Ar partijas Jaunais laiks Saeimas frakcijas priekšsēdētāju Krišjāni Kariņu 2004. gadā sarunājas Ilmārs Šlāpins

Arturs Krišjānis Kariņš, dzimis 1964. gadā ASV latviešu bēgļu ģimenē, Pensilvānijas universitātē 1988. gadā ieguvis humanitāro zinātņu bakalaura un 1996. gadā – filozofijas doktora grādu lingvistikas specialitātē, doktora disertācijas tēma – Uzsvaru sistēma latviešu valodā, Latvijā nodibinājis firmu, kas ražo Lāču ledu. Kad dibinājās Einara Repšes partija Jaunais laiks, iesaistījies politikā.

Rīgas Laiks: Es, droši vien, tāpat kā daudzi citi televīzijas skatītāji, jūs ievēroju tās sejas izteiksmes dēļ, kas it kā saka: “Bet es zinu, ka beigu beigās viss būs kārtībā!” Jums tiešām ir tādas zināšanas, vai tas tikai tā izskatās?

Krišjānis Kariņš: Nē, man nav tādu zināšanu, ka viss nokārtosies. Bet, ja es par sevi tā varu runāt – es esmu tīri optimistisks cilvēks. Esmu manījis vienu lietu – tas, kas notiek politikā un it sevišķi šeit, Saeimas namā – emocijas reizēm uzsit ļoti lielu vilni, cilvēki parasti daudz ko izsaka asāk un galīgāk, nekā viņi paši tiešām domā. Tāpēc man tāda pieeja ir – es domāju, ka lietas nostājas savās vietās. Ir jāļauj viņām to darīt, un faktiski tas nenotiek pats no sevis. Ir jāstrādā. Un nav jāsatraucas tik traki.

RL: Tas laiks, kas pavadīts Saeimā un vispār politikā, ir ienesis kādas izmaiņas jūsu pasaules uzskatā un optimismā?

Kariņš: Es vismaz viņas neredzu. Tur jums jāprasa cilvēkiem, kas mani pazīst ilgāk.

RL: Kad jūs nācāt iekšā politikā, jūs bijāt iedomājies to darbu tādu, kāds tas izrādījās, vai savādāku?

Kariņš: Es nebiju iedomājies, ka tik lielu enerģiju nāksies veltīt šķietami tik mazvērtīgām lietām. Ja tu strādā akadēmiskā vidē vai uzņēmējdarbībā, tur darba atmosfērā cilvēku savstarpējās attiecības ir svarīgas, bet, nu, tas darbs kaut kā ir jāizdara. Šeit, politikā, savstarpējās attiecības iznāk tas galvenais un noteicošais. Te neviens nenāk darbā klāt, te neviens netiek no darba atlaists. Te mēs visi esam ievēlēti uz četriem gadiem un, vismaz iepriekšējā koalīcijā, es bieži vien runāju ar cilvēkiem, ne tikai lai argumentētu, bet, galvenokārt, lai tikai saturētu kopā. Tas izrādījās daudz lielāks darbs, nekā es biju iedomājies.

RL: Ar ko atšķiras tā argumentācija, kas jums jāizmanto politikā, no tās, kas tiek izmantota zinātnē?

Kariņš: Faktiski ir ārkārtīgi līdzīgi. Protams, temats ir cits, taču es neredzu, ka tā argumentācija atšķirtos. No uzņēmējdarbības man ir pārdošanas pieredze, tā arī palīdz politikā, bet argumenta uzstādīšanas un pierādīšanas paņēmieni ir tādi paši kā akadēmiskajā vidē. Ar vienu atšķirību – akadēmiskajā vidē zinātnieks izstrādā pētījumu un tad kādā konferencē to aizstāv, īpaši nesatraukdamies, ko par to domā blakussēdētājs. Politikā mums ir ne tikai likums, kas jāargumentē, bet arī jādomā, kā to pasniegt, zinot, kā citi, teiksim, kā mans sarunu partneris to uztver. Akadēmiķi parasti tikai argumentē, pārdevēji parasti tikai pārdod. Politiķim ir jāargumentē un jāpārdod vienlaikus. Es šīs pieredzes salieku kopā.

RL: Tas temats, ko jūs izvēlējāties savai doktora disertācijai, bija individuāls vai ar to nodarbojas daudzi lingvisti?

Kariņš: Neviens neņems tēmu, pie kuras jau kāds cits strādā. Es rakstīju par latviešu valodas zilbju intonācijas struktūru un, kā jau visās disertācijās, tēma ir visai šaura. Tas interesantākais bija, kā zilbju intonācijas struktūras pētniecība iederas plašākā teorijā par skaņu, vārdu un teikumu mijiedarbību abstraktā valodas struktūrā. Tātad, es strādāju pie toņu un uzsvaru mijiedarbības vārdos un teikumos, konkrēti pētot latviešu valodu kā piemēru, kas parāda, ka drīzāk ir vērojama šāda likumsakarība, nevis citāda. Vēl viens piemērs tajā plašākajā diskusijā, kurā visi piedalās un kurā es paņēmu savu šaurumu un pienesu klāt.

RL: Ar ko tieši latviešu valodas piemērs ir interesants lingvistikai?

Kariņš: Mums no indoeiropiešu valodas ir saglabājušās toņu atšķirības vārdos. Rīgā tas gan ir daudz mazāk izteikti nekā ārpus Rīgas, bet mums ir stieptā, krītošā un lauztā intonācija. Mums ir ne tikai vārdu uzsvars, kas ir nozīmīgs, bet arī tonis. Parasti valodā viens ir noteicošais. Piemēram, japāņu valodā vienu zilbi “ma” pasakot piecos dažādos toņos, panāk piecas neatkarīgas nozīmes – “sievasmāte”, “mezgls”, “sviests” un kas tur vēl, es neatceros. Latviešu valodā šī mijiedarbība ir atšķirīga no citām valodām, jo ir saglabājušās abas divas sistēmas dzīvas. Toņu sistēma gan ir ļoti ierobežota, taču tā pastāv.

RL: Tas ir zinātniski pierādāms, ka šīs abas sistēmas ir tieši saglabājušās, nevis aizgūtas?

Kariņš: Jā, tas tiešs secinājums. To var jums pierādīt jebkurš valodnieks, kas nodarbojas ar vēsturisko valodniecību. Tas ir elementāri.

RL: Cik lielā mērā jūsu darba tēmas izvēle bija patriotisku jūtu vadīta? Vai jūs izmantojāt pazīšanos ar latviešu valodu?

Kariņš: Protams, jebkurš zinātnieks grib izmantot savas īpašās zināšanas, lai veicinātu savu zinātnisko darbību. Tā tas ir visās nozarēs. Es protu latviešu valodu, tātad, man ir iespēja, kas citiem zinātniekiem ir apgrūtināta. Es varu lasīt latviešu zinātnieku darbus, varu paļauties uz ļoti daudziem latviešu filologiem.

RL: Arī krievu zinātnieki ir interesējušies par latviešu valodu.

Kariņš: Jā, un arī austrālieši, un amerikāņi, un vācieši. To cilvēku loks, kas interesējušies par latviešu valodu, nemaz nav tik mazs. Valodniecība nav plašs lauks, tajā strādā tūkstošiem cilvēku, bet tie nav simtiem tūkstošu, taču latviešu un lietuviešu valodas ir interesantas, jo tajās ir daudz kas saglabājies no senās indoeiropiešu valodas, kas citur jau ir gājis zudumā.

RL: Ko jūs atbildat cilvēkiem, kas jautā, kāda jēga no jūsu pētījumiem, kur tos var pielietot?

Kariņš: Kur var pielietot zināšanas, ko iegūst pētīšanas laikā, vai kur var pielietot to rezultātu? Tās ir divas dažādas lietas. Rezultātu var tālāk izmantot tie zinātnieki, kas attīsta saprašanu par valodu. Lingvistikā mērķis ir izprast, kā cilvēka smadzenēs darbojas valodas kapacitāte. Visos cilvēkos ir iedzimta spēja apgūt valodu. Līdz piecu gadu vecumam bērni visā pasaulē perfekti apgūst savu dzimto valodu. Kas tas ir mūsos, kas ļauj apgūt valodu? Kā bērni iemācās gramatiku, ja viņiem vēl nemaz nav saprašanas, kā sasiet kurpes? Tas, kā bērni mācās gramatiku, ir redzams no tā, kā viņi ielaiž kļūdas. Viņi vispārina gramatikas likumus tur, kur tajos ir izņēmumi, veido daudzskaitli pēc vispārējā parauga, nevis pēc izņēmuma parauga.

RL: Viņi pieņem likumu vispirms un tikai tad – izņēmumus?

Kariņš: Jā, un kā tas notiek? Tas ir viens no brīnumiem. Mani bērni pagātnes formu no “-īju” vai “-ēju” pieliek vārdos, kuros ir cita pagātnes izskaņa. Es par to baigi priecājos. Es redzu, ka tas notiek arī manos bērnos, ir burvīgi to redzēt. Vēl viena nozare, kur šī zinātne tālāk tiek izmantota, ir mākslīgais intelekts, piemēram, šai te kastei (norāda uz datoru) inženieri māca pazīt valodu. Pazīt runātu tekstu un pārveidot tā, lai var izdrukāt un mēs saprastu, par ko tur ir runa. Tas solis no viena līdz otram ietver sevī ļoti daudzu zinātnieku darbu, un viena no šīm zinātnēm ir lingvistika. Cits jautājums ir, ko var iegūt, studējot šādu daļēji ezotērisku tēmu? Tāpat, kā studējot jebko citu – cilvēks iemācās sistemātiski domāt, iemācās izsekot un argumentēt. Tāpat var jautāt, kāpēc mācīties skolā matemātiku, ja tālākajā dzīvē būsi rakstnieks? Matemātika ļoti labi trenē smadzenes, loģiskā veidā spriest, kas notiek vispirms un kas nāk pēc tam... Tieši tāpat ir lingvistikā, vairums manas disertācijas tekstu ir tāda valodas algebra, ļoti sausa un ar diagrammām. Tas nav interesanti, taču, lūk, mūsu sarunu tagad ieraksta šis te jaukais aparāts, un šī aparāta aizmugurē ir ļoti daudz darba, tajā skaitā arī ļoti abstrakti pētījumi, kas devuši ieskatu kādam, kas strādā praktiski. Plašāka pasaules uztvere ir tas, ko dod jebkura iedziļināšanās jebkurā tēmā. Tā ka jebkuram jaunietim, kam vien ir spējas un var atrast kādu finansējumu, es ieteiktu studēt gandrīz vai jebko. Mēs jau nekad nezinām, kas dzīvē nāk uz priekšu. Mums ir tikai tas, ko mēs iekrājam. Es kā bēgļu bērns esmu mantojis to, ka tev var atņemt pilnīgi visu, bet tev nekad nevar atņemt to, ko tu esi pats sevī ielicis. No manas paaudzes latviešiem, kas uzauguši Amerikā, deviņdesmit pieci procenti ir augstskolas izstudējuši. Un tie nav tikai no akadēmiskām ģimenēm, arī zemnieku bērni ir izstudējuši. Es to esmu pieredzējis savā tiešā ģimenē – mani vecvecāki, kas pameta Latviju 1944. gadā, pazaudēja pilnīgi visu, kas viņiem bija, bet nepazaudēja savas zināšanas.

RL: Vai pastāv atšķirība starp bēgļa domāšanu un imigranta domāšanu? Ne visi imigranti ir bēgļi.

Kariņš: Atšķirība ir tāda, ka imigrantu ģimenēs manā paaudzē var sagaidīt vienīgi pasīvu valodas saprašanu. Saglabājas vienīgi atsevišķi vārdi – ciao, bon giorno – un vēl ēdienu nosaukumi. Manas paaudzes imigrants vēl varētu zināt, kas ir pīrāgs un līgo, līgo, bet ne vairāk. Latviešu bēgļu kopiena bija politiska emigrācija, viņi bēga no padomju varas, no Kurzemes bēga vairāki simti tūkstoši cilvēku. Viņi kā kopiena vienmēr ir uzskatījuši, ka atgriezīsies uz dzīvi Latvijā. Tāda ir atšķirība. No centības viedokļa gan var vērot, ka Amerikas augstskolās, sevišķi tie, kas iet pēc bakalaura uz maģistru un doktoru, vairums ir vai nu imigrantu bērni, kā es, vai arī ārzemnieki, kas studē Amerikā. Ja tu esi imigrants, tu sāc no nulles un tev vajag atrast kaut ko, pie kā turēties. Tie, kuru vecākiem jau ir vismaz māja, ko mantot, tiem centība ir mazāka. Ameriku vienmēr uz priekšu ir dzinuši imigranti. Viņi ir tie, kas ceļ visu zinātni. Latvijā arī ir redzama tā centība, jo ir mainījusies politiskā iekārta, ekonomiski runājot, šeit visi ir imigranti, visi sāk no nulles.

RL: Ja jūs nebūtu atgriezies Latvijā, jūs būtu turpinājis akadēmisko karjeru?

Kariņš: Tas darbs jau vairs nebija tīri akadēmisks, es strādāju vienā laboratorijā, kas nodarbojās ar valodas datorizāciju. Turklāt, es biju nolēmis atgriezties. Es vienkārši gribēju dzīvot šeit.

RL: Bet kāpēc jūs šeit neturpinājāt zinātnieka darbu?

Kariņš: Kad es pārcēlos uz Latviju, es gribēju strādāt Universitātē. Bet Universitātē es sastapu… kā saka, durvis vienkārši bija slēgtas. Man bija jāizvēlas, vai palikt šeit un atrast citu, ko darīt, vai arī nepalikt šeit. Es nolēmu, ka vairāk gribu dzīvot šeit, nevis noteikti turpināt strādāt zinātniskajā plāksnē.

RL: Bet pētījumus par uzsvariem jūs veicāt Latvijā?

