Ļoti nosacīti vērtējot, daudziem Latvijā karš 77 gadus saistījās ar nostāstiem, atmiņām, grāmatām vai filmām. (Jā, bija pretošanās kustība, 1979. gads un Afganistāna, un vēl, bet tomēr...) Nu tas ir pietuvojies. Jau pirmajās dienās pēc 24. februāra Latvijas meža nozares ļaudis sazinājās ar Ukrainas kolēģiem un dažādos veidos sāka organizēt palīdzību, tostarp, dodoties uz Ukrainu. Martā uz Volīnijas apgabalu ar palīdzības kravu devās arī Inese un Māris Liopas. 

Šodien, kad runājam, rit Krievijas iebrukuma Ukrainā 47. diena. Mēs, Latvijā, zinām, ka salīdzinoši netālu notiek karš, ir ziņas, stāsti, reportāžas, aculiecinieki. Dodoties Volīnijas virzienā, noteikti pienāk brīdis, kad it taustāmi sāc just – karadarbības zona tuvojas.

Inese Liopa: Man šī sajūta radās Polijā, pēdējā benzīntankā pirms Ukrainas robežas šķērsošanas, sarunājoties ar benzīntanka darbinieku, jaunu poļu puisi. Vēlējāmies sevi mazliet uzmundrināt ar kafiju, aprunājāmies, sarunas laikā sapratu (sajutu) – tuvojamies gan...

Māris Liopa: “Orlen” degvielas uzpildes stacija, ap 25 gadus vecs jaunietis gana veikli runā angliski. Sarunā viņš minēja, ka viņam ir bail, ka naktīs slikti guļ vai neguļ vispār, jo kara tuvums ir jūtams. Svarīgi – mūsu sarunbiedrs bija jauns, rezerves karavīra vecumā, viņu kādas agresijas gadījumā “var paraut” karā. Poļiem šai sakarā ilūziju nav, viņi jautājumam pieiet gana pragmatiski un nelolo pārlieku pozitīvas domas par attiecīgajām kaimiņvalstīm. No šādas sarunas, faktiski atrodoties piefrontes joslā, tu saproti, ka tuvojies reālam, ne ziņu vai sižetu, vai atstāstu karam. Ceļā redzējām garum garas kravas transporta rindas, piebildīšu, braucām pa mazākas nozīmes ceļiem (ne automaģistrālēm), kas ved gar Polijas-Baltkrievijas un tālāk Polijas-Ukrainas robežu.

IL: Divas reizes mūs apturēja poļu policisti, veicot regulārās pārbaudes, t.s., block-post. Otrajā reizē tuvīnā kara elpa burtiski iešalca pakausī, jo tevi aptur policijas patruļa ar automātiem, liek atvērt bagāžnieku, jautā: “Kas jūs esat? Ko jūs vedat? Uz kurieni jūs braucat?” Ja vēl policistam ir aizsegta seja, attiecīgās sajūtas top jo spēcīgākas.

ML: Šādu pārbaužu Polijas teritorijā ir daudz. Armijas auto un cilvēkus redzējām maz, aktīvi darbojas tieši policija.

Braucām gana raiti, neskatoties uz mūsu pieminētajām kara tuvuma sajūtām, bija gan pārliecība, gan labs noskaņojums, jo darām vajadzīgu darbu un vedam ukraiņiem ļoti nepieciešamas lietas – saziņas līdzekļi viņiem ir ļoti nepieciešami, medicīniskie preparāti brūču apstrādei tāpat. Mūsu vestā krava bija otrā, ko organizēja Latvijas meža nozare, nu jau (raksta tapšanas brīdī Lieldienās) sagatavotas un nosūtītas ir piecas. Ļoti nozīmīgu ieguldījumu Ukrainas atbalstam sniedza kolēģi no “Latvijas valsts mežiem” un “Latvijas Finiera” vadība, īpašs paldies par operatīvo atbalstu jau sākumā Uldim Amerikam, kūdras nozares uzņēmuma “Laflora” vadītājam, arī LLU Meža fakultātei un daudziem mūsu domubiedriem Latvijas meža nozarē.

Vai abi uzreiz lēmāt, ka brauksit kopā?

IL: Mārim bija paredzēts cits ceļabiedrs, kas atteicās. Padomāju: “Kas manam laulātajam draugam varētu būt labākais ceļabiedrs?” Pirms gadiem Ainārs Baštiks uzklausīja mūsu laulību solījumu, kurā teicāmies būt kopā priekos un bēdās. Esmu Rīgas Stradiņa universitātes absolvente, fizioterapeite, man par notiekošo ir zināma skaidrība un, kā medicīnas sfēras pārstāve, es nebīstos no lietām vai situācijām, no kurām, pieļaujami, bīstās ar medicīnu tieši nesaistīti cilvēki. Tā ļoti ātri tapa skaidrs, kas būs mana dzīvesdrauga ceļabiedre. Sievietēm ir sava intuīcija, nešaubījos, ka 11 gadus veco dēlu pēc brauciena sastapsim un viss būs kārtībā.

Ar Volīnijas apgabala meža nozares cilvēkiem ir nācies sazināties ne vienam vien nozares cilvēkam Latvijā. Kā tas sākās?

ML: Viss sākās ar “Latvijas valsts mežu” (LVM) kolēģu – Edvīna Zakovica un Gunta Grandāna – vizīti Volīnijā (nu jau jāsaka – neilgi pirms kara), stāstot par Latvijas lielisko pieredzi ar stādaudzētavām, meža atjaunošanu un stādīšanu. LVM pārstāvji atgriezās mājās, pēc dažām nedēļām sākās Krievijas iebrukums. Latvijas un Ukrainas kolēģi sazinājās, noskaidroja, ko ukraiņiem vajadzētu un ar ko konkrēti palīdzēt. “Latvijas valsts meži” ir Latvijas Mežu sertifikācijas padomes biedrs, kālab kolēģi vērsās arī pie manis. Tā tas sākās. Sazinājos ar Volīnijas ļaudīm, noskaidrojām vajadzīgo. Svarīgākais un ļoti, ļoti nepieciešamais sagādājamais “objekts” bija satelīttelefoni, kas izrādījās pagrūti un laikietilpīgi risināma problēma arī pie mums. Iesaistījās gan Telia – šeit jāizsaka liela pateicība Svetlanai Nazarkevičai personīgi,  gan ziedot.lv, galu galā mūsu auto bagāžniekā telefoni nonāca un Ukrainu sekmīgi sasniedza.

Noteikti jāuzsver, cik ļoti Krievijas nelietīgais uzbrukums ir saliedējis ukraiņu nāciju. Tas ir spēks, to nešaubīgi jūt!

Diemžēl, karš rit jau turpat divus mēnešus, un atkal – diemžēl, mēs nezinām, kad tas beigsies, kālab vēlos uzsvērt, ka mums no šīs situācijas ir maksimāli daudz jāmācās un jāsaprot, kas un kā ir nepieciešams Latvijā. Organizējot palīdzību, secināju (un ne es viens), ka pie mums ir daudz neskaidru un nesagatavotu jautājumu, piemēram, birokrātiska “ņemšanās”, skaidrošana, ka “līdz šim ne ar ko tādu neesam saskārušies” vai “līdz šim tā nav gadījies” (Nudien pārsteigums!), vai obligāta vēlme apliecināt, ka telefoni netiks izmantoti kara vajadzībām... Nē, nē, protams... Humānās katastrofas novēršanai, kas faktiski ir viens un tas pats.

Ir īstais laiks daudzas lietas un situācijas vērtēt savādāk. Kā redzam, zināma, lai ļoti, ļoti lēna kustība šai ziņā ir vērojama Eiropas Savienībā, bet ukraiņiem konkrētas lietas un palīdzību vajag tūlīt – vislabāk – aizvakar! Piekrītu Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska sacītajam: “Cik ukraiņiem jāiet bojā, lai palīdzība būtu efektīvāka un asāka?”

Saņemot vajadzīgo lietu sarakstus no kolēģiem Ukrainā, ļoti svarīgi, ka palīdzības lūgumā viss norādīts skaidri un konkrēti.

