Labklājības ministra Gata Eglīša īsā vēsts sīkziņu vietnē twitter un reakcija uz to parāda dažas tendences Latvijas sabiedrībā, kas, droši vien, demokrātiskai sabiedrībai piedien, bet liek pabrīnīties: ko pieņemam, kam iebilstam, ko saskaņojam, par ko satraucamies.
Ja Ministru kabineta pārstāvis ziņo, ka valsts (mūsu kopīgā, nodokļu maksātāju) nauda tiek dalīta nevis pēc valstiski saprotamām mērauklām – labākais, vajadzīgākais, izdevīgākais, bet citiem kritērijiem – partijas biedram, draugam vai svešajam, bija nepieciešama skaidra reakcija no... piemēram, Valsts kontroles, kas noteikti zina, ir revidējusi un var īsi bilst: tā nav (vai), tā ir! Latvijā ar mums zināmo uzraudzītāju un kontroles mehānismu pārbagātību (kā filmā “Nepabeigtās vakariņas”) nešaubīgi ir valsts iestādes vai cilvēki, kas zina un aši spēj notiekošo paskaidrot. Tā vietā klusums! Runa ir par valstiski svarīgu jautājumu, kur nevar būt kompromisu!
Precīzi tāda pati reakcija vērojama (gan ilgus gadus) no VARAM oficiālajiem darbiniekiem, ja kādam (un Latvijā – it bieži) gadās pagalam šķērsu izteikties par vides jautājumiem. No patlabanējā ministra Artūra Toma Pleša reakcijas uz lauksaimnieku un meža īpašnieku iebildēm par valsts naudas tēriņiem nepatiesas informācijas nodrošināšanai, saprotams, ka ministru vairāk satrauc iespēja, ka ministrijas vēlmi zinātniski un pamatoti skaidrot situāciju kāds varētu saprast vai tulkot kā cenzūru vai vārda brīvības ierobežošanu. Savādi: nepatiesu informāciju par svarīgām tautsaimniecības nozarēm – lūdzu, biedri, runājiet, vēstiet, klāstiet, bet oficiālu skaidrojumu... Vai tik kāds nepadomās, ka mēs meļiem un muldoņām vēlamies aizbāzt mutes? ... Savdabīgi plakātiski spēcīga doma no partiju grupas, kas vismaz nosaukumā lieto vārdu “attīstība” un sakās “par” kaut ko esam.
Mēģinājums skaidrot lauksaimnieku un meža īpašnieku dusmas ar viņu iebildēm pret zaļo kursu raisa jau citas pārdomas. Zaļā kursa vārdsalikumu, tāpat kā ilgstpēju, bioloģisko daudzveidību utt. smalkā sarunvalodā iepin daudzi, bet... Šķiet, tik tālu no dzīves un darba laukos un mežos kā šolaik politikas noteicēji un noteiktgribētāji nav bijuši sen.
Latvijā jau krietnu laiku trūkst skaidras un neatkarīgas nostājas daudzos jautājumos, tāpat kā kritiskas un analītiskas attieksmes pret svarīgiem Eiropas Savienības lēmumiem. Nereti šķiet, ka daļai ministriju darbinieku uzdevums ir turēt plaukstas tīras un dezinficētas, lai, uzklausot ik balsi no ES “plauktiem”, mestos aplaudēt. Latvijai ir visas iespējas zaļo kursu izmantot vērtīgi un gudri, ko nekādi nestimulē nedz premjera plātīšanās ar vēlmi būt pirmajiem klimatneitrāļiem, nekonsultējoties ar uzņēmējiem, nedz VARAM vadītāja izlikšanās, ka valstī viss ir kārtībā un nepatiesa informācija lielās devās uzlabo vārda brīvības starptautiskos vērtējumus. Jā, kad Krišjānis Kariņš un Artūrs Toms Plešs pēdējo reizi darbojās kā uzņēmēji, valstij naudu pelnot, ne tērējot citu sastrādāto? (Uz šo jautājumu noteikti ir konkrēta atbilde!)
Kopsavelkot: valsts institūcijām pēdējais brīdis mainīt darba stilu un metodes, līdz 0 minimizējot iespēju iejaukties uzņēmumu darbā, radot tiem, cik iespējams, lieliskus apstākļus darbam un rādot, ka Latvijā strādā neatkarīgas valsts neatkarīgas iestādes un politiķi. Iztapība, lišķība un glaimi, protams, ir cilvēcisko izpausmju daļa, lai ne slavējamākā, bet tos nevajadzētu padarīt par valsts politikas stūrakmeņiem.