Īrijas biznesa vide un īru uzņēmēju kultūra apvieno globālu vērienu ar izteikti personisku pieeju. Protams, Īrijā ir gan pozitīvie, gan negatīvie aspekti, kas raksturo īru uzņēmējdarbību un biznesa kultūru mūsdienās.

Īrija ir slavena ar zemajiem nodokļiem. Uzņēmumu ienākuma nodokļa likme – 12.5% vai 15% lielajiem uzņēmumiem – joprojām ir viena no pievilcīgākajām Eiropā. Dublinā atrodas pasaules gigantu Google, Apple un Meta galvenās mītnes Eiropā, radot spēcīgu inovāciju ekosistēmu. Aģentūras Enterprise Ireland un IDA Ireland sniedz milzīgu finansiālu un konsultatīvu atbalstu gan jaunuzņēmumiem, gan ārvalstu investoriem. Īrija ir vienīgā pilnībā angliski runājošā eirozonas valsts, kas kalpo kā savdabīgs tilts starp ASV un Eiropu.

Ir arī vairāki negatīvie aspekti, piemēram, augstā dārdzība, kā arī biroju un mājokļu pieejamības problēmas Dublinā, apgrūtina darbinieku piesaisti un paaugstina uzņēmējdarbības izmaksas. Sabiedriskais transports un enerģētikas tīkli netiek līdzi straujajai ekonomikas izaugsmei. Īrijā ir liela plaisa starp turīgajiem ārvalstu tehnoloģiju milžiem un vietējiem mazajiem uzņēmumiem.

Uzņēmējdarbībā pozitīva nozīme noteikti ir īru komunikabilitātei, jo īri ir slaveni stāstnieki un spēj viegli nodibināt kontaktus. Biznesā dominē neformāla atmosfēra. Problēmas bieži vien tiek risinātas elastīgi, bez stingras birokrātijas. Mazā vietējā tirgus dēļ īru uzņēmēji jau no pirmās dienas domā par biznesa eksportu un starptautisko tirgu. Attiecību veidošana un uzticēšanās īriem ir svarīgāka par prezentāciju “sausajiem skaitļiem”.

Kas nav tik pozitīvs? Īru vēlme izvairīties no tieša “nē” var radīt situācijas, kurās lēmumi tiek vilcināti vai pausti neskaidri. Attieksme pret termiņiem mēdz būt brīvāka nekā, piemēram, Vācijā vai Ziemeļvalstīs.

Dažreiz pārmērīga paļaušanās uz mutiskām norunām – “viss būs kārtībā” – īru uzņēmējiem aizstāj nepieciešamo juridisko un procesuālo precizitāti.

Mežsaimniecība “īru gaumē”

Īrijas mežsaimniecība piedzīvo ļoti vērienīgu pārveidi, mēģinot sabalansēt vēsturisko skujkoku plantāciju ekonomisko labumu ar stingrajām Eiropas Savienības dabas aizsardzības prasībām un, protams, sabiedrības spiedienu. Valsts mērķis ir līdz 2030. gadam uzbūvēt vairāk nekā 300 000 jaunu mājokļu, kuros vietējā koksne būtu primārais būvmateriāls, vienlaikus palielinot mežu segumu no pašreizējiem 11,6% līdz 18%; ir plāns to sasniegt līdz 2046. gadam.

Nedaudz par vēsturi. 19. gadsimta beigās Īrijas meži bija ļoti kritiskā situācijā, jo cilvēku darbības un kapitālistiskās attīstības dēļ Īrijas mežu teritoriju platība samazinājās līdz vēsturiskajam minimumam, sasniedzot aptuveni vienu procentu no kopējās teritorijas. Pēc neatkarības iegūšanas pagājušā gadsimta divdesmitajos gados tika sākta valsts apmežošanas programma. 20. gadsimta 50.-80. gados notika virzība uz ātraudzīgu, introducēto skujkoku sugu izmantošanu, lai strauji radītu t.s. kokmateriālu pašpietiekamību. Šobrīd Īrijas mežu platība sasniegusi ~750 000 hektāru. Uzsvars mainīts no “tīras” komercdarbības uz ekosistēmu atjaunošanu.

