Pretošanās kustība padomju un nacistu totalitārajiem režīmiem laikā no Latvijas okupācijas 1940. gadā līdz valstiskās suverenitātes faktiskai atgūšanai 1990./1991. gadā ir būtiska Latvijas jaunāko laiku vēstures sastāvdaļa. Nācijas pašnoteikšanās centieni pusgadsimtu ilgā okupācijas periodā izpaudās gan bruņotā, gan nevardarbīgā veidā, tomēr pretestība okupācijas varām līdz šim nav ieņēmusi pienācīgu vietu Latvijas sabiedrības kolektīvajā atmiņā. Kopš Atmodas laika līdz pat mūsdienām, apzinot un pieminot padomju deportāciju vai nacistu holokausta upurus, laužot šķēpus par Latvijas iedzīvotāju mobilizāciju svešu varu militārajos formējumos un tml., priekšplānā drīzāk izvirzījies nācijas kā upura veidols.