Kariņš: Jā, es saņēmu Amerikas valdības stipendiju viena gada darbam. Es tā gada laikā izlasīju ārkārtīgi daudz Zinātņu akadēmijā. Un, līdzīgi jums, ņēmu magnetofonu un devos uz laukiem pie cilvēkiem, kas bija visu mūžu nodzīvojuši vienā vietā un kuru vecāki bija dzīvojuši turpat uz vietas. Bija tā, ka Latvijas akadēmiķi gribēja man piedāvāt to, ko viņi sauc par teicējiem – doties pie Kalniņu Jāņa, kas dzīvo Siguldas pusē un tamlīdzīgi. Taču es negribēju iet pie cilvēkiem, kas jau bija apraduši ar zinātniekiem. Viņiem jau bija izveidojies zināms priekšstats par to, kā vajag runāt. Es braucu un gāju pie vietējām pašvaldībām, jautājot pēc cilvēkiem, kas ilgstoši dzīvojuši vienā vietā. Es dabūju ieskatīties tādā Latvijas daļā, ko nebūtu citādi redzējis.

RL: Man radusies tāda sajūta, ka latvieši ir pārlieku uzmanīgi pret savu valodu, viņi mēdz labot otra pieļautās valodas kļūdas runā.

Kariņš: Ja kāds amerikānim pateiks četrus vārdus angliski, kaut vai lauzīti un nepareizi, tipisks amerikānis teiks – vai, cik jūs burvīgi runājat! Ja Latvijā cilvēks runā ar kādu pieskaņu, kā, piemēram, es, tad bez komentāriem neiztikt. Latvieši jebkurā gadījumā ļoti apzinās savu valodu. Viņi izjūt un izgaršo valodu tā, kā es nezinu, vai kaut kur vēl tā vispār notiek. Nezinu, vai tas ir unikāli, bet tā noteikti nav tur, kur es uzaugu. Es zinu, ka Anglijā cilvēku izruna tiek turēta aizspriedumos. Es pazīstu latviešus, kas uzauguši ārpus Londonas un pēc tam pārmācījušies savu izrunu, lai izklausītos kā londonieši, citādi viņi izklausās pēc lauciniekiem! Latvijā (un tas ir labi redzams, ienākot no malas) ir aizspriedumi pret latgaļu un austrumlatviešu izloksnēm un intonācijām. Tas ir tik tālu, ka cilvēki šīs intonācijas aktīvi zaudē. Es reiz, kad vācu materiālus, biju Alūksnē uz skolas izlaidumu. Un tur bija skolēnu uzrunas, sākot ar divpadsmito klasi, tad vienpadsmitā, desmitā un tā tālāk. Un interesanti – tas sākās ar direktoru, kurš runāja tīrākā Rīgas latviešu valodā, tad bija meitene no vecākās klases, kura arī runāja tāpat, bet ar katru klasi uz leju bija jūtams aizvien lielāka izloksnes klātbūtne. Un tad iznāca puika no piektās klases, baltā kreklā un austu jostu, kurš uzstājās visskaistākajā Alūksnes izloksnē ar malieniskām intonācijām. Un viss pūlis sakustējās un sačukstējās. Es pēc tam runāju ar viņiem un bija jūtams, ka tie, kas nolēmuši pēc skolas beigšanas braukt prom uz Rīgu, paši izskauž savā valodā izloksnes klātbūtni. Un tas ir tik ļoti žēl – valodas dažādība ir skaistākais, kas valodā var būt.

RL: Kā tad tur īsti bija – latgaliešu dialekts ir atsevišķa valoda vai tikai izloksne?

Kariņš: Tā atšķirība ir tikai politiska. No valodnieku viedokļa latgaliešu valoda ir vistīrākā latviešu valoda. Visa pārējā latviešu valoda ir spēcīgā lībiešu valodas ietekmē. Jo lībiešus jau neviens neizkāva, viņi asimilējās. Mana tēva ģimene ir asimilēti Vidzemes lībieši, kas vēl pirms piecām paaudzēm runāja lībiski. Viens tāds vācietis esot savulaik pētījis Svētciemmuižas mājas un atradis desmit ģimenes, kas vēl runājušas lībiski, viena no tām bija no Karru mājām. Tā, ka man nav nekāda sakara ar karu. Vēl mans vectēvs rakstīja savu uzvārdu ar diviem “r”.

RL: Vai tas lībiski kaut ko nozīmē?

Kariņš: Esmu mēģinājis konstatēt. Ir vairāki varianti – viens ir neuzarts lauks vai paaugstinājums, otram bija kaut kāds sakars ar lauvu, bet trešo es neatceros. Nav tā, ka tas ir vārds, kas nozīmē, piemēram, klēts. Tā ir sakne, kas daudz ko var nozīmēt, atkarībā no izskaņas.

RL: Jūs esat noskaidrojis savu ģenealoģiju?