Īrijas mežu raksturojums

Īrijā dominē Sitkas egle (Picea sitchensis), kas aizņem vairāk nekā pusi mežaudžu. Otrā izplatītākā koku suga ir priede, lapu koki – ozoli, bērzi un oši – aizņem mazāko daļu, taču to īpatsvars jaunaudzēs tiek mākslīgi palielināts un subsidēts. Īrijas jūras klimats un auglīgās augsnes nodrošina ātrāko skujkoku pieauguma tempu Eiropā, koki var sasniegt cirtmetu ~30 gados. Kopējais mežizstrādes apjoms ir 5,2 miljoni kubikmetru. Liela problēma ir masveidīga ošu izkalšana, tās risināšana pašlaik prasa jau valsts atbalstu.

Mežu īpašumtiesības un pārvaldība

Lielākais mežu apsaimniekotājs ir valstij piederošais uzņēmums Coillte, kas pārvalda aptuveni 440 000 hektāru meža zemes. Jāuzsver, ka Īrijā lauksaimniekiem pieder arvien lielāka mežu daļa. Valsts ar nodokļu atvieglojumiem un apmežošanas grantiem, piemēram, jaunā 1,3 miljardu eiro programma, jūtami motivē privātpersonas pārvērst ganības mežos. Īrijā katrai mežizstrādei, ceļu būvei vai apmežošanai nepieciešama īpaša Lauksaimniecības, pārtikas un jūrniecības departamenta licence. Īrijas valdības apstiprinātā 1,3 miljardu eiro vērtā mežsaimniecības programma ir finansiāli dāsnākā valsts vēsturē. Tās galvenais mērķis ir motivēt privātos zemes īpašniekus, īpaši lauksaimniekus, pārvērst daļu ganību vai mazauglīgo zemju mežaudzēs. Programmas pamatā ir divu līmeņu finansiālais atbalsts: pilnībā apmaksāti ierīkošanas izdevumi un ikgadēji, no nodokļiem atbrīvoti pabalsti jeb prēmijas.

Ierīkošanas grants sedz absolūti visas izmaksas, kas saistītas ar augsnes sagatavošanu, stādu iegādi, stādīšanu un jaunaudžu iežogošanu, lai pasargātu tās no briežu postījumiem. Šis grants tiek izmaksāts divās daļās – trīs ceturtdaļas no summas īpašnieks saņem tūlīt pēc darbu pabeigšanas, bet atlikušo ceturtdaļu pēc četriem gadiem, kad ir veiksmīgi pabeigta jaunaudzes kopšana.

Savukārt ikgadējās prēmijas tiek maksātas divdesmit gadus pēc kārtas lauksaimniekiem un piecpadsmit gadus “ne-lauksaimniekiem”. Finansējuma apjoms ir tieši atkarīgs no izvēlētā meža tipa, un valsts skaidri prioritizē bioloģisko daudzveidību. Vislielāko atbalstu saņem projekti, kas orientēti uz ūdenstilpju aizsardzību un dabisko biotopu veidošanu – tur ikgadējā prēmija sasniedz pat 1142 eiro par hektāru, bet vietējo lapu koku, piemēram, ozolu un bērzu audzēšanai tiek piešķirti 1103 eiro par hektāru gadā. Salīdzinājumam – komerciālie skujkoku stādījumi, kuros dominē Sitkas egle un kuros jānodrošina vismaz 20% lapu koku piemistrojums, saņem būtiski mazāku atbalstu – aptuveni 746 eiro par hektāru gadā. Īpaša kategorija ir agromežsaimniecība, kurā apvienota kokaudzēšana ar mājlopu ganīšanu. Šeit ierīkošanas grants ir visaugstākais un ir vairāk nekā 8500 eiro par hektāru, bet prēmiju maksāšanas periods ir saīsināts līdz desmit gadiem.

Dabas aizsardzība – konflikti un skandāli

Eiropas Kopienu Tiesa ir atzinusi Īriju par vainīgu Eiropas Savienības Biotopu direktīvas pārkāpšanā, jo valsts nav spējusi aizsargāt simtiem īpašo aizsargājamo teritoriju un pieļāvusi mežu stādīšanu t.s. ekoloģiski jutīgos purvos. Eiropas Komisija sūdz Īriju tiesā par oglekļa bagāto purvu nepietiekamu aizsardzību pret nelikumīgu kūdras ieguvi un neatbilstošu apmežošanu. Vietējie aktīvisti aktīvi cīnās pret t.s. zaļo tuksnesi jeb Sitkas egļu monokultūru stādījumiem, kas, viņuprāt, skābinot augsni, iznīcinot bioloģisko daudzveidību un radot vizuālu izolāciju lauku kopienām. Atbildot uz to, Eiropas Dabas atjaunošanas regula uzliek Īrijai par pienākumu izstrādāt nacionālo plānu degradēto ekosistēmu atveseļošanai.

