(...) Dabas atjaunošanas likums (regula) tika virzīts savdabīgā, bet ne unikālā veidā. Tieši tāpat ir virzīti arī iepriekšējie Fransa Timmermaņa izstrādātie normatīvie akti. Sākotnēji, sazobē ar vides organizācijām, tiek organizēta pāris mēnešus ilga kampaņa par noteiktu tēmu. Presē tiek nopludināti normatīvo aktu projekti, “sakūdīta” mediju telpa, līdz beidzot iniciatīva tiek prezentēta oficiāli.

Forma ir visai līdzīga, kādu krāpnieki izmanto savu shēmu popularizēšanai. Pirmkārt, tiek radīta steigas un trauksmes sajūta. Krāpnieki parasti to pasniedz kā unikālu iespēju gūt vieglu peļņu, bet ir jāpasteidzas, jo iespēju vārti jau veras ciet. Analoģiski, dabas atjaunošanas regulas kontekstā steiga un trauksme tiek radīta ar tādiem izteikumiem kā “klimata katastrofa”, “ekosistēmas sabrukums”, “pēdējās 5 ražas” vai “pēdējie 3 gadi, lai ko mainītu”. Otrkārt, izplūdis risinājums – krāpnieki parasti ar sarežģītiem terminiem, neizprotamiem aprēķiniem un labām oratora dotībām izstāsta mehānismu, kā lielā nauda tiks nopelnīta. Līdzīgi, ar skaistām prezentācijām un definējot plašus mērķus, tiek sniegts risinājums dabas atjaunošanai. Taču tas nebalstās uz cietiem aprēķiniem, fundamentāliem pētījumiem un ietekmes uz vidi un ekonomiku novērtējuma katras dalībvalsts un visas Eiropas līmenī.