Dabas aizsardzība Latvijā ir 60.-70. gadu līmenī, kad skatījās sugas un biotopus, neņemot vērā cilvēku. Intervija ar Ivo Vinogradovu, LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeogrāfijas nodaļas vadošo pētnieku

Zemeunvalsts.lv | 13.01.2022

2021. gada 25. novembrī LLU Meža fakultātē notika 6. Latvijas Mežu sertifikācijas padomes organizētā zinātniskā konference (1), kuras laikā izskanēja interesants un spilgts zinātnieka viedoklis par vides, ekosistēmu, ekosistēmu pakalpojumu un Eiropas zaļā kursa jautājumiem. Laikā, kad daudzu ar politiku un valsts institūcijām saistītu cilvēku runātajā maz paša domu, apzinīgi sekojot pareizībai, straumei un zaļajam kursam, ir laikā un vietā uz notikumiem palūkoties bez liekas sajūsmas.

Jūsu ziņojumā LMSP 6. zinātniskajā konferencē (1) izskanēja termins “dabas kapitāls”. Vai tas kādu nekaitina? Izklausās ne gluži pieņemami, ka “daba konvertējas kapitālā.”

“Dabas kapitāls un ekosistēmu pakalpojumi” ir manis un kolēģu kopīgi izstrādāts specializēts izvēles kurss maģistriem, dodot iespēju dziļāk apgūt gan ekosistēmu pakalpojumu kartēšanu, gan apzināšanu. Terminu “dabas kapitāls” lieto mazāk, bet tā mērvienību, proti, “ekosistēmu pakalpojumus” zinātniskajā un populārzinātniskajā literatūrā lieto gana plaši. Piekrītu, tradicionālajos dabas pētniekos šie vārdi izraisa nepatiku.

Kas ir tradicionālie pētnieki?

Atgadījums, kas to labi paskaidrotu, ir mazliet anekdotisks. Reiz konferencē sastapu profesoru Māri Laiviņu, kas mani atcerējās no studiju gadiem un jautāja, ar ko nodarbojos. Pastāstīju. “Labi, labi, bet, Dieva dēļ, nenodarbojies ar ekosistēmu pakalpojumiem!” Tas bija laiks, kad šis termins Latvijā tik tikko bija parādījies, tika uzskatīts par modes lietu un tai pašā laikā par kaut ko zem dabas zinātnieka cieņas līmeņa esošu. Pēc vairākiem gadiem sastapu profesoru vēlreiz un sacīju, ka, diemžēl, mana topošā disertācija būs tieši par ekosistēmu pakalpojumiem. Prof. Laiviņš atmeta ar roku, piebilstot, ka arī viņam nākoties ar tiem strādāt.

Ekosistēmu pakalpojumi ir koncepts, kas izstrādāts pārvaldības nodrošināšanai. Ne vides izzināšanai, bet pārvaldībai situācijās, kad trūkst precīzas informācijas neatliekamu lēmumu pieņemšanai. Koncepcija balstās ekosistēmu funkcijās un struktūrās, kas vides zinātniekiem ir ierasti termini, bet pakalpojumi ir saistīti ar ekonomiku, proti, šī koncepcija (ekosistēmu pakalpojumi) ir daļa no vides ekonomikas. Terminu ieviesa ekologi, kas sāka nodarboties ar ekonomiku, un ekonomisti, kas pievērsās ekoloģijai.

Latvijā publiskās diskusijās ekologi vai tie, kas sevi dēvē par ekologiem vai ekoaktīvistiem, no ekonomikas uzsvērti izvairās. “Mēs sargāsim, par finansējumu (faktiski – par sekām) domās un rūpēsies citi.”

Jā, arī man ir gadījies dzirdēt šādus izteikumus. Patlaban, kad notiek jauno dabas aizsardzības plānu izveides apspriešana, arī man kā speciālistam tiek jautāts pēc ieteikumiem. Līdz zināmam laikam man šķita, ka dabas aizsardzības plāniem sociāli ekonomiskais izvērtējums ir obligāts, īpaši jau sociālais – ir svarīgi kā situāciju un plānus vērtē cilvēki. Dabas aizsardzības pārvaldē (DAP) man atbildēja, ka šāds vērtējums nav plānots, jo viņiem svarīgi ir “sugas un biotopi”, citam nepietiek kapacitātes un tā (sociālais un ekonomiskais) arī nav DAP atbildības joma.