IL: Tā kā esmu fizioterapeite, jāteic, tevis minētie saraksti ar nepieciešamajiem medicīnas piederumiem bija pārsteigums arī man. No visa garajā sarakstā iekļautā zināju vien pāris lietu, talkā nāca mani lieliskie kolēģi, piemēram, no Latvijas Ķirurgu asociācijas, paldies par padomiem un ieteikumiem arī Guntim Belēvičam, Ievai Palmai, Rutai Dziļumai, Aivai Mičulei, Annai Angenai. Visi kopā tikām skaidrībā un sapratām, kas vajadzīgs. Ļoti svarīga šai situācijā ir personiskā pazīšanās.

ML: Tieši tā! Piemēram, es nezināju, ka “turnikets” ir konkrēta veida žņaugs. Teikšu – līdzīgas situācijas ar nosaukumiem vai terminoloģiju esmu pieredzējis sarunās par mežiem vai kūdras nozari – ir iesaistīts labs un kvalificēts tulks, kas neko nezina un nesaprot no attiecīgās nozares specifikas. Apmaldoties tulkojumā, var notikt brīnumu lietas.

Kā jau karā – ne viss rit skaisti un vienā ritmā. Gadījās sazināties ar uzņēmumiem Latvijā, kuru pārstāvji nevēlējās sadarboties – “Nemeklēsim, labāk nevajag, mūs neinteresē!” Re, kā!

IL: Šai laikā esam iepazinuši un atbalstījuši sievieti no Mikolajivas. Viņa Latvijā ieradās ar trim bērniem, nu visi trīs mācās latviešu skolā. Latviešu skolu ieteicām mēs, lai nejauši nerastos problēmas.

ML: Atkārtošos, ir tas laiks (īstais laiks), kad tolerance un garumgara prātuļošana jāmet malā, jo no krievu valodā runājošās sabiedrības daļas mēs dzirdam dažādas runas, tā nav vienota nedz pret agresiju, nedz pie Krievijas vēstniecības, nedz citā. Noklusēšana zināmā mērā ir samierināšanās vai pat piekrišana. Plašāk zināmie stāsti par riepu saduršanu un stiklu sišanu automašīnām ar Ukrainas numurzīmēm – man par to ir liels kauns un dusmas.

Runājot ar domubiedriem par šo jautājumu, secinājām, ka policijai ar šādu aktīvistu grupām jātiek galā strauji un asi... Punkts! Iekšlietu ministrijas vadība diemžēl dažādu teoriju iespaidā pārlieku aizrāvusies ar pašiedomātas naida runas un citu valodas jautājumu apkarošanu, nemanot, ka manis pieminētajās un plašsaziņas līdzekļos atspoguļotajās situācijās, diemžēl, redzams īsts naids reālā darbībā, kas vienlaikus ir policijas iespēja parādīt savu profesionalitāti. Nevar brutālu uzbrukumu ukraiņiem, jo viņi ir ukraiņi, lēti nodēvēt par sīko huligānismu, iztopot kādai sabiedrības daļai... Tas ir “pilnīgi garām”!

IL: Vēl skumji ir dzirdēt šādu stāstu – cilvēki no Ukrainas vēlas īrēt dzīvokli, turklāt, īrēt par naudu. Izīrētājs, uzzinot, ka potenciālie īrnieki ir ukraiņu bēgļi, īres iespējas atsaka. Tas nav pieņemami!

ML: Piebildīšu, nereti ne vienkārši atsaka, bet pietiekami rupjā veidā nolamā, burtiski izvemj Putina infotelpas agresīvo runasstilu, un... Tas ir nožēlojami, ka kopš 2014. gada un Krimas okupācijas (vai vēl agrāk – kopš 2008. gada konflikta ar Gruziju) netika aizliegta kaimiņvalsts propaganda. Tam nav sakara ar vārda brīvību, tā ir kara un agresijas pilināšana vārdu pa vārdam, dienu pa dienai. Piemēram, vai mums ir skaidri zināms, kas notiek daudzu Latvijas iedzīvotāju prātos gan Rīgā, gan Latvijas austrumu daļā, kur cilvēki īsti nezina, kur dzīvo, kur atrodas, kas ir Latvija un kas ir Latvijas prezidents. Tā ir ļoti nopietna valstiska kļūda ilgtermiņā.

Jāteic, ka mūsu valdības ilgu laiku ērti sēdējušas peļķē, domājot to pludmali esam...

IL: Protams, ir ļoti daudz labu lietu un notikumu, piemēram, manis pieminētajai sievietei no Mikolajivas gan izdevās tikt pie mitekļa, gan nelūgti saņemt atbalstu no īpašniekiem, dabūt darbu utt. Vairākumā gadījumu ir atbalsts un labas domas, un darbi...

Pilnībā piekrītu par vairākumu, jo, gadās, Dziesmu svētku sakarā arī atradīsies kāds, kas zinās, kā naudu iztērēt labāk...

ML: Vairākums noteikti ir situāciju saprotošs un cilvēkus atbalstošs, manuprāt, trūkst asas un skaidras (un ātras) reakcijas no iekšlietu struktūru puses agresīvas rīcības sakarā. Valstij skaidri jāparāda – kas te ir saimnieks un kāda būs reakcija.

Saimnieks Latvijā...

ML: Skatoties Ukrainas TV sižetus, lasot informāciju, ko mums atsūta nozares kolēģi, redzams, ka okupanti Ukrainā rīkojas ārkārtīgi postoši – ja nevar ko paņemt līdz vai tiem kas nav noderīgs, tas tiek saplēsts, salauzts vai sadedzināts. Ukrainā cilvēki ir dzīvojuši salīdzinoši labos apstākļos, nav skaidrs, no kurienes okupantu armijā iesaukti karavīri, bet tie aiz sevis atstāj krāsmatas.

IL: Šķērsojot Polijas-Ukrainas robežu un redzot virkni autobusu ar sievietēm un bērniem, man kā mātei sirds patiesi sažņaudzās: kurp viņi dodas, kur nonāks, kā viņiem klāsies, vai jelkad atgriezīsies mājās un vai būs, kur atgriezties. Saskatījos ar 13 gadīgu puisi, domāju, kur viņš ir un kāds ir viņa rīts. Atgriežoties mājup un šķērsojot Polijas robežu no Ukrainas puses, pārņem gluži vai neērtības sajūta, ka es dodos uz zemi, kur ir miers, bet Ukrainā, paliek cilvēki, kam jādodas prom, nezin kur... Ukrainā sastapām vietējo mežkopju pārstāvi Ruslanu Voicehovski, kas mūs iepazīstināja ar jaunieti, kas līdz robežai bija atvedis četras savas ģimenes sievietes, atvadījās, un devās atpakaļ.

ML: Bēgļu situācija nekad nav uzskatāma par labu, jo allaž tuvumā ir nelietīgi cilvēki, kas situāciju vēlas izmantot. Lai kā to censtos apkarot un ierobežot, šādi cilvēki ir un paliek. Kā mums stāstīja, ar marodierismu ukraiņi tiekot galā itin sekmīgi, lai pietiekami skarbām metodēm.

Cilvēki tiek pakļauti patlabanējās Krievijas vadības un arī sabiedrības ultrašovinistiskai politikai, kas ir izdomājuši, ka Ukraina nav valsts, ukraiņi nav tauta un viņiem jābūt tur, kur izdomājis konkrētais diktators V. Putins ar savu galmu. Tas nav saprotami.

IL: Robežu šķērsojām Jagodihas robežpunktā, redzējām, ka gados jaunie robežsargi jau ir nogurušām sejām un acīm, īsā laikā faktiski novecojuši. Jo viņi šo nekādi nav iedomājušies vai pieredzējuši. Vecāka gadagājuma ļaudis ir nosvērtāki. Bet tur valda elles atvars, sajūtas ir nomācošas un šausmīgas.

zemeunvalsts.lv sākām atspoguļot notikumus, atgādinot mūsu pērngada tikšanos ar Gundaru Kalvi (1). Kara sākumā runāja, ka Ukrainā karojot pieci latvieši...

ML: Vairāk nekā 10. Sazinoties ar Gundaru, viņš stāstīja, ka esot sava latviešu nodaļa, kur komandas skan latviski, karavīri ir braši. Gundaram ir pārliecība, skaidra taisnības izjūta, ko viņš ar darbiem ir pierādījis arī še, Latvijā. Mēnesi ilgās apmācības ir galā, latvieši ir ārzemju leģiona sastāvdaļā. Sarunā Gundars uzsvēra ikviena lielo apņēmību cīnīties – nevienam nekas nav jāskaidro, neviens nav jāpārliecina, viss ir skaidrs.

