Kritušie (mirušie) koki tiek inokulēti (inokulācija – dzīvu mikroorganismu ievadīšana barotnē, augsnē, auga vai dzīvnieka organismā; arī uzsēšana; arī inficēšana) ar maziem koksnes spraudņiem, uz kuriem atrodas apdraudēto sēņu (saprofītu) micēlijs.
Sēnes, kas dzīvo koksnē, jeb polipori, nešaubīgi veicina meža bioloģisko daudzveidību, diemžēl, daudzas no šo sēņu sugām ir apdraudētas. Somijas pētnieki ir atraduši veidu, kā koksnē ievadīt šo sēņu micēliju.
“Es nerīkojos labi!” – izsaucas Somijas Dabas resursu institūta pētnieks Reijo Pentila (Reijo Penttilä), pasperot uz meža taciņas guļošo egles baļķi. Zem tā slēpjas sārtas krāsas sēņu kolonija no retās Fomitopsis rosea sugas. Tieši šīs un citu apdraudēto sugu dēļ Dabas resursu institūta poliporu eksperts ir uzaicinājis žurnālistus ekskursijā uz mežu Somijas dienvidos. Neraugoties uz ilgo karjeru sēņu izpētes jomā, R. Pentila ir pārsteigts par zem baļķa atrasto augļķermeņu skaitu. “Izskatās patiešām labi,” viņš ir sajūsmināts, jo tuvumā atradis arī dažus Skeletocutis odora eksemplārus.
Gan Fomitopsis rosea, gan citi polipori ir ļoti svarīgi mežu bioloģiskajai daudzveidībai; tie izraisa saimniekkoka pūšanu, savukārt, pūstoša koksne ir ļoti svarīga daudzu citu sugu izdzīvošanai, Somijas saimnieciskajos mežos tās ir pārāk maz. Poliporu izplatība ir laba ziņa ne tikai pašām sēnēm, bet arī ļoti daudzām citām sugām.
Poliporu augļķermeņu kolonijas R. Pentila neatrada nejauši. Atšķirībā no daudzu augu sugu vieglas pārvietošanas, sēņu pārvietošana ir bijusi veiksmīga un sekmīga ļoti retos gadījumos. Daudzsološo, bet jauno metodi, ko sākuši izmantot somu pētnieki, var piemērot arī citām sēnēm, kas dzīvo uz koku stumbriem un arī citos ģeogrāfiskajos apgabalos.
Labākie rezultāti novēroti sugām, kuru stāvoklis ir ļoti kritisks
Iepriekšminētais pētījums tapis, sadarbojoties Somijas Dabas resursu institūtam un Helsinku Universitātei. 2019. un 2020. gadā poliporu sugas, kas mīt uz eglēm, vītoliem, apsēm un parastās priedes, tika pārvietotas uz mežiem, kas pieder Metsähallitus, Helsinku pilsētai un meža nozares uzņēmumam UPM. Šis projekts šobrīd uzskatāms par līdz šim visplašāko šāda veida eksperimentu.
“Mēs pētām, vai micēlijam izdodas augt un vairoties, un radīt augļķermeņus un sporas,” stāsta projekta vadītājs R. Pentila.
Sēņu izplatību saimniekkokā pētī, ņemot stumbra paraugus un veicot to DNS analīzes. Pašlaik šķiet, ka R. Pentilas tikko atrastajam Skeletocutis odora micēlijam, ko izmantoja egļu inokulācijai, ir izdevies ne tikai izplatīties, bet arī radīt augļķermeņus, kas redzami uz koku stumbriem; tas noticis ātrāk, nekā pētnieki bija cerējuši.
“Rezultāti ir diezgan iepriecinoši. Piemēram, ja runājam par sugām, kuru saimniekaugs ir apse, pārvietošana vislabāk sekmējusies Radulodon erikssonii un kritiski apdraudētajai Perenniporia tenuis,” ir gandarīts R. Pentila.
Eksperimentos jāņem vērā daudzi mainīgi lielumi. Piemēram, vai koki ir nokrituši paši, vai tie ir nocirsti, vai tie atrodas dziļi mežā vai mežmalā. Svarīgi faktori: cik ilgi koks ir gulējis uz zemes un cik daudz citu sēņu sugu uz tā jau aug. Pamatojoties uz jau zināmo par pārnestā micēlija izplatīšanos, var salīdzināt; piemēram, micēlija pārnešana uz tikko vai nesen nocirstu egli ir bijusi vismaz tikpat veiksmīga kā pārnešana uz kritušu un jau mazliet satrunējušu egles stumbru.
Koksne tiek inokulēta ar nelieliem koksnes spraudņiem, uz kuriem ir pārnests apdraudēto saprofītu micēlijs, kas ir izaudzēts Dabas resursu institūta laboratorijā no sēnēm, kas savāktas mežos. Spraudņus ievieto caurumos, kas izurbti nokaltušos vai nocirstos kokos. Katrā kokā tiek inokulēta tikai viena suga, vienā kokā tiek ievietoti dažādi vienas un tās pašas poliporas celmi. Tas tiek darīts, lai nodrošinātu (sekmētu) veiksmīgu iznākumu un ģenētisko daudzveidību.
Mērķis – sēņu spontāna izplatīšanās
Fomitopsis rosea sārtie augļķermeņi atrodami UPM piederošā komerciālā egļu mežā, kur ir daudz atmirušās koksnes, un mežaudzes ir dažāda vecuma, tāpēc attiecīgās platības ir piemērotas šādam eksperimentam. Noderīgas ir arī bijušās cirsmas, kurās saglabājušās daudzas vēl stingras, nokaltušas apses. Tās ir piemērotas inokulācijai ar Perenniporia tenuis, kas dod priekšroku atklātākām vietām. “Šīs sugas pārvietošana atklātās vietās ir bijusi pietiekami veiksmīga,” lepojas R. Pentila.
Mežsaimnieciskajos mežos atstātie nokaltušie un kritušie koki ir daļa no dabas apsaimniekošanas ikdienas, tie ir ļoti, ļoti svarīgi saprofītu aizsardzībai.
“Aptuveni ceturtā daļa sugu, kas sastopamas Somijas mežos, ir atkarīgas no mirušās koksnes. Viens no svarīgākajiem uzņēmuma UPM pasākumiem bioloģiskās daudzveidības veicināšanai ir dubultot šādas koksnes apjomu uzņēmuma mežos Somijā,” saka Sami Oksa (Sami Oksa), UPM Meža nozares direktors attiecībām ar ieinteresētajām pusēm.
S. Oksa stāsta, ka kopš 2000. gadu sākuma UPM no saviem mežiem kritušo koksni neizved. Gan S. Oksa, gan R. Pentila norāda, ka atmirušās koksnes atstāšana mežā ir viens no svarīgākajiem veidiem, kā aizsargāt un uzlabot dažādu apdraudēto sugu dzīves apstākļus. “Pārvietošana ir sava veida pirmā palīdzība, lai palīdzētu izdzīvot visvairāk apdraudētajām sugām. Operācija ir veiksmīga, ja sugas sāk spontāni vairoties,” saka R. Pentila.
Izmantotas Annas Kauppi un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas