Eiropas Savienības Emisiju tirdzniecības sistēma (ETS) CO₂ emisiju cenu nosaka pēc principa “piesārņotājs maksā”. Briselē pašreiz notiek diskusijas saistībā ar nepieciešamību pielāgot šo sistēmu augstajām enerģijas izmaksām un Eiropas nu jau leģendārajiem klimata mērķiem.
Kādi ir šie mērķi?
Viens no svarīgākajiem virzieniem ir Eiropas rūpniecības konkurētspējas saglabāšana, kas pēdējos gados ir smagi cietusi, zaudējot pozīcijas Ķīnai un ASV. Lai globālajā konkurences cīņā Eiropas rūpnīcas pasargātu no bankrota, Eiropas Parlamentā rosināts mainīt emisiju griestu samazināšanas tempu. Sākotnēji tiek piedāvāts pēc 2031. gada kvotu apjomu samazināt lēnāk – par 3,4% gadā, nevis Eiropas Komisijas piedāvātajiem 3,7%, ļaujot nozarēm “atjēgties”, un straujāku samazinājumu veikt tikai desmitgades otrajā pusē.
Dalībvalstis pamatoti iebilst
Pakāpeniski tiek paplašināta paralēlā sistēma – ETS II – kas tieši ietekmēs degvielas un kurināmā vairumtirgotājus un mazumtirgotājus. Tas nozīmē, ka oglekļa cena tiks attiecināta arī uz autotransportu un mājokļu apkuri. Tiek virzīts priekšlikums līdz pat 75% no ETS ieņēmumiem paredzēt tieši rūpniecības zaļajai transformācijai. Plānots izveidot īpašu Industrializācijas dekarbonizācijas banku, kas spētu atbalstīt zema oglekļa līmeņa projektus līdz pat 100 miljardu eiro apmērā. Tāpat 30% ieņēmumu plānots novirzīt Eiropas kopējā budžetā 2028.-2034. g. periodam. Vairākas valstis, kas vienmēr aizstāv savas intereses Eiropā, piemēram, Polija un citas Višegradas grupas valstis, aktīvi brīdina un atklāti draud Briseles birokrātiem, ka bloķēs pasākumus, kas pārlieku sadārdzinās enerģiju iedzīvotājiem un uzņēmumiem. Mūsu kaimiņi – Igaunija un citas mazākas ekonomikas uzsver, ka, pārdalot fondus, jāņem vērā ģeogrāfiskais līdzsvars un mazo valstu vajadzības, nevis tikai lielie industriālie centri. Jācer, ka arī Latvija spēs atmest tradicionālo gļēvumu un aktīvi iestāties par mūsu valsts interesēm Briselē. Gan Eiropas Parlaments, gan dalībvalstis šobrīd “pieslīpē” savas sarunu pozīcijas. Oficiāla vienošanās un kopsaucēja rašana gaidāma ministru tikšanās laikā šogad decembrī. Redzēsim, ko un kā spēs Latvijas pārstāvji.
Latvijas iezīmes, kuru dēļ ietekme būs īpaši izteikta
ETS II sistēmas ieviešana, kas pilnvērtīgi sāks darboties 2027. gadā, Latviju ietekmēs daudz tiešāk un jūtamāk nekā līdzšinējā sistēma. Ja vecā sistēma (ETS I) attiecās tikai uz lielajām rūpnīcām un aviāciju, ETS II mērķis ir samazināt fosilā kurināmā un degvielas patēriņu ēku un autotransporta sektoros. Sistēmas pamatā ir nosacījums, ka degvielas un apkures resursu piegādātājiem – akcīzes noliktavām, tirgotājiem – būs jāpērk CO₂ emisijas kvotas par katru tirgū laisto fosilā resursa apjomu. Šīs izmaksas neizbēgami tiks pārnestas uz gala patērētājiem.
