Eiropas Komisija 2026. gada septembrī pieņēma Eiropas Inovāciju aktu, kura mērķis ir stiprināt inovāciju vienoto tirgu un palīdzēt zinātniskajiem sasniegumiem veiksmīgāk pārtapt komerciālos produktos un pakalpojumos. Šis izaicinājums ir īpaši aktuāls meža bioekonomikas nozarē, kur jaunu, uz koksni vai bioloģiskiem resursiem balstītu inovāciju ieviešanai tirgū ir nepieciešamas apjomīgas investīcijas fiziskajā infrastruktūrā, turklāt process ir saistīts ar augstu tehnoloģisko un tirgus risku. [https://bioregions.efi.int/what-can-the-forest-bioeconomy-learn-from-the-european-innovation-act/, https://bioregions.efi.int/what-can-the-forest-bioeconomy-learn-from-the-european-innovation-act/]

Daudzi daudzsološi meža nozares projekti nespēj pārvarēt tā dēvēto “nāves ieleju” (valley of death) – posmu starp sākotnējo pētniecību un komerciālu dzīvotspēju, jo trūkst publiskā finansējuma, bet privātie investori nevēlas riskēt. Lai risinātu šos un citus strukturālos šķēršļus, Eiropas Inovāciju akts piedāvā divus galvenos risinājumus: [https://bioregions.efi.int/what-can-the-forest-bioeconomy-learn-from-the-european-innovation-act/]

1.     Saskaņots ES pētniecības un attīstības (P&A) iepirkumu ietvars: Tas ļaus publiskajam iepirkumam kļūt par inovāciju dzinējspēku, radot tiesisko skaidrību un kritisko investīciju masu, lai jaunās tehnoloģijas ātrāk nonāktu tirgū un pārvarētu pārrobežu barjeras. [https://bioregions.efi.int/what-can-the-forest-bioeconomy-learn-from-the-european-innovation-act/]

2.     ES mēroga intelektuālā īpašuma (IĪ) novērtēšanas sistēma: Tā atvieglos piekļuvi finansējumam, kas balstīts uz intelektuālo īpašumu, un izveidos vienotu tirgu IĪ aktīvu komercializācijai. [https://bioregions.efi.int/what-can-the-forest-bioeconomy-learn-from-the-european-innovation-act/]

Organizācijas EFI Bioregions un Eiropas Investīciju bankas pētījumi apliecina, ka meža nozares projekti bieži saskaras ar sarežģītu regulējumu, sadrumstalotu īpašumtiesību struktūru un ierobežotu piekļuvi finansējumam. Lai veiksmīgi attīstītu inovācijas, nepieciešama integrēta pieeja, kas ietver ne tikai finansējumu, bet arī atvērtas infrastruktūras izmantošanu, stratēģiskas partnerības, skaidru regulējumu un jaunu starpnozaru prasmju apguvi. Tāpat būtiska loma ir “zaļajam publiskajam iepirkumam”, kurā valsts un pašvaldību iestādes var izmantot savu pirktspēju, lai radītu pieprasījumu pēc bioekonomikas produktiem. [https://bioregions.efi.int/what-can-the-forest-bioeconomy-learn-from-the-european-innovation-act/, https://bioregions.efi.int/what-can-the-forest-bioeconomy-learn-from-the-european-innovation-act/, https://bioregions.efi.int/what-can-the-forest-bioeconomy-learn-from-the-european-innovation-act/]

Secinājumi: Ko no tā var iegūt un izmantot Latvijas mežsaimniecība?

Latvija ir mežu lielvalsts ar spēcīgu tradicionālo kokrūpniecību, taču augstākas pievienotās vērtības bioekonomikas produktu attīstība joprojām ir sākumposmā. Eiropas Inovāciju akts sniedz konkrētus instrumentus, ko Latvijas meža un mežsaimniecības nozare var izmantot savā labā:

·        Inovāciju “nāves ielejas” pārvarēšana ar valsts atbalstu:
Latvijas pētniekiem un jaunuzņēmumiem, kas izstrādā inovatīvus bioekonomikas produktus (piemēram, koksnes ķīmijas produktus, jaunus iepakojuma materiālus vai meža digitālos risinājumus), jaunais ES pētniecības un attīstības iepirkumu ietvars ļaus piesaistīt publisko finansējumu agrīnā stadijā. Valsts un pašvaldības var kļūt par pirmajiem klientiem, kas testē un iegādājas šos produktus, samazinot privāto investoru riskus. [https://bioregions.efi.int/what-can-the-forest-bioeconomy-learn-from-the-european-innovation-act/]