Kariņš: Es zinu līdz kādam 1790. gadam, bet arī tīri nejauši – no viena sava paziņas, kas ir pazīstams latviešu demogrāfs. Viņš tagad tieši pētī Vidzemes lībiešus un zvana man, prasot, vai man ir sakars ar tādu un tādu Kariņu. Jā, tas ir mans vecaistēvs! Un tad viņš man palīdzēja salikt kopā tos radurakstus piecas vai sešas paaudzes atpakaļ. Visi turpat vien ir dzīvojuši – pie Salacas upes.

RL: Internetā vislabāk ir atrodams Uldis Kariņš.

Kariņš: Tas ir mans tēvs. Visi Kariņi (un tagad, kopš es esmu politikā, man ir daudzi rakstījuši) ir no Salacgrīvas. No tām pašām Karru mājām. Bet tā radniecība ir diezgan patāla, jo es jau esmu trešā paaudze, kurā ģimenē ir tikai viens dēls.

RL: Ir daudz pētījumu, kuros tiek pētīta uzsvaru lietojuma ietekme uz runas atpazīstamību.

Kariņš: Melodija, ritms – tas ir no svara, bet tas nav galvenais. Pamēģiniet izteikt kādu teikumu, nelietojot pareizos vārdus, bet tikai pareizo uzsvaru, es šaubos, vai kāds sapratīs. Piemēram, es saku – ēeēē eēe (izdod tā saucamās neartikulētās skaņas), tas nozīmēja – “Iesim ēst!” No otras puses, kad datoriem sāka mācīt mākslīgo runu, tā bija pliekana un grūti saprotama, jo pietrūka cilvēciskās intonācijas. Bet varēja saprast. Gluži tāpat, kā var saprast rakstītu vārdu, ja mēs uzliekam papīra lapu un aizsedzam rindiņu līdz pusei. Mēs pazīstam vārdu, kaut arī redzam tikai pusi no katra burta. Valodā ir ļoti daudz nevajadzīga trokšņa. Signālam ir, teiksim, četras sastāvdaļas, ja divas no tām pazūd, ar pārējo arī pietiek. Piemēram, parastais telefons ņem līdz 3000 herciem, pārējo nogriež nost, un skaņas, kas atšķiras augstajās frekvencēs – “s”, “f”, “š” – tās pa telefonu nevar atšķirt. Ja mēs sākam saukt pa burtiem, “s” un “f” nebūs iespējams atšķirt, taču, izdzirdot vārdu “Kārlis”, jūs nepārprasīsiet, kā tur bija – “kārlis vai kārlif?” Tā arī noņemot ritmu vai toni, tiek zaudēta daļa no signāla.

RL: Vai ideja par ideālās valodas radīšanu ir atmesta?

Kariņš: Utopija. Nē, nav atmesta. No zinātnes viedokļa neviena valoda nav ideāla, tikai dažās par galveno tiek uzsvērts kaut kas viens, citās – kaut kas cits. Latviešu valodā morfoloģija, vārdu izskaņas ir ļoti no svara. Tās maina vārdu nozīmi un teikuma izpratni. Mēs sakām: “Jānis redzēja Juri.” Tikpat labi mēs varētu teikt: “Juri redzēja Jānis.” Parasti mēs lietojam vienu vai divas secības, bet mēs varam spēlēties ar vārdu secību un sevišķi labprāt to izmanto dzejnieki. Angļu valodā secība ir galvenais – pa priekšu ir tas, kurš redzēja un tikai tad tas, ko redzēja. Angļu valoda ir gramatikā ļoti pliekana. Tā ir bagāta ar vārdu krājumu, bet ne gramatikā. Ja latviešu valodā mēs atvasinām vienu vārdu no otra vārda, tad angļu valodā katrai nozīmei ir savs vārds, kas izsaka tieši to lietu. Bet iemācīties angļu gramatiku var vienā pēcpusdienā. Latviešu valodā ar vārdu krājumu piecsimt vai tūkstoš vārdu var ļoti daudz ko saprast, bet tas āķis ir morfoloģijā un gramatikā.

RL: Vai jums kā lingvistam nav nācies pamanīt latviešu politiķu valodas īpatnības?

Kariņš: Jāsaka tā, man sen nav bijis izdevības un laika par šādām tēmām runāt. Mana ikdiena ir tāda, ka es gaužām maz analizēju, kā kāds ko saka. Man šad tad uzkrīt, tas nu gan, man vēl joprojām reizēm uzkrīt kaut kas interesants, bet es nezinu, vai vairāk kā jebkuram citam. Bet padomāt par to signālu, nevis saturu man nav laika.

RL: Kāds mehānisms Latvijas politikā ir dominējošais – racionālais, kad ir zināms, ko vajag izdarīt, un tad tiek domāts, kā to labāk sasniegt, vai ētiskais – kad ir priekšstats par to, kā būtu labāk, un tiek mēģināts saprast, kas tieši būtu jādara?

