mantojums, ne apdāvināšanas svētki, kā nereti šais laikos. Diemžēl, it ierasti ir gaidīt Ziemassvētkus, jo būs dāvanas, nevis just šos svētkus sirdī un dvēselē. Bet: lauki ir neiznīcināma Latvijas vērtība.
Kā tautsaimniekam un lauksaimniekam sokas Krustpils novadā? Kā jūties?
Jūtos ļoti labi! Grūtie laiki ir pārdzīvoti – gan 90. gadu sākums, gan 1996. gada krīze, arī 2008. gada krīze. Ne reizi saimniecībā neizkārām balto karogu, bet sasparojāmies, cīnījāmies par katru zemes pēdu, īpašumus nosargājām un nepārdevām. Šobrīd varu runāt kā īsts saimnieks. Protams, tiem cilvēkiem, kam manis minētajos krīzes periodos motivācijas vai spēka nepietika, var būt citas, atšķirīgas domas. Saimniecībā nodarbinām tuvīnajā apkārtnē pieejamo darbaspēka resursu, mums ir labākie vietējie darbinieki. Mana saimniecība ir arī neliels kultūras centrs, kur jo plaši 11. novembrī svinam Lāčplēša dienu, jo īpaši atzīmējam 18. novembri: ar svētku salūtu, himnas dziedāšanu naktī no 17. un 18. novembri. Domāju, esam labs paraugs ne vienai saimniecībai vien.
Augkopība, mežkopība, zivsaimniecība. Vai trīs nozares vienā saimniecībā un viena saimnieka plānos ienākušas dabiski, laika gaitā?
Secīgi – pirmā bija augkopība, bet vēl pirms tās – pats, pats sākums bija piena lopkopība. Šobrīd ar piensaimniecību nodarbojošamies cilvēki pasmaidīs par mūsu tā laika apjomiem, jo sākām ar divām un beidzām ar sešām slaucamām govīm. Tieši tik daudz (vai nedaudz)! Slaucām ar rokām, pirksti no slaukšanas man bija tā uztrenēti, ka pirkstu vilkšanā varēju pārspēt jebkuru. Pēc gotiņām nāca cūku laiks, lielākais skaits bija 25 paaugušies sivēni saimniecībā. Tam sekoja kartupeļu posms, tos audzējām 4-5 hektāros. Kartupeļu laiks beidzās, jo... aizvedot ražu uz Aloju stērķeles ražošanai, palikām parādā par transportu, ieguvums bija krietni mazāks par mašīnas pakalpojuma izmaksām. No Kūku pagasta līdz Alojai ir prāvs gabals, ko braukt.
Pieredze un darba posmi saimniecībā bijuši dažādi, bet man tuvākā nozare bija un ir augkopība. Artas zemes smarža joprojām pēc 30 nostrādātiem gadiem (saimniekot sāku 1991. gada augustā, atgriezies no dienesta armijā) man ir visvistuvākā.
Dzimtas mājās “Kalvēs” augkopību sākām ar 2,4 ha rudzu. Zeme apstrādāta, iegādāts pirmais traktors T-40, ko nevajadzēja īrēt... Dažu gadu laikā īpašumu palielinājām līdz 12 ha. Sekoja 1996. gada krīze, kas saimniecības attīstību nobremzēja uz vairākiem gadiem – kādu laiku saimniekojām šais 12 ha. No 2000. gada gana intensīvi sākām iegādāties zemi, nostrādāja “pareizā oža”. Laikposmā pēc minētās krīzes (1996) daudzi laukos dzīvojošie nezināja un nesaprata, ko darīt, kā dzīvot, bija beidzies neatkarības atgūšanas “jūsmas posms”. Zemi varēja iegādāties par salīdzinoši nelielu naudu – 50-70 lati par hektāru. Ģimenē bija piedzimušas divas meitas, mēs ieguldījām zemē. Izrādījās – tālredzīgi un pareizi! Ne tik sen šos jau pagājušos laikus pārrunājām ar sieviņu un secinājām, ka toreizējā izvēle – ieguldīt un pirkt zemi – bijusi pareizā. Neilgu laika periodu mūsu saimniecība plauka, bet ģimenes dzīvojamā māja bija visnotaļ necila. Gūstot pirmo peļņu, sākām ieguldīt mājā. Šodien mums ir gan laba saimniecība, gan lieliska lauku māja dzīvošanai.
Mežsaimniecība “nāca” paralēli augkopībai, jo, iegādājoties lauksaimniecības zemi, ne vienmēr vari iegādāties tikai laukus, klāt “piepērkas” arī stūrītis meža. Mežs nāca kā piedeva zemes pirkumam. Esmu absolvējis Ogres tehnikumu kā meža tehniķis, meža lietas man labi zināmas, tagad esmu jau 450 ha meža īpašnieks. 2009. gada krīzes apstākļos biju spiests šo to pārdot, lai bankas neatņemtu vēl vairāk: pārdevu, neatņēma.
Kāpēc trešā nozare ir zivis un zivsaimniecība? Iemesli ir divi: mana valsts man allaž teikusi – diferencējiet, dažādojiet saimniekošanas riskus! Tikai augkopība vien var radīt problēmas – var būt neražas gadi vai var rasties ražas pārprodukcija, kad izaudzētie graudi nevienam nav vajadzīgi. Akvakultūra iespējamo risku samazina līdz minimumam.
Mans vecvecvectēvs Jēkabs Kalve bija zemnieks. Pēc viņa dzimtā sekoja skolotāji, inženieri, skārdnieki. Jēkabu grāmatā ir aprakstījis Jānis Jaunsudrabiņš, jo pie viņa (Jēkaba) brāļiem māksliniekiem Pētera un Kārļa Kalvēm savulaik viesojies gan pats Jaunsudrabiņš, gan Teodors Kalniņš, gan Krišjānis Barons. Vectēvs Jēkabs svieda medu, viņam bija liels ābeļdārzs un no viņa mājām uz “Ziemeļbāzmas” namu Vecmīlgrāvī ceļoja lauku labumi. “Ziemeļbāzmā” tolaik tikās un dzīvoja latvju inteliģence, vectēvs šad tad arī pats turp devās, palīdzot brāļiem veidot un organizēt izstādes. Abi vectēva brāļi, mākslinieki, pārāk agri devās mūžībā, bet Latvijas mākslā atstājuši ļoti lielas pēdas.
Nesen (2017) Kārlim Kalvem apritēja apaļa gadskārta, kā zināms, viņš daudz ceļojis pa Krieviju, arī pa Volgu, kur daudz gleznojis. Var lasīt, ka mūsu mākslas zinātniekiem nav skaidrs, kāda viņa mantojuma daļa varētu būt palikusi tur, Krievijas plašumos
Jā, vērtīgākie darbi... Ja skatāmies Kārļa un Pētera devumu latviešu mākslā, Kārlis ir vērtējams augstāk, jo Pēteris, naudu pelnot, daudz nodarbojies ar oriģināldarbu kopēšanu. Kārlim visi ir oriģināldarbi. Jā, viņš dzīvojis gan Krimā, gan Sāremā, gan daudzviet Krievijā, un, diemžēl, mums Latvijā viņa darbu nav daudz. Dzimtā iegādājāmies Pētera Kalves darbu ar ezera ainavu; tā ezera, ko mūsu sarunas laikā redzam pa logu, darbs maksāja Ls 3000.
Atgriežoties pie jautājuma par zivsaimniecību: vecvecvectēvs Jēkabs Kalve bija liels saimnieks un mīlējis teikt: “Man neviena zemes pēda nav neapstrādāta. Kalnā – graudi, lejā – ūdeņi, piekalnē – koki.” Padomju kolhozu laikos šīs lejas bija aizaugušas nātrēm, kārkliem, blīgznām – īsts čūskulājs, kā teiktu vietējie. Ap 1998. gadu sapratu, ka nebūtu labi ja vecvecvectēvs Jēkabs secinātu, ka man lejas palikušas neapsaimniekotas. Lēmu tās sakopt. Blīgznas un kārklus laidām malkā, bija atkusnis, skatījos, kas notiek, un.... redzot kušanas ūdeņu plūsmu, radās doma par dīķiem šais lejās. Mežu tur stādīt vai sēt nevar, tā 1999. gadā man jau bija pirmie 2,4 ha dīķu. Vietējie smaidīja: “Kā tiksi pie ūdens, kā to dabūsi?” Redz, Daugava no mums ir 1,5 km, ūdens noteikti meklēs ceļu turp. No nokalnēm, mežiem, avotiem, strautiņiem, caurulēm, lieti, sniegi – visi ūdeņi ies caur dīķiem, uz vietas nepaliekot! Bet, ja straumītes aptur ar nelielu dambi? Lejas piepildījās ar ūdeni, zivīm bija ko ēst: tā no 300 g pavasarī dabūjām pusotru kilogramu smagas zivis rudenī. Nopelnījām labi. Skatījāmies tālāk: visām lejām, graviņām mums ir dambīši, lielākie dīķi ir ap 4 ha, mazākie – 0,2. Kopā nu būs ap 30 dīķu. Blakus pagastā ir vēl 20, kur no likvidētās Krustpils cukurfabrikas iegādājāmies bijušās kaļķu ieguves vietas. Jāsaka, kādreizējā Jēkabpils rajonā esam lielākie zivju audzētāji. Platības ar Skrundu, Seci, Nagļiem negribu salīdzināt, esam nelieli, bet strādājam cītīgi. Akvakultūra rudens periodā nes ļoti labus ienākumus. Zivju laikā pie mums ir pat rindas. Mazliet reklamējamies “Brīvajā Daugavā”, bet ziņa, ka “Kalvēs” sācies jaunais zivju gads ātri iet no mutes mutē.
Lai strādātu ar zivīm – tās ir jāmīl. Jāmīl zemes smarža, jāmīl mežs, kārkli, lauki, pļavas. Tā ir dieva dota lieta, ja tu mīli visu dzīvo ap sevi, ja tu dari darbu ar mīlestību, ar prieku! Kā minēju, 30 gadus esmu atgriezies senču zemē un nav bijusi ne minūte, kad par to būtu nožēlojis! Tā bija pareizi! Šāda attieksme ir garants veiksmei. Ja darbu darīsi sakostiem zobiem, šķendējoties, laime ies apkārt, metīs līkločus un pa strautiem “aizies” uz Daugavu. Ja tu ej darbā un dziedi... Roku ar ekskavatoru – dziedu, eju pa tīrumu – dziedu! Dziesma ir dvēseles atvēršana pret Dieviņu – balto latviešu Dieviņu.
Ar īgnumu, skaudību, neapmierinātību tu uzliec bruņas pret veiksmi. Veiksme, labklājība, mīlestība, cieņa ar īgnumu tiek atraidītas. Salīdzinot, autobuss piebrauc pieturā, apstājas un neatver durvis. Ja Tu neatver – neviens nevar ienākt! Protams, pret slikto attiecīgi jāizturas, bet, ja nespēj saprast, kas ir tavi draugi, kas – ienaidnieki, kas – laime, kas – nelaime, dzīvot nav viegli. Vai tavas dzīves vērtība nav kļūdaina?
Man palīdz dienests, pareizāk, tā laika pieredze – padomju armijā nodienēju “pa riktīgo”, 1991. gadā iestājos Zemessardzē speciālo uzdevumu vienībā. Kādu laiku biju Krustpils novada domes vadītājs. Šai amatā tu nevari būt nejūtīgs ne pret vienu cilvēku! Tev jābūt iespējai pabarot pie ķēdes piesietu suni, pie tam jārod iespēja viņu no ķēdes atbrīvot, aizvest uz patversmi vai atrast tam jaunus saimniekus. Tas viss jādara pašam, nedomājot, ka tavā vietā darbus paveiks cits. Mīlestība pret valsti, zemi, ģimeni: tā ir viena puse. Armijā mūs mācīja, kas ir ienaidnieks. Pašvaldībā es sapratu, kas ir lišķība: strādājot ilgāku laiku, saproti, ka ne visi smaidošie un jaukie ir tev labvēlīgi. Pieredze dod zināšanas, kas ir kas. Manā dzīvē nav daudz pelēkās krāsas: ir balts un melns!
