Mūsdienīgu politiku nevar veidot, baidoties no vēlētājiem

Zemeunvalsts.lv | 04.01.2021

Intervija ar Madaru Kalniņu, meža īpašnieku Ziemeļvidzemē

Jo tālāk no lieliem centriem, kur rit īstā dzīve, jo labāk! Vai tā pareizi teikts?

Tālāk no Rīgas dzīve neapšaubāmi rit dabiskāk! To mazāk ietekmē pasaules notikumi, jo viss ir vienkāršāk – tuvāk zemei, dabai, cilvēkam. Nav daudz liekā un atmetamā. Pasaules vētrām un notikumiem uz cilvēku ir mazāks iespaids.

Rūjeniešus citur Latvijā it labi manīja novadu reformas laikā. Tīmeklī klejoja novada aizstāvībai radīts video.

Meža īpašniekiem novadu reforma faktiski nedod neko. Man personiski būs vienkāršāk, jo nodokļu aprēķinu saņemšu no vienas pašvaldības un maksāšu vienai pašvaldībai. Vienīgais, ko manu un jūtu,– šī reforma varu un varas struktūras vēl vairāk attālinās no cilvēkiem un, izskatās, lauku apvidi vēl vairāk patukšosies, jo cilvēki vēlēsies dzīvot tuvāk novada centram. Neviena reforma vairāk vai mazāk neko nav devusi nomalēm. Ar to jārēķinās!

Vai patlabanējā Rūjienas novadā jau paredzama tiekšanās uz Valmieru? Ar uzņēmējdarbību un darbavietām lielu, redzamu problēmu nav…

Uzņēmējdarbība ir viens. Nevarētu sacīt, ka es ļoti bažītos par pārmaiņām novadā, jo tās uztveru kā realitāti. Jebkuras apdzīvotas vietas nākotne ārpus vai tālāk no centra (novada centra) ir atkarīga no tā, cik šai apdzīvotā vietā paliks jauno ģimeņu. Jebkura centralizācija vai optimizācija secīgi rada kādu citu optimizāciju vai apvienošanu, piemēram, skolas vai bērnudārzu, kas vietējiem liek domāt un spriest – kur tagad dzīvot. Vai šeit, kur mītu tagad, ir gana labi? Vai man tas ir izdevīgi? Ar šādu situāciju ir un būs jārēķinās.

Stiprais Vidzemes reģions, kas daudz un dikti slavēts, pat apskausts…

Tas ir veidojies vēsturiski. Arī Rūjiena savulaik bijusi rajona centrs. Bet – skatoties vēl senāk: Latvijas armiju dibināja netālu no Rūjienas, pirmās zemes reformas rezultātā izpirktās mājas 1819. gadā arī atradās Rūjienas pusē. Cilvēki, kas to visu sāka, savu spēku un tradīcijas nodeva tālāk. Jebkuru vietu un tās attīstību nosaka cilvēki, kas konkrētajā vietā dzīvo. Jo jaudīgāki un aktīvāki būs cilvēki, jo izteiktāk viss notiks!

Meži. Latvija un Igaunija

Ar Igauniju vairāk esmu saistīts kokmateriālu tirdzniecības sakarā, bet… Nez’ vai būšu objektīvs, jo Igaunijas robeža ir 10 km no manām mājām. Koksnes realizācijas iespējas nosaka attālums.

Ko es zinu par Igauniju (nevaru teikt, ka zinu ļoti daudz): kaimiņiem ir vienkāršāka ciršanas atļauju saņemšana, ir publiski pieejami nogabalu plāni un kartes, sliktāks ir nodokļu režīms (lielāki nodokļi), kokmateriālu cenas ir mazāk svārstīgas, salīdzinot ar mums, ko varu skaidrot ar zināmu Somijas ietekmi (Igaunijā darbojas daudz kopuzņēmumu ar somiem). Pie mums: ja cenas spēji ceļas, tās tikpat spēji krīt, Igaunijā tas nešaubīgi ir mazāk izteikti. Sadarbība ar igauņiem allaž bijusi korekta, nekad nav jāsatraucas par negodīgu vai paviršu attieksmi.

Teikšu, man pierobežā ir izdevīgi skatīties, vērtēt un darboties gan Latvijas, gan Igaunijas tirgū.

Runā, Igaunijā t.s. "vides organizācijas" esot niknākas

Nebūšu ļoti kompetents par to runāt, bet zinu, ka pirms kāda laika igauņiem izdevās mainīt koku ciršanas caurmērus (Latvijā tie oficiāli atrodas kādā atvilktnē). Cik zinu, gan kaimiņvalstī, gan Somijā ar mums pazīstamām problēmām saskaras diezgan daudzi – arvien vairāk cilvēku grib dzīvot pilsētā un “aizsargāt dabu”, tie vēlas sēdēt koka krēslā un tai pašā laikā negrib, lai šāda krēsla izgatavošanai nozāģētu kādu koku. Cilvēkiem pamazām zūd sapratne par notiekošo, viņi tiek atrauti no realitātes. Te gan es lielu problēmu neredzu, jo tā, šķiet, bijis vienmēr.

Problēma ir situācijā, kad atsevišķi indivīdi vēlas uz kāda rēķina, nerēķinoties ar resursu īpašnieku, nevienojoties un nesazinoties ar viņu, šo īpašumu nacionalizēt vai atņemt. Te nonākam paradoksālā situācijā, kad īpašumā atrodošamies dabas vērtības īpašniekam izdevīgāk ir nerādīt vai noslēpt, kādreiz pat iznīcināt. Kāpēc? Lai viņam šo īpašumu kāds neatņemtu un viņam ļautu tur darboties! Latvijā, diemžēl, nav radīta situācija, kas ļautu īpašniekam mierīgi strādāt, būt dabai draudzīgam un priecāties, jo kādā sila vai gāršas nostūrī viņam ir dabas vērtība, ