Intervija ar Uģi Bergmani, ornitologu, Latvijas valsts mežu vecāko vides ekspertu

Ļoti svarīga lieta, ar ko vēlos sākt: vides ekspertiem noteikti būtu nepieciešamas pamatzināšanas par meža ekonomisko vērtību. Patlaban, kā redzams, šādu zināšanu nav!

Meža īpašnieki informēja, ka ideja liegumu aizstāt ar īpašu īstermiņa risinājumu mazā ērgļa sugas aizsardzības plānā, tikusi noraidīta. Kāpēc un par kādu risinājumu runājam?

Saprotot, ka meža īpašnieki nereti neatbalsta dažāda veida aizliegumus meža zemēs, vēlējos rast pagaidu risinājumu. Lielākā problēma patlaban ir atbilstošu kompensāciju neesamība par saimnieciskās darbības ierobežojumiem. Var jau pieņemt, ka daudzu gadu garumā kompensācijas nosedz īstermiņā neiegūto labumu, taču, šādi vērtēt nevar, jo cilvēks savu dzīvi vairāk vai mazāk plāno, kā pats vēlas, un plāno pārskatāmā nākotnē. Kompensāciju jautājums nav atrisināms ātri, pat, ja politiskā griba būtu. Politiskā griba, iespējams, ir radusies, bet nez vai tik ātri pienāks laiks, kad naudas kompensācijām būs pietiekami! Tālab mazā ērgļa sugas aizsardzības plānā piedāvāju pārejas perioda risinājumu, kamēr kompensācijas tiek noteiktas un aprēķinātas. Pirmkārt, paredzēt privātajos mežos atrastās mazā ērgļa ligzdas iekļaut valsts nozīmes datu bāzē (DAP pārvaldītā jeb valsts nozīmes dabas datu bāze “Ozols”), jo aizsargāt var tikai to, kas ir zināms un oficiāli reģistrēts. Otrkārt, ap ligzdu 100 metru rādiusā uz trim gadiem noteikt stingras aizsardzības zonu. Kāpēc trim? Vidējais vienas ligzdas apdzīvošanas ilgums ir trīs gadi. Uzsveru – vidējais! Vienā ligzdā mazais ērglis var dzīvot arī 12 gadus! Tātad: 100 metru rādiusa zonā rosināju noteikt mežsaimnieciskās darbības aizliegumu audzēs, kas sasniegušas ligzdošanai piemērotu vecumu (ja zonā atrastos, piemēram, jaunaudzes, uz tām liegums neattiektos). Šo trīs gadu laikā privātā meža īpašnieks vai īpašnieki kompensācijās vai nomas naudā saņemtu 160 eiro par hektāru. Tā būtu samaksa, ka īpašnieks trīs gadus mežu neizmanto. Pēc trim gadiem sertificēts putnu eksperts vērtētu: vai ērglis attiecīgajā teritorijā ligzdo, vai nē! Zinot, ka ērgļi regulāri būvē jaunas ligzdas, un vidējais pārcelšanās attālums ir ap 500 m, ekspertam būtu godprātīgi jānoskaidro: kur ērglis ligzdo! Ja putns pārcēlies citur, jāveido jauna aizsargājamā teritorija, iepriekšējā atļaujot darboties. Šai gadījumā ērgļu aizsardzība būtu dinamiska, skatoties reālo situāciju dabā!

Kas ar liegumiem notiek “pēc tam”… Laiks paiet, mežs tapis vecāks vai sabrucis…

Pirmos mikroliegumus sāka veidot nosacīti nesen – 1987. gadā. Kā ar visām jaunām lietām, daudz kas norit vienā virzienā: mikroliegumu platības palielinās. Esošā likumdošana par mikroliegumu izveidošanu ir veidota tā, ka faktiski mikroliegumu atcelt nav iespējams. Tas nav pareizi! Procesam ir jābūt abpusējam: mikroliegumu veidošana jāturpina, nodrošinot aizsardzību apdzīvotām atradnēm, taču jādod iespēja mikrolieguma statusu atcelt, ja var pierādīt atradnes pārvietošanos! Manuprāt, mikroliegumu sistēmai jābūt dinamiskai! Šobrīd mehānisms nav pareizs un rada pamatotu pretestību un neapmierinātību meža īpašniekos, kas rezultātā bieži noved pie kaitējuma aizsargātajām sugām. Ja meža īpašnieks zinātu, ka, saņemot vēstuli par mikrolieguma veidošanu, to veidos, piemēram, uz tuvākajiem 5 vai 10 gadiem un pēc šī laika statusu noteikti pārskatīs, attieksme mainītos. Šobrīd mikroliegumu atcelšanai precedentu nav! Starp citu, arī putni pielāgojas, izvēloties dzīvesvietu. Dabā esmu redzējis tikai vienu mikroliegumu, kur var redzēt: mežs ir “nogāzies” pilnībā! Tāpat esmu redzējis mežus, kur bijušas vējgāzes vai citas likstas, bet putni turpina dzīvot. Dabiskā ceļā nokritusi ligzda ir saprotama lieta; ligzdas vai zaru kaudzes (kā tās nereti saucam) krīt gana bieži, tikpat bieži putni turpat tās būvē no jauna. Ligzdu mežā ir vairāk nekā domājam!

No kura gada Latvijā mazā ērgļa populācija ir pētīta, par kuru laikposmu varam runāt kā pētījumu sākumu?

Mana pieredze mazā ērgļa pētīšanā būs ap 40 gadus ilga.

Mērķtiecīgs darbs pie mazā ērgļa populācijas dinamikas pētīšanas norit kopš 90. gadiem. Pirms tam dati bija no 1983. gada, kad bija mazāks pētījumu parauglaukumu skaits. Patlaban informācija ir pilnīgāka. Teikšu: suga ir zināma samērā labi!

Interese par mazo ērgli man radās, studējot LU Bioloģijas fakultātes I kursā, kad manu diplomdarbu un promocijas darba vadītājs profesors J. Vīksne ieteica pievērsties šai sugai, jo 80. gadu sākumā par to bija zināms ļoti, ļoti maz! Zināja, ka tā Latvijā ligzdo, zināja, ka Latvijā ir ļoti līdzīga suga – vidējais ērglis, bet, piemēram, par mazo ērgļu skaitu nebija ne jausmas! Bija laiki, kad mazo un vidējo ērgli uzskatīja par vienas sugas divām pasugām, bet pētījumi (arī mans) 80.-90. gadu mijā šīs šaubas izslēdza, jo pierādīja, ka mazais ērglis un vidējais ērglis ir divas dažādas sugas. Vidējā ērgļa Latvijā vai nu nav, vai tas ligzdo ļoti neregulāri. Nelielas vidējā ērgļa populācijas ir Polijā un Baltkrievijā, tāpat tas nelielā skaitā sastopams Igaunijā, daži pāri – Lietuvā. Mūsu reģionā vidējais ērglis ir izzūdošs, tā pamatareāls ir Krievijas Eiropas daļa un Krievijas Āzijas daļa. Latvija atrodas sugas areāla galējos rietumos. Starp citu, pretēji klasiskai sugas definīcijai, areālu pārklāšanās zonā, kur atrodamies arī mēs, abas sugas (mazais un vidējais) krustojas, un pretēji šai definīcijai abu sugu hibrīdi ir auglīgi!

Vai nosaukums tiem vēl nav dots, piemēram, vidēji mazais ērglis?

Nav gan! Dabā tos pazīt ir ļoti grūti, visprecīzākā ir DNS analīze!

Mazais ērglis uzskatāms par aktualitāti. Kā ar citiem lielajiem plēsējiem, kuru Latvijā ne mazums!

Mums ir mazais, vidējais, klinšu, jūras, zivju un čūskērglis. Sarkanā un melnā klija. Niedru, lauku un pļavu lija. Purva, bezdelīgu un lauka piekūns. Lielais piekūns kā ligzdotājs pēdējoreiz manīts 70. gados (1977. gadā Teiču purvā). Lapseņu un peļu klijāns. Vistu un zvirbuļu vanags. Sugu īpatņu skaita dinamika ir dažāda. Nevaram teikt, ka viss ir slikti un ir katastrofa! Nebūt, nē! Protams, saimnieciskā darbība 20. un 21. gs. kļuva un turpina kļūt intensīvāka, kas ir fakts! Cilvēka darbības jomas tādas ir. Dažādas putnu sugas uz cilvēka darbību reaģē atšķirīgi! Ir jutīgākas, ir mazāk jutīgas. Ir sugas, kas pielāgojas, pie tam, gadās, ka, palielinoties cilvēka darbības intensitātei, palielinās arī sugas populācija. Protams, ir arī pretējas norises! Piemēram, Latvijas problēmsuga ir melnais stārķis, tā populācija samazinās gan skaita, gan ligzdošanas sekmju ziņā. Iemesli ir vairāki: gan barības bāze, gan mežsaimniecība, gan ietekmējošo faktoru kopums migrācijas laikā. Suga, kuras ligzdojošo pāru skaits krietni pieaudzis, ir jūras ērglis. Ja atceramies 80. gadu sākumu – Latvijā ligzdoja 3-5 pāri. Jūras ērgļa novērošana tolaik bija notikums! Šobrīd Latvijā ligzdo 150-200 jūras ērgļu pāru! Suga Latvijā veiksmīgi atradusi savu nišu. 34% Latvijas jūras ērgļu ligzdo ekoloģiskajos kokos, līdzīgi arī zivjērglis. Klinšu ērgļu skaits Latvijā nav liels, bet pieaugošs. Vērtējam: ap 8-10 pāri, kas ir ievērojami vairāk nekā pirms gadiem 30! Klinšu ērgļu nekad nebūs tik daudz kā jūras ērgļu, jo populācija saistāma ar lieliem purvu masīviem un to ir tik, cik ir! Labākais scenārijs: ap 20 pāru! Klinšu ērgļi tradicionāli ligzdo Austrumlatvijā, pēdējos gados ir izveidojusies stabila populācija arī Kurzemē (iepriekš tā bijis pirms 100 gadiem). To saistām ar sugas populācijas pieaugumu Skandināvijā!

Kliju ir stabili maz, to nekad nav bijis daudz. Sarkanā klija atkal sākusi ligzdot Latvijā, bija periods, kad tas nenotika. Tā ir dienvidu, dienvidaustrumu suga, kas Latvijā ieceļoja, bet tagad vairāki pāri ligzdo Latvijas dienviddaļā. Melnā klija, savukārt, ligzdo tuvu ūdeņiem.

Rīgā, Torņakalnā, it knaši šiverē lauči un lielais baltais gārnis.

Laucis ir kā meža pīle – ūdeni redz un iekšā! Lielais baltais gārnis pirms gadiem 30 bija Latvijas faunistikas retums, šobrīd vietumis to var redzēt biežāk nekā zivju gārni. Tā ir klimata mainības rezultātā ienākusi suga.

Ja runājam par putnu sugu skaita svārstībām, tās nosaka ar atšķirīgām metodēm. Arī “Latvijas valsts meži” iesaistās putnu monitoringā, lielāku sugu skaitu aptverošas uzskaites veic Latvijas Ornitoloģijas biedrība, uzskaite ļauj rēķināt putnu indeksus un aplēst populāciju dinamiku. Putnu monitorings nosaka tikai populācijas dinamiku, monitorings neanalizē svārstību iemeslus! Nereti tādēļ raisās strīdi, top “nostāsti un interpretācijas”. Sugas ienākšanu vai izzušanu kādā teritorijā parasti nosaka daudzu faktoru kopums. Piemēram, baltirbe! Skaidrs, tā no Latvijas ir tikpat kā pazudusi, varbūt reizi desmit vai divdesmit gados Austrumlatvijā novēro kādu īpatni, bet tam ir gadījuma raksturs un nav cerību, ka suga varētu atgriezties. Tas ir klimata pārmaiņu rezultāts! Baltirbei pie mums ir pārāk silti!

Par putnu indeksiem un būtiskām putnu skaita izmaiņām runājot. Ir sugas, kuru skaita dinamika ir būtiski negatīva. Viena no tām – mežirbe. Putns nometnieks, tātad, šo sugu ar lielu varbūtību ietekmē vietējie faktori, kaut nevar izslēgt klimata pārmaiņu ietekmi. Ornitologi redz divus faktorus – vai nu mežsaimniecība, vai klimata mainība jeb plāna sniega sega. Šobrīd nav iespējams pateikt, kurš no abiem ir būtiskākais! Ietekmē abi!

Mežirbes dabiskie ienaidnieki?

Kā minēju, sugu ietekmē daudzu faktoru kopums! Ja kāda suga kādā teritorijā jūtas labi, atsevišķu faktoru ietekme ir nebūtiska pretstatā situācijai, ja suga piedzīvo skaita kritumu. Ja mežirbei ir vērojams skaita kritums, dabiskie ienaidnieki var izrādīties daudz būtiskāki sugas ietekmētāji nekā situācijā, ja mežirbes skaits būtu stabils vai pieaugošs. Pozitīvā situācijā, piemēram, vistu vanagi vai caunas varētu medīt mežirbes, cik sirds kāro, un populāciju tas neietekmētu!

Domāju, mežirbei Latvijā varētu būt par siltu, jo tas ir tipisks boreālā jeb ziemeļu reģiona putns, mežirbei vajag sniegu, kas tai ir slēptuve! Sniega nav vai ir maz, nav, kur paslēpties. Līdz ar to plēsoņu ietekme varētu būt daudz nozīmīgāka!

Vēl viena suga, kuras skaits samazinās, ir plukšķis (viens no meža strazdiem). Te pilnīgi noteikti mežsaimniecība nav vainojama, bet gan klimats! Igaunijā šīs sugas samazinājums nav tik būtisks, kā Latvijā, Igaunijā mežsaimniecības ietekme ir līdzīga kā Latvijā, bet… Igaunija ir vairāk uz ziemeļiem. Skandināvijā plukšķu skaits uzskatāms par stabilu.

Ko ornitologi gaida Latvijā “ierodamies”?

Prognozes, protams, ir! Ir t.s. klimata atlants, kur prognozē Eiropas putnu izplatību klimata mainības ietekmē. Kaut ko esam sagaidījuši – pieminētos lielos baltos gārņus, kas Latvijā nav retums! Tā ir dienvidu suga, kas Latvijā parādījusies visai lielā skaitā. Dienvidniece ir sarkanā klija. Tāpat pirms 20-30 gadiem neviens neiedomāja, ka tipiska dienvidu suga – bišu dzenis – varētu Latvijā ligzdot… Kurzemē tas notiek! Ir vēl dažas dziedātājputnu sugas, kas pamazām “ienāk”. Kā minēju, process ir abpusējs: baltirbe “iet projām”, arī melnkakla gārgale, ko redzam pavasaros caurceļojam vai ziemojot, vairs neligzdo.

Kas ir putnu indekss?

Putnu indekss ir vērtība, kas raksturo nevis kādas sugas populācijas lielumu absolūtos skaitļos, bet norāda vērtību, par kādu putnu populācija noteiktā gadā ir pieaugusi vai samazinājusies attiecībā pret t.s references vērtību. Putnu uzskaitei ir kāds konkrēts references gads, kad uzskaiti sāka. Turpmākie uzskaišu rezultāti tiek salīdzināti ar situāciju references gadā.

Vai putnu indekss ir korektākais un precīzākais skaitlis bioloģiskās daudzveidības raksturošanai?

Tas pilnīgi noteikti objektīvi raksturo putnu populācijas dinamiku.

Putni ir bioloģiskās daudzveidības daļa!

Putni ir viens no pamatkritērijiem, par ko Latvija kā ES dalībvalsts atskaitās ES struktūrām. Viena ES direktīva ir par putniem, visas citas sugas, kas nav putni, iekļautas tā saucamajā biotopu direktīvā. Putnu indeksi raksturo populācijas stāvokli. Indeksus rēķina dažādi. Uzskaites notiek gan mežā, gan laukā – indeksu rēķina gan katrai meža putnu sugai atsevišķi, gan meža putnu indeksu kopumā. Tas pats ar lauka putniem! Ligzdojošiem ūdensputniem indeksu nerēķina, ir ziemojošo ūdensputnu uzskaite. Putnu indeksi rāda: ir sugas, kuru skaits ir stabils, ir sugas, kuru skaits ir nenoteikts, ir sugas, kuru skaits samazinās (mērens vai būtisks samazinājums). Indeksu nerēķina visām putnu sugām, tikai tām, kuras ir iespējams konstatēt uzskaitēs! Pamattendences ir: lauku putnu indekss samazinās, jo lauksaimniecības intensitāte palielinās, samazinās arī meža putnu indekss.

Par putnu indeksiem un izejas skaitļiem. Cik tie ir precīzi un korekti? Ja runājam par mežirbi, kas daudz apspriesta, sugas aizsardzības plānā minēti dažādi gadi un dažādas izmaiņas. Cik šiem skaitļiem var ticēt?  Ja suga skaitās maz izpētīta, ciktāl ticams ir references skaitlis. Kas Latvijā ir labi izpētīta suga – piemēram - mazais ērglis, melnais stārķis, mednis... Kas vēl?

Katrā pētījumā un katrā uzskaitē ir noteikta kļūda, tā tas ir, un to pētnieki apzinās. Mūsdienu statistiskās analīzes metodes ļauj analizēt skaita svārstības gados ar atšķirīgu informācijas apjomu. Jo lielāks būs informācijas apjoms, jo mazāka būs kļūda. Uz kļūdas lielumu norāda tā saucamais izkliedes jeb ticamības intervāls, jeb varbūtība. Jo lielāks ir izkliedes intervāls, jo lielāka ir kļūda – un patiesā vērtība atrodas kaut kur izkliedes intervālā. Labākai izpratnei zemāk piemērs ar mazo ērgli. 80. gados mums analizēto pāru bija mazāk, līdz ar to populācijas novērtējuma izkliedes intervāls jeb minimālais un maksimālais vērtējums atradās plašākā diapazonā nekā, piemēram, laikposmā no 2000. gada. Proti, populācijas vērtējums pēc 2000. gada ir precīzāks nekā 80. gados. Līdzīgi ir ar citu sugu vērtējumiem. Taču nav pamata apšaubīt, ka mežirbju skaits ir daudzkārt samazinājies, tas tiešām ir fakts!

Mazais ērglis, melnais stārķis un mednis noteikti ir vienas no vairāk pētītajām putnu sugām Latvijā. Pie tām noteikti jāmin arī pīles un kaijas – šo sugu grupu fundamentālus populāciju ekoloģijas pētījumus ar plašu atpazīstamību Eiropā un arī Pasaulē pagājušā gadsimta 60.-90. gados veica Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas pētnieki. Es vēl atzīmētu meža pūci, urālpūci, jūras ērgli un zivjērgli; arī par šīm sugām ir iegūta detalizēta informācija, vairāk kā tikai skaita dinamikas tendences.

Kā vērtēt apgalvojumu par tik un tik ligzdu nogāšanu?

Diemžēl, tas ir fakts! Šai rīcībai neredzu attaisnojumu. Protams, zinu, kāpēc tā notiek! Ligzdas nogāž, ligzdu kokus nozāģē. Tas nenotiek plaši, tie ir atsevišķi gadījumi. Vienīgā informācija, kas situāciju ļauj apjaust (aplēst), ir mazā ērgļa projekta laikā gūtā pieredze. Projekta ietvaros esmu dzirdējis no cilvēkiem, kas meklē ligzdas, kas ierosina aizsardzību un kas konstatējuši, ka ligzdas ir nogāztas. Šādi gadījumi sadarbību neveicina. Protams, to pašu teiks īpašnieki, kas saņēmuši vēstuli par mikroliegumu, kas tiek veidots uz viņu rēķina. Tas arī neveicina sadarbību! Ir divi viedokļi, kam vidū ir politiska bezdarbība vai rīcības nepietiekamība. Konflikts veļas kā sniega bumba. Es aicinu meža īpašniekus ligzdas neiznīcināt un būt atbildīgiem! Risinājumu vajag meklēt, bet ligzdas iznīcināšana nav risinājums! Apzināta ligzdu iznīcināšana ir kļuvusi intensīvāka līdz ar mazā ērgļa aizsardzības plāna ieviešanu.

Mazā ērgļa sugas aizsardzības plānā esam analizējuši dzīvotnes: valdošo koku sugu un nogabala vecumu. Aprēķini rāda, ka 71,5% visu mazo ērgļu nogabalu ir sasnieguši cirtmeta vecumu! Teorētiski tie varētu tikt izstrādāti, kas nenozīmē, ka tas uzreiz notiks.

Mazā ērgļa projekts ir saistīts ar mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem. Tas sakāpina emocijas, un īpašnieks, saņemot paziņojumu, tiek mudināts ķerties pie mežistrādes. Kamēr nav mikrolieguma, nav pamata ko liegt. Arī šādā situācijā reto putnu atradnes ir apdraudētas.