Tuvojoties 29. oktobrim, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes 11. Starptautiskās konferences* “Vide un ilgtspējīga meža un zemes pārvaldība – aktuālākie risinājumi” norises dienai, intervija ar Arni Muižnieku, vienu no konferences lektoriem – par mežu, īpašnieku un īpašuma (piederības) sajūtu.

Šogad konkurss “Sakoptākais mežs” notika 10. reizi. Tu esi bijis klāt visos konkursos, kas, tavuprāt, desmit gadu laikā ir mainījies?

Protams, viss ir atkarīgs no konkursa dalībniekiem, kurus piesaka vai kuri piesakās paši. Viena tendence ir manāma – meža īpašnieki, kurus satiekam un apmeklējam, arvien vairāk atbilst t.s. ģimeņu mežsaimniecībai (citur Eiropā šādu terminu lieto diezgan plaši – family forestry). Arvien vairāk jūtam cilvēku pieķeršanos vietai, īpašumam, mežam, tas pieder ģimenei vai dzimtai jau vairākas desmitgades, tur saimniekojuši tagadējo īpašnieku vecāki un vecvecāki, vai vēl senāki senči. Īpašnieki jūt ciešāku saiti ar konkrēto mežu un vietu. Ja arī kādreiz nākas īpašumu pārdot, pieprasīto cenu nereti nosaka gan mežaudzes sugu sastāvs, gan fakts, ka īpašums cieši saistīts ar pārdevēja dzimtu. Ja to pārdodu, tad tikai par augstu cenu.

No tevis sacītā var secināt, ka salīdzinoši nesenais secinājums, ka ~30 neatkarības gados cilvēki Latvijā neesot iemācījušies saprast un rīkoties ar privātīpašumu, aktualitāti zaudē. Situācija ir mainījusies.

Es tev piekrītu, ja runājam par tiem meža īpašniekiem, kurus 10 gados esmu apmeklējis, kuru mežos pabijis un redzējis. Jāuzsver, ka tā ir īpašnieku aktīvākā daļa, jo, kā minēju, konkursam ir jāpiesakās vai kādam konkrētā meža īpašnieks jāpiesaka. Tie, kas apsaimnieko savus mežus, nešaubīgi ir zinoši un jūt ciešāku saikni ar savu īpašumu.

Nesenā sarunā dzirdēju interesantu domu – uzņēmēji labprāt aprunātos, apspriestos, bet nevēlas publicitāti – proti – saruna notiks, intervijas nebūs. Kā meža īpašnieki attiecas pret publicitāti? Vai ir nācies saskarties ar nevēlēšanos piedalīties konkursā?

Nē, tā nav bijis! Visbiežāk cilvēki, kad jau atvadāmies un dodamies prom, saka: “Paldies, ka atbraucāt un novērtējāt mūsu darbu!”

Bieži vien mēs esam pirmie, kas viņus šādā nolūkā apciemo. Meža apsaimniekošana ir milzu darbs, ne viegla peļņa, kā dažam šķiet. Cīnies ar odiem, dunduriem, nezālēm, pārnadžiem, stādi, kop, raizējies par apgrauztiem stādiem – šo ikdienu bieži vien neredz.

Ir bijis viens nelāgs gadījums – pēc mūsu apmeklējuma īpašniekiem radās problēmas, jo pēc publikācijas par attiecīgo mežu, kāds bija manījis vai konstatējis, ka upes krastā izdarīts vairāk, nekā atļauts.

Sakoptākais mežs ir tieši saistāms ar meža kopšanu (plašāk – apsaimniekošanu). Viena no šī gada nozares aktualitātēm ir pavasara pusē tapušās Latvijas Bankas vadlīnijas. Kolēģi, analizējot to saturu, pārsteigti secināja, ka kopt un stādīt mežu, apstrādāt augsni utt. kādam šķitis videi nelabvēlīgi. Vai tev ir nācies atbildēt uz līdzīgiem jautājumiem?

Sākšu ar to, ka šīs ir absurdas vadlīnijas un man nav skaidrs to tapšanas iemesls. Mums bieži vien netīk atsaukties uz Eiropas Savienības regulējumu, bet šai gadījumā atsauce būs īsti vietā, proti, ir Taksonomijas regula, kurā ir iekļauti meža apsaimniekošanas tehniskās novērtēšanas kritēriji, arī saistībā ar klimata jautājumiem. Ja mums ir dokuments, kurā ieskatīties, uz kuru atsaukties, kāpēc un kam vēl nepieciešamas vadlīnijas, kurās ierakstītas daudzas nepārdomātas un absurdas tēzes. Tevis pieminētā augsnes sagatavošana vadlīniju kontekstā būtu salīdzināma ar lauksaimniecību – “kartupeļus vajag audzēt, mēs tos patērējam daudz, bet tos jāstāda pļavā”. Vai ar šo vadlīniju starpniecību kāds vēlējies bilst, ka gadu desmitiem ilgais meža selekcijas darbs nekā nav vērts, visas līdzšinējās investīcijas kokaudzētavās ir norakstāmas, meža stādus pirkt nevajag utt?

Kaut kur kādā nelielā, nesagatavotas zemes pleķītī kaut ko iestādīt var, bet mēs nozarē labi zinām, ka sekmīgas ieaugšanas nodrošināšanai augsne ir jāsagatavo. Kā zināms, pēdējos desmit gados stādu cenas ir krietni augušas, kālab samaksāt par augstas kvalitātes selekcionētu stādāmo materiālu un to “kaut kur iebakstīt – gan jau augs” – ir absurdi.

Ja kopšanu saistām ar konkursu “Sakoptākais mežs”, jāatceras, ka kopts mežs nenozīmē parku (protams, ja īpašnieks vēlas mežu veidot atpūtas nolūkiem, to var darīt). Meža īpašniekiem nav viena profila, piemēram, Somijā – kāds īpašnieks mežu sauc par savu banku, kāds turp aizbrauc atpūsties, vēl cits uz mežu skatās no dabas aizsardzības viedokļa. Diemžēl, pēdējos gados pie mums šai sakarā nav veiktas aptaujas, mēs nevaram runāt, balstoties datos, kā somi, bet pie mums ir līdzīgi.

Šī nav mūsu pirmā saruna, iepriekšējās reizēs allaž esam pieminējuši būtisku un neatrisinātu lietu – saimnieciskās darbības ierobežojumi un adekvātas kompensācijas. Tev, Latvijas Meža īpašnieku biedrības vadītājam, jābūt optimistam, bet, skatoties reāli, kurā brīdī šis jautājums atrisināsies, kad gaidāms kāds liels, nozīmīgs solis?

Šis ir jautājums, kas pirmo reizi meža īpašniekus izveda ielās, protestējot pie Ministru kabineta. Latvijas valsts pastāvēšanas laikā tas bija pirmais un pagaidām vienīgais meža īpašnieku protests. Problēma bija tiktāl samilzusi, ka cilvēki pa kaktiem runāt vairs nevēlējās.

Ja runājam par pašreizējo situāciju, politiķi šogad šo jautājumu iesākuši virzīt. Pēdējā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdē man gan radās iespaids, ka viss notiek, lai mēs nepaspētu pietiekami ātri pieņemt attiecīgos grozījumus tiesību aktos. Tas gan nenozīmē, ka mums jānāk klajā ar paziņojumu, ka tuvāko 5-10 gadu laikā kompensāciju nebūs. Nozares iekšienē ir vienošanās norādīt finansējuma avotu – “Latvijas valsts mežu” iepriekšējā gada nesadalīto peļņu un dividendes, no kurām varētu maksāt kompensācijas, šādi nauda paliktu nozarē, un deputāti vairs nevarētu jautāt – kur ņemsim naudu.

No šī jautājuma neatstāsimies, ar Latvijas Meža īpašnieku biedrības biedriem esam runājuši, ja “vecā” Saeima šos iesniegtos likuma grozījumus tālāk nevirzīs un jaunā Saeima iesākto neturpinās, mēs nebūsim ar mieru tāpat vien piedalīties sēdēs, klausīties utt. Tad jāorganizējas jaunai protesta akcijai, līdz izmaiņas pieņems. Pieļauju, būs kompromisi, piemēram, par periodu, kurā kompensācijas izmaksā, vai tās maksās par visām audzēm, bet tas viss ir apspriežams. Jācenšas panākt, lai šajā piecgadē kompensāciju sistēma top pilnveidota un daudz taisnīgāka. Vai tas tā notiks – redzēsim! Latvijas Meža īpašnieku biedrības Kopsapulcē, kas notika īsi pirms 15. Saeimas vēlēšanām un kurā piedalījās sešu partiju pārstāvji, visi seši vienbalsīgi apliecināja, ka atbalstīs gan izmaiņas likumos, gan taisnīgas kompensāciju sistēmas ieviešanu. Skatīsimies, kā būs!

* https://www.zemeunvalsts.lv/lmsp-11-starptautiska-konference-vide-un-ilgtspejiga-meza-un-zemes-1