Ekosistēmu pakalpojumu un ekosistēmu pieejas koncepcija ir mūsdienu dabas aizsardzības pamats – tiek skatīta un vērtēta cilvēka un dabas mijiedarbība – proti – lai saglabātu sugas un biotopus, ir nepieciešama cilvēku iesaiste. Uzsvēršu – iesaiste (iesaistīšana), ne izstumšana! Par to, kā laika gaitā dabas aizsardzība ir attīstījusies, jārunā plašāk, bet tā ir tēma citai sarunai. Īsumā – dabas aizsardzība Latvijā ir 60.-70. gadu līmenī, kad skatījās sugas un biotopus, neņemot vērā cilvēku un uzskatot, ka “dabai labpatīk, ja cilvēku tajā nav”.

Vai runājam par 60.-70. gadiem PSRS vai Rietumeiropā?

Dabas aizsardzība kā zinātne jeb tā sauktā “conservation science” gluži neatbilst latviskajam tulkojumam “dabas aizsardzība”.

Bijušajā PSRS un arī Latvijā vēsturiskās paralēles varam vilkt tādas pašas, gan ar 10-15 gadu kavēšanos. Pirmie Nacionālie parki, aizsargājamās teritorijas – tas viss veidojās arī toreizējā padomju savienībā. Tradicionāli tā būtu uzskatāma par meža nozares darbinieku veidotu dabas aizsardzību, ko, ja tā varētu teikt, sāka un aizstāvēja kādreizējais ministrs Leons Vītols (2). Viņa stāsts un pieredze ir tipisks piemērs, kā smagos apstākļos tika sargātas dabas vērtības. Protams, tajos laikos nerunāja par ekosistēmām, bet noteiktām sugām, meža nogabaliem, svarīgu vietu šai procesā ieņēma mednieki un medības. Īsāk – tika nošķirtas, lielākoties, neskartas teritorijas, kuras centās tikpat neskartas arī saglabāt.

70. gados pasaulē dabas aizsardzībā ienāk pieeja “daba par spīti cilvēkiem”. Mums tas asociētos ar mikroliegumiem – aizsargāt konkrētas sugas konkrētās teritorijās ārpus jau esošajām aizsargājamām teritorijām, kā arī runāt par sugu izzušanu. Sugu izzušanu manis aprakstītie procesi gan neapstādināja. 21. gs. sākumā radās jauna ideja, ko saistām ar ekosistēmu pakalpojumiem un devumu arī cilvēku labklājībai. Patlaban esam nonākuši līdz sociāli ekoloģiskajām sistēmām, kur cilvēks netiek nošķirts no dabas, bet pastāv mijiedarbībā. Šādu principu redzam iestrādātu arī Eiropas zaļā kursa dokumentos.

Piemēram, Latvijā cilvēka un dabas mijiedarbība labi redzama saistībā ar bioloģiski vērtīgajiem zālājiem. Neviens nenoliegs, ka cilvēka saimnieciski pamatota darbība zālāju eksistencei ir nepieciešama. To apzinās pat radikālākie dabas aizstāvji un aktīvisti.

Bet... citā ziņā mēs joprojām esam tur – 60.-70. gados, proti, “labi būtu bez cilvēka!”

2020. gada nogalē, gatavojoties pērnā gada LMSP konferencei, izvērtās ļoti negaidīta saruna ar Valsts meža dienesta pārstāvi Andri Ziemeli (3), kas ir pētījis dabas aizsardzības nianses Latvijā. It kā pastāv uzskats, ka dabas aizsardzība “rullē”, gan citā nozīmē – daudz kam “brauc pāri kā ceļa rullis”...

Kā jau minēju, esam atpalikuši par 30 gadiem. Pirmkārt, tā ir noteikta pēctecība un inerce. Dabas aizsardzība “kā nebūt” ir veidojusies padomju laikos, kam sekoja 90. gadu haoss; līdz ar iestāšanos ES atgriezāmies situācijā: glābjam to, kas ir. Faktiski, nepārtraukti dabas aizsardzības jomā esam situācijā, kad kaut kas ir jāglābj, ne jāveido.

Otrkārt, politiskā neizdarība. Sugu un biotopu apzināšanu vajadzēja veikt pirms iestāšanās ES. Tas bija jāizdara, lai mēs varētu kļūt ES dalībvalsts un uz Latviju varētu attiecināt ES likumdošanu ne tikai dabas aizsardzības jomā, bet arī, piemēram, par kopējo lauksaimniecības politiku.

Bet faktiski runa ir par biotopu kartēšanu, kas “mēģina noslēgties vēl 2022. gadā”.

Tieši tā! Publiski netika teikts, ka mums šāda informācijas apkopojuma nav... Situāciju risināja ar aizstājējvērtībām un ekspertu viedokļiem. Protams, tagad, kad biotopu kartēšana ir noslēgusies un informācija ir iegūta, atšķirības ir acīmredzamas un vērā ņemamas. Zemākā latiņa, ko ES ir noteikusi,– aizsargājamās sugas un biotopi nedrīkst izzust. Latvijā, pieļauju, resursu trūkuma vai nepietiekamības dēļ viss dabas aizsardzībā grozās tikai ap nepieciešami izpildāmo minimumu – lai par kaut ko neseko kādas sankcijas. Domāju, valsts struktūras, kā pārziņā ir dabas aizsardzība, ar to arī nodarbojas.

Sarunās ar medniekiem un ornitologiem par dažādām sugām redzam atšķirīgu situāciju. Piemēram, “baltirbe pazūd, jo tai ir silti” (4). Areāli “virzās” uz ziemeļiem. Ko darīt ar mūsu kaimiņiem (domāju putnus, zvērus, kukaiņus, augus), kam Latvijā vairs nepatīk klimata mainības dēļ?

Manis pieminētā pēctecība, kas, diemžēl, saglabājusies Latvijas dabas aizsardzības sistēmā, ietver arī uzskatu, ka telpiskā vienība, kurā dabas aizsardzība būtu organizējama, ir valsts. Izskatās kā nacionāli orientēts skatpunkts, bet – visi attiecīgie rādītāji jāsasniedz valsts līmenī un valsts robežās. Eiropas Savienības principi paredz situāciju vērtēt vismaz ES līmenī, kas arī nav viegli, jo mums ģeogrāfiski būtu jāņem vērā arī Baltkrievija un Krievija (kas nav ES dalībvalstis), tikai tad izvirzot konkrētus mērķus. Jūsu jautājumā minētā baltirbe, ņemot vērā spēkā esošos priekšrakstus, ir jāaizsargā un jādomā, lai tā nepazustu, neskatoties uz to, ka putnam pie mums vairs nav tik viegli. Mums ir ne viena vien suga, kur Latvija ģeogrāfiski atrodas tuvu tās izplatības areāla ārējām robežām. Ja mums ir “pēdējās” zaļās vārnas vai baltirbes, tās jāaizsargā. Jautājums tiek skatīts šauri, tikai Latvijas mērogā.

Sarunā ar ornitologu Uģi Bergmani (4), kur runājām par baltirbi, izskanēja arī pozitīvais piemērs – Latvijā, salīdzinot ar 70.-80. gadiem, ir vairāk klinšu un jūras ērgļu.

Ja skatāmies uz sugu aizsardzību, redzams strupceļš. Dabas aizsardzībai jānotiek ekosistēmu līmenī, ņemot vērā visus faktorus.

Latvijā ar dabas aizsardzību nodarbojas pavisam maz zinātnieku, varbūt 5. Runāju par zinātnisku pieeju dabas aizsardzībai, kas nenotiek, jo trūkst finansējuma. Kas tad notiek? Ir daudzas un dažādas iniciatīvas, ir projekti, kas neprasa zinātnisku pamatojumu. Projektiem nav nepieciešams pētījums “pirms” un pētījums “pēc”. Piemēram, es varētu stāstīt par mazo ērgli un ar to saistīto projektu, tas ir pretrunīgs no zinātniskā viedokļa.

Patlaban izskatās, ka Latvijas galvenā problēma ir nevis, piemēram, mazais ērglis un meža īpašnieks, kas savstarpēji sadzīvo pietiekami labi, bet kāda svešinieka-aktīvista izdomāts liegums, kas degradē mežu un padzen putnu, kam galu galā tur vairs nepatīk. Nerunāšu par īpašnieka valstiski saskaņotu un apstiprinātu apvainošanu.

Cik zinu, mazā ērgļa izplatība vairāk saistāma ar barošanās vietām, ne ligzdošanu. Vietu ligzdai putns atradīs, bet... mazajam ērglim ir svarīga iespējami dažādota lauksaimniecība visapkārt ligzdai. Mikroliegumu veidojot, liegums “trāpa” meža zemēm. Ja lieguma noteikumi skartu lauksaimniekus, tas nozīmētu lauksaimniecības veidu un kultūru dažādošanu. Tas ir noteicoši – lai putnam būtu, kur un ko medīt.

Atgriežoties pie tēmas par zinātnē balstītu dabas aizsardzību – dabas aizsardzība kā zinātne pie mums ir vēl vairāk atpalikusi... Ir daži zinātnieki, kas manis minēto pārejas periodu ir pārdzīvojuši. Zinātnes finansējums ir ļoti knaps, zinātnē darbojas, lielākoties, entuziasti, kam, teikšu, darbošanās bieži vien ir balstīta tai pašā entuziasmā. Mums ir tehnoloģijas un metodika, bet trūkst pašu zinātnieku.

Projektu naudas ir gana lielas, bet projektiem ir vāja zinātniskā bāze?

Dabas aizsardzības projekti ir domāti ļoti specifiskām lietām, piemēram, LIFE projekti. Šīm specifiskajām lietām un mērķiem būtu atrodama vieta lielākajā laukumā, kas ir tukšs. Tātad – sākumpunkta vai pamata nav, parādās projekti ar lielu budžetu. Ar projektu naudu lāpa caurumus.

Kā jābūt? Zinātnieki strādā, pētī un iegūst daudz datu. Liela daļa pētījumu ir valsts pasūtīti, tie ir par dažādām tēmām. Pētījumu rezultātā ievāktie dati tiek nodoti lēmumu pieņēmējiem (politiķiem), politiķi, balstoties situācijā un datos, izstrādā konkrētas darbības (politikas un instrumentus), atkal nododot šo informāciju zinātniekiem, lai izstrādāto liktu lietā. Citā veidā situācija nestrādā. Līdz šim Latvijā ir bijis ļoti neliels finansējums fundamentālajiem pētījumiem un, protams, zinātnieku trūkums. Manuprāt, līdzās “Silavas” ēkai vajadzētu vēl vienu tādu pašu – pilnu zinātniekiem. Vēl Latvijā trūkst pētījumu, kas būtu kā pārbaudes citiem, iepriekš veiktiem pētījumiem.

Patlaban ir tendence tos pētījumus, kam ir kāds noteikts finansētājs, noniecināt, sakot, ka rezultāti ir nopirkti.

Protams, tā nav. Ja pētījums noslēdzies ar publikāciju, to lasot, var sekot pētījuma gaitai. Ir cita lieta: ir pētījums, to apmaksājusi, piemēram, meža nozare un pētījuma rezultātus izmanto, neskatoties nedz pašu pētījumu, nedz publikāciju. Zinātne nav tik vienkārša, kā mums to šad tad vēlas pasniegt. Pētījuma rezultāti nereti tiek pasniegti neadekvāti un sabiedrības reakcija vērsta ne pret pētījumu vai tā veicējiem, bet gan pret pasniegšanas veidu un saturu.

Piemēram, pētījumi par oglekli un tā apriti ir visai specifiski; ja izlasām publikāciju – tur viss ir kārtībā, publiskais stāsts nereti ir atšķirīgs.

Eiropas plānos iekļautie aizsargājamo teritoriju procenti (30 un 10). Cik korekti tas ir no zinātniskā skatpunkta?

No zinātniskās puses ir t.s. neokonservatoru kustība, kas iestājas par striktu dabas aizsardzību. Viņi aplēsuši, ka jāaizsargā 50% – ne mazāk. Tātad 1/2 zemeslodes. Zināms pamatojums tam ir. Eiropas zaļajā kursā paredzētie 30% teritorijas ir zināms kompromiss, turklāt, šie nav striktās aizsardzības procenti.

Vai neokonservatori skaidri zina, ko vajag aizsargāt, lai tam būtu jēga un vai šais procentos iekļaujas arī cilvēki?

Nē, cilvēki ir izstumjami un atstājami malā!

Ko šai ziņā darīt ar Āziju un Āfriku, kur iedzīvotāju skaits palielinās?

... Es pārstāvu sociāli ekoloģisko pieeju dabas aizsardzībai, kas kritizē neokonservatoru pieeju. Ja skatāmies uz ekoloģiju un aizmirstam cilvēku (kas tieši gan netiek pausts), viss darbojas. Kolīdz vērā tiek ņemts cilvēks, modelis nedarbojas. Punkts.

Mums tuvi kaimiņi Eiropas Savienībā ir Igaunija, Lietuva un Polija. Kādā līmenī tur ir dabas aizsardzība?

Igaunijā ir cits līmenis. Igauņi jau 90. gados skaidri uzstādīja mērķi ieguldīt zinātnē un attīstīties par nozīmīgu zinātnes centru. Tas ir realizējies. Sadarbojoties ar Tartu universitāti un Igaunijas Dzīvības zinātņu universitāti, esmu redzējis ar Latvijas situāciju nesalīdzināmas lietas – kaimiņiem ir plašs speciālistu loks, to ir daudz, rit augsta līmeņa darbs ar doktorantiem un ārzemju studentiem utt. Igaunijā dabas aizsardzība ir citā līmenī, ekosistēmu pakalpojumi ir ieviesti jau plānošanas dokumentos, ir izsvērta politika, kas apvieno sociālo, ekonomisko, ekoloģisko, arī kulturālo. Lēmēji redz, gan to, kas mainīsies, piemēram, izstrādājot dabas aizsardzības plānu kādai teritorijai, gan to, kā šī plāna ieviešanas gadījumā turpmāk dzīvos cilvēki. Pēdējais noteikti ir jāņem vērā. Latvijā patlaban pētām Ķemeru un Gaujas Nacionālos parkus tieši no konfliktu skatpunkta. Konflikti pamatā ir saistīti ar saimniecisko darbību.

Kas būtu maināms dabas aizsardzībā? Ar ko sākt?

Politiķim saprotami svarīgāks ir aktīvists, kas ir skaļāks un pamanāmāks. Aktivitātes un aktīvisti ir fons. Svarīgi būtu sakārtot likumus un noteikumus. Latvija ir parakstījusi vai pievienojusies ne vienai vien konvencijai, kas nekur un nekādā veidā neparādās reālos darbos. Ja nav sakārtotas elementāras lietas, nav skaidrs – cik, kur, kas būtu vai ir jāaizsargā. Piemēram, biotopu kartēšanai noslēdzoties, jāpasaka – mums vajag tik un tik aizsargājamo teritoriju, tik un tik šādas sugas pārstāvju.

Meža nozare šādu konkrētību un skaidrību prasa pietiekami ilgu laiku. Atbildes nav, jo, šķiet, nav arī neviena, kas spētu atbildēt.

Tā ir. Ir pētījumi, kas parāda: lai saglabātu vienu vai otru populāciju nepieciešamajā līmenī Eiropā vai pasaulē, mūsu devumam jābūt šādam... un seko konkrēts piedāvājums. Atkārtošu jau iepriekšminēto – Latvijā dabas aizsardzība nodarbojas ar izsprukšanu no sodiem, lai tikai izpildītu minimumu. Ne vairāk!

Zaļš – ko ar to saprot?

Izdzirdot kādu sakām “zaļš”, ļoti uzmanīgi paveros runātājā. Man šī vārda lietošana saistās ar blēdīšanos – tas ir lietussarga tipa termins, kam apakšā var novietot jebko. Daudzi vārdu “zaļš” izmanto komerciālos nolūkos... Vārdam trūkst definīcijas, nav skaidrs, ko katrs ar to saprot. Kas ir un kas nav zaļš tagad (it kā), noteiks taksonomija.

Cik zaļajā kursā ir zinātnes un cik politikas?

Zaļais kurss ir tīra, skaidra politekonomika.

Latvijā ir daudz cilvēku, kas nopietni domā, ka Eiropas zaļais kurss ir bioloģija, vide un draudzība.

Kurš Latvijā runās un kas būtu ieinteresēts par zaļo kursu runāt politekonomiskā kontekstā? Ir t.s. politiskā ekoloģija – pētījumi par to kā politiski lēmumi maina vides stāvokli. Kad zaļo kursu izsludināja, mūsu premjers smaidīja, atbalstīja, nav zināms, vai viņam kāds ir stāstījis konkrētas lietas. Skaidrs, zaļajam kursam ir zinātnisks pamats, bet neba par to stāsta plašākai sabiedrībai. Politiķi runā par savu izpratni un savu skatījumu, zinātniskie pētījumi īstenoti netiek. Latvijā ir uzskatāms, ļoti līdzīgs piemērs – jautājumi par un ap epidemioloģisko situāciju – epidemiologi iesaka vienu, politiķi rīkojas “pa savam”.

Biežāk dzirdētie vārdi zaļā kursa sakarā ir – mazāk tērēsim, vairāk ierobežosim. Ekonomika ir aizmirsta, vajadzība nopelnīt “stāv malā”.

Šī ir tā pieeja, kas aizķērusies no senlaikiem, par ko runājām sarunas sākumā. Nedrīkst aizmirst, ka politiķi ir gana populistiski un mīl izdabāt noteiktiem viedokļiem vai nostājām.

Svarīgi, lai mēs domātu un rīkotos mūsu iespēju robežās, lai nozares, kas Latvijas iedzīvotājiem dod darbu un ienākumus “neaizietu pa burbuli”, lai sociālais stāvoklis nepasliktinātos. Tas būs grūti, jo daudzas lietas nav sakārtotas. Risku saskatu tradīcijā: Latvijā politiskais cikls ir 4 vai 5 gadi, Eiropas Savienībā tie ir 7 gadi, stratēģijas top 15 gadiem, bet cilvēka dzīve ir krietni garāka un plašāka. Gaidāmi strikti ES uzstādījumi, kas saglabās zināmu pēctecību.

Iestājoties ES, ļoti daudz funkciju tika deleģēts, arvien grūtāk un grūtāk ir iespējams saskatīt atsevišķas nacionālas valstis.

Kāpēc 21. gs. nepieciešama jelkāda saskaņošana ES struktūrās, kaut vides, meža, lauksaimniecības jautājumos? Tas atgādina ne visai patīkamus laikus. 

Laika gaitā esmu nedaudz iepazinis meža nozari. Ir meža saimnieks un īpašnieks, viņam ir savi plāni, un viņš mežu nereti uztver kā ko bankai līdzīgu. Citviet šādus cilvēkus uzskata par “dinozauriem”. Pie mums šādu cilvēku ir pietiekami daudz. Neoliberālajā kapitālismā nacionālā buržuāzija nav svarīga. Nav vajadzīgs saimnieks, bet pārvaldītājs. Saimniekam ir savas personiskās intereses, pārvaldītājam ir tikai korporatīvās intereses.

Kādreiz šādu amatu sauca “kolhoza priekšsēdētājs”.

Gatavojoties iestāties ES, izskanēja brīdinājumi par valstu autonomijas izzušanu. Nu “uz vietām” lemj ļoti specifiskas lietas.

No publiskā (valsts) sektora pārstāvjiem nav skaidrojuma: kāpēc pie mums kūdras nozari varētu slēgt vai jelkādi to ietekmēt. Runā jau par lēmumu, to neskaidrojot. “Kaitīgi dabai” var attiecināt uz daudz ko. Oficiālais skaidrojums par kūdru kā fosilo kurināmo Latvijā sen nav aktuāli.

Manuprāt, nozīmīgākais šeit ir interešu – proti – Vācijas interešu faktors. Ziemeļaustrumu Vācijā ģeogrāfiski klimatiskie apstākļi ir līdzīgi kā Latvijā, ir daudz bijušo piejūras lagūnu, ir daudz kūdras, kas gadsimtu gaitā uzkrājusies. Vācijas kūdras izstrādātājiem un ražotājiem lielus ierobežojumus nosaka vietējā politika, pieļaujami, vietējo zaļo kustību ietekmē. Zināms, ka Vācijas uzņēmēji daļu ražotņu ir pārcēluši uz Baltijas valstīm. Situācija izveidojusies šāda: Vācijā ražot nevar, bet Latvijā vai Lietuvā to dara samērā brīvi. Risinājums: Eiropas Savienības tirgū vajag vienādus apstākļus – ja Vācijā kūdras ražotājus ierobežo, šos ierobežojumus izplata pārējās ES valstīs. Šai situācijā citu argumentu un skaidrojumu nevajag – tā ir un viss.

“Kaut kur kaut kas” notiek, bet valstis netiek skatītas atsevišķi. Vai tas ir loģiski?

To paredz vienotā tirgus princips: komersantiem jābūt vienādām iespējām. Vāciešiem ir milzu ierobežojumi, Latvijā tādu nav, vācieši izstrādājuši ap 87% purvu, pie mums šis skaitlis ir krietni mazāks. Protams, Latvijā situācija ir savādāka... bet tirgus ir viens. Tālab kūdras nozare tiek slēgta...
1. https://www.zemeunvalsts.lv/konference-dabas-resursu-ilgtspejiga-apsaimniekosana-veiksmigas-socialekonomiskas-attistibas-pamatnosacijums-eiropas-savienibas-jaunas-vides-politikas-ieviesanas-perioda-
2. Leons Vītols, Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrs (1971.-1988.)
3. https://www.zemeunvalsts.lv/aizliedzot-mes-it-ka-rikojamies-bet-realas-politikas-nav-4. https://www.zemeunvalsts.lv/baltirbei-pie-mums-ir-parak-silti-

  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru