Zemes reformai Latvijā 100!

Ēriks Jēkabsons, delfi.lv | 18.03.2021

Pēc Pirmā pasaules kara visas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis (kopumā 12), kas atradās teritorijā starp Vāciju un Krieviju, realizēja agrāro reformu. Valsts atņēma un sadalīja muižnieku zemes, atšķirīgi gan bija kompensācijas mehānismi un reformas realizācijas gaita. Latvijā pāreja no feodālās uz kapitālistisko sistēmu jeb agrārā reforma bija radikālākā (ja neskaita boļševikus) Eiropā – absolūti lielākā daļa muižnieku, kuru īpašumus valsts ekspropriēja, nesaņēma nekādu atlīdzību.

"Zemes reforma bija absolūti nepieciešams politisks solis, kas valdībām pēc Pirmā pasaules kara bija jāveic. Mainījies bija pilnīgi viss. No ēdienkartes līdz sievietes lomai un sabiedrības struktūrai. Pārtikas nozīme 1. pasaules kara beigās Eiropā bija acīmredzami augusi, visas valdības saprata, cik nozīmīgi ir pārtikas krājumi. Vācijā, piemēram, bija reāli bads. Kas ir galvenās bada komponentes? Trūkst lauksaimniecības preču, trūkst maizes. Protams, Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm maizes faktors un zemnieka labvēlības iegūšana bija ārkārtīgi svarīga," portālam "Delfi" stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Ēriks Jēkabsons.

Agrārā reforma nozīmē likumdošanas izmaiņas, kas izveido jaunu kārtību laukos valsts uzraudzībā. "Mēs nevaram skatīties Latviju izolēti, zemes reforma bija visur. Šo zemes reformu iespaidoja dažādi komponenti. Valstīs starp Vāciju un Padomju Krieviju liela loma bija politikai un iepriekšējām vēsturiskajām attiecībām. Sākot no Bulgārijas, kur ņēma nost bulgāriem-musulmaņiem muižas un tās sadalīja bulgāriem. Tas pats bija Dienvidslāvijā, kur ņēma nost muižas musulmaņiem, horvātiem un Austroungārijas vāciešiem. Polijā zemi atņēma vāciešiem, krieviem un pašiem poļiem, Lietuvā atņēma poļiem, bet Igaunijā vāciešiem un krieviem. Somijā ņēma nost muižas zemes zviedriem un krieviem, Čehoslovākijā vāciešiem. Šeit kopā iet gan politiskie, gan etniskie faktori. Un visās šajās valstīs ir ļoti svarīgs tā sauktais kreisais elements – valdībai bija svarīgi iegūt zemnieku uzticību. Lai zemnieki beidzot jūtas kā savā valstī."

Latvijā īpašo apstākļu dēļ tas kreisums bija pat spēcīgāks nekā citās valstīs. Tam ir savi iemesli, tas ir izglītības līmenis, kas ļauj zemniekam vai vienkāršam strādnieku puisim saprast, ka šajā zemē kaut kas nav kārtībā. Vēl viens faktors ir 1919. gads, kad Latvija nonāca karadarbības krustcelēs. Igaunijā Pirmais pasaules karš nonāca tikai 1918. gadā, savukārt Lietuva ir katoliska, viņiem šis kreisums nav tik aktuāls. Baznīcā gājējs nekad nebūs tik kreiss," atšķirīgos apstākļus Baltija iezīmē Jēkabsons.

Poļi, pateicoties reformai, nostiprinās valsts perifērijā

Polijas Sejms 1919. gada 10. jūlijā nolēma, ka lielo zemes īpašnieku zeme tiks pārdalīta par labu zemniekiem. Pēc gada tika nospriests, ka maksimālais zemes lielums, kas var palikt privātīpašnieka rokās, ir 150 hektāri. Atsevišķi izņēmumi saglabājās valsts austrumu un rietumu teritorijās, pētījumā "1919.–1940. gada zemes reforma: Lietuva un Austrum- un Centrāleiropas valstis" raksta lietuviešu vēsturnieks Ģedimins Vaskela. Piemēram, Polijas austrumu daļās, kur zemnieki lielākoties bija ukraiņi un baltkrievi, muižniekiem ļāva paturēt līdz pat 300 hektāriem zemes, tādējādi stiprinot poļu pozīcijas šajos reģionos.