·        Intelektuālā īpašuma pārvēršana kapitālā:
Tradicionāli bankas meža nozarē vislabāk saprot materiālos aktīvus (meža zemi, kokmateriālus, tehniku). Jaunā ES mēroga intelektuālā īpašuma (IĪ) novērtēšanas sistēma dos iespēju Latvijas zinātniekiem un komersantiem izmantot savus patentus un tehnoloģiskos izgudrojumus kā nodrošinājumu kredītu vai investīciju saņemšanai. Tas pavērs ceļu finansējuma piesaistei bez nepieciešamības ieķīlāt fiziskos īpašumus. [https://bioregions.efi.int/what-can-the-forest-bioeconomy-learn-from-the-european-innovation-act/]

·        Zaļā publiskā iepirkuma (ZPI) integrācija:
Latvijas valsts iestādes un pašvaldības var aktīvāk izmantot zaļos iepirkumus, lai mērķtiecīgi dotu priekšroku vietējiem, ilgtspējīgiem un biobāzētiem risinājumiem (piemēram, koka konstrukciju izmantošanai publiskajās ēkās vai biobāzētiem materiāliem ceļu būvē). Kā rāda citu Eiropas reģionu pieredze (piemēram, Katalonijā un Zēlandē), tas ne tikai palīdz sasniegt klimata mērķus, bet arī tieši stimulē reģionālo ekonomiku. [https://bioregions.efi.int/what-can-the-forest-bioeconomy-learn-from-the-european-innovation-act/, https://bioregions.efi.int/what-can-the-forest-bioeconomy-learn-from-the-european-innovation-act/]

·        Starptautiskā sadarbība un eksporta tirgi:
Tā kā Inovāciju akts harmonizē noteikumus visā ES, Latvijas uzņēmumiem būs vieglāk mērogot savus risinājumus un piedalīties citu ES valstu publiskajos iepirkumos. Tas ļaus maziem Latvijas inovatoriem ātrāk iziet starptautiskajā tirgū un atrast stratēģiskos partnerus lielākos ES reģionos. [https://bioregions.efi.int/what-can-the-forest-bioeconomy-learn-from-the-european-innovation-act/, https://bioregions.efi.int/what-can-the-forest-bioeconomy-learn-from-the-european-innovation-act/]

·        Nepieciešamība pēc jaunām starpnozaru prasmēm:
Lai Latvija pilnvērtīgi izmantotu šīs iespējas, nozarei un izglītības iestādēm ir jāiegulda cilvēkkapitālā. Nepieciešami speciālisti, kuri orientējas gan mežsaimniecībā un biotehnoloģijās, gan finanšu instrumentos, intelektuālā īpašuma tiesībās un moderno iepirkumu procesos. [https://bioregions.efi.int/what-can-the-forest-bioeconomy-learn-from-the-european-innovation-act/]

Kopumā Eiropas Inovāciju akts piedāvā Latvijas meža nozarei tiesisko un finansiālo “aizmuguri”, lai pārietu no vienkāršas izejvielu eksportēšanas uz zināšanās un augstajās tehnoloģijās balstītu bioekonomiku.

·        Zaļā iepirkuma piemēri un kā tieši Katalonijas vai Zēlandes modeļus varētu adaptēt Latvijā?

·        Plašāka informācija par to, kā darbosies intelektuālā īpašuma vērtēšana jauno ES noteikumu ietvaros?

·        Kā “nāves ielejas” jēdziens pašlaik izpaužas Latvijas meža nozares jaunuzņēmumos?

Detalizēts apraksts par visiem trim jautājumiem, analizējot, kā Katalonijas un Zēlandes zaļo iepirkumu pieredzi var adaptēt Latvijā, kā darbosies intelektuālā īpašuma vērtēšana pēc jaunajiem ES noteikumiem un kā inovāciju “nāves ieleja” pašlaik ietekmē Latvijas meža nozares jaunuzņēmumus.

1. Zaļā iepirkuma piemēri: Katalonijas un Zēlandes pieredzes adaptācija Latvijā

Organizācijas EFI Bioregions pētījums par Kataloniju (Spānijā) un Zēlandi (Nīderlandē) rāda, ka valsts un pašvaldību iepirkumi var kalpot kā spēcīgs katalizators bioekonomikas tirgus izveidei, pirms vēl produkti kļuvuši komerciāli pašpietiekami. [https://bioregions.efi.int/what-can-the-forest-bioeconomy-learn-from-the-european-innovation-act/]

·        Katalonijas modelis ir fokusēts uz vietējo meža resursu integrēšanu reģionālajā ekonomikā, īpaši publiskajā būvniecībā un enerģētikā (biomasa). Viņu pieeja parāda, kā ar iepirkuma kritērijiem var pieprasīt noteiktu daļu vietējas izcelsmes koksnes materiālu izmantošanu pašvaldību ēku renovācijā vai būvniecībā, tādējādi tieši atbalstot vietējos mežsaimniekus un zāģētavas.

·        Zēlandes modelis vairāk koncentrējas uz augstākas pievienotās vērtības biobāzētiem materiāliem un aprites ekonomiku, kur publiskajos iepirkumos (piemēram, ceļu infrastruktūrā vai pilsētvides labiekārtošanā) priekšroka tiek dota materiāliem, kas aizstāj fosilos resursus (piemēram, biokompozīti vai biobāzēts asfalts).

Kā to adaptēt Latvijā?

Latvijā ir labi attīstīta Zaļā publiskā iepirkuma (ZPI) sistēma, taču tajā joprojām dominē vienkāršoti kritēriji, piemēram, energoefektivitāte vai LED spuldzes. Lai adaptētu abu reģionu pieredzi, Latvijā būtu:

1.     Jāievieš obligāti koka konstrukciju un bio-materiālu kvotas publiskajās ēkās. Pašvaldību bērnudārzu, skolu vai biroju būvniecībā iepirkuma nolikumā būtu jānosaka minimālais koksnes īpatsvars nesošajās konstrukcijās vai iekšapdarē.

2.     Jāpāriet no “zemākās cenas” uz “dzīves cikla izmaksu” (LCC) aprēķinu. Tas ļautu iepirkumos uzvarēt inovatīviem vietējiem koksnes produktiem, kas sākotnēji ir dārgāki, bet kuru oglekļa pēdas nospiedums ir mazāks un kalpošanas laiks – ilgāks.

3.     Jāizmanto centralizētie valsts iepirkumi kā inovāciju platforma. Piemēram, VAS “Latvijas valsts meži” vai valsts autoceļu uzturētāji varētu veikt pilotiepirkumus jauniem, Latvijā izstrādātiem bio-kompozītiem žogiem, ceļa zīmju stabiem vai koksnes izcelsmes pretbuksēšanas materiāliem.

2. Intelektuālā īpašuma (IĪ) vērtēšana pēc jaunajiem ES noteikumiem

Viena no lielākajām meža bioekonomikas jaunuzņēmumu problēmām ir tā, ka tradicionālais finanšu sektors (bankas) neprot novērtēt nemateriālos aktīvus. Ja jaunuzņēmumam ir unikāls koksnes ķīmijas patents, bet nav savas rūpnīcas vai meža zemes, bankas to uzskata par pārāk augsta riska klientu un kredītu neizsniedz.

Eiropas Inovāciju akts ievieš harmonizētu ES mēroga intelektuālā īpašuma vērtēšanas sistēmu, kas šo situāciju mainīs pēc dažiem pamatprincipiem: [https://bioregions.efi.int/what-can-the-forest-bioeconomy-learn-from-the-european-innovation-act/]

·        Standartizēti IĪ vērtēšanas kritēriji: Tiks izveidoti vienoti, juridiski atzīti noteikumi, kā noteikt finansiālo vērtību patentiem, preču zīmēm un tehnoloģiskajiem procesiem visā ES. Tas nozīmē, ka Latvijas bankas vai investīciju fondi varēs paļauties uz standartizētu metodiku, lai aprēķinātu, cik vērts ir uzņēmuma izgudrojums.

