"Kaut arī latviešiem par dzīvi sūdzēties nav pieņemts," ir jāanalizē savas iekšējās sajūtas un valdībai jāsaprot, ka sabiedrības rīcībai ir cēlonis.

"Visa pamatā ir bažas par savu nākotni, par to, kā savilkt galus, bet valdība neko nesola. Piemēram, kā notiek audzināšana ģimenē? Normāli vecāki taču nereaģē uz bērna spītību, bet gan meklē tās iemeslu. Pirms minūtes notikušais taču nav cēlonis tam konceptam. Acīmredzot, tam ir kaut kāds senāks cēlonis, kas bērnu novedis līdz šādai reakcijai. Tāpat arī ar protestiem pret maskām. Maska nav cēlonis, kas novedis pie šādas komunikācijas. To pierāda arī mūsu mediju analīze. Ir jāinteresējas par sabiedrības viedokli."

"Latvijas žurnālistikā problēma ir tāda, ka "vienkāršais cilvēks" parādās tikai komentāros, nevis rakstos. Visur ir eksperti un oficiāli avoti. Vajag vairāk cilvēku stāstu. Vajag, lai cilvēki dalās, kā pandēmija, piemēram, ietekmējusi viņu biznesus. Vajag iet pie cilvēkiem un uzzināt, kā viņi dzīvo. Publiski uzmanību pievērš vien tiem, kuri kliedz. Pārējiem jautājumus neuzdod, komentārus viņi neraksta, preses relīzes arī ne, tāpēc paliek greizsirdīgi, ka viņu pieredze nekur neparādās, ka viņus neviens nedzird un pieņem, ka visi ir vienādi."