Ļoti ceru, ka mums šādas situācijas nebūs, bet, domāju, pilnībā paļauties uz kaut kādiem līgumu pantiem arī nevar. Daudz kas ir mūsu pašu rokās. Svarīgs fakts, ko daudz nepiemin, lai lēni un maz, bet Ukraina saņem palīdzību un atbalstu tāpēc, ka cīnās un pretojas. Tauta ir vienota!

IL: Vīrieši dodas karā, sievietes mums labi raksturoja Ruslans – mēs piedāvājām kādu atvest līdz Rīgai, atbalstīt, palīdzēt. Atbildē skanēja: “Jūs nepazīstiet ukraiņu sievietes, kam pirmā vietā ir ģimene un kas še paliks līdz pēdējam. Ja viņu prom braukt nepierunās vīrs vai pati nesapratīs, ka ir laiks, ukraiņu sieviete paliks.”

ML: Mums Kurzemē ir draugs ukrainis, kas mīt še jau vairākās paaudzēs. Viņam ir 18 gadīgs brālēns, kas no Ukrainas izbraukt nevar, brālēna māte varētu doties prom, tiek pat aicināta, bet paliks ar dēlu... Šādu gadījumu ir daudz...

IL: Arī ukraiņu sievietes no Mikolajivas dzīvesbiedrs varētu braukt pie ģimenes, šķēršļu nav, bet viņš vēlas dot savu atbalstu tur, kā ātrās palīdzības šoferis.

ML: Šai situācijā es domāju par daudzu rietumnieku glumo un jēlo pieeju situācijai... Vai patiesi sapratne nāk tikai tad, ja pie tavas sētas vai balkona piestājis svešs tanks? Kad jau ir par vēlu... Patlaban izskatās, ka sapratne nāk ļoti lēni un grūti...

Ne tik sen, 1991. gadā, kad Baltijas valstis to vien gaidīja, kā neatkarības atzīšanu (starp citu, arī no valstīm, kuras nekad nebija atzinušas neatkarības zaudēšanu), lunkanu mēļu īpašnieki gaidīja, lai savu vārdu teiktu pats okupants...

Vai Latvijā patlaban visos līmeņos aptver un saprot, ka kadarabība ir netālu? Protams, ir ziņas un informācijas plūsma, bet ceļa rullis inercē turpina kustību... Karš ir “tur”, bet mēs te turpināsim malt un kult tukšos salmus, kā līdz šim...

ML: Tu netipiski sev jautājumā esi ietvēris atbildi, bet daudzi arī Latvijā mīt ļoti iluzorā pasaulē. Agresors ir tepat, aiz robežas, Pleskavas divīzija gan ir ietriekta Čerņihivas purvājos, bet... vai tas rada atvieglojuma sajūtu?

Mēs esam tuvu agresoram! Tas jāzina un jāsaprot ikvienam. Nesen kādā intervijā zemessargam no Balviem jautāja: “Kā jūtaties?” “Līdz Krievijas robežai 20 km, stāvēsim, cīnīsimies, kad un ja vajadzēs.” Vai mums ir daudz šādu cilvēku? Viena lieta ir brošūra par 72 stundām, cita – cik labi cilvēki zina, kā rīkoties. Ja mūsu sarunas laikā sāk skanēt sirēna, ko darīt? Kurp doties? Ko ņemt, ko neņemt, ko noteikti nedarīt? Mēs ar Inesi šo jautājumu esam apsprieduši, bet, ja padomājām, kas notika Harkivā, ko okupantu armija sāka apšaudīt pirmajās dienās? Daudz ļaužu joprojām nevar aizbraukt no karadarbības zonas, zaļos koridorus apšauda, nepārtraukti rit informatīvais karš, stāstot, cik lieli atbrīvotāji ir faktiskie okupanti.

Atgriežoties pie NATO 5. panta, piemēram, ja kāda valsts nepiekrīt, kas 21. gs. ir iespējams – cik ilgi notiek stīvēšanās?

IL: Mans darbs ir ļoti saistīts ar cilvēkiem, lielākoties, manas klientes ir sievietes. Sarunās esmu apjautājusies, vai ģimenē ir apspriests jautājums, ko darīt X stundā. Man un Mārim tas ir skaidrs no 2014. gada – kur ejam, kur braucam, kur paņemam dēlu utt. 99% manu klientu par šo nav pat domājuši. Ir šausmināšanās par to, kas būtu, ja būtu, bet praktiskas nojausmas par rīcību nav. Mācību vai skaidrojuma par civilo aizsardzību un rīcību šādā situācijā mums nav. Kad klienti man jautā, ko darīšot es, stāstu mūsu 2014. gada plānu. Protams, es varu spriest tikai par tiem cilvēkiem, ar kuriem esmu personiski runājusi.

ML: Skatoties Ukrainas pieredzi, galvā iešaujas virkne lietu, kas ikdienā ir ļoti ierastas. Piemēram, pēc raķešu trieciena pazūd elektrība... Tātad nestrādā benzīntanks, nevari norēķināties ar karti utt. Kurp braukt, kā braukt... ? Pie mums nevajag paniku, lai veidotos auto sastrēgums, kas notiek, ja ir ārkārtas situācija un ielās ir daudz auto un valda satraukums? Darba drošības ziņā ir ļoti daudz.

Manuprāt, vēl nopietns iekšējās drošības jautājums ir attieksme pret ukraiņu bēgļiem, ko jau minēju. Krievijas imperiālistiskās propagandas nepieļaujamība un apkarošana ir ļoti svarīgs šī aspekta jautājums. Tas nav tikai ukraiņu un krievu jautājums.

Ir gadījies noskatīties dažus oficiālās Krievijas TV raidījumus. Kā uz ko tādu saprātīgs cilvēks var skatīties nopietni?

ML: Mums ir savādāka uztvere, savādāka pieredze, cita audzināšana un dumpinieciskums.

Tā sauktie padomju vai okupācijas laiki bija visā toreiz plašajā valstī, bet ne vienam vien mājinieki itin ātri iemācīja, kāda informācija domāta mājai, kāda – sabiedrībai. Tādi noteikti nebija visi, bet pietiekami daudzi šādu stāstu atcerēsies.

ML: Redzi, tā veidojas izpratne un spēja analizēt. Domāju, latviešus nevajadzēja pārliecināt 1988. vai 1991. gadā. Pārlieku maz zinām, ko tajos laikos domāja Latvijas krievi – kas piedalījās, kas skatījās, nogaidot, kas bija ļoti agresīvi Interfrontē. Es labi atceros runas par izvešanu, Sibīriju, nošaušanu, Pleskavas divīziju, un tie bija 80.-90. gadi, kā redzams, runasstils joprojām zināmā Krievijas sabiedrības daļā un Krievijas informatīvās telpas daļā Latvijā ir saglabājies.

Kā tas saglabājies 30 gadus? Cilvēki dzīvo Latvijā, nedzīvo slikti, strādā, pelna, audzina bērnus, bet alkst vecās, labās iekārtas, kad tā visa nebija?

IL: Putina atbalstītāji, kas joprojām mīt Latvijā, tiek laipni lūgti iegādāties biļetes un doties prom. Visas iespējas! Dzīvojiet, kur jums ir labāk, nedzīvojiet šeit un nenesiet savas vēlmes mums. Mums tās nevajag!

ML: Krievijā ir repatriācijas programma, tautiešu uzņemšana.

Tas, protams, skan labi, bet darbīgāka patlaban izskatās tautiešu aizmukšanas programma, jo Krieviju atstāj pat dažs labs Putina atbalstītājs...

ML: Mēs jau zinām, ka uz Krieviju braukt dzīvot nevēlas pat tie, kas Latviju gāna pēdējiem vārdiem. Ērtāk ir sēdēt demokrātijā un savu maizes devēju nolamāt, nevis doties turp, kur Tev par šādu brīvību var iespundēt. Starp citu, plašajā Krievijā ir milzu iespējas, kas netiek izmantotas. Vieglāk ir būt ērtībās un lamāties. Bieži domāju, ko dara tie, kas klusē... Kas ir klusēšana – nogaidīšana vai atbalsts, vai...

IL: Šai ziņā ļoti liela nozīme ir skolai un izglītībai – mūsu dēls mācās prestižā Rīgas Centra rajona skolā. Ir ļoti būtiski jaunajiem cilvēkiem mācīt pareizu un skaidru attieksmi, piemēram, vēstures vai audzināšanas stundās runāt par notiekošo, par karu, par patriotismu. Jaunajiem cilvēkiem tas ir svarīgi. Patlaban tam ir īsti piemērots un pareizs brīdis.

Izglītības sistēmā būtu nepieciešamas ļoti nopietnas un straujas pārmaiņas. Skolu jaunatnei jāzina un skaidri jāsaprot, ko nozīmē karš Ukrainā, kā pret to jāattiecas. Katrā normālā Latvijas skolā dienu varētu sākt ar klusuma brīdi, lai saprastu, kas ir šis laiks un kas notiek tepat netālu.

ML: Runājot ar saviem krievvalodīgajiem paziņām Latvijā, dzirdu, ka 30 gadus ilgā muļļāšanās ar valodas un citiem jautājumiem arī viņiem tagad acīmredzami izskatās kļūdaina un nepieņemama. Skolās uz latviešu valodu vajadzēja pāriet 90. gadu sākumā. Tas atrisinātu daudzas lietas, kas ir nepiedodami ievilkušās.

Pēdējā gadsimta “ar astīti” laikā Latvijas teritorija un valsts un mūsu senči ir piedzīvojuši reti negantus un traģiskus notikumus, sākot ar 1905. gadu un melno sotņu (lielkrievu šovinistu soda ekspedīcijas), I Pasaules karu, okupāciju, II Pasaules karu un pēckara gadiem...

Esam izdzīvojuši, bet... ar kādu naidu pret demokrātisku kaimiņvalsti nu vēršas Krievijas režīms. Viena no problēmas saknēm Krievijā noteikti ir Ukrainas skaidrā nostāja: “Mēs varam bez Krievijas, varam daudz labāk un labprātāk darām to vieni!”

No kara par politiku... Pēdējie politisko partiju reitingi rāda tendenci – Latvijas Krievu savienības (LKS) reitings ir lai maķenīt, bet cēlies... Vai tas nozīmē masku krišanu, vai pozicionēšanos pirms oktobra?

ML: Pret aptaujām un reitingiem noteikti jāattiecas saprātīgi skeptiski, bet, piekrītu, tendence ir. Piekritīšu arī tam, ka LKS atbalstītāji ir zaudējuši vai noņēmuši maskas, šis spēks atbalsta Krievijas agresiju, man nav ilūziju, ko viņi darīs, ja kas... Tie ir asiņainā Putina režīma aizstāvji, kuru agresīvākā daļa top redzama. Tas liek mums saliedēties. Patlaban Latvijā par ļoti daudz ko gan sīku, gan nopietnu notiek vētraini ķīviņi: autobraucēji pret velosipēdistiem, rīdzinieki pret lauciniekiem, pacienti pret ārstiem, zaļie aktīvisti pret mežkopjiem un lauksaimniekiem utt.utjp.

IL: Labprāt turpinātu jaunās paaudzes tēmu – vecākiem (protams, ne tikai tagad, bet visos laikos) jāpievērš vairāk uzmanības saviem bērniem. Vairāk! Nereti ikdienišķa situācija – bērnam telefons vai planšete, pats bērns – kaut kur, vecākiem svarīgāki darbi darāmi... Jānoliek telefoni, jādodas dabā un jārunā – jāstāsta par notiekošo! Tas patlaban ir svarīgi! Jaunajai paaudzei sarunās noteikti veidosies skaidrs un reāls skatījums un saruks vai izzudīs atrautība no realitātes. Tas pats attiecas uz pieaugušajiem.

ML: Pilnībā piekrītu! Nesen kādā rakstā lasīju par klipveida domāšanu – galvā saglabājas kaudžu kaudzēm bildīšu, krāsaina mozaīka, bet... ja to kāds nepalīdz sastrukturēt un paskaidrot, kas kur liekams vai novietojams, rezultāts var būt gan bēdīgs, gan arī bīstams. Krievu armijas karavīri, pietiekami jauni cilvēki, kā redzam, dzīvo neizprotamā realitātē un rīkojas trakāk kā mongoļu-tatāru ordas. Tas notiek 21. gadsimtā...
1. https://www.zemeunvalsts.lv/vakar-uz-lauka-sodien-paliga-ukrainiem-saruna-ar-lauksaimnieku-gundaru-kalvi
Izmantotas fotogrāfijas no brauciena uz Volīnijas apgabalu