Intervija ar Lauri Arāju, Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes priekšnieka vietnieku

Mežinieku un mednieku vidē uz medībām skatās arī kā uz tradīciju. Nesenās diskusijas par tradīciju turpinātājiem – 16 gadīgajiem jauniešiem – noritēja visai skaļi. Vai satraukums bija pamatots?

Satraukumu radīja paši priekšlikuma autori. Jutīgus jautājumus, kas var raisīt pamatotu vai nepamatotu neizpratni, nevar risināt pēdējā brīdī, iesniedzot Saeimai priekšlikumus īsi pirms likuma skatīšanas trešajā lasījumā. Pie tam, iesniedzot pilnīgi jaunu likuma normu, kas līdz tam sabiedrībā nav apspriesta. Ja likumdošanas izmaiņas būtu risinātas saprātīgā gaitā – apspriestas gan ar mums – Valsts policiju, gan paredzot normālu izmaiņu ieviešanas kārtību un sagatavojot sabiedrību pārmaiņām – viss būtu noticis citādāk! Pieļauju, ka daudzi sabiedrības pārstāvji neiebilstu. Protams, vienmēr būs kāds, kas pret šo vai citu likumu iebildīs, bet ir cilvēki, kas iebilst visam. Neatbalstu šādu likummaiņas veidu, kādu izvēlējās priekšlikuma autori!

Par vecuma slieksni – 16 gadi – jau iepriekš runāju Zemkopības ministrijā. Manuprāt, šis priekšlikums ir atbalstāms, bet doma ir jāapstrādā, “jāsagremo” (tātad – precīzi jāizprot) un pareizi jāpasniedz. Saeimas komisijā stāstīju savu pieredzi. Proti, pazīstu kāda Latvijas mednieka meitu, kas dzīvo Vācijā un ir nokārtojusi nepieciešamos mednieka eksāmenus. Viņa stāstīja, cik lieliski ir doties medībās kopā ar tēti, pieminot virkni nosacījumu, kas strikti jāievēro. Kā noprotu, medības meiteni interesē, tēvam viņa līdzi gājusi bieži, bet no 16 gadiem pati varēja ņemt bisi rokās. Kad klausījos, stāsts mani saviļņoja! Tradīciju turpināšana ir laba un atbalstāma lieta. Vai medības uzskatāmas par sliktāko aizraušanos, kas parādās tīņu vecumā? Ja vari jauno cilvēku aizraut ar dabu, vai tā būtu sēņošana, vai medības, tas ir krietni labāk, kā slapstīties krūmos un sūkt aliņus vai ko stiprāku, vai lietot vēl ko…

Tikko diskusijās parādās tēma par ieročiem, kāds noteikti vēlēsies pieminēt jelkādu traģisku notikumu ārzemēs ar citiem likumiem, tradīcijām un sistēmu, un ļoti atšķirīgu sabiedrību. Vai pēdējos desmit gados mums ir vērojamas nopietnas problēmas ar ieroču lietošanu? Domāju t.s. legālo izmantošanu.

Lielākoties labus rezultātus ir devusi mūsu stingrā kārtība, kas varbūt ir stingrāka nekā t.s. “vecajā” Eiropā, bet sekmīga. Ieroču lietošana un izmantošana nav kritiskākā joma, kur pie mums notiek negadījumi. Piekrītu, pasargāts nav neviens. Tādi gadījumi notiek, bet tas ir ārkārtējs izņēmums! Ja skatāmies skaitļus – cik mums ir ieroču īpašnieku un cik negadījumu… Salīdzinot ar transportlīdzekļiem un to vadītājiem – avārijas notiek regulāri un “vājprātā daudz”! Negadījumi ar ieročiem – krietni, krietni mazāk! Uzskatu, ka laika gaitā par vismaz 90% izskausta savulaik patiesi trakā dzeršana medībās! Tas, kas notika pirms desmit un vairāk gadiem, kad sāku uzraudzīt šo jomu Valsts policijā, bija traki. Kādās pīļu medībās redzēju, kas notiek: daudz cilvēku, alkohols, ieroči, šaušana… Līdz negadījumam varbūt piecas sekundes! Teicu: mainīsim ieradumus un šo ieražu lauzīsim! Ieradums ir “salauzts”. Medību laikā mednieki tiek pārbaudīti un tikai paretam tagad trāpās kāds iereibis … Runājot ar medniekiem semināros, zinu, ka daudzi mednieku klubi ir iegādājušies kvalitatīvus alkometrus un pirms medībām dalībniekus pārbauda paši. Ja esi lietojis vai ieradies “tieši no galda” – uz redzēšanos! Lai nav problēmu citiem un pašam! Sadarbība ir devusi rezultātus – drošību medībās!