Juridiskais “partizānu karš”

Dabas aizsardzības aktīvisti Īrijā šobrīd ir kļuvuši par vienu no ietekmīgākajiem, labāk organizētajiem, bet vienlaikus arī pretrunīgāk vērtētajiem spēkiem valstī. Viņu darbību var raksturot kā agresīvu, kompromisus nepieņemošu un juridiski augsti izglītotu. Atšķirībā no pagātnes zaļajiem aktīvistiem, kuri rīkoja fiziskus protestus mežos, mūsdienu Īrijas ekoaktīvisti izmanto juridiskā “partizānu kara” taktiku.

Piemēram, An Taisce un radikālākie vietējie grupējumi – Save Leitrim vai tīkls FÁILTE jo īpaši perfekti ir apguvuši Eiropas Savienības tiesību aktus (Orhūsas konvenciju un Biotopu direktīvu). Viņu galvenais ierocis ir masveidīga mežizstrādes, ceļu būves un apmežošanas licenču pārsūdzēšana Mežsaimniecības apelāciju nodaļā un Īrijas Augstākajā tiesā. Aktīvisti speciāli iesniedz tūkstošiem sūdzību, pieprasot veikt arvien stingrākus ietekmes uz vidi novērtējumus, burtiski “apberot” valsts iestādes un radot milzu problēmas.

Ekoaktīvisti ir piespieduši valsti un Coillte atteikties no kailcirtēm stāvās, erozijai pakļautās nogāzēs un no ķimikāliju lietošanas.

Pateicoties ekoaktīvistu spiedienam, jaunajā meža programmā komerciālo egļu audzēm ir jāsamazina platība par labu vietējiem lapu kokiem un dabas koridoriem. Agresīvie ekoaktīvisti panāca arī rūpnieciskās kūdras ieguves pārtraukšanu, uzsverot purvu nozīmi, kā īpaši svarīgu oglekļa piesaistē.

Lauksaimnieki, lauku kopienas un kokrūpnieki ekoaktīvistus bieži raksturo kā “pilsētas eliti, kas atrauta no lauku realitātes”. Asa kritika viņiem tiek veltīta vairāku iemeslu dēļ. Piemērs ir t.s. NIMBY jeb Not In My Back Yard sindroms. Aktīvisti bieži vien skaisti runā par zaļo enerģiju un mežiem, taču bloķē jebkuru reālu projektu savā apkārtnē. Precīzi tādas pašas tendences vērojamas arī pie mums Latvijā. Aktīvisti Īrijā vienlaikus cīnās pret egļu mežiem, pret kūdras dedzināšanu un tajā pašā laikā iesniedz prasības tiesā pret vēja parku būvniecību bijušajos purvos, apgalvojot, ka turbīnas traucē putniem. Tas rada strupceļu – nav ne kūdras, ne vēja enerģijas. Tipisks iznākums, ja tiek pieļauta ekoaktīvistu ideju īstenošana praksē.

Licenču bloķēšana ir radījusi situāciju, kad mazie mežizstrādātāji un vietējie traktortehnikas vadītāji zaudē darbu un bankrotē. Aktīvistu rīcība bieži tiek uztverta kā uzbrukums lauku cilvēku tiesībām nopelnīt iztiku. Aktīvistu mērķis sen nav ilgtspējīga saimniekošana, bet gan pilnīga saimnieciskās darbības apturēšana. Viņu ideāls ir “pusaudža sapnis” par pilnīgi pirmatnēju dabu, ignorējot faktu, ka Īrijas sabiedrībai ir nepieciešama koksne māju būvniecībai un darbavietas reģionos. Rezultātā fanātiķu radikālisms rada dziļu plaisu un polarizāciju starp pilsētniekiem un lauku iedzīvotājiem. Ļoti līdzīga situācija, šķiet, pat apzināti, tiek veidota pie mums – Latvijā, lai vājinātu valsts tautsaimniecību.

Kā Īrijas tiesu sistēma ierobežo tiesvedību ļaunprātīgu izmantošanu

Īrijas tiesu sistēma un valdība pēdējos gados ir veikušas radikālas reformas, lai pārtrauktu situāciju, kurā vides aktīvisti varēja bezgalīgi un bez finansiāla riska bloķēt stratēģiskos valsts attīstības projektus. Vēsturiski Īrijā darbojās tā dēvētais “izmaksu aizsardzības noteikums” (Notional Costs Protection), kas saskaņā ar Orhūsas konvenciju nozīmē, ka vides aktīvisti varēja sūdzēt tiesā jebkuru mežsaimniecības vai būvniecības projektu, un zaudējuma gadījumā viņiem nebija jāatlīdzina otras puses tiesāšanās izdevumi. Tas radīja tiesisko nesodāmību un veicināja licenču masveida bloķēšanu.

Lai to mainītu, valdība pieņēma jauno Plānošanas un attīstības likumu (Planning and Development Act), ieviešot būtiskus filtrus un ierobežojumus.

Likumā ir stingrāki kritēriji prasības iesniedzējiem t.s. Locus Standi. Lai nevalstiskā organizācija vai privātpersona varētu apstrīdēt mežsaimniecības licenci vai būvniecības atļauju Augstākajā tiesā, tai ir jāatbilst stingriem kritērijiem. Organizācijai ir jābūt oficiāli reģistrētai un aktīvi darbojošamies vides aizsardzības jomā vismaz divus gadus, tai ir jāpierāda tieša, pamatota saikne ar konkrēto lietu. Tas liedz pēkšņi izveidotiem “pastkastītes” grupējumiem bloķēt vietējos projektus. Jaunais regulējums ir ierobežojis pilnīgo imunitāti pret izmaksām. Ja tiesnesis konstatē, ka ekoaktīvistu prasība ir acīmredzami nepamatota, ar nodomu novilcināt laiku vai juridiski kļūdaina (frivolous or vexatious) tiesa ir tiesīga uzlikt prasības iesniedzējam pienākumu pilnībā vai daļēji segt valsts un privātā attīstītāja tiesāšanās izdevumus, kas var sasniegt pat simtiem tūkstošus eiro. Lai lietas nevilktos gadiem ilgi, Īrijas Augstākajā tiesā ir izveidota specializēta Plānošanas un vides nodaļa, tās tiesneši ir eksperti vides tiesībās, kas ļauj lietas izskatīt paātrināti – dažu mēnešu, ne gadu laikā, minimizējot dīkstāves zaudējumus mežsaimniekiem un būvniekiem.

Ir ieviestas arī administratīvās barjeras Mežsaimniecības apelāciju nodaļā – FAC. Pirms lieta nonāk tiesā, sūdzības izskata FAC. Valdība ir ieviesusi nelielas, bet simboliskas nodevas par katras sūdzības iesniegšanu un noteikusi stingrus termiņus, kuru laikā FAC ir jāpieņem lēmums, likvidējot mākslīgi radīto tūkstošiem neizskatīto licenču sastrēgumu.

Lauksaimnieku asociācijas cīņa pret ekoaktīvistu ietekmi valdībā

Īrijas Lauksaimnieku asociācija IFA (Irish Farmers' Association) ir viena no spēcīgākajām un politiski ietekmīgākajām interešu aizstāvības grupām valstī. Lauksaimnieki mežsaimniecības ierobežojumus, purvu appludināšanu un ekoaktīvistu darbību uztver kā tiešu apdraudējumu savam dzīvesveidam, privātīpašuma tiesībām un paaudžu paaudzēs koptajai zemei. IFA izmanto agresīvu un labi koordinētu stratēģiju, lai politiski pretotos “zaļajam spiedienam”.

IFA uztur pastāvīgu biroju Briselē un ciešus kontaktus ar Īrijas parlamenta deputātiem, īpaši no lauku reģionu vēlēšanu apgabaliem. Viņi aktīvi strādāja, lai mīkstinātu Eiropas Dabas atjaunošanas regulas sākotnējos projektus, panākot, ka lauksaimniecības zemju un purvu appludināšana lauksaimniekiem paliek brīvprātīga, nevis obligāta.

IFA izmanto “ošu izkalšanas” problēmu. Šī slimība ir iznīcinājusi tūkstošiem hektāru privāto mežu. IFA izmantoja šo krīzi kā politisku ieroci, organizējot t.s. traktoru protestus un publiskas kampaņas, lai parādītu valdības un tās “zaļo partneru” nespēju palīdzēt cietušajiem zemniekiem. Rezultātā valdība tika piespiesta apstiprināt papildu €100 miljonu atbalsta paketi ošu slimības skartajiem mežiem.

IFA stingri iestājas pret jebkādiem valsts uzņēmuma Bord na Móna mēģinājumiem appludināt purvus, ja pastāv kaut mazākais risks kaimiņos esošo privāto lauku pārmitrināšanai. Arodbiedrība nodrošina bezmaksas juridisko palīdzību un neatkarīgu hidrologu ekspertīzes zemniekiem, lai tie varētu bloķēt valsts projektus, pieprasot milzīgas kompensācijas vai dārgu aizsargdambju izbūvi.

IFA medijos aktīvi izplata vēstījumu par “pārtikas drošību”, argumentējot, ka ekoaktīvistu prasības samazināt liellopu skaitu un pārvērst produktīvās ganības purvos vai vietējo lapu koku audzēs novedīs pie pārtikas cenu kāpuma un Īrijas lauku pilnīgas depopulācijas. Viņi pozicionē lauksaimniekus kā “īstenos dabas sargus”, kuri zemi apsaimnieko praktiski, pretstatot tos pilsētas vides aktīvistiem, kurus IFA dēvē par teorētiķiem un radikāļiem.

Sadursme starp IFA un vides aizstāvjiem ir padarījusi Īrijas lauku politiku izteikti polarizētu, valdībai pastāvīgi jālaipo starp stingru Briseles vides tiesību aktu izpildi un bailēm zaudēt lauku vēlētāju balsis nacionālajās vēlēšanās.

Leitrimas grāfistes fenomens un “zaļā tuksneša” konflikts

Konflikts Leitrimas grāfistē Īrijas ziemeļrietumos ir kļuvis par gluži vai nacionālu simbolu cīņai pret intensīvu monokultūru mežsaimniecību, to bieži izmanto ekoaktīvisti savos uzbrukumos meža nozarei. Reģions vēsturiski izceļas ar smagām, mālainām un mitrām augsnēm, kas padara tradicionālo liellopu vai aitu audzēšanu ekonomiski mazefektīvu. Kopš 80. gadiem valsts mežu uzņēmums Coillte un privātie investīciju fondi tieši šeit plašās teritorijās stādīja Sitkas egli.

Šobrīd Leitrimā ir visaugstākais mežu seguma blīvums valstī ->20%, taču gandrīz visi šie meži ir blīvas, vienveidīgas skujkoku plantācijas. Vietējie iedzīvotāji apvienojās kustībā Save Leitrim, sākot tiesvedības un publiskus protestus.

Vietējo kopienu aktīvisti šos stādījumus dēvē par “zaļajiem tuksnešiem”. Viņu galvenie argumenti ir sociāli un ekoloģiski, jo blīvās egļu audzes pilnībā aizsedzot ainavu, vizuāli izolējot viensētas un, pēc viņu domām, burtiski “izspiežot” cilvēkus no reģiona, jo mežsaimniecība vietējiem nerada pastāvīgas darba vietas – tehnika un strādnieki atbrauc tikai uz stādīšanu vai izstrādi.

Norādīts arī uz upju pārskābināšanu un vietējo lašu populāciju izzušanu, arī uz to, ka egles tiek stādītas tieši kūdrā, iznīcinot dabisko purva ekosistēmu. Konflikts piespieda valdību ieviest kvotas skujkoku īpatsvara ierobežošanai vairākās grāfistēs.

Šenonas baseina un Vidienes purvu appludināšana

Otrs karstākais konfliktu punkts ir Īrijas Vidiene un Šenonas upes baseins, kur uzņēmums Bord na Móna un valsts iestādes īsteno vērienīgu bijušo kūdras ieguves purvu appludināšanu. Šeit saduras valsts klimata mērķi ar kaimiņos esošo lauksaimnieku eksistenciālajām interesēm.

Lauksaimnieki, kuru zeme robežojas ar šiem milzīgajiem purvu masīviem, ir izveidojuši alianses un regulāri bloķē Bord na Móna tehnikas piekļuvi meliorācijas sistēmām. Zemnieku galvenais arguments – grāvju aizsprostošana paaugstina gruntsūdens līmeni arī viņu privātajās ganībās. Vairākos pagastos Šenonas baseinā ir reģistrēti gadījumi, kad pēc purva appludināšanas labības lauki un zālāji pārvērtušies purvos, padarot tos nederīgus lopkopībai.

Zemnieki pārmet valstij “slēptu ekspropriāciju” un nespēju nodrošināt precīzu hidroloģisko modelēšanu. Konflikts ir tik saspringts, ka tiesas regulāri izsniedz pagaidu aizliegumus darbu turpināšanai, kamēr valsts nespēj garantēt, ka necietīs neviens privātais zemes gabals.

