Tuvojoties 29. oktobrim, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes 11. Starptautiskās konferences* “Vide un ilgtspējīga meža un zemes pārvaldība – aktuālākie risinājumi” norises dienai, intervija ar Āri Jansonu, vienu no konferences lektoriem – mežs, Latvija, Eiropas Savienība, ietekme.
Ciktāl meža nozari Latvijā ietekmē Eiropas Savienība un tās institūcijas ar vēlmi, no vienas puses, uzsverot dalībvalstu dažādību, faktiski tās kaut kādā ziņā vienādot, un ciktāl vietējo cilvēku, nozares profesionāļu un pārzinātāju, ilggadējās zināšanas?
Eiropas Meža institūta veiktais apkopojums parāda – laikā, kad Latvija stājās Eiropas Savienībā, vienā gadā tika izdoti 3-5 ES līmeņa normatīvie akti, kas kaut kādā mērā skāra mežu un mežsaimniecību. Šobrīd tie ir jau 50-90 normatīvie akti gadā. Skaidrs, ka tiem ir ietekme!
Vairākumam ES dalībvalstu meža nozarei nav tik būtiskas ekonomiskās nozīmes, kā mums un mūsu reģiona valstīm. Tālab šis “vairākums” (attiecīgo valstu iedzīvotāji) mūsu stāstu ne pārāk labi saprot, turklāt jāatceras, ka šis “vairākums” ir vēlētāji, kas faktiski mums rada pietiekami sarežģītu un pat izaicinošu situāciju. Ko mēs varam darīt un jau darām? Aktīvāk iesaistāmies un apvienojamies (sadarbojamies) grupās ar tām valstīm, kurās meža nozare ir pietiekami nozīmīga ekonomikas daļa. Piemēram, For Forest + grupa, kurā darbojas arī Latvija, “pārstāv” vairāk nekā 60% Eiropas mežu kopējās platības. For Forest + ir neformāla grupa, bet ar tās starpniecību mēs varam mēģināt kāpināt jautājuma pamanīšanu un aktualizēšanu plašāk Eiropā.
Vai Latvijai un Ziemeļeiropai faktiski un praktiski netraucē liela daļa dokumentu, kas top Briselē un kuros, atkārtošos, patīk mums vai nē, visu Eiropu kaut kādā ziņā mēģina veidot vienādu? (Kas, starp citu, principā nav iespējams.)
Tā tas ir! Piemēram, jaunās Eiropas Bioekonomikas stratēģijā ir uzsvērta koksnes pārstrāde un plāns pastiprinātiem ieguldījumiem jaunos, inovatīvos koksnes produktos, kas ir ļoti nozīmīgi. Vienlaikus sadaļu, kas domātu, kā tikt pie šiem produktiem – mežu audzēt, kāpināt ražību – nepamanīja nemaz. Priecē, ka, iesaistoties diskusijās dažādos forumos, ir izdevies panākt situācijas uzlabošanos. Piemēram, nesen notikušajās sarunās Eiropas Komisijas pārstāvji jau krietni jūtamāk un biežāk uzsvēra meža pieauguma veicināšanu kā būtisku bioekonomikas elementu. Situācija nav rožaina, bet nav arī bezcerīga – jāiet un jāaizstāv attiecīgās intereses, ik brīdi arī pašiem sev atgādinot – vairākums Eiropas Savienības pilsoņu dzīvo pilsētās, kas atrodas valstīs, kur meža nozarei ir neliela ekonomiskā nozīme – likumsakarīgi, ka viņi par to zina maz. Tādēļ ir jāskaidro, jāskaidro, jāskaidro.
Viens piemērs, kas liecina par Eiropas iedzīvotāju izpratni par mežsaimniecību. Nesen veiktā aptaujā Lielbritānijā noskaidrots, ka pēdējos 10 gados to cilvēku īpatsvars, kas ir pret jebkādu koku zāģēšanu, ir pieaudzis no 25% līdz ~40%. Bet... tai pašā aptaujā skaidri secināts, ka koka galds nešaubīgi ir labāks, nekā plastmasas. Ko te piebilst?
Kā zinām, palielinās arī to cilvēku skaits, kas nesaprot (nezina), ka piens nerodas veikalu plauktā, pieaug arī to cilvēku skaits, kas nesaprot, ka dēlis “neuzrodas” fabrikā... Lai pie tā tiktu, kāds strādā, audzē kokus, tos nozāģē, pēc tam pārstrādā... Sabiedrības informēšana ir ļoti, ļoti būtiska un tā nav tikai Latvijas, bet daudz plašāka problēma. Un arī tajā liela nozīme ir sadarbībai, tādēļ pavisam nesen esam atjaunojuši aktīvu dalību ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas meža komunikatoru kopienā.
Patlaban apspriešanā ir nonākušas Meža nozares pamatnostādnes. Kā tev šķiet, ko šai ziņā nozarei vajadzēja sākt darīt jau “vakar”?
Jautājums, kas šobrīd ticis aktualizēts – zemes stratifikācija jeb sadalījums pa dažādiem galvenajiem lietošanas mērķiem un attiecīgā īpatsvara noteikšana. Tas nav meža īpašnieka, bet meža politikas jautājums, kas ir kritiski svarīgs. Kāpēc? Ja nav skaidrs, kāda būs saimnieciskajai darbībai pieejamā platība nākotnē, mēs nevaram prognozēt arī koksnes pieejamību. Savukārt, bez skaidras koksnes pieejamības nevaram cerēt uz liela apjoma investīciju piesaisti Latvijā. Ja nav noteiktības, nav fokusa uz konkrētām darbībām, kas būtiskas efektīvai rezultātu sasniegšanai. Tas attiecas ne tikai uz padziļinātu koksnes pārstrādi. Arī vides aizsardzībā ir nozīmīgi pāriet uz kvalitāti, veicināt dzīvotņu stāvokļa uzlabošanu, biotopu apsaimniekošanu. Taču tam pietrūkst fokusa un resursu, ja visu laiku tiek tikai domāts, kā palielināt platību. Līdz ar to nav arī rezultāta. Pāreja no kvantitātes uz kvalitāti ir kritiski svarīga.
Procenti. Dabas dinamisms. Rāmju saprātīgums. Vai un kā tas viss tiek ņemts vērā?
Jautājums būtu atbildams divās daļās – par to, kas ir noteikts, un par to, ko mēs vēlētos sasniegt saistībā ar minētajām pamatnostādnēm un citiem tiesību aktiem.
Par to, kas ir noteikts: esošās aizsargājamās teritorijas ir izveidotas konkrētiem mērķiem, kas lielākoties ir pamatoti. Ir skaidra izpratne par stingru aizsardzību, kas nepieciešama pret traucējumiem jutīgām sugām. Runājot par iecerēm – tās attiecas uz otru primāri bioloģiskajai daudzveidībai atvēlēto un atvēlamo mežu daļu – to, kur varētu pielietot dinamiskās dabas aizsardzības principu. Tas ir līdzīgi kā “nauda seko studentam” – šajā gadījumā “aizsardzība seko aizsargājamajam”. Proti, ja konkrētajā brīdī un vietā mīt suga, kuru ir būtiski netraucēt – sargājam, ja tā pēc dažiem gadiem dodas citur – liegums dodas tai līdzi. Praktiskā ieviešanā, protams, tas nav tik vienkārši, tādēļ esam uzsākuši sadarbību starp ministrijām un ar zinātniekiem vairākos projektos, meklējam risinājumu piemērus arī ārpus Latvijas. Atradīsim!
Par meža nozares problēmām. Ja neskaram šī gada it kā aktualitātes – kokrūpniekus un “Latvijas valsts mežu” pārvaldību, kas vēl ir praktiska problēma mūsu mežos, kas prasa risinājumu?
Mums priekšā ir trīs risināmu jautājumu grupas, divas no tām saistītas ar nepieciešamību pielāgoties mainīgajam klimatam.
Viens – meža ražības kāpināšana. Nozīmīgākais jautājums tajā – jēdzīgāka meliorācijas sistēmu izbūve, pārbūve, uzturēšana. Sākot ar ietekmes uz vidi novērtējuma procesu – strādājam pie tā vienkāršošanas, kur vien iespējams. Strādājam arī pie skatījuma uz sateces baseinu kopumā un pie risinājumiem, kas ļauj veikt darbus, vienlaikus radot iespējami mazu ietekmi uz vidi. Jo neuzturēt un neveidot meliorācijas sistēmas nav variants lielā daļā mūsu meža zemju, ja tajās vēlamies redzēt vitālas un labi augošas mežaudzes. Un ne tikai labi augošas, bet arī noturīgas pret klimata riskiem – koku saknēm iestiepjoties dziļāk augsnē, koki ir noturīgāki pret vētrām. Cits klimata risku elements ir biežāki gari sausuma periodi – tādēļ zinātnieki strādā pie “gudras” meliorācijas risinājumiem, kas atļautu novadīt ūdeni, kad tā ir par daudz, un aizturēt, kad trūkst.
Otrs – meža īpašnieku motivēšana, vai precīzāk – motivētu meža īpašnieku atbalstīšana. Nozīmīgākais instruments tajā ir koku mērķa caurmērs. Mērķtiecīgi strādājot, šo caurmēru ir iespējams sasniegt ātrāk – tātad ātrāk lemt – piedalīties koksnes tirgū uzreiz vai varbūt, sagaidot brīdi ar izdevīgāku cenu, piedalīties oglekļa kredītu vai bioloģiskās daudzveidības kredītu tirgū. Plānotās izmaiņas šajā rādītājā nostādīs mūsu valsts meža īpašniekus līdzīgākās konkurences pozīcijās ar meža īpašniekiem kaimiņvalstīs. No vides viedokļa – praktisks eksperiments ar mazāku mērķa caurmēru vairāk nekā gadu ilgā laika posmā jau bija. Redzam, ka tas neradīja lielākas cirsmu platības vai būtiski lielākus mežistrādes apjomus, vai kādus citus ekstrēmus pavērsienus.
Trešā risināmā problēma ir sabiedrības informētība. Būtiski ir ieguldījumi augstākajā meža izglītībā, palielinot par meža un vides jautājumiem ļoti zinošu cilvēku skaitu. Tāpat nozīmīgi ir ieguldījumi dažāda veida informētības kāpināšanas pasākumos – vai tas būtu portālā zemeunvalsts.lv, vai ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību, vai citām aktivitātēm mežā vai telpās. Tas ir sarežģīti, tas ir liels darbs, kas prasa kopēju izpratni – ko vēlamies sasniegt. Vai mežā strādājam un darām, vai nedarām neko, koki nokrīt un pūst, cilvēki lēnu garu “savācas” Rīgā, pārējā Latvija paliek tukša. Tas nav redzējums, ko varam atbalstīt. Tādēļ aktīvi strādājam ne tikai ar Meža nozares pamatnostādnēm, bet arī Latvijas nacionālā attīstības plāna nākamā posma dokumentu. Bez koka nav bioekonomikas, bez bioekonomikas nav nedz attīstības, nedz zemas ietekmes uz vidi.
* https://www.zemeunvalsts.lv/lmsp-11-starptautiska-konference-vide-un-ilgtspejiga-meza-un-zemes-1