Vai var teikt, ka sadarbība ar mednieku kolektīviem ir veiksmīga?

Ir divējādi! Mednieku kolektīvi arī ir dažādi. Ir kolektīvi, kam mazāk medību atļauju, viņi tā kā vēlētos “grēkot” un izvairīsies no kontaktiem ar mums. Lielākā daļa klubu vērtējama pozitīvi, tie rūpējas, lai ilgtermiņā būtu ko medīt, ievēro drošības prasības līdz “neoficiālajai daļai”. No viņiem saņemam lielāko daļu informācijas, ja kas atgadījies: “Sak, palīdziet, mums ir problēmas!” Ir problēmas ar kādu no kolektīva biedriem, ko vajadzētu pieķert, ir problēmas ar nelegālajiem medniekiem, kas apsēduši attiecīgo teritoriju. Sadarbība ir, bet ne ar visiem!

Kas domāts ar vārdu “grēkot”?

Ja skatāmies medību likumā, kā tur aprakstītas malu medības… Jautājums – kā iespējams šo “mednieku” pieķert? Piemēram? Ja kāds vēlas šaut bebru ar nakts optiku, tās būs vistiešākās un visīstākās nelikumīgās medības (malu medības)! Tas pats attiecas uz citu dzīvnieku medībām, kur nakts optikas ierīces nav ļautas.

Nākamais, kas satrauc un var izraisīt nelaimes gadījumus – termālās optikas ierīces. Latvijā šādas ierīces ir aizliegtas. Apjomi, kādos tās tirgo, neliek mums domāt vai cerēt, ka cilvēki, kas ierīces iegādājušies, regulāri ceļo uz ASV vai citām valstīm vien, kur pusslēgtās, ierobežotas teritorijās šādas medības ir atļautas. Tās ir teritorijas, kur nevienam cilvēkam parādīties nevajadzētu. Mūsu – Latvijas – apstākļos medīt šādi… Nedod, Dievs, mežā ir apmaldījies kāds sēņotājs, ceļinieks vai skrējējs… Termālās optikas ierīces nav izmantojamas, agri vai vēlu var rasties problēmas!

Nākamais – medību atļauju skaits. Viens alnis, desmit mednieku – kurš būs laimīgais…

Vēl – iekšējā kārtība, ko paši medību kolektīvi ir noteikuši maksājumu sakarā. Gribi licenci mežacūkai – dod, sacīsim, 30 eiro. Nomedī maziņu cūciņu, žēl tos 30 eiro. Tā tiek mēģināts atļauju “pastiept garumā.” Vēlreiz saku – jautājums paliek – cik mums iespējams pieķert, cik risinājumā būs ieinteresēts mednieku kolektīvs, lai ziņotu, ka kaut kas nav kārtībā.

Kā ar komercmedībām?

Ārvalstu komercmedniekus uzņemošā puse (kolektīvs) ir atbildīga par visu prasību un noteikumu ievērošanu. Neredzu komercmedībās neko šausmīgu, pārkāpumi ir, bet nekas dramatisks nav novērots – parasti stress vai muļķība. Piemēram, brauc mednieki, mēs nolemjam pārbaudīt. Kas atrodams? Transportā tiek pārvadāti pielādēti ieroči, patrona atrodas stobrā… Ārzemniekam jautājam: “Vai pie jums tā var? Nē, nevarot! Ja pie jums nevar, kas te ir citādāks?”

