Ar Vilmāru Katkovski, Rietumvidzemes reģiona Meža apsaimniekošanas plānošanas vadītāju, sarunājas Māris Liopa, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors

Pirms mūsu sarunas sākuma tev bija telefonsaruna, kurā pieminēji RailBaltica...

Tas ir ļoti un nu jau ikdienišķi aktuāli, jo RailBaltica (RB) projekts turpinās un uzņem apgriezienus! "Latvijas valsts mežos" (LVM) regulāri no projektētājiem saņemam tehnisko noteikumu pieprasījumus. Tā kā dzelzceļa trase pietiekami nopietni skar valsts mežus, proti, Rietumvidzemi, Vidusdaugavu un Zemgali, un, ņemot vērā, ka trases vajadzībām paredzama vairāk nekā 500 ha lielas platības atmežošana, ir pieņemtas izmaiņas Meža likumā, dodot “Latvijas valsts mežiem” koku ciršanas tiesības Satiksmes ministrijas valdījumā esošajās zemēs. Tātad mēs organizēsim mežizstrādi gan nodotajās, gan no citām personām atsavinātajās platībās.

Kopējā trasei nododamā valsts meža zemes platība, kā jau minēju, ir liela (500 ha), runa ir par vairāk nekā 100 tk m3, ko vajadzēs izstrādāt. LVM ir izveidota darba grupa sadarbībai ar RailBaltica (RB), man ir tas gods šo grupu vadīt, tā kā darba procesā esmu iesaistīts visā pilnībā.

Cik sezonām ir plānoti ar RailBaltica saistītie darbi?

Līdz 2026. vai 2027. gadam, domājot reāli un zinot, ka darbi jau tagad rit ar zināmu kavēšanos. Šobrīd strādājām ar neskaidrajiem jautājumiem, kuru skaits darba gaitā turpina palielināties.

Piemēram, viens no aktuālākajiem jautājumiem ir dzelzceļa līnijas šķērsojumi (viadukti vai tuneļi) “Latvijas valsts mežu” zemēs. Mēs neredzam sevi kā šo šķērsojumu pārvaldītāju, lai arī tie ir projektēti uz LVM zemēm un ceļiem. Pamatojums: mūsu (LVM) ceļi ir komersantu ceļi, tie ir būvēti un domāti konkrētam mērķim. Piemēram: ieteicamais ātrums 30 km/h, platums 4 m; ar samainīšanās vietām, nevis divvirzienu kustībai paredzētu ceļa platumu; turklāt, mēs ceļus tīrām, ja ir saimnieciska nepieciešamība, nevis ikdienā.

Ja RB projektā uz šāda komersanta ceļa paredzēts trases šķērsojums, skaidrs, ka tas agrāk vai vēlāk pārtaps publiskā infrastruktūrā. Ja kāda no iesaistītajām pusēm – valsts vai pašvaldība – lemj, ka šāds šķērsojums uz LVM valdījumā esošās zemes ir vajadzīgs, mūsu piedāvājums ir: attiecīgajai institūcijai pārņemt ceļu un šķērsojumu savā valdījumā līdz nākamajam publiskās infrastruktūras objektam. Tāda ir LVM pašreizējā nostāja.

Kā uz to raugās sadarbības partneri?

Zemkopības ministrijas nostāja ir tāda pati: LVM kā komersantam nav pielīgtas publiskās infrastruktūras uzraudzības funkcijas. Dzīvē gan tā notiek, bet ir jāsaprot, ja patlaban mēs dabā redzam nelielu meža ceļu, ko reizumis izmanto tikai sēņotāji, pēc dzelzceļa trases parādīšanās tas noteikti pārtaps satiksmes ceļā, kas ilgtermiņā radīs jautājumus par ceļa pārbūvi, drošību, uzturēšanu, kontroli utt.

Cits ļoti svarīgs apspriežams jautājums: trases “atgrieztie” nelielie meža nogabali. Trasi, kur vilcieni trauksies ar 240 km/h “palocīt vai izlocīt” nevar. Ko darīt ar zemi, kas “paliek pāri” un kas faktiski pārtop “zemē bez piekļuves"? Lielākiem nogabaliem vēlamies piekļuvi saglabāt un projekts to paredz, bet, ko darīt ar 0,1 ha, 0,3 ha, vai 0,4 ha un ja šāds zemes gabals ir šaurā slejā? Piemēram, Vangažos ne tik sen uzbūvēja 330 kV elektrības līniju, dzelzceļš būs tai paralēli, bet, skatoties aizsargjoslas, pāri paliek mežs vai meža zeme 10-20 m platā joslā. Ko ar to darīt? Mežu audzēt tur nevar, bet likumā ir noteikta šāda prasība (to darīt), risks – koki var krist uz elektrības līnijas vai uz dzelzceļa. Par riskiem projektētāji ir informēti, jāgaida risinājums.

Paralēli minētajam darbam gatavojam tehniskos nosacījumus, piemēram, piedāvājot projektētos šķērsojumus aizvietot ar paralēliem ceļiem. Mūsuprāt, tas būtu efektīvāk arī izmaksu ziņā, jo viens šķērsojums izmaksā ap 0,5 milj eiro. Par šo summu mēs varam uzbūvēt 5 km ceļa. Ja mūsu ieteikumu un risinājumu pieņems, ceļus būvēs RailBaltica.

Projekts paredz: ja kāds īpašums tiek apgrūtināts, tiek meklētas alternatīvas. Patlaban valsts meža zemēs plānoti 8 šķērsojumi, mēs piedāvājam realizējamas alternatīvas. Tas ir atļauts. LVM darbinieki reģionos aktīvi piedalās šai darbā, viņi situāciju pārzina vislabāk, piedāvājot racionālākos risinājumus.

RailBaltica ir ļoti vērienīgs projekts. Vēl samērā maz runā par tā ietekmi uz valsts ekonomiku...

Patlaban plašāku projekta ietekmi saprast grūti. “Latvijas valsts mežos” strādājam ar skaidri zināmo, piemēram, kāda būs trase. Nezināmā joprojām ir daudz, par to spriedīsim, kad tiksim pie pirmā tehniskā projekta – saskaņota, ar būvatļauju un atmežošanas plānu.

Ko cenšamies paveikt? Skatāmies, lai mēs varētu turpmāk apsaimniekot visas valsts mežu teritorijas, gatavojam mājasdarbus, piemēram, skatoties katru atsevišķi izsniegto būvatļauju (ir vairāki desmiti dažādi sadalītu būvatļauju), kas attiecīgi veido atsevišķu cirsmu grozu. Piemēram, plānojam atmežošanu un tās organizēšanu brīdim, kad būs jāķeras pie darba: kā notiks piekļuve objektam, kuras audzes trase ietekmēs un kuras būs jānovāc, plānojam sortimentu ieguvi. Kad būs atmežošanas plāns, tūdaļ arī plānosim mežizstrādi, kur darbs būs kontraktoriem. Sāksim no Lietuvas robežas, Rīgas apkārtnē darba būs mazāk, jo valsts mežu tur ir maz. Vairāk darba būs Vidzemes reģionā.

Vides jautājumi

Aktīvi spriežam par ekoduktiem jeb dzīvnieku pārejām. Projektā paredzēta, mūsu, mežiniekuprāt, nepārdomāta lieta: plānot un būvēt ekoduktu dzīvnieku migrācijai, vienlaikus paredzot braukšanu pa to ar autotransportu.

Bariņš briežu un džips...

Meža zinātājam tas šķiet nepareizi, projektētājam – kāpēc, nē? No projektētājiem saņēmām paraugu – Tartu-Tallinas šoseju šķērso dzīvnieku pāreja, pa kuru var arī braukt. Skatoties attēlā, redzams, ka attiecīgā vieta ir nenoslogota. Mūsuprāt, šis risinājums nav loģisks, uz ekodukta auto nav vietas.

Cits variants: vardes, krupji un auto...

Par mazajiem dzīvnieciņiem mēs domājam ļoti nopietni! Runa ir par caurtekām – papildus savai tiešajai funkcijai tās var kalpot kā migrācijas koridori starp abām dzelzceļa pusēm. Projektā caurteku diametrs paredzēts 1,2 m, mēs piedāvājam 1,5 m, jo tad tās izmantos ne tikai abinieki, bet arī mežacūkas un buki. Protams, tas ir zināms risks un pārsteigums, jo caurteka būs kā liels gaitenis vai tunelis – 60-70 m vai pat 100 m garumā. Mēs to redzam kā alternatīvu ekoduktam. Protams, 1,5 m diametra caurteka maksā vairāk. Rezultāts? Gaidām jautājumus no projektētājiem. Diskusija rit.

Patlaban, ja tā var sacīt, “nelaimīgākais” ir projektētājs, kas saņēmis un kam jāņem vērā vairāki tehniskie noteikumi un nosacījumi. Tas nav viegli! Kā jau minēju, redzamākais diskusiju objekts šobrīd ir par šķērsojumiem.

Kā ekoduktus vērtē igauņi?

Nekā spīdoša – Rīgas-Tallinas šoseju šķērso ekodukts, igauņu kolēģi to nebūt neslavē – aļņi to izmantot nevēlas, mazākie dzīvnieki gan pārvietojas. Kopsavelkot, mēs šobrīd nezinām, kā trase ietekmēs – vidi, dzīvniekus, cilvēkus, migrāciju, kā mainīsies transporta plūsmas utt. To rādīs laiks.

RailBaltica plašāka ietekme...

Šobrīd vēl runājam par teorētiskajām lietām, darbs dabā vēl nenotiek. Kad darbs “izies uz lauka”, nezinām, ko vēl sagaidīt. Apspriežamo jautājumu skaits noteikti palielināsies, piemēram, kur novietos izrakto zemi, kur novietos celmus, kur paredzēs būvtehnikas novietnes, būvniecības materiālus utt. Varu tikai atkārtot: paredzamo darbu apjoms ir pamatīgs!

LVM nostāja ir vienkārša: mums ir savas prasības valsts mežu apsaimniekošanas nodrošināšanai, bet mūsu nosacījumi projektēšanu nekavēs.

Katram nopietnam ar celtniecību saistītam projektam ir vietas, kuras tas nešaubīgi ietekmēs. RailBaltica jau pasen ir veikts ietekmes uz vidi novērtējums. Saprotams, dzelzceļš kā “liela pēda” uzgulsies daļai Latvijas. Ir plašs neskaidru jautājumu loks, piemēram, hidroloģiskais režīms, jo uzbērums, būves... Savos nosacījumos uzsveram, ka hidroloģisko stāvokli dzelzceļš pasliktināt nedrīkst, jāievēro grāvju tīkls utt. Ietekme, protams, būs, dzelzceļa uzbērums darbosies kā dambis, ietekmējot ūdens teci, gruntsūdeņus, bet – kā? Hidrotehniskā un ģeotehniskā izpēte vēl notiek. 

Darba grupa...

Ja runājam par LVM darba grupu, mūsu sanāksmēs piedalās gan plānošanas kolēģi, gan nekustamo īpašumu pārzinātāji, gan mežizstrādes grupa utt. Laiku tas prasa, bet ir interesanti.

Tehnisko noteikumu sagatavošanā tiek iesaistīti dažādu sturktūrvienību kolēģi. Vēl to visu vērtē arī uzņēmuma uzraudzības grupa – LVM dara maksimālo, lai projektu nekavētu, bet vienlaikus ievērotu meža apsaimniekošanas intereses. Izpratne par to ir pasmaga, trūkst valsts līmeņa ieinteresētības: šāda projekta pie mums nav bijis un, domājams, tuvākajos 100 gados arī nebūs. Prasīt prasītos nopietna, augsta līmeņa starpinstitucionāla darba grupa, kas iesaistītu ministrijas, Meža īpašnieku biedrību, LVM, “Rīgas Mežus” utt. Reizēm sanāksmēs sarunas rit, kā pa celmiem. Piemēram, par trases sagatavošanu. Nākamais būs jau manis pieminētais jautājums par mazajiem, trases atšķeltajiem zemesgabaliem, kur būs nepieciešams izšķirošs lēmums. Likumos nav paredzēta meža zemes atsavināšana, bet loģiski būtu šos mazos gabaliņus pārdot vai piedāvāt iegādāties līdzās esošajam īpašniekam.

Vai gribēs?

Tas ir risināms jautājums. Jāsaprot: ko darām ar mazajiem “gabaliņiem” bez piekļuves? To kopējo skaitu gan vēl nezinām. Par privātajiem mežiem, savukārt, mēs zinām ļoti maz, tik, cik kartēs varam ieraudzīt, tas ir turpmākais darbs. Iespējams, ka līdzēs Meža likuma grozījumi un mazos gabaliņus varēs pārdot par to patieso vērtību.

Kad plānots sākt strādāt zāģiem?

Pagaidām to varam minēt. Optimistiski vērtējot, 2022. gada otrajā pusē, ar domu, ka lielie darbi sāksies 2023. gadā. Ne viss ir atkarīgs no mums, mēs mājasdarbu veicam raiti! Ja atrisina piekļuvi platībām, tehniski nepieciešamos meža darbus paveikt ir vienkārši. Vēl svarīgs ir gadalaiks, ja slapjā vietā ļauj strādāt pavasarī, skaidrs, darbi kavēsies. Iespējams, ka kaut kur atmežošanas termiņus var ietekmēt dabas aizsardzības ierobežojumi.

Meža platības tiek atsavinātas ne tikai dzelzceļam, bet arī, piemēram, armijas vajadzībām

Ādažu poligonam nepieciešamā platība bija 5000 ha, poligona teritorijā mums tiešas mežsaimnieciskas darbības, saprotams, nav. Par koku ciršanas tiesībām: gan Ādažos, gan arī Austrumvidzemē, paplašinot Lāčusila poligonu u.c., līgām, ka tās paliek LVM pārziņā. Mežu teritoriju vēlas izmantot visi, sākot ar sēņotājiem un ogotājiem, un orientēšanos, armiju, autobraucēji, motobraucēji, mednieki – visi vēlas sadzīvot kādā teritorijā. Mednieki gan īsti nevēlas redzēt nevienu, jo viņi maksā naudu par medību tiesību nomu. Mums, savukārt, visi jāaicina dzīvot draudzīgi.

Par zemes iegādāšanos valsts mežu vajadzībām

Zemi pērkam, gan nedaudz. Tirgus ir “mežonīgs”, zemes tirgū LVM nav stiprākais spēlētājs: mēs nevaram rīkoties vai strādāt kā sludinājumā – “nopirksim, neredzot”, vai “nauda kontā jau nākamajā dienā”. Toties meža pārdevējs varbūt 100% drošs, ka darījumā ar LVM viņam nav nekādu risku attiecībā uz naudas saņemšanu un juridiski korektu dokumentāciju. LVM ir noteikti normatīvi, kā rīkojamies ar naudu un kā pērkam īpašumus. Piedāvājumus saņemam, gadās, nāk cilvēks, kas vēlas zemi pārdot tikai “Latvijas valsts mežiem”. Pērn iegādājāmies ap 500 ha.

Jūtami mūsu darbību ietekmē nevis meža platību samazināšanās, bet apsaimniekojamo platību “iešana mazumā”. Šī ir skaidra un redzama tendence: tūkstoši hektāru Latvijā tiek izņemti no saimnieciskās aprites (mikroliegumi, ES nozīmes biotopi), kas ir jūtami un attiecīgi ietekmē mežsaimniecisko darbību plānošanu. 2015. gadā dabas aizsardzības mērķiem Rietumvidzemē bija paredzēti ap 30 tk ha, tagad – 44 tk ha. Mazais ērglis mikrolieguma izskatā mani “apciemo” vai katru nedēļu. Īsāk sakot: teritorija, kur saimniekot, samazinās, vienlaikus nesamazinoties valsts ekonomikas prasībām. Tāpēc arī ne vienam vien šķiet: nupat šai nogabalā strādāja un to dara atkal... Mums sāk trūkt teritoriju, kurās plānot normālu saimniekošanu. Liegumi rada lielāku slodzi saimnieciskajiem mežiem, un it kā labi plānoti dabas aizsardzības pasākumi nodara sliktu atlikušajām platībām. Tas ir nopietns iemesls, kālab mežs jāaudzē ātrāk. Kamēr virkne jautājumu apzināti taps kavēti, skatoties resursu pieejamību, situācija neuzlabosies! Pieprasījums pēc līdzekļiem, kas nepieciešami valsts budžetam, pieaug, saimniekam (īpašniekam) ir sava doma, bet...

...saimnieks dokumentus ieliek atvilktnē un mīlīgi saka: vienojieties!

Nejauši tīmeklī atradu 1938. gada Latvijas statistikas atlasu... Lieliski skaitļi! Par mežiem gan tur nav daudz, lai to īpatsvars ir nozīmīgs. Labākais šai statistikā: mežus skaita: 80 gadu un vecāki, tātad, ja mežs ir vecāks, sīkāk to vairs nedala. Ja kāds filozofē un runā par Ulmaņlaika mežu taupīšanu, lai atrod un apskatās šo oficiālo valsts dokumentu! Tajos laikos Latvijā dominēja lauki, šobrīd ainava ir spēcīgi mainījusies. No šī statistikas pārskata sagatavošanas ir pagājuši nepilni 90 gadi – kas ir mūsu valsts pamatlietas (?) – lauksaimniecība un mežsaimniecība! Tā tas ir bijis un tā tas būs! Abas nozares ar virtuālām lietām neaizstāsi!

Eiropā ar IT lietām nodarbojas ap 5% cilvēku. Ir jāskatās uz cilvēku spējām, visi nav IT speciālisti, visi nevar dziedāt, visi nevar rakstīt projektus...

Protams, ēst vajag visiem! Kad noliec telefonu vai planšeti, tev vajag apsēsties. Kur? Koka krēslā. Cilvēks var būt vegāns, bet vai ir gatavs iztikt bez koka?