Rietumu piekrastes dabas liegumi un pļavu lijas – Hen Harrier – konflikts

Īrijas rietumu un dienvidrietumu grāfistēs, īpaši Kerijā, Korkā un Limerikā, ass konflikts starp zemes īpašniekiem un dabas aizsardzības iestādēm izveidojies saistībā ar īpaši aizsargājamām teritorijām, kas izveidotas pļavu lijas aizsardzībai. Putns ligzdo atklātās, tīreļu lauku ainavās, mežu stādīšana vai intensīva lauksaimniecība iznīcina pļavu lijai nepieciešamās platības.

Kad valsts, pakļaujoties Eiropas spiedienam, plašas teritorijas pasludināja par pļavu lijas aizsardzības zonām, lauksaimniekiem tajās tika pilnībā aizliegts gan stādīt mežu, gan veikt jebkādus zemes uzlabošanas darbus. Zemes īpašnieki to uztvēra kā milzīgu finansiālu triecienu, jo mazauglīgās zemes viņi plānoja pārdot mežsaimniecības fondiem vai apmežot paši, lai saņemtu dāsnos valsts grantus.

Kompensācijas, ko valsts piedāvāja, zemnieki uzskatīja par smieklīgi mazām salīdzinājumā ar zaudēto meža prēmiju vērtību 20 gadu garumā. Tas ir radījis paradoksālu situāciju un asu pretestību. Vietējie dabas aizsardzības prasības uztver tik naidīgi, ka putna esamība viņu īpašumā tiek uzskatīta par “lāstu”; tas veicina situāciju, kur tiesiskā regulējuma dēļ lauku kopienas zaudē jebkādu vēlmi sadarboties dabas aizsardzībā.

Privāto investīciju fondu ienākšana un vietējo kopienu pretestība

Pēdējos gados saistībā ar ārvalstu un vietējo investīciju fondu aktīvu ienākšanu mežsaimniecības tirgū Īrijā uzliesmojis jauns, sociāli ekonomisks konflikts. Izmantojot situāciju, ka Īrijas meža granti un ikgadējās prēmijas ir ārkārtīgi augstas un garantētas uz 20 gadiem, lielie finanšu fondi, tostarp Lielbritānijas un Eiropas pensiju fondi, sāka lielos apjomos uzpirkt lauksaimniecības zemi Īrijas laukos, lai to apmežotu ar peļņu nesošo Sitkas egli. Tas izraisīja asu lauksaimnieku arodbiedrības IFA un lauku iedzīvotāju reakciju. Vietējās kopienas norāda, ka fondi mākslīgi uzskrūvē zemes cenas, kādēļ jaunie, vietējie lauksaimnieki nespēj iegādāties zemi saimniecības paplašināšanai. Īpašu skandālu izraisīja Coillte mēģinājums izveidot kopīgu €200 miljonu fondu ar Lielbritānijas investīciju uzņēmumu Gresham House, lai iepirktu Īrijas zemi apmežošanai. Tas izsauca masveida protestus pie parlamenta Dublinā, valdība tika apsūdzēta “Īrijas zemes pārdošanā ārvalstu kapitālam par nodokļu maksātāju naudu”. Spiediena rezultātā valdībai nācās noteikumus mainīt, nosakot, ka jaunās mežsaimniecības programmas prēmijas prioritāri un pilnā apjomā ir pieejamas tikai aktīviem lauksaimniekiem, mēģinot ierobežot investīciju fondu spekulācijas un mazināt spriedzi laukos.

Medības un sabiedrības attieksme

Īrijā nav tradicionālā valsts meža medību modeļa. Medību tiesības pieder zemes īpašniekam. Galvenie medījumi ir staltbrieži, dambrieži un introducētie sikabrieži (Cervus nippon), kuru populācija nekontrolēti aug, radot postījumus jaunaudzēm.

Īrijas sabiedrība atbalsta klimata mērķu sasniegšanu, taču ir krasi noskaņota pret komerciālajām monokultūrām. Pieprasījums ir pēc publiski pieejamiem rekreācijas mežiem ar pastaigu takām. Pastāv arī nepārejošas pretrunas starp lauksaimniekiem, kuri pieprasa intensīvāku briežu skaita regulēšanu postījumu dēļ, un dzīvnieku tiesību aizstāvju organizācijām, kas iestājas pret medību metodēm un medību sportu kā tādu.