Komercmedības ir labs veids kā iegūt papildus līdzekļus medību infrastruktūrai. Esmu redzējis kolektīvus, kur līdzekļi tikuši izmantoti paaugstinājumu celšanai un medības ar dzinējiem notiek, šaujot tikai no paaugstinājuma. Te redzu to, ko pats savulaik Medību likuma jaunās redakcijas izstrādes darba grupā mēģināju virzīt – šaut ar karabīnēm vajadzētu tikai no vismaz 1,5 m augsta paaugstinājuma. Tas principā izslēgtu jebkādus iespējamus negadījumus.

Atsevišķie negadījumi medībās, kas notikuši, visur šauts no zemes: vai lode apmaldījusies, vai mednieks nav ievērojis šaušanas leņķi.

Tāpēc vēlētos teikt – ja no komercmedībām iegūst līdzekļus, ko var ieguldīt drošas medību vides organizēšanā, tas ir labākais ieguvums!

Par ieročiem. Kāda ir situācija? Par vērā ņemamu nelegālo ieroču daudzumu Latvijā runā maz… Tātad?

Nelegālie ieroči ir, bija un būs! Jautājums būtu cits – kad to (ieroci) vai tos īpašnieks vai slēpējs izvilks no pažobeles! Ceram, ka tas nenotiks! Ieroči ir paslēpti, kāds aktīvi ar tiem darbojas, kādam tie ir mājās, bet tie nav reģistrēti,– gadījumi ir dažādi. Pa laikam šur tur “parādās” senāki ieroči, kas atkal padarīti šaušanai derīgi. Kriminālpolicija aktīvi strādā un, saņemot kaut mazāko informāciju, pārbauda! Kamēr ierocis “guļ” un neviens mājinieks vai kaimiņš nezina, ka tas ir paslēpts, diez vai kāds uzzinās, ka “tas tur ir”. Gadās, kādā vientuļā lauku viensētā, kas ilgu laiku bijusi tukša, jaunie īpašnieki atrod paslēptu bisi vai ko līdzīgu… Ik pa laikam tā notiek! Īpašnieks nevienam nav teicis, ka “ir nobēdzināta plinte katram gadījumam”. Lai tā tur guļ! Cilvēks devies viņsaulē, sieva vai bērni neko nezina, māja pārdota un jaunie īpašnieki, kārtojot, atrod. Tas ir tikai viens piemērs.

Vēl ir cilvēki, kas kaut kādā apritē mēģina “strādāt” ar nelegālajiem ieročiem. Kaut kas saglabājies no padomju laikiem, kaut kas no senākiem. Gadījās – izņēmām ar zaļu grīdas krāsu nokrāsotu bisi (arī stobru) un uzreiz bija skaidrs: “legāls ierocis tāds nevar būt.” Medniekam par dzeršanu tika izņemti likumīgie ieroči, bet medības viņš negrasījās pamest. Lūk, tad no bēniņiem šo zaļo bisi arī paņēma!

Pēdējos gados daudz spriež par dzīvnieku skaitu – vai licenču skaits atbilst tam skaitam, ko vajadzētu nomedīt? Dzīvnieku kļuvis pārāk daudz. Pie tam problēmas rodas ne lauksaimniekiem vien, bet arī uz ceļiem…

Ar šo jautājumu mums policijā nav nekāda sakara! Mūsu uzdevums ir skatīties – vai izdota atļauja dzīvnieka nomedīšanai.

Par dzīvniekiem uz ceļiem… Tas, kas notiek uz mūsu ceļiem, ir atbilde kategoriskajiem medību noliedzējiem! Jebkurš apdrošinātājs pateiks, ka negadījumu skaits, kur auto saduras ar meža dzīvniekiem, pieaug! Patlaban cilvēki vairāk iegādājās KASKO, savulaik tas notika mazāk dažādu apsvērumu dēļ un tālab arī attiecīgi pieteica mazāk negadījumu.

Dzīvnieki uz ielām un ceļiem ir! Protams, neba te ir medību jautājums vien! Nepieciešamo infrastruktūru mēs pašlaik nevaram atļauties! Ar medībām vien neregulēsim to, ka neviens dzīvnieks uz ceļa neuzskries!

Ar infrastruktūru domāti žogi, pārejas, tuneļi?

Protams! Palūkojamies netālu – kaimiņvalstīs! Arvien vairāk un vairāk žogu gar ceļiem ir Lietuvā, Polijā faktiski visi jaunbūvētie ceļi ir ar žogiem un pārejām dzīvniekiem. Ir tikai loģiski nodalīt dabas un cilvēka infrastruktūras tā, lai abiem ir labi un lai tās abas nekrustotos! Medību noliedzējiem ieteiktu pārlasīt un pārdomāt I. Ziedoņa “Zaļo pasaku”. Pilsētā ienāca mežs… Skan labi! Ja tavām koka durvīm uzplaukst lapas un tu tās nevari atvērt… Pārspīlēti, protams, bet visam jābūt līdzsvarotam un dzīvnieku skaita regulēšana ir absolūti nepieciešama!

Daudziem labi zināmais stāsts par mežacūkām Rīgā (kad pie mums vēl nebija cūku mēra). Tās klejoja Juglā un Šmerlī. Skaisti? Bet cilvēki patiesi būtu apdraudēti, ja pagalmā ienāktu cūku mamma un bariņš sivēnu “apēst flokšus”, un kāds viņus mēģinātu patriekt. Mednieki saprot, kas ir mežacūka un ilkņi! Nedod, Dievs, cūkām patrāpīsies bērns vai dumjš šunelis… Tās kļūs agresīvas un uzbruks!

Līdzīgs stāsts ir par lapsām. Tās pilsētā jūtas itin labi. Vai mums vajag tik ļoti un šādi sadzīvot ar dabu? Tas noteikti ir delikāts jautājums. Bet – ja paskatāmies, kas notiek pamestās vai atstātās mājās pēc pieciem gadiem! Viss aizaug un pēc gadiem desmit pat tuvu netiksi, ja netiek kopts! Tas pats notiek ar dzīvniekiem! Ja aizliedzam medības, vai pēc desmit gadiem par to priecāsimies?

Kā ar malumedniekiem, kas nav un iepriekš nav bijuši mednieki?

Tādi arī ir. Neteikšu, ka to skaits būtu pieaudzis. Uzsvēršu vēlreiz – jo stiprāks un saliedētāks kādā apkaimē ir medību kolektīvs, jo tas atrod gan mūs, gan Valsts meža dienestu un informē. Braucām pa Latviju, semināros stāstījām par mūsu darbu un aicinājām sadarboties! Mums arī zvana: šeit problēma, vajag palīdzību… Noķeram vienu, otru, trešo…

Malumedniekus dalītu divās grupās, Vieni ir “purva veči ar garu bārdu”– “iznācu no savas meža mājas un kaut ko sastrādāju”. Arī tādi ir jānoķer, jo viņiem nav tiesību šādi medīt! Otrie ar savu nodarbi mēģina nopelnīt vai veidot kādu biznesu. Šie cilvēki neredz, ka ceļa malā stāv briedis – viņi tā vietā redz, teiksim, 500 eiro! Ja briedi pārstrādātu un produkciju pārdotu – iegūtu šādu summu. Pie šo tipu notveršanas arī ķērāmies, nav informācijas, ka viņu aktivitātes izteikti turpinātos. Ja vairākkārt aiztur par šādu darbību, cilvēks sāk saprast, ka kontrole ir. Viņam jāmeklē citas nodarbes, nevis jāplāno riskēt un atkal tapt noķertam! Atsevišķa grupa ir medību kolektīvu biedri. Diemžēl! Teikšu: gadās, ka malumednieks nekad nav noķerts, nav “sasmērējies” un stājas medniekos. Ne vienmēr viņš būs slikts mednieks! Cilvēki mainās! Protams, gadās, ka, būdami medniekos, tikumus turpina, bet…

Vai uzraugāt arī zvejošanu?

Jā, gan! Ja vienreiz cilvēks noķerts – tam liekas, nekas! Nostrādās tiesas piespriestās darba stundas, samaksās sodu. Otrreiz – tas pats. Noķerot trešo reizi – viss! Cilvēks atradis darbu, viņam ir t.s. atliktais maksājums, ko viņš tuvākos divdesmit gadus maksās par zivju resursiem nodarīto kaitējumu. Tas arī ir soda mērķis, ja redzi, ka zvejot viņš vairs nedodas, sācis strādāt un atmaksāt valstij nodarītos zaudējumus, esam sasnieguši nepieciešamo.

Vai ir kāda statistika vai nojauta, kuras zivis “interesē” visvairāk?

Protams, laši nekur nav pazuduši un nepazudīs! Rudens, nārsta laiks un vilinājums… Šai rūpalā darboties kādreiz bija ļoti ienesīgi! Savulaik viņus visus (nelegālos lašu ķērējus) pazinu! Vienīgi, vai brīdī, kad satikāmies, varēja ko pierādīt, vai viņš izlikās, ka ir gudrāks. Sākām intensīvi strādāt un situāciju stipri, stipri mainījām! Lielākais zaudējuma apjoms, ko esmu pieredzējis –Lielupē uz vimbām – bija ap 300 000 eiro. To nodarīja viens zvejnieks! Soda naudu summas ir pamatīgas, un maluzvejnieki tik domā, ka ir nenotverami!

Turpat Lielupē cita reida laikā atradām tīklus četrarpus kilometru garumā! Kāpēc neviens nemana? Lielākā daļa nelegālo darbību notiek naktīs. Arī Babītes ezerā, kas ir labi zināms, atradums bija kilometriem tīklu. Tāpat nopietnu darbu izvērsām Kuldīgā, kur izsenis un organizēti notika maluzvejniecība.

Cilvēki arī top gudrāki, sekojot veselības vai pareizas ēšanas tendencēm, vēlas apēst “normālu zivi”, kas augusi dabiskā vidē un nav barota ar nezin ko. Ja pieaug pieprasījums, pieaug piedāvājums – tā jābūt! Nelegālais piedāvājums laika gaitā ir krietni mazinājies. Pirms desmit gadiem varējām teikt – ārprāts! Šodien situācija ir normāla.

Kā to panācām? Sākām skatīties uz tirgu – lēmām: “bliežam pa noietu.” Ja zivis ķer lielos apjomos, tās kaut kā jārealizē. Tirgū mums bija kopīgie reidi. Kad “attinām visu ķēdīti” – no upes vai ezera līdz pārdevējam – pēc laika kāda laika skaties: tirgū nelegālo zivju gandrīz nav! Grūtākais ir noķert, ja tirgo “no rokas rokā”! Nereti vietējie plencīši pie tuvējā veikala spainītī kādu līdaku mēģinās tirgot – tas nav liels apjoms! Mūs interesēja prāvie nelegālās zvejas apjomi, darbs pie to izskaušanas deva rezultātus!

Lielāko paldies jāsaka gan godīgajiem medniekiem, gan zvejniekiem, gan, jāuzsver,– makšķerniekiem, kam, šķiet, visvairāk un ilgtermiņā rūp savas nodarbes kvalitatīva iespējamība. Nelikumīgu medību un zvejas sērgu pilnībā izskaust laikam gan nav iespējams, taču uz to vajag tiekties! Tādēļ par nelikumīgām darbībām aicinu informēt Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Nelikumīgu medību un zvejas apkarošanas vienību, zvanot 29483667 vai rakstot: nmzag@vp.gov.lv