Kariņš: Gribētos domāt, ka no sākuma jāzina, ko sasniegt, un tad jādomā, kā. Bet tas ne vienmēr īstenojas. Ļoti daudziem jautājumiem cilvēki, kas ir ievēlēti, pieiet par daudz emocionāli.

RL: Tas ir no sirds vai viņi tomēr tēlo?

Kariņš: Es domāju, ka visiem ir kaut kāda daļa tēlošanas, taču mēs visi pieejam lietām emocionāli.

RL: Kā var emocionāli skatīties, piemēram, uz alkohola aprites likumu, ja vien tu neesi alkoholiķis?

Kariņš: Elementāri. Galvenā lieta, kas ir katrai valdībai, ir saturēt budžeta deficītu noteiktā līmenī, ievērot fiskālo disciplīnu. Mūsu valstī ir daudz vairāk vajadzību nekā līdzekļu. Visur vajag naudu. Budžetā ir daudz naudas, taču ar ierobežojumu. Tā grūtība ir sakārtot, kas būtu prioritāte un kas ir spiests gaidīt. Daudzi cilvēki, kad nonāk pie šī te, kļūst ārkārtīgi emocionāli. Es šajā koalīcijā biju tas, kurš mēģināja būt racionāls. Mums ir desmit latu, tātad mēs varam izdot desmit latus. Mums jānopērk maize, piens, lai arī gribētos dārgus sierus un labus vīnus. Daži tiešām rīkosies tā, ka nopirks to vīnu, bet šajā gadījumā mums parasti valstī ir tas piens jāgādā. Valstīs, kurās demokrātija ir ilgāk, parasti izveidojas viena, divas partijas ar konservatīvākiem uzskatiem un viena, divas partijas ar kreisākiem uzskatiem. Vieni velk vairāk uz vienu pusi, otri – uz citu. Un faktiski tas kuģis iet tīri taisni uz priekšu. Mums Latvijā vēl nav izveidojies nedz skaidrs konservatīvs bloks, nedz skaidrs sociālistisks bloks. Mums vēl partijas šķeltas pa nacionālo jautājumu. Es nemaz nebiju domājis iet politikā, man tas bija projekts palīdzēt izveidot vienu konservatīvu politisku partiju. Es biju domājis strādāt tieši pie tās racionālās smadzeņošanas, kas notiktu aizkadrā. Bet kaut kā viena lieta ieveda nākamajā, un es nemaz nepretojos un nolēmu, ka tas būtu interesanti. Es iegāju tajā aktīvajā daļā. Mēs esam centušies definēt, kas būtu konservatīva politika, bet nonācām pie tā, ka vēl paši... es domāju, ka Latvijā vēl nav politisku partiju tādā stabilas demokrātijas izpratnē. Mēs kā organizācijas vēl esam pārāk nekonsekventas.

RL: Jūs domājat, ka veidosies vēl jaunas partijas?

Kariņš: Nē, es nedomāju, ka veidosies jaunas, bet šīs pārveidosies vai apvienosies. No mūsu viedokļa skatoties, trīspadsmit gadi ir laba daļa dzīves. Bet no valsts politiskās kultūras viedokļa tas ir viens mirklis. Es uzaugu Amerikā, kas skaitās ļoti jauna valsts. Vecās Eiropas valstis pārmet Amerikai, ka tur nav nekādas kultūras. Un paši amerikāņi arī tā uzskata – ja atnāk kāds no Eiropas, kas runā ar jūtamu akcentu, tipiska amerikāņa acīs viņš būs ļoti kulturāls un zinīgs. Amerikāņi uzskata, ka ar akcentu – tas ir skaisti. Es atceros, reiz man uz kopmītnēm piezvanīja māte, tur telefons bija gaitenī, un pie manis ieskrien students un prasa: “Kas tā par skaistu meiteni tev zvana?” Es jau steidzos, bet izrādās – mamma! Un tikai dēļ tā, ka tas akcents. Tur to uztver ļoti pozitīvi. Tad, lūk, Amerika ir jauna valsts, bet tā politiskā iekārta ir kopš 1776. gada faktiski nemainīga, tikai pakāpeniski čubināta un uzlabota. Tajā gadā latviešu zemnieki vēl bija dzimtcilvēki. Tā taču bija! Tā, ka ņemot vērā visus tos mīnusus, mēs esam apbrīnojami tālu tikuši trīspadsmit gadu laikā. Mums jau tā iekārta ir ļoti stabila un civilizēta. Mūsu grūtība jau ir tā, ka politiskās partijas vēl joprojām kasās par niekiem un mainās valdības un visi uztraucas, kurš sēdēs kurā krēslā, un mēs netiekam pie tiem īstajiem darbiem. Viss notiek, deputāti iet uz komisijām, bet nevienam nav tā uzmanība uz īsto spēli. Un īstā spēle ir valsts labklājība. Iedomājieties situāciju komunālajā dzīvoklī! Ja jums, dodoties mājās, galvenā cīņa ir par to, kurš nav sakārtojis virtuvi, tad jums ne garīgi ne fiziski nav spēka nodarboties ar kaut ko citu, kaut ko garīgu, jums ir jācīnās. Politikā mēs esam tā kā tādā komunaļņikā, kur pārāk daudz esam spiesti ņemties par tādām lietām, par kurām katrs no simt deputātiem atklāti teiktu, ka tas nav tas, ko mums vajadzētu darīt. Visi saka – mums nevajadzētu ar šādām lietām ņemties, bet visi, tajā skaitā es, ar šādām lietām ņemamies. Tā ir tā klusā traģēdija.

RL: Kā tas ir noticis, ka partijas tik atklāti sākušas atzīt par vienu no galvenajiem motīviem pašas partijas pastāvēšanu? Tēvzemieši par to runā pavisam tieši. Jaunais laiks arī, manuprāt, lielā mērā savu politiku attīsta, vadoties no tā, kā uz partiju skatīsies nākamajās vēlēšanās.

Kariņš: Es domāju, ka tā ir visur. Tas tikai parādās dažādos veidos. Ja tā padomā – partijai ir mērķis, bet tas veids, kā to īstenot, ir caur organizāciju. Neviens negribēs to organizāciju plicināt, jo tādā veidā mazināsies iespēja, ka tiks īstenots jūsu mērķis. Visi politiķi gribot negribot ir spiesti domāt par to, kā tā organizācija izdzīvos.

RL: Sanāk tāds paradokss. Pieņemsim, ka ir kāda organizācija, kuras galvenais mērķis ir pilnīga alkohola aizliegšana, bet, lai viņi varētu pastāvēt, viņiem visu laiku ir jāizdara atkāpšanās un jārēķinās ar to, ka vēlētāji grib alkoholu pirkt. Un visu laiku ir pretruna starp to, ko partija vēlas panākt, un to, kāda tā grib izskatīties vēlētāju acīs.

Kariņš: Bet tas jau ir tieši pareizi. Mēs esam tikai vēlētāju pārstāvji. Es neesmu ievēlēts no kāda konkrēta reģiona vai ciemata. Esmu ievēlēts no Vidzemes. Pasakiet, kuru es pārstāvu? Limbažu galu? Cēsis? Iedomājieties, ka es esmu iecerējis kaut ko tādu, pret ko parastie vēlētāji ir pret. Pareizi būtu, ka es nevarētu to īstenot dēļ tā, ka ir pretestība no citiem. Un viņi nākamreiz izmestu mani, muļķi, ārā no tā saraksta. Ir jābūt tādai kontrolei. Nav jau arī tā, ka mēs, politiķi, būtu tādas tukšas lapas, ka mēs brauktu un prasītu, ko jūs gribat? Mēs jau arī skaidrojam, kā mēs strādāsim, un, ja jūs uzskatāt līdzīgi, tad balsojiet par mums! Tāpēc jau mēs cenšamies strādāt pēc programmas. Bet ir arī lietas, kas nebija paredzētas, un tad no mūsu izvēles būs atkarīgs, vai mūsu atbalsts pieaugs vai tas mazināsies. Tā ir ikdiena. Tāpēc visi politiķi ar vienu aci skatās, ko domā viņu atbalstītāji, bet ar otru aci skatās, kas pašam liekas tas pareizākais. Tas ir pareizi. Ja mēs neskatītos uz to, ko mūsu vēlētāji domā, tas jau būtu bīstami. Tad mēs varētu darīt, ko gribam. Ja mēs tā skatāmies, Latvijas Pirmā partija šobrīd, iespējams, maina savu virzienu, jo pēc visām aptaujām viņi jau ir zaudējuši savus atbalstītājus. Un viņiem ir jāmeklē jauni. Kad tā saikne zūd, tad viss ir iespējams. Tas ir tāpat, kā individuālā līmenī – no cilvēkiem, kas sarāvuši saites ar savām ģimenēm, var sagaidīt visu ko. Tā jau ir tā ģimenes un sabiedrības lielā funkcija – ne tikai dot cilvēkam garīgu gandarījumu, bet arī likt zināmus ietvarus, kāda uzvedība ir pieņemama un kāda nav.

RL: Bet, attiecībā uz indivīdiem, viens no elementiem, kas veido politiķa harizmu, ir spēja upurēt sevi. Arī atkāpjoties no amata, ja ir kāda problēma vai skandāls. To bieži izmanto Rietumu politiķi, un cilvēki to ciena.

Kariņš: Ja mums ir mērķis nonākt tur, tad ir iespējami vairāki cēļi, kā to izdarīt. Var iet pa labi un var iet pa kreisi. Ja taisnais ceļš ir aizsprostots, jāsāk domāt. Var turpināt sisties, bet tam iespējamas sliktas sekas, otrs ir viena īslaicīga atkāpe, kas nenozīmē, ka tu zaudē. Tā ir politikā, tā ir dzīvē, tā ir noteikti militārā darbībā.

RL: Vai tas nozīmē, ka Repše ies pa vienu ceļu, bet partija – pa citu?

Kariņš: Nē, es neredzu, ka Repše un partija ietu divus dažādus ceļus. Bet vienmēr ir jautājums, kā organizācija virzīsies uz priekšu, lai tiktu tālāk. Tur jau vienmēr ir dažādas iespējas. Piemēram, es nesaskatu, ka Šķēle un Tautas partija būtu aizgājuši dažādus ceļus.

RL: Taču indivīda rīcība un partijas rīcība no publiskā tēla viedokļa tiek uztvertas atšķirīgi.

Kariņš: Pareizi. Un, ja organizācijas rīcībā ir dažādi līdzekļi, tad tos prasmīgi izmantot jau ir augstākā pilotāža un māksla. Jebkurā darbībā ir labi, ja ir vairāki līdzekļi.

RL: Vai jūs jūtat Jauno laiku kā tādu kaujas lidmašīnu, ko iespējams veiksmīgi pilotēt?

Kariņš: Es mūsu organizāciju nekad neesmu salīdzinājis ar kara tehniku. Man vienmēr nāk prātā salīdzinājumi ar dzīvniekiem. Teiksim, ir tāds dzīvnieks, kas ir lielāks un lēnīgāks, un ir tāds, kas veiklāks. Vienam ir liela masa un maza galviņa, otram tas prāts ir attīstītāks.

RL: Un kāds tad ir Jaunais laiks?

Kariņš: Mēs esam augoša organizācija. Mēs topam. Arī šībrīža situācijā. Iespējams, mēs būsim tādi, kas iemācīsies rīkoties ar visām savām iespējām. Mūsu organizācijā man viena lieta vienmēr ir patikusi – milzīgs cilvēku resurss.

RL: Skaita ziņā?

Kariņš: Teiksim tā, cilvēku kvalitātē. Mums ir cilvēki, kas katrs jau kaut ko sasniedzis katrs savā jomā un tagad mēs esam sanākuši, lai strādātu pie kopēja projekta. Ja jūs tiekat izmests mežā un jums ir jāatrod kaut 25 kilometru rādiusā pareizais punkts, kāds namiņš, jūs, droši vien, būtu laimīgs, ja tur būtu dažāda veida cilvēki, ja visi nebūtu viena rakstura un vienām zināšanām. Jo, ejot uz priekšu, nekad nevar zināt, kāda situācija radīsies. Mums tas pats ir Jaunajā laikā. Mēs necenšamies spēlēt tās spēles, ko mēs neprotam. Mes esam pateikuši, kā mēs gribam valdībā strādāt, ja to šobrīd negrib, tad nekā. Tas process notiek. Diemžēl viņš notiek, tā varētu teikt no valstiskā viedokļa, bet no otras puses – labāk lai viņš notiek, nekā kad viņš nenotiek.

RL: Šķiet, ka Itālijā bija tāda statistika – vidēji viena valdība gadā. Un nekas, dzīvo valsts.

Kariņš: Es ļoti negribētu, ka mēs kļūtu par Ziemeļeiropas Itāliju. Es nezinu, cik tas ir labi vai slikti bijis pašai itālijai, bet Itālija no Eiropas valstīm nav pazīstama kā pati sakārtotākā. Nu, tā maigi izsakoties. Mums būtu jātiecas, un es domāju, ka mums ir reāli iespējams nonākt pie daudz stabilāka varianta. Ja mēs skatāmies uz mūsu kaimiņiem Skandināvijā, tās ir daudz stabilākas un pat politiski garlaicīgas. Ja to saliek kopā ar mūsu raksturu, es domāju, ka tas ir tas...

RL: Tad jau pavisam – mušas mirs no garlaicības.

Kariņš: Tā nevajag domāt. Nekad nevajag jaukt ārējo mieru ar iekšējo trulumu. Iekšējais trulums latviešiem nemaz nav raksturīgs. Tas ir mans nacionālais aizspriedums, bet latvieši kopumā ir viena no vistalantīgāko cilvēku grupām, ko es esmu sastapis. Es tiešām esmu tādā pārliecībā. Ja latviešiem dod iespēju, viņi var izdarīt pašu velnu. Ir tikai jābūt iespējai.

Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla “Rīgas Laiks” 2004. gada aprīļa numurā