Krustpils novada dome jau ir cita veida saimniekošanas pieredze
Esmu allaž bijis saistīts ar nacionāli-patriotiskām organizācijām. Pilsoniskās apziņas ceļš man sākās Vides aizsardzības klubā, kas 90. gados bija lieliska iniciatīva. Laiks gan bija saspringts. Ap 10 gadus vadīju Krustpils novada Nacionālās apvienības nodaļu, gatavojoties vēlēšanām, tapa saraksts, aicināja arī mani. Teicu: “Draugi, esmu gatavs vadīt nodaļu, gatavs organizēt latviešu leģiona atceres pasākumus, gatavs barikāžu atceres dienās vest malku un vārīt tēju, bet politika nav mana lieta...” Lūk! Bija ļoti negants un ofensīvs darbs no manu draugu un cīņubiedru puses, galu galā mani sarakstā ielika, kā zemnieku, biju 13. vietā (sarakstā)... Mums pretī bija spēcīgs “Vienotības” saraksts. Mēs uzvarējām. Man bija labākais rezultāts novadā: 200 plusiņu vairāk nekā nākamajam rindā ar plusiņiem. Kad rezultāti tapa skaidri, sekoja nākamā ofensīva: velti tev nevilka plusus, lai tu paliktu malā... Ak, mana labā sirds... Jā, sapratu, ka ne velti cilvēki gāja un balsoja... Pusotra gada laikā Domē tiku pie ļoti nopietna infarkta: paldies Jēkabpils un Rīgas mediķiem, kas mani izcēla no tās saules ceļa. Ārsti teica: “Nervi!” Sirds kā sportistam, spēlēju hokeju, sēdoša darba man nav, bet savus nervus neesmu norūdījis. Pret labām lietām esmu atvērts, gatavs celties un iet, pret viltus draugiem... tos, nē!
Novadu reforma 2021
Savulaik Jēkabpils rajonu un tā robežas mainījis nebūtu: varbūt rajona nosaukumu gan – uz reģionu vai citādi, lai nepaliktu padomiskais, bet teritoriju būtu saglabājis. Reiz 26 rajoni, kur bija gan izglītības pārvalde, gan būvvalde... To nevajadzēja jaukt! Ar pagastiem un novadiem tika savārīta liela putra, patlaban ir redzama kāpšanās atpakaļ, bet... Būs 42 novadi, tātad: vairāk nekā 26. Tātad...
No Kūku pagasta ne pārāk tālie Varakļāni un notikumi tur...
Stāstu par šo novadu un pilsētu es zinu, bet... ja laukos aizbrauksi uz svešu miestu un sadomāsi ieviest kārtību, dabūsi pa muti! Cilvēciski šķiet, ka Varakļāniem labāk “saskan” ar Madonu, ir daļa cilvēku, kas lūkojas Rēzeknes virzienā. Kādi ir apsvērumi, kādas domas? Esmu pārāk maz informēts, lai izceltos “gudrību mētāšanā”. Kas notika Ulmaņa laikā? Lai Latgali latviskotu, saimniekiem deva 50 000 latu grantus, lai no Matulišķiem līdz Žīguriem veidotu lauku saimniecības. Ja kājām iesi pa Latvijas – Baltkrievijas – Krievijas pierobežu, joprojām tur atradīsies guļbūves, laukakmeņu kūtis un šķūņi. Latgales latviskošana bija arī valsts drošības jautājums. Šobrīd Varakļānus pietuvināt Rēzeknei... jādomā arī citās dimensijās...
Kaimiņattiecības. Ko dara Kūku pagasta ļaudis?
Ņemot vērā, ka “Kalvēs” esam iegādājušies daudz lauksaimniecības zemes, mūsu kaimiņi ar lauksaimniecību nenodarbojas. Audzē tūjas, darbojas kā arboristi, zinu, ir dārzeņkopība, augļu dārzi – nišas produkti; vai katrās mājās ir bites, audzē zemenes, kuras tirgo pilsētniekiem. Tās ir nodarbes pie nelielas zemes platības. Dīkdieņu, čīkstētāju, sliņķu pie mums nav! Pagasts ir ļoti radošs un darbīgs! Triju kilometru attālu (radiusā) no “Kalvēm” ir 12 ezeri un 2 upes. Arī Laukezers, viens no tīrākajiem un dzidrākajiem Latvijas ezeriem – 5 m dziļumā redzi vēzi rāpojam. Laukezeram vienmēr bijis un piedēvēts mītisks spēks. Tas kā dzintara lāse daiļo mūsu apkārtni un, domāju, ezers enerģētiski attīra vidi, kurā sliktu cilvēku nav un nevar būt!
Izmantotas zemeunvalsts.lv un Gundara Kalves fotogrāfijas, kā arī sarunā minētās Pētera Kalves gleznas "Ezers" foto
Intervija pirmoreiz publicēta portālā zemeunvalsts.lv 2021. gada 31. maijā