Intervija ar Andri Ziemeli, Mg. biol., Mg. envir. sc., Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes doktorantu vides zinātnēs, Valsts meža dienesta meža un vides aizsardzības daļas vecāko referentu dabas aizsardzības jautājumos

Latvijas dabas aizsardzības mērķi nav skaidri saprotami, “virsmērķis” (lielais mērķis) ir saglabāt bioloģisko daudzveidību. Kas tas ir un ko tas nozīmē – īsti nav saprotams. Tas nav skaidrs arī man kā biologam, par ko studiju gados ne reizi vien strīdējos ar pasniedzējiem. Manuprāt, ja runājam par t.s. “konservēšanu vai neiejaukšanos”, būtu jāskatās dabiskais scenārijs, kur daba attīstās pati (tā ir situācija ko “dabas aizstāvji” it kā vēlētos redzēt). Skatoties uz situāciju nedaudz savādāk, cilvēka darbības (tātad – traucējuma) rezultātā ainava būtiski mainās, radot iespējas ienākt jaunām sugām. Runājot par mežu un t.s. pioniersugām – apsi, bērzu, blīgznu,– traucējuma apstākļos tās ir redzami vairāk izplatītas, savukārt, nomācot sugas ilgdzīvotājas.

Ja runājam par bioloģisko daudzveidību, tās nav tikai koku sugas vai koku skaits, ir citi objekti (sūnas, kukaiņi utt.), biotopi, arī gēnu daudzums utt. Ja notiek neiejaukšanās, būs sugas, kas dabiski mēģinās iegūt stabilitāti, un ainava prognozējami būs vienveidīga. Šodien Latvijā mēs redzam daudzveidīgu un heterogēnu ainavu. Man nav skaidrs, kur bioloģiskā daudzveidība ir/būs lielāka: zinu to, ja ir noteikta (likumā) bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, tas ir jādara, kas, savukārt, nozīmē, ka saimniecisko darbību izslēgt nedrīkst.

Manuprāt, daudz lietu, ar kuru sekām saskaramies tagad, sākās Viduslaikos, kad cilvēkam sāka šķist, ka viņš ir dievišķa būtne un nodalīja sevi no pārējās pasaules. Spriežot, ka mēs, cilvēki, radām traucējumu dabai, skaidrs, ka cilvēks no visiem bioloģiskajiem organismiem ainavu pārveido visvairāk un labi to zina. Starp citu, ir dabiskie un antropogēnie faktori. Mēs jau it kā nodalām – sevi un pārējo. No vienas puses, tas ir ļoti labi, jo ir zināmi tie faktori, kurus varam regulēt, piemēram, mainot ainavu. Dabiskos procesus ietekmēt varam mazāk. Turklāt, šos procesus mēs arī zinām mazāk! Piemēram, zīdītāji: kas patīk lāčiem, kāpēc tie Latvijā ienāk, kāpēc savulaik to nebija utt.

Nešaubīgi par cilvēku mēs zinām daudz vairāk. Dzīvojam sabiedrībā, kas izmanto resursus. Vai bieži iedomājamies par pilno eksistences ciklu, kam dota noteikta kapacitāte: kas mums būtu jāpatērē, vai mēs to drīkstam patērēt, vai tas neietekmēs kādu lejupslīdi? Man, piemēram, nav skaidru pierādījumu tam, ka bioloģiskā daudzveidība samazinās. Cilvēku skaits uz Zemes pieaug, cilvēka darbība rada problēmas zināmām sugām, bet mēs paši savā vidē mutējam vīrusus, baktērijas. Bioloģiskā daudzveidība nav tikai sugas vien, to izplatība vai biotopi: daudz būtiskāka ir ģenētiskā daudzveidība. Filozofiski skatoties: bioloģiskā daudzveidība tiecas būt konstanta. Nevaru iedomāties situāciju, kurā uz Zemes būtu tikai cilvēks vai tikai viena augu suga. Tam nevar saskatīt pamatojumu!

Jauna cilvēka un zinātnieka skats uz Valsts meža dienestu

Kolēģi dienestā dara darbu no sirds un vairāk nekā darba pienākumi nosaka. Man noteiktas emocijas rada mūsu iestādes “sliktā tēla loma”. Mūs bieži jauc ar “Latvijas valsts mežiem”, mēs esam sliktie, kas nosaka mikroliegumus un nemaksā kompensācijas. Nav līdzsvara starp to, ko par mūsu pienākumiem domā sabiedrība, un to, ko mēs darām un kas mums jādara!

Protams, mēs neesam politikas veidotāji, bet ieviesēji. Ir gana daudz nesakārtotu jautājumu, kas būtu risināmi Saeimā. Man, ikdienā darbojoties ar dabas aizsardzības jautājumiem, gribētos izcelt tieši šīs problēmas. No vienas puses regulāri esmu sastopams tiesas sēdēs, iebilstot dabas aizstāvjiem un viņu argumentiem, no otras puses, esmu sastopams tiesas sēdēs, kur tiek grautas privātīpašnieku cerības uz īpašumu apsaimniekošanu. Šīs problēmas saistītas ar to, ka “virs mums” (VMD) ir citas valsts institūcijas, kas savu darbu nepilda. Dabas aizsardzībai līdzīgi kā meža nozarē nepieciešama stratēģija un plānošana. Iepriekšējā dabas aizsardzības stratēģijā minēts: “mazo ērgļu populācija Latvijā dramatiski samazinās”. Ieinteresējoties par šo putnu, mani kolēģi skatījās situāciju un konstatēja… Ka VARAM kā šī jautājuma risinātājs neeksistē! Situāciju risināja VMD un nevalstiskās organizācijas, kuras vēlētos uzteikt, jo tās pilda zināmu daļu valsts pārvaldes funkciju. Augstskolā mācīja, ka valsts pārvaldei jāsadarbojas ar NVO. Mazā ērgļa situācijā parādījās NVO lielā ietekme un valsts aparāta darba trūkums. Jautājumi valsts līmenī netika risināti, kas šai gadījumā ir būtiski, jo tiek skartas ļoti daudzu privāto zemes īpašnieku intereses. Patlabanējā tiesu praksē un esošajā situācijā VMD ir atņemta rīcības brīvība. Šais gados caur VMD ir “plūduši” mikroliegumu ierosinājuma dokumenti, ko mēs akceptējam, privātīpašniekam nav pretargumentu. Dabas aizsardzības pārvaldes viedoklis šai gadījumā ir būtiskāks nekā VMD viedoklis. VMD atbild par mežu apsaimniekošanu un uzraudzību, DAP – par sugu aizsardzības plānu utt. Manuprāt, pārlieku “demokrātiska” pieeja ekspertu atzinumu sagatavošanā Latvijā nav pareiza, jo mūsu sertificētie eksperti nav nekompetenti, bet ir virkne juridisku robu, kas ekspertiem neliek būt (ļauj nebūt) profesionāļiem.

Pirmajā acumirklī tas var skanēt dīvaini. Vides aizsardzībā kopš esam Eiropas Savienībā vispārējie tiesību principi iestrādāti gan administratīvo tiesību likumā. “Varbūt un iespējams” juridiskā valodā nozīmē piesardzības principu. Gadās, šis princips paglābj kādu dzīvību vai dzīvotni. Piemēram, notekūdeņu sistēma, kas nav pārbaudīta; kāds ražotājs ir vēlējies to izmantot, bet viņam atteikts (piesargājoties); savukārt, vēlāk secināts, ka izmantotā ķīmiskā viela ir kancerogēna.

Runājot par mikroliegumiem, es saprotu tiesnešus. Mūsu tiesu sistēma ir pārslogota un mikroliegumu jautājumā nepieciešams ļoti iedziļināties. Mazajam ērglim stāvoklis Latvijā ir labvēlīgs. Kā un kāpēc izpaužas tiesas piesardzība? “Ja neveidosim jaunus mikroliegumus, populācijas līkne ies uz leju un to atjaunot nevarēs.” Tas, ka populāciju atjaunot būs grūti, ir fakts, bet piesardzība izpaužas šādi – “jāturpina ierastā stilā, lai situācija nepasliktinātos.” Tiesa pamatojas uz piesardzības principu, lai gan nav ne mazāko tiešo pierādījumu, ka suga ir apdraudēta. Tas ir absurdi!

Precedents šādai “piesardzībai” bija redzams tiesā, kur tikāmies ar Mārci Sniedziņu: situācija ļoti dīvaina, tiesiski liegumu var atcelt, jo ligzdas (Mārča) īpašumā nav piecus gadus. Tiesa atcēla VMD lēmumu par mikrolieguma atcelšanu.

Uz cik ilgu laiku? Vai mikroliegumu var atcelt vēlreiz?

Subordinācijas princips – mums jāņem vērā augstākas instances, šai gadījumā, tiesas lēmumu.

Vai tiesas lēmumā ir noteikts mikrolieguma darbības laiks?

Nav. No vienas puses, tas ir muļķīgi, jo administratīvu aktu var likumīgi atcelt jebkurā laikā, to var vērtēt vēlreiz utt. Faktiski – administratīvo aktu atcelt nevar, jo likuma interpretācijā: eksperts ir tas, kas pasaka – jāatceļ, vai nē!

Kādā veidā VMD lēmuma pārsūdzētāji uzzināja, ka VMD atceļ mikroliegumu?

Informāciju par mikroliegumiem glabā DAP, Mārča Sniedziņa gadījumā mēs devām DAP informāciju par mikrolieguma atcelšanu. Neoficiāli Māra Strazda blogā izlasīju: DAP darbinieki viņam zvanījuši un aicinājuši VMD lēmumu pārsūdzēt, jo valsts iestāde citu valsts iestādi sūdzēt tiesā nevar!

Valsts pārvaldes funkcijās mikroliegumu uzraudzīšanā būtu izšķirami: Eiropas līmenis un Latvijas līmenis. Latvijas līmenī mikroliegumiem mēģina piesaistīt Eiropas Savienības direktīvu, kas nav tiesa! Ja izveido mikroliegumu, to reģistrē DAP datubāzē, informē “Latvijas Vēstnesī” un viss. Dati Eiropā nenonāk, mikroliegums netiek iekļauts Eiropas aizsargājamo teritoriju tīklā, monitorings platībai nav jāveic, mēs nezinām, kas mikroliegumā notiek – ligzdo putns vai neligzdo. No otras puses – monitoringa veikšana mikroliegumos būtu dārga – viens eksperta atzinums krietni maksā! Tiesību aktos ir noteikti eksperta atzinuma kritēriji. Mēs varam veidot mikroliegumu, bet nevaram skatīties, kas notiek pēc tam. Valstiski par to nav regulējuma. Nav arī kompetences!

Arī DAP darbībās ir interesants paradokss: nav sertifikācijas iestāžu, kas kontrolētu DAP ekspertu sertifikātus! Sertifikācijā vienmēr ir kāda trešā puse, kas sertifikāciju kontrolē. Izņemot DAP ekspertus. Juridiskais ietvars tam ir gana smieklīgs: DAP ir dotas funkcijas un kompetence vērtēt viena vai otra eksperta kompetenci, bet tai pašā laikā DAP pārstāvis nevar doties uz mikroliegumu un vienpersoniski to atcelt, jo tam arī nepieciešams eksperta atzinums!

Redzu “ekspertu lobiju”, ko cilvēciski saprotu – cilvēki ir mācījušies, studējuši, viņiem ir aizraušanās (putni, augi, klintis) un valstij nav iespēju viņiem dot stabilu atalgojumu. Viņiem pašiem jāizdomā mehānisms, lai viņi būtu vajadzīgi, lai viņiem būtu finansējums utt. Valsts iestāde nevar lemt, jāaicina eksperts (kas vienā ziņā ir gana labi, jo paaugstina kompetenci un tā ir laba pārvaldība), no otras puses – ja kaut kas ir obligāts, tev rokas ir sasietas. Ja paskatāmies, cik mums ir ekspertu, to nav daudz! Piemēram, sikspārņu sugas aizsardzības plānu sagatavoja divu cilvēku organizācija, kur abiem sagatavotājiem ir sikspārņu eksperta sertifikāts. Latvijā ar šādu sertifikātu ir trīs cilvēki.

Vēlējos vērst uzmanību: sugas aizsardzības plāns ietver virkni pasākumu: konsultēšanu, vērtēšanu – proti – “atalgojuma atražošanu”. Tas jau ir monopols! Šo situāciju ļoti veiksmīgi izmanto ornitologi, jo ir Eiropas Putnu direktīva, kas it kā nosaka – “Putni jāsargā!”. Aizsargājamo sugu sarakstā ir arī kukaiņi, bet entomologi šādi nerīkojas. Putni ir labi saskatāmi, redzami, sastopami. Ornitologi ir panākuši, ka jebkādai saimnieciskai darbībai nepieciešams eksperta atzinums. Ja skatās valsts funkcijas: monitoringu un ziņojuma sagatavošanu, valsts iestādes to nedara. Tās izsludina iepirkumu, kur konkurē Latvijas Dabas fonds, ornitologi, varbūt vēl kāds… Šīs organizācijas piesakās un tērē lielu naudu.

Tas nav nekas jauns!

Piemēram: gadījums ar plakanstaipekni, kam vāji noteikta sugas robeža. Ir divas alternatīvas šīs sugas saglabāšanai: veidot mikroliegumus, kur tie aug, vai atrast kādu izolētu vietu un veikt noteiktus pasākumus plakanstaipekņa attīstības veicināšanai. Pirmajā (mikrolieguma) gadījumā par visu “maksā” privātais īpašnieks. Otrajā – būtu nepieciešami minimāli līdzekļi, un plāns būtu jāīsteno DAP. Plakanstaipekņa sakarā bija tiesvedība: noteiktā platībā plānoja apbūvi, nevalstiskās organizācijas iesniedza mikrolieguma pieteikumu. Pats attiecīgo nogabalu apsekoju; tajā auga aizsargājamajai staipekņa sugai ļoti, ļoti līdzīga suga, skatījos to mikroskopā, skatījos sporas, pētot un sazinoties ar Vācijas speciālistiem, secinājām, ka atrastais staipeknis nav aizsargājamais. Mikroliegums izpalika.

Platību pirms tam skatīja divi botāniķi, kas šo niansi nekonstatēja. Vai negribēja konstatēt? Piemērs, kālab mikroliegumi būtu ļoti rūpīgi vērtējami! Bieži jāpaļaujas uz ekspertu viedokli, kas nereti balstās personiskajā pieredzē vien. Eksperti nav pielīdzināmi zinātniekiem, eksperti nesniedz zinātnisko informāciju! Piemēram, ornitologam Uģim Bergmanim ir zinātniskā atbildība, kādas nav parastam ekspertam. Biotopu kartētājiem arī zinātniskās atbildības nav, ir “sekošana noteiktiem kritērijiem”.

Eiropas Komisija ir skaidrojusi, ko uzskatīt par Eiropas nozīmes aizsargājamu biotopu. Piemēram, boreālie meži, kas sastopami arktiskajā apgabalā. Kas notika Latvijā? Savā interpretācijā sacerēja grāmatu par Eiropas nozīmes aizsargājamiem biotopiem, piešķirot savus (Latvijas) kritērijus un vērtējumu. Paradoksāli – pēc šiem kritērijiem radīts arī biotopu saraksts. Lielākoties, eksperts nosaka (interpretē), kas būs biotops. Ja iedziļināmies Eiropas vadlīnijās, mums tajās minētajiem kritērijiem atbilstošu biotopu nav! Ir “aiz matiem pievilkts tulkojums”! Sniedzot ziņojumus ES, loģiski, parādās vēsts par biotopu sliktu stāvokli, jo jau sākotnēji biotopi nav atbilduši nedz kritērijiem, nedz vadlīnijām. Rezultātā rodas “atklājums”: biotopu kvalitāte ir slikta! Tas nav loģiski!

Aizliedzot, mēs it kā rīkojamies, bet reālas politikas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai nav.