Par spīti nelabvēļiem, meži Latvijā augs. Saruna ar Jāni Zvejnieku, Strenču kokaudzētavas vadītāju

Zemeunvalsts.lv | 29.07.2021

Ar Jāni Zvejnieku sarunājas Māris Liopa, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors

Neesmu strencēnietis paaudžu paaudzēs. Studijas beidzot, darbam Strenčos (tolaik Strenču MRS) tika norīkoti mani vecāki. Ja runājam par vietējiem, kokaudzētavā strādā ļaudis no tuvākajām apdzīvotajām vietām – sākumā – no Strenčiem un Trikātas, laika gaitā šis aplis palielinājies, un darbinieki brauc arī no Ēveles un Jērcēniem. Vietējās kopienas ir gana atšķirīgas, ja vēl cilvēks še dzīvojis paaudzēm, tas ir jūtams.

Tradicionāli arī Strenču novadā lielākie darba devēji ir lielie lauksaimniecības uzņēmumi, mežsaimniecības un kokapstrādes nozares. Nerunāju par netālo Valmieru, tas ir cits stāsts. Brīvu zemes stūru mūspusē nav! Viss tiek apsaimniekots.

Tuvu Strenčiem ir kādreizējā kūdras ieguves pilsētiņa Seda...

Uz Sedu var un vajag braukt ekskursijā. Kūdras ieguve nelielā apjomā tur notiek joprojām, ir dabas takas, var vērot putnus. No Jērcēnu puses Sedas purvā iespējams nodarboties ar ūdenstūrismu. Tā ir lieliska vieta, kur nekad nebūs mežsaimniecības, bet vienmēr būs liels, vērtīgs biotops. Saimnieciskā darbība purvā, kā jau minēju, pamazām beidzas. Pilsētas apdzīvotība ir samazinājusies ap 5 reizēm (no 5000 līdz 1000 iedzīvotāju).

Kāds bijis tavs ceļš līdz kokaudzētavas vadītāja amatam?

Kokaudzētavā strādāja mana mamma, apmēram 20 gadus viņa bija kokaudzētavas vadītāja. Šķiet, 2003. gadā, iepriekšējais direktors bija manījis mani šeit skraidām, vasarās strādājam, šad tad aizvietojam sargu vai citu darbinieku. Tolaik kokaudzētava “skaitījās” ap 30 m2 liela koka ēka ar sauso tualeti un 40 darbiniekiem, kas strādāja no aprīļa beigām līdz oktobra sākuma.

Šobrīd daudz ieguldīts ražošanā un situācija ir pavisam cita. Nebiju pat lāga sācis studijas, kad sāku kokaudzētavā strādāt (man bija 19-20 gadi). Kā jau minēju, patlaban situācija ir pilnībā cita, bet tolaik (pirms gadiem 15-20) neviens strādāt kokaudzētavā nevēlējās: “Kas tas ir, ko tur darīt?” Kokaudzētavas vēsturiski tika uzskatītas par sliktu darba vietu. Runājot par šo jautājumu ar zviedru kolēģiem, uzzināju, ka 50. gados Zviedrijā valdījis princips: kokaudzētavās strādā tie, kas meža darbos diemžēl guvuši kādu traumu, tā skaitās zemas kategorijas darba vieta. Ne tik skarbi, bet līdzīgi uzskati valdīja arī Latvijā.

“Latvijas valsts mežiem” ideja par kokaudzētavu tīklu izrādījusies veiksmīga un pareiza. To gan nav bijis viegli izveidot.

Pirmkārt, bija vajadzīga gan ticība, gan ideja: stādi un to ražošana var būt labs bizness. Doma radās diviem cilvēkiem: Laimai Zvejniecei (manai mammai) un Mārtiņam Gaigalam (LVM Padomes loceklim). 90. gadu sākumā daudz tika braukts uz Zviedriju lūkot, kā meža jautājumi tiek risināti tur. 90. gadu sākumā joprojām bija jūtami patriotisma uzplūdi un brīvības vilnis: “Nu tik būs!” Redzot zviedru toreizējo pārākumu mežsaimniecībā, radās doma: “Neesam sliktāki, jāstrādā! Varam labāk.”

Selekcijas darbs Latvijā jau ritēja pietiekami stabili, pieredze un iemaņas bija, sēklas bija, kur tās uzglabāt – arī. Ja ir labs ģenētiskais materiāls, var strādāt. Tika izveidota a/s “Latvijas valsts meži”, attīstījās biznesa domāšana, turpinājās gan vizītes Zviedrijā, gan sarunas, ka varētu sadarboties utt. Pamazām izglītojām Latvijas meža īpašniekus; pats ļoti daudz braucu pa Latviju, līdzīgi kā muzikanti pa kultūras namiem, ar lekcijām un informāciju par meža atjaunošanu. Stāstījām, ko darām un kāpēc to vajag, kāds labums būs visiem. Soli pa solim process attīstījās, pirmos augļus guvām ap 2015. gadu. Notikumi nav risinājušies strauji, kļūdas mijās ar izdošanos, veiksme ar neveiksmi. Kokaudzētavā joprojām ik gadu izdomājam un realizējam, ko jaunu, daudz kļūdāmies, daudz izdarām. Jāpiebilst, mūsu kļūdas nerada zaudējumus, bet stiprina pieredzi un iespēju atrasties soli priekšā konkurentiem.

Reizēm meža īpašniekus dzird sūrojamies: “Nevaram nopirkt stādus...”

Jāpatin filma atpakaļ: 2004.-2006. gadā Latvijā bija stādu pārprodukcija. Darbojāmies, meklējām noieta tirgu. Secinājām, ka maksātspējīgais tirgus faktiski ir neliels un šaurs. Devāmies uz Dienvidzviedriju, runājām ar virkni potenciālo klientu, sarunas ritēja lēni, zviedriem interesēja ilgtermiņa attiecības. 2007. gadā piedzīvojām “labu lēcienu” attīstībā, kad zviedri galu galā saprata, ka esam normāla, ziemeļnieciski domājoša tauta, ne “blēži no Austrumeiropas”. Pirms mums zviedri bija krietni “apdedzinājušies” ar poļu un lietuviešu produkciju, kālab sarunu ceļš mums nebija viegls. Sākām eksportēt, to sāka arī igauņi, veidojās dažādu līmeņu sadarbība, vienojāmies par sadarbību uz vismaz 15 gadiem.

Atbildot uz jautājumu: “Jā, mēs eksportējam stādus, bet ne milzu apjomā!” Šogad esam “izsnieguši” 50 milj stādu, no tiem 10 milj tika eksportēti. Tas nav pārlieku daudz. Tai pašā laikā pavasarī informējām: “Rudenī būs pieejami 2 milj stādu, piesakieties!” Līdz jūlija vidum ir rezervēti ap 900 tk. Protams, ir saprotami, ka pavasarī, stādīšanas sākumā, stādus dabūt grūti, jūnijā jau parādās iespēja pie tiem tikt... 2018. gadā stādu pietika visiem.

Kokaudzētavās meža zinātnes darbu mēģina “pārnest” vai ieviest ražošanā un mežā. Piemēram, priede, ko pavasarī stādīja privātajos mežos, 100% bija no II pakāpes sēklu plantācijām. Jaunaudzēs to var labi redzēt, kociņi aug, skujas ir veselīgas, sēklas materiāls bijis labs.

Zinātnes dienās klimata mainības sakarā arvien biežāk runā par dižskābardi.

Jā, par dižskābārdi patlaban runā daudz! No ražošanas viedokļa dižskābardis ir nepateicīgs, ļoti atšķirīgs no ierastajām sugām. Uz šo jautājumu skatos šādi: ja pēc 12-15 gadiem nonāksim līdz dižskābārža stādu audzēšanai un vajadzēs sēt ...vai mums jau tagad ir plāns, kā to darīt? Kas būs pēc tam?

Ja savulaik, kā minēju, braucām uz Zviedriju skatīties un mācīties, zviedri daudz runāja par rudens salnām, kas mums bija pārsteigums. Nu arī mēs regulāri ar tādām saskaramies, arī augstvērtīgs ģenētiskais materiāls var būt jutīgs. Kā aizsargāt augus pret salnām? Parasti darbinieki salnu naktīs kūpina salmus. Nu esam ieplānojuši ko jaunu, ko pasaulē izmanto sen; nosaucām to par inversijas ventilatoru, tas ir jaudīgs ventilators, ar ko darbosimies salnu laikā.

Kokaudzētavas tālākie plāni ir...

Stāstīšu plašāk: Latvijā top jauna kokaudzētava Kalsnavā. Kāpēc? Skaidrs, ka meža atjaunošana, stādot, ir vērtīgāka, nekā atstājot to dabiski atjaunoties. Mākslīgi atjaunojamo platību īpatsvars arvien palielinās, kas, saprotams, prasa stādus. 2018. gadā bijām sasnieguši ražošanas virsotni.

Kokaudzētavā ir zināms cikls: augam noteiktu laiku ir jādīgst, šo laiku saīsināt nevar, augi ir jāpārvieto, jūlija vidū sēt ir jābeidz utt. No pareizas stādu audzēšanas viedokļa tapa skaidrs: mums nepieciešama jauna kokaudzētava. (Kas top Kalsnavā) Zviedru piemērs un pieredze liecina, ka faktiski visām kokaudzētavām ir jaudas limits: 12-15 milj stādu, ne vairāk, tas būtu optimāli. Latvijā ir līdzīgi. Kalsnavā mēģina ievērot un apkopot visu līdzšinējo pieredzi, lai taptu paraugkokaudzētava. Tur būs ko redzēt arī manis daudz pieminētajiem zviedriem. Uzskatu, Kalsnava, Smiltene un Strenči laiku laikos ir bijis Latvijas kokaudzēšanas centrs vai reģions.

Jaunie kadri

Ja ir iespēja un apstākļi sakrīt, jauno maiņu audzinām paši. Līdz šim tas labi darbojies, šogad mums ir viens Meža fakultātes absolvents, kas strādā jau 10 gadus, pēc diviem gadiem gaidām vēl vienu. Pieredze nāk kopā ar izglītību. Lubānā Podiņu kokaudzētavā un Mazsilu kokaudzētavā Stendē sezonāla darba vairs nav, cilvēki tur strādā visu gadu, Strenčos joprojām darbs ir no 1. aprīļa līdz janvāra beigām, lielas pauzes gan nav, ja ņem vērā, ka martā sākam sēšanu, īsta atpūta ir tikai februārī.

Tavā balsī skan ļoti patīkami optimistisks tonis. Latvija 2051: tavs skatījums.

Ne tik sen tonis nebija pārlieku optimistisks, pastāvēja iespēja, ka mežsaimniecība var kļūt neperspektīva. Ļoti ceru, ka mums nākotnē būs loģiska, zinātniski pamatota mežsaimniecība; būs gan zaļās zonas, gan pareizs mežsaimniecības cikls. Uzvarēs veselais saprāts!

Komentāri

Signija Vintere
Malači! Prieks lasīt!

Pievienot komentāru