No medību palīga līdz invazīvai sugai – kā fretkas mainīja Madeiras dabu - Zeme un valsts

No medību palīga līdz invazīvai sugai – kā fretkas mainīja Madeiras dabu

Mūžīgā pavasara sala Madeira pēdējos gados arī latviešiem ir kļuvusi par vienu no iecienītākajiem ceļojumu galamērķiem, vilinot ar elpu aizraujošiem kalnu maršrutiem, senajiem Laurissilva lauru mežiem un garajām pastaigām gar levadām. Gleznainā daba slēpj gadsimtiem ilgu un aizraujošu stāstu, kā saimnieciskā darbība un medību tradīcijas veidojušas salas ekosistēmu.

Kad portugāļu jūrasbraucēji 1419. gadā atklāja Madeiru, vulkāniskajā salā nebija neviena cita sauszemes zīdītāja – tikai sikspārņi. Jau kolonizācijas pirmajās desmitgadēs, tā sauktajā Donatāriju periodā starp 1425. un 1440. gadu, portugāļu dižciltīgie salā apzināti ieveda Eiropas savvaļas trušus un mājas seskus jeb fretkas, iedibinot viduslaiku aristokrātijas “medību mākslu” (arte de montear). Siltajā klimatā bez dabiskajiem ienaidniekiem truši ļoti ātri savairojās, kļūstot par nopietnu apdraudējumu lauksaimniecībai, kālab medības no muižnieku izklaides drīz vien pārauga vitāli svarīgā pārtikas ieguves un ražas aizsardzības nepieciešamībā. Ilgtspējīgas saimniekošanas iedīgļi Madeirā parādījās jau 15. gadsimtā – lai pasargātu vietējo faunu no pilnīgas izmedīšanas, tika izveidotas īpašas medību lieguma zonas jeb coutadas.

Medību saimniecība uz salas šodien

Atšķirībā no kontinentālās Eiropas un Latvijas mežiem, Madeirā nav lielo pārnadžu vai citu lielo medījamo dzīvnieku. Saskaņā ar reģionālo regulējumu salā atļauts medīt tikai piecas sugas, medību sezona ir stingri reglamentēta – tā ilgst no oktobra sākuma līdz decembra otrajai pusei, medības ir atļautas tikai ceturtdienās, svētdienās un svētku dienās dienas gaišajā laikā (no 8.30 līdz 17.00).

Visilgāk – no 5. oktobra līdz 20. decembrim – drīkst medīt savvaļas trušus (coelho-bravo) un klinšu baložus (pombo-da-rocha), no novembra vidus to drīkst darīt tikai lauksaimniecības zemēs, pasargājot meža biotopus. Sarkanās irbes (perdiz-vermelha) medību sezona ir īsa, tā ilgst līdz 8. novembrim, savukārt migrējošos putnus – sloku (galinhola) un mērkaziņu (narceja-comum) – atļauts medīt no 15. novembra līdz 20. decembrim tikai svētdienās un svētku dienās līdz pusdienlaikam. Visi pārējie savvaļas dzīvnieki salā, tostarp endēmiskais Madeiras lauru balodis (Columba trocaz), ir stingri aizsargāti.

Fretkas – no palīga līdz invazīvai sugai

Latviešu valodā pareizs ir gan bioloģiski korektais nosaukums “mājas sesks”, gan medniecībā un ikdienā ierastais vārds “fretka” (Mustela putorius furo), savukārt portugāļu valodā šo dzīvnieku sauc furão. Pateicoties lokanajam ķermenim un izteiktajam medību instinktam, fretkas gadsimtiem ilgi bija galvenais “instruments” trušu medībās. Mednieki devās dabā, dzīvniekus ņemot līdzi īpašās koka vai korķa kastītēs ar gaisa caurumiem jeb t.s. furoeiras. Aizklājuši trušu alas izejas ar tīkliem, mednieki ielaida alā fretku, kas izbiedēja trušus, dzenot tos tieši suņu vai mednieku rokās.

Gadsimtu gaitā daļa medībās izmantoto dzīvnieku izbēga, lieliski pielāgojoties dzīvei savvaļā. Kā izteikti nakts un krēslas plēsēji, fretkas līdz pat 18 stundām diennaktī guļ pamestās trušu alās, klinšu spraugās vai akmens mūros, bet tumsā dodas medībās. Pavasarī un vasarā tās aktīvi vairojas – pēc sešu nedēļu grūsnības vienā metienā piedzimst vidēji 5-8 mazuļi, kuri jau pēc trim mēnešiem sāk patstāvīgu dzīvi. Precīzu savvaļas fretku skaitu noteikt nav iespējams to slēptā dzīvesveida un stāvā kalnu reljefa dēļ, biologi lēš, ka salā varētu mitināties no vairākiem simtiem līdz pat pāris tūkstošiem īpatņu.