"Polijā ar zemes dalīšanu bija problēmas, zemes bija maz, visiem nepietika. Turklāt gan Polijā, gan vairākās Dienvidaustrumeiropas valstīs zemes reforma bija neveiksmīga. Tam par iemeslu bija mantošanas princips. Zemes īpašums pēc tēva nāves tiek sadalīts visiem dēliem vienādās daļās. Tādējādi nelielie zemesgabali tika sadalīti pavisam mazos pleķīšos. Līdzīgs princips pastāvēja arī Latgalē," norāda Jēkabsons.

1920. gada 15. jūlijā Polija pieņēma dekrētu par zemes reformu, bet Polijas parlamentā likums tika apstiprināts tikai 1925. gada decembrī. Profesors Ēriks Jēkabsons uzsver, ka 1920. gada vasarā Poliju nopietni apdraudēja Padomju Krievijas karaspēks, tāpēc poļu valdībai vajadzēja ātri dabūt zemniekus savā pusē. Kad padomju spēki bija padzīti, ar zemes reformu vairs nesteidzās, turklāt parlamentā reformas likums saskārās ar pamatīgu muižnieku pretestību.

Poļu zemniekiem sadalīto zemi nedeva par brīvu, tā bija jāiegādājas no valsts, ņemot kredītu. Līdz Otrajam pasaules karam reformas gaitā tika sadalīti 2,6 miljoni hektāru zemes un Polijā izveidojās 734 100 jaunsaimniecības.

(Šeit un turpmāk brīdinām vērīgu lasītāju, ka tā nav kļūda – patiešām ārpus Baltijas valstīm reformas laikā zemesgabals vienai jaunsaimniecībai bija tikai nieka daži hektāri – tam ir vairāki iemesli: plašs jau esošo lauksaimnieku slānis, citi ģeogrāfiskie apstākļi u. tml.)

Jaunajās valstīs atšķirīga pieeja

Čehoslovākija, kas nebūt nebija agrāra valsts, pēc 1. pasaules kara arī uzsāka agrāro reformu. Likums par reformu tika pieņemts 1919. gada 16. aprīlī, tas noteica, ka zemes īpašumi, kuru kultivētā zeme ir vairāk par 150 hektāriem vai kopējā zemes platība ir lielāka par 250 hektāriem, tiks sadalīti, norāda Vaskela. Zeme lielākoties tika atņemta vācu muižniekiem, un viņiem šie īpašumi tika kompensēti ilgstošā laika periodā. Čehoslovākijā kopumā agrārā reforma ietekmēja 4 066 000 hektāru zemes, bet reāli zemniekiem sadalīja aptuveni 1,8 miljonus hektāru. Zemi, pateicoties reformai, saņēma 634 700 zemnieki.

Ungārijā likums par zemes reformu tika pieņemts 1920. gadā, tajā nebija noteikta maksimālā zemes platība, kāda drīkst palikt muižnieku īpašumā. Tomēr arī Ungārijā atsevišķiem vācu muižniekiem tika atņemta zeme, kuru valsts apņēmās kompensēt 50 gadu laikā. Sadalīto zemi saņēma 411 879 cilvēki, kuriem kopumā nomērīja 505 100 hektārus zemes.

Dienvidslāvija likumu par zemes reformu pieņēma 1919. gada 27. februārī. Maksimālā zemes platība, kādu muižnieki varēja paturēt, dažādās Dienvidslāvijas provincēs atšķīrās. Ja, piemēram, Dalmācijā tie bija 50 hektāri, tad Serbijā – līdz pat 500 hektāriem. Līdz pat 1931. gadam 669 100 Dienvidslāvijas ģimenēm tika sadalīti 2,1 miljons hektāru zemes. Jaunsaimniekiem par iegūto zemi ar valsti vajadzēja norēķināties 20 gadu laikā.

Bulgārijā likumi par zemes reformu tika pieņemti 1920. un 1921. gadā. Lielsaimniekiem atstājamās zemes platība atšķīrās: zemienēs tie bija 30 hektāri, kalnu ielejās 20 hektāri, bet kalnos – 50 hektāri. Ja īpašnieks pats zemi neapstrādāja, viņam atstāja tikai 10 hektārus. Zemi atņēma gan muižniekiem, gan klosteriem un dažādām organizācijām un ieskaitīja valsts zemes fondā kopumā 420 000 hektāru apjomā. Sadalīto zemi saņēma aptuveni 200 000 zemnieku, tās kopējā platība bija 380 000 hektāru.

Rumānija 1918. gada 29. decembrī ar īpašu dekrētu nacionalizēja 2,2 miljonus hektāru zemes. Valsts atņēma visu zemi īpašniekiem, kuri bija ārvalstu pilsoņi, savukārt vietējie muižnieki varēja paturēt 100 hektārus (atsevišķiem lielsaimniekiem, kuriem galvenais iztikas avots bija lauksaimniecība, atļāva paturēt līdz pat 280 hektāriem zemes). Līdz 1934. gadam 2,3 miljoni zemnieku ģimeņu saņēma zemi 2,2 miljonu hektāru apjomā. Zemniekiem par saņemto zemi bija jānorēķinās 20 gadu laikā.

Somija zemes reformu sāka jau 1918. gadā, bet likums par to tika pieņemts tikai 1922. gadā. Tas ļāva valstij ekspropriēt zemes īpašumus, kas bija lielāki par 200 hektāriem. Zemi sadalīja bezzemniekiem un bijušajiem zemes nomniekiem, kopumā Somijā izveidojās aptuveni 90 000 jaunsaimniecību.

Igaunija un Lietuva maksā muižniekiem kompensācijas

Mūsu ziemeļu kaimiņi igauņi zemes reformu uzsāka jau 1919. gadā, tajā tika ekspropriēti 1065 muižu īpašumi 2,3 miljonu hektāru platībā. Līdz ar zemi valsts vācbaltu un krievu muižniekiem atņēma arī mājlopus, lauksaimniecības darbarīkus un ēkas. Muižnieki varēja paturēt 50 hektārus no savas zemes. Zemi saņēma aptuveni 53 000 igauņu jaunsaimnieku 1,2 miljonu hektāru platībā.

Kā 1926. gadā norādīja latviešu žurnālists Oto Nonācs, Igaunijā jaunsaimniekiem par zemi bija jāmaksā: "Bet brīvības cīnītāji zemi dabū par brīvu, līdz 30 hektāriem. Ja turpretim kāds nevēlas zemi saņemt, tad tam izmaksa naudā līdz 300 000 Igaunijas marku. Turklāt Igaunijā pastāv sevišķa atlīdzības nauda, kas ir saistīta ar Igaunijas Brīvības Krustu – augstāko militāro ordeni." Igauņu zemniekiem par zemi bija jānorēķinās 60 gadu laikā, aprēķinātā summa bija divas līdz trīs reizes mazāk par tolaik patieso zemes vērtību. Bijušie Igaunijas muižnieki 1926. gadā sāka saņemt no valsts kompensācijas par atņemto zemi, bet šī summa bija sešas līdz deviņas reizes mazāka par reālo zemes vērtību.

Lai arī Lietuvā likums par zemes reformu tika apstiprināts tikai 1922. gadā, jau 1919. gadā jaundibinātā valsts apsolīja aptuveni 20 hektārus zemes karavīriem, kuri piedalījās Lietuvas Neatkarības karā. Zemes reformas likums noteica, ka muižniekiem drīkst palikt zeme platībā līdz 80 hektāriem, 1929. gadā šis limits tika palielināts līdz 150 hektāriem. Kopumā Lietuvas valsts ekspropriēja 7,2 miljonus hektārus zemes, no kuras daļa pēcāk tika sadalīta aptuveni 65 000 cilvēku. Zemniekiem par iegūto zemi bija jāmaksā valsts noteikta maksa, kas bija vidēji sešas līdz septiņas reizes zemāka par zemes tirgus cenu. Arī Lietuva bijušajiem zemes īpašniekiem maksāja kompensācijas, līdz pat 1939. gadam bijušajiem muižniekiem kompensācijās izmaksāja 1 429 000 litu. No tiem tikai 20% saņēma reālu naudu, citiem atņemtie īpašumi tika kompensēti ar meža platībām vai citiem īpašumiem.

Runājot par Baltijas valstīm agrārās reformas kontekstā, interesanti ir salīdzināt skaitļus, cik zemes katrā valstī tika atņemts baznīcai. Latvijā tie bija 83,52% no baznīcām piederošās zemes, Igaunijā 88,41%, bet Lietuvā tikai 12,89%.

"Muižnieki, kuriem atņēma zemi, nevarēja būt apmierināti, tas ir loģiski. Piemēram, Polijā austrumu muižniecība tika uzskatīta par sabiedrības reakcionārāko daļu. Viņi prasīja sev atdot visus dzimtas īpašumus un gandrīz vai atjaunot dzimtbūšanu. Bija tāds poļu muižnieks Studņickis no Latgales. Viņš bija galēji labējs un teica, ka šeit, Baltijā, tās nemaz nav nekādas tautas un kāpēc tām ir atdoti kādi īpašumi. Viņš bija aizvainots. Un viņš nebija vienīgais. Poļu muižnieki uz notiekošo skatījās 19. gadsimta tradīcijās un uzskatīja, ka viņi Latgalē ir atnesuši kultūru. Kāds poļu rakstnieks latviešu zemniekus attēloja kā purvā dzīvojošus mežoņus," poļu muižnieku noskaņojumu agrārās reformas laikā raksturo Jēkabsons.

Vācbaltieši neveiksmīgi sūdzas Tautu Savienībā

Vēl līdz pat Pirmā pasaules kara noslēgumam Latvijas vietējai vācu muižniecībai šķita, ka muižnieku zemes īpašums ir neaizskarama vietējās vācietības tradīcija, darbā "Vācu faktors Latvijā (1918–1939.): politiskie un starpnacionālie aspekti" norāda vēsturnieks Raimonds Cerūzis. "Vācbaltiešu un ar vācbaltiešiem Vācijā saistiītajās aprindās reforma bija izraisījusi dziļu neapmierinātību. Vācijas un vācbaltiešu prese, kā ari daudzi vācbaltiešu politiķi, kas nebija saistīti ar valdības aprindām, atļāvās krietni vairāk par vienkāršu līdzjūtības vai nožēlas apliecinājumu. Parasta parādība tā laika publicistikā bija saukļi par "agrāro boļševismu" (Agrarbolschewismus) un "barbarismu" kādreizējās vāciskajās Baltijas zemēs," raksta Cerūzis.

1924. gadā vācbaltiešu Saeimas deputātu grupa pieprasīja atlīdzību – 1200 miljonus zelta franku par ekspropriētajiem zemes īpašumiem. Pirms izšķirošās balsošanas tā paša gada 30. aprīlī Saeimā vācu frakcija sēžu zāli pameta, rezultātā šī prasība tika noraidīta ar nelielu balsu vairākumu.

Savukārt 1925. gada aprīlī divi 1. Saeimas vācu frakcijas deputāti Vilhelms fon Firkss un Manfrēds fon Fēgezaks iesniedza sūdzību Tautu Savienības sekretariātam par minoritāšu tiesību nevienlīdzību Latvijā, jo bez atlīdzības tiek atsavināta tikai Baltijas vācu izcelsmes iedzīvotājiem piederošā zeme un muižas. Latvijas valdība atbildē Tautu Savienībai akcentēja sociālpolitisko reformas pamatojumu, ka bez agrārās reformas Latvijā nebūtu iespējams sociālais miers. Latvija uzsvēra, ka agrārā reforma nav vērsta pret kādu nacionālo minoritāti, bet gan ir sociāla rakstura pārkārtojums, kas vērsts pret kārtu aristokrātiju.

Tautu Savienība vācbaltiešu prasību noraidīja kā nepamatotu. "Jāatzīst, ka ārvalstis gan šim notikumam pievērsa ļoti minimālu uzmanību. Uz citu lielo starptautiskā un nacionālā rakstura problēmu fona Viduseiropā un Austrumeiropā vācbaltiešu problēmas Tautu Savienībā ietilpstošo valstu pārstāvjiem šķita nenozīmīgas, jo, piemēram, minoritāšu sūdzības no Polijas tika iesniegtas gandrīz nepārtraukti," piebilst Cerūzis.

Slepenais diplomātijas gājiens – poļi no latviešiem saņem kompensāciju

Vairākkārt ir ticis uzsvērts, ka pēc Pirmā pasaules kara zemes reforma Latvijā bija pati skarbākā pret muižniekiem, bet tas ir tikai daļēji tiesa. Neskatoties uz to, ka Latvijas agrārās reformas likums neparedzēja atlīdzību bijušajiem muižniekiem, Latvijas valdība pēc 1929. gadā noslēgtas slepenas vienošanās ar Poliju maksāja tai kompensācijas par atsavinātajām muižām. Saskaņā ar šo vienošanos Latvija no 1929. līdz 1937. gadam izmaksāja Polijai 5 297 500 latu zeltā. Šis fakts Latvijā tika noslēpts no Saeimas, un par to zināja vienīgi valdības ministri. Latvijas valdība bija pieņēmusi arī slepenus lēmumus par kompensācijām dažiem muižniekiem – Itālijas, Francijas, Šveices, Austrijas un Somijas pavalstniekiem. Kompensāciju kopējais apjoms bija 877 tūkstoši latu.

"Ir tāds mīts, ka Latvija agrārajā reformā bija visradikālākā un nevienam netika izmaksātas kompensācijas par atņemto zemi. Bet tā nav. Latvija 1929. gadā ar Poliju slēdza tirdzniecības līgumu, kam bija konfidenciāls pielikums par šo kompensāciju izmaksu Polijas pilsoņiem par atņemtajām zemēm. Ja skatās pēc zemes vērtības, tā bija diezgan niecīga, vairāk simboliska summa. Bet jebkurā gadījumā tas ir precedents, ka Latvijā maksāja šīs kompensācijas atkarībā no reālpolitikas. Šajā gadījumā no Polijas Latvija cerēja iepirkt ogles un naftu. Esmu pētījis šos dokumentus Polijā, paši bijušie Latgales muižnieki saņēma mazu daļu no šīs summas, lielākā daļa naudas aizgāja Polijas valstij," stāsta Jēkabsons.

Vai agrārreformu diktēja "Vašingtonā un Parīzē"?

Mūsdienu acīm skatoties uz plašo agrāro reformu vilni bijušajās Krievijas, Austroungārijas un ķeizariskās Vācijas teritorijās, neviļus gribas pieņemt, ka plāns tika diktēts centralizēti. Tomēr tā nav. Vismaz latviešu vēsturnieku rīcībā nav šādas informācijas.

Gan Latvijai, gan citām jaunajām Eiropas valstīm tika teikts, ka tām jāveido demokrātija pēc Rietumu standartiem un kā piemērs jāņem demokrātiskās konstitūcijas, piemēram, Veimāras konstitūcija, bet precīzu norāžu un vienotas nostādnes par zemes reformu – kā un cik lielā apmērā tā jāveic – nebija.

Jēkabsons uzsver, ka pēc Pirmā pasaules kara tā uzvarētājas lielvalstis nenoteica jaunajām Eiropas valstīm, kā būtu jārīkojas ar novecojušo feodālo iekārtu un vai būtu jāveic zemes reforma, sadalot muižnieku zemes īpašumus. "Nē, šādu norāžu nebija. Piemēram, Latvijā Rietumu sabiedrotie ieteica būt maksimāli demokrātiskiem, tādēļ 1919. gadā otrajā Ulmaņa pagaidu valdībā tika iekļauti vācbaltiešu ministri. Rietumu pārstāvji teica, ka Latvijai jābūt tolerantai pret vietējo muižniecību, jo tā tomēr ir vietējā inteliģence. Īpaši amerikāņiem šķita, ka vācbaltieši ir vietējā elite, kas tiek nepelnīti nostumta malā. Vienlaikus viņi atzina, ka muižu sistēma laukos ir novecojusi un ir jāmaina, līdzīgi kā visā Eiropā."

"Kopumā zemes reforma nevarēja būt taisnīga. Tā bija netaisnīga pret muižniekiem. Pirmkārt, dzimtām tika atņemti zemes īpašumi, kuri tām ir piederējuši simtiem gadu. Atņem viņu muižu centrus, viņu mājas ar viņu senču gleznām pie sienām un tā tālāk. Tas ir absolūts boļševisms un kreisums. Ja man vai jums tagad ņemtu nost īpašumu, jūs arī tā domātu. Bet līdz galam nebija taisnīga arī iepriekšējā sistēma, un tādēļ nāca šī revolūcija."

Zemes reformai Latvijā 100!

Pievienot komentāru