Atkal degviela…
Latvijā transporta sektors rada 37% kopējo valsts emisiju tautsaimniecībā – jāuzsver, ka vidēji Eiropas Savienībā tie ir tikai ap 14%. Iemesls ir viens, proti, ~98% Latvijas auto joprojām darbojas ar benzīnu un dīzeļdegvielu, vidējais autoparka vecums pie mums ir apmēram 15 gadi.
Ja oglekļa emisiju kvotas cena sasniegs Eiropas plānotos stabilitātes griestus, kas ir 45 eiro par tonnu CO₂, degvielas cenas Latvijas degvielas uzpildes stacijās pieaugs par aptuveni 10-12 centiem par litru. Līdz 2030. gadam, ņemot vērā arī nacionālos ierobežojumus, degvielas cenu papildu sadārdzinājums var sasniegt pat nepilnus 19 eiro centus par litru, kam būs graujoša ietekme uz faktiski visu preču un pakalpojumu cenām.
“Dāvana” iedzīvotājiem
Eiropas Savienības jaunā ETS II tieši skars iedzīvotājus un uzņēmumus, kas apkurei izmanto fosilos resursus. Mājsaimniecībām un mazajiem siltuma ražotājiem, kas apkurei izmanto dabasgāzi vai dīzeļdegvielu, būs jārēķinās ar tarifu pieaugumu. Piemēram, ja kvotas cena ir 50 EUR/t, dabasgāzes izmaksas siltuma ražošanā teorētiski pieaug par aptuveni 10 EUR par vienu megavatstundu.
Tā kā koksnes biomasa ETS izpratnē tiek uzskatīta par CO₂ neitrālu, šiem resursiem nodoklis, mums par laimi, netiks piemērots. Tomēr, tā kā visa Eiropa, īpaši Vācija un Polija, centīsies pāriet uz biomasu, lai izvairītos no ETS II nodokļiem, pieaugs pieprasījums pēc Latvijas koksnes. Tas lielā eksporta pieprasījuma dēļ var izraisīt milzīgu cenu kāpumu šķeldai un granulām vietējā tirgū.
Vai drūmi laiki Latvijas meža nozarei?
Latvijas meža nozare, kas tradicionāli tiek uzskatīta par mūsu valsts eksporta un ekonomiskās drošības mugurkaulu, Eiropas jaunās ETS II sistēmas ieviešanā saskaras ar visizteiktākajiem un tiešākajiem riskiem. Lai gan nozare rada videi draudzīgus, atjaunojamus un oglekli piesaistošus produktus, tās “fiziskā darbība” ir ļoti atkarīga no fosilajiem resursiem un transporta, kam ETS II uzliks ievērojamu finanšu slogu. Izvērtējot situāciju, trieciens nozarei var izpausties četros galvenajos posmos, būtiski ietekmējot Latvijas starptautisko konkurētspēju.
Koksnes ieguves pirmais posms – mežizstrāde – pilnībā balstās smagajā specializētajā tehnikā – harvesteriem un forvarderiem, kas strādā ekstremālos apstākļos – dziļos mežos, purvainās vietās, kam apgrūtināta piekļuve; šo mašīnu darbināšanai nepieciešama liela jauda. Izskatās, ka tuvākajā desmitgadē tirgū nebūs reālu un ekonomiski pamatotu alternatīvu šīs tehnikas elektrifikācijai vai pārejai uz citu alternatīvu enerģiju. Tā kā mežizstrādes tehnika patērē lielu daudzumu degvielas, ETS II radītais cenu kāpums, kas pie maksimālajiem griestiem var sasniegt pat 20-25 centus par litru, tiešā veidā jau mežā paaugstinās katra sagatavotā apaļkoksnes kubikmetra pašizmaksu.
Latvijas kokrūpniecības specifika paredz garas loģistikas ķēdes – apaļkoksne no meža ir jāved uz kokzāģētavām un pārstrādes rūpnīcām, bet gatavā produkcija – zāģmateriāli, granulas, saplāksnis – tālāk jānogādā uz lielajām ostām – Rīgu, Liepāju, Ventspili – eksportam. Pārvadājumus veic ar smagajiem baļķvedējiem un kravas automašīnām. Eiropas pārvadātāju asociāciju aprēķini liecina, ka ETS II ieviešana autotransporta sektorā vienam kravas auto ar 100 000 km gada nobraukumu radīs aptuveni 6000 eiro jaunas papildu izmaksas gadā.