Ekosistēmas līdzsvars un meža iemītnieku aizsardzība

Tā kā Madeiras salas ir attīstījušās izolēti, bez sauszemes plēsējiem, vietējie putni nav evolucionējuši aizsardzībai pret tiem. Kopā ar kuģos nejauši ievestajām žurkām un savvaļā pārgājušajiem mājas kaķiem, fretkas ir kļuvušas par vienu no lielākajiem draudiem salas bioloģiskajai daudzveidībai. Īpaši apdraudēts ir pasaulē ļoti retais Madeiras vētrasputns (Pterodroma madeira jeb freira-da-Madeira), kura ligzdojošā populācija mūsdienās mērāma vien dažos desmitos pāru, kas mīt vienīgi augstkalnu korēs ap Pico do Areeiro. Šie putni ligzdo zemē izraktās alās un gadā izdēj tikai vienu olu, tāpēc invazīvie plēsēji spēj izpostīt veselas kolonijas.

Lai aizsargātu apdraudētās sugas, Madeiras Mežu un dabas aizsardzības institūts (IFCN) sadarbībā ar Portugāles Putnu izpētes biedrību (SPEA) veic regulāru nakts monitoringu ar termokamerām, uzstāda fotokameras-slazdus, nostiprina putnu ligzdu alas un jutīgajās dabas teritorijās izvieto dzīvķeramos būru slazdus.

Savukārt Madeiras mežos – unikālajos, UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautajos Laurissilva lauru mežos – dzīvnieku pasaule apmeklētājiem ir pilnīgi droša. Salā nav ne indīgu čūsku, ne bīstamu zirnekļu, ne lielo plēsēju. Meža un levadu takās gandrīz ik uz soļa sastopama ziņkārīgā endēmiskā Madeiras sienas ķirzaka (Teira dugesii), krāsainā Madeiras žubīte (Fringilla maderensis), Madeiras zeltgalvītis (Regulus madeirensis) un Madeiras lauru balodis.

Piekrastes veiksmes stāsts – Vidusjūras mūku ronis

Madeiras dabas aizsardzības pieredze saistāma ne tikai ar mežiem un kalniem, bet arī okeāna piekrasti, kur realizējies viens no pasaulē veiksmīgākajiem sugas glābšanas projektiem. 15. gadsimtā salas piekrastes alās mitinājās tūkstošiem Vidusjūras mūku roņu (Monachus monachus), kurus vietējie dēvēja par “jūras vilkiem” (lobo-marinho), tieši šo dzīvnieku vārdā nosaukts slavenais zvejnieku ciemats Câmara de Lobos, un roņi joprojām rotā Madeiras ģerboni.

Gadsimtu gaitā intensīvas medības ādas un tauku ieguvei, kā arī zvejnieku tīkli šo sugu noveda līdz izmiršanas robežai – 20. gadsimta 80. gadu beigās arhipelāgā mita vien aptuveni astoņi mūku roņi. 1988. gadā sāktā stingrā aizsardzības programma un 1990. gadā netālu esošajās Dezertasas salās (Ilhas Desertas) izveidotais dabas rezervāts deva rezultātus. Šobrīd Madeiras mūku roņu populācija ir lēnām atkopusies līdz aptuveni 30-40 īpatņiem un tiek uzskatīta par vienu no retajām augošajām šīs sugas grupām pasaulē, kā spilgts piemērs, kā mērķtiecīga dabas pārvaldība spēj labot gadsimtiem ilgus cilvēka nodarītus postījumus.

Salīdzinot ar mūsu pašu mežiem

Raugoties no Latvijas skatpunkta, grūti nepamanīt spilgto kontrastu. Mūsu medību tradīcijas, meža ekosistēmas un savvaļas fauna ir atšķirīgas – Latvijas mežos saimnieko staltbrieži, aļņi, stirnas un mežacūkas, līdzās mājo lielie plēsēji; medību saimniecība ir neatņemama dabiska populāciju līdzsvara uzturēšanas daļa. Lai gan Latvijas daba ir atšķirīga no subtropu vulkāniskās salas kalniem un lauru audzēm, arī mēs varam lepoties ar ārkārtīgi bagātu, daudzveidīgu un neskartu dabu. Gan tālas salas okeāna vidū, gan mūsu meži un purvi atgādina vienu – daba ir lieliska, un tās saglabāšana nākamajām paaudzēm ir atkarīga no tā, cik gudri un atbildīgi protam tajā saimniekot – bez pārspīlējumiem un nevajadzīgas histērijas...

Pievienot komentāru