·        IĪ nodrošināts finansējums (IP-backed finance): Noteikumi ļaus izmantot patentus un tehnoloģijas kā oficiālu nodrošinājumu (ķīlu) banku aizdevumiem. Valsts garantiju fondi (piemēram, Altum Latvijā) varēs sniegt garantijas, balstoties uz šo intelektuālā īpašuma vērtējumu. [https://bioregions.efi.int/what-can-the-forest-bioeconomy-learn-from-the-european-innovation-act/]

·        Vienots ES mēroga IĪ tirgus laukums: Tiks izveidota digitāla platforma, kurā uzņēmumi varēs viegli pārdot, licencēt vai iznomāt savus intelektuālā īpašuma aktīvus citu ES valstu ražotājiem. Latvijas zinātnieki, kuri izstrādājuši jaunu metodi celulozes pārstrādei, varēs to droši un caurskatāmi licencēt lielam Skandināvijas vai Vācijas iepakojuma ražotājam. [https://bioregions.efi.int/what-can-the-forest-bioeconomy-learn-from-the-european-innovation-act/]

3. Inovāciju “nāves ieleja” Latvijas meža nozares jaunuzņēmumos

“Nāves ieleja” (valley of death) ir kritisks posms jaunuzņēmuma dzīvē, kad zinātniskais atklājums laboratorijā jau ir veikts (agrīnā pētniecība), taču produkts vēl nenes peļņu un tā mērogošanai ir nepieciešamas milzīgas investīcijas fiziskajā infrastruktūrā (ražotnē, iekārtās). Meža bioekonomikā šī problēma ir daudz smagāka nekā, piemēram, IT nozarē, jo IT jaunuzņēmumam pietiek ar datoru un serveri, turpretim bioekonomikas uzņēmumam ir vajadzīgas reālas rūpnīcas un iekārtas, lai pārstrādātu tonnām koksnes. [https://bioregions.efi.int/what-can-the-forest-bioeconomy-learn-from-the-european-innovation-act/]

Kā “nāves ieleja” izpaužas Latvijā?

·        Finansējuma “caurums” starp grantiem un komerciju: Latvijas zinātnieki un jaunuzņēmumi ir ļoti veiksmīgi valsts vai ES pētniecības grantu (piemēram, LIAA vai Apvārsnis Eiropa) piesaistē, lai izstrādātu prototipus laboratorijas līmenī. Problēma sākas brīdī, kad grants beidzas. Lai uzbūvētu pirmo pilotrūpnīcu, ir vajadzīgi vairāki miljoni eiro. Riska kapitāla fondi Latvijā bieži izvairās no šādiem “smagajiem” (deep-tech) projektiem, jo atmaksāšanās periods ir ilgs (5-10 gadi) un tehnoloģiskie riski – augsti.

·        Infrastruktūras un testēšanas laboratoriju trūkums: Latvijā trūkst atvērtā tipa puslīmeņa (pilot-scale) pārstrādes mezglu, kur jaunuzņēmumi varētu saražot savu produktu eksperimentālās partijas (piemēram, dažus simtus kilogramu jauna koksnes kompozītmateriāla), lai parādīti to potenciālajiem pircējiem Eiropā. Pašlaik uzņēmumiem ir pašiem jāpērk dārgas iekārtas vai jāmēģina īrēt laboratorijas ārvalstīs.

·        Fragmentēta ekosistēma: Meža īpašnieki, tradicionālie kokrūpnieki un augsto tehnoloģiju jaunuzņēmumi Latvijā bieži darbojas izolēti. Tradicionālā kokrūpniecība, kas gūst labu peļņu no zāģmateriālu vai granulu eksporta, ir piesardzīga attiecībā uz investīcijām nepārbaudītos, augsta riska bio-ķīmijas projektos, kā dēļ vietējais kapitāls jaunuzņēmumiem paliek nesasniedzams.

Risinājums, ko piedāvā jaunā pieeja: Eiropas Inovāciju akts un EFI Bioregions rekomendācijas uzsver, ka valstij ir aktīvi jāatbalsta tieši šīs atvērtās koplietošanas laboratorijas (open-access scaling facilities) un jāizmanto publiskie P&A iepirkumi, lai garantētu pirmo pasūtījumu skaitu uzņēmumiem, kas atrodas “nāves ielejas” vidū, padarot tos pievilcīgākus privātajiem investoriem. [https://bioregions.efi.int/what-can-the-forest-bioeconomy-learn-from-the-european-innovation-act/]

1. https://bioregions.efi.int/what-can-the-forest-bioeconomy-learn-from-the-european-innovation-act/
2. https://bioregions.efi.int/what-can-the-forest-bioeconomy-learn-from-the-european-innovation-act/