Tā kā Latvijas ceļu infrastruktūra reģionos bieži vien ir nesakārtota un ilgstoši slikti laika apstākļi apgrūtina piekļuvi cirsmām, transportēšanas laiks un degvielas patēriņš pieaug. Tas loģistikas izmaksas padarīs par kritisku slogu, ko uzņēmumi nespēs tik viegli absorbēt un šīs problēmas atrisināt.
Konkurētspējas zudums kokrūpniekiem un spriedze vietējā tirgū
Mūsu kokrūpnieki lielāko daļu produkcijas eksportē un ir atkarīgi no globālajām cenu svārstībām un tirdzniecības nosacījumiem. Šeit veidojas bīstams “šķēru efekts”, jo pašizmaksa pieaugs, bet pārdošanas cenu noteikt nevarēs. Kamēr Latvijas ražotājiem iekšējās izmaksas – degviela, loģistika, pieaugošās darba algas – ETS II dēļ strauji kāps, gatavās produkcijas cenu globālajā tirgū noteikt nebūs iespējams, jo to diktē pieprasījums būvniecības sektorā un konkurence. Latvijas uzņēmumiem būs jāsacenšas ar ražotājiem no reģioniem un valstīm, kurās šādu ekoloģisko nodokļu un sistēmu nav, piemēram, ASV un Kanāda, vai citas valstis ārpus Eiropas Savienības. Rezultātā Latvijas produkcija – īpaši lētāki bāzes produkti, piemēram, zāģmateriāli un plātnes – var kļūt pārāk dārgi un zaudēt tirgus daļu.
Lai kompensētu milzīgo izmaksu pieaugumu transporta un mežizstrādes posmos un saglabātu rentabilitāti, pārstrādes uzņēmumi un kokzāģētavas var būt spiesti samazināt cenas, par kādām tie iepērk apaļkoksni no latviešu meža īpašniekiem.
Tas, savukārt, var padarīt tradicionālo mežsaimniecību mazāk pievilcīgu privātajiem meža īpašniekiem, samazinot mežizstrādes apjomus un radot izejvielu pieejamību absolūti neprognozējamu. Mūsu meža nozarē, kas balstās ilgākos investīciju ciklos, šāda nestabilitāte un neprognozējamība ir pat lielāks risks nekā īstermiņa cenu svārstības.
Kā nozarei izdzīvot?
Izskatās, ka vienīgā reālā iespēja būs virzīties uz augstākas pievienotās vērtības produktiem, piemēram, koka konstrukcijām un koka māju būvniecību, nevis ražot neapstrādātus dēļus vai granulas. Tā transporta izmaksu īpatsvars gala cenā būs salīdzinoši mazāks. Būs jāpieprasa valsts atbalsts un jāpanāk, lai daļa naudas, ko valsts iekasēs Sociālajā klimata fondā vai caur ETS II operatoriem, tiktu novirzīta tieši meža tehnikas efektivitātes celšanai un loģistikas ceļu sakārtošanai.
Lai gan ETS II noteikti nesīs cenu kāpumu, sistēmas mērķis ir iekasēto naudu atgriezt dalībvalstu ekonomikās. Latvijai būšot pieejams Sociālā klimata fonda finansējums – aptuveni 462 miljoni eiro. Ja atklāti – tas ir salīdzinoši necils un mazs “ielāps”, bet šo naudu valsts, lūk, varēšot izmantot, lai kompensētu triecienu nozarēm un palīdzētu iedzīvotājiem...
Diezgan nožēlojams mierinājums, bet atkal un atkal – jācer “uz to labāko” un jāuzticas Briselei vai aktīvi jāsadarbojas ar Višegradas valstīm – kopā aizstāvot savas intereses skaļi un pārliecinoši?
Avoti: Eiropas Savienības informācijas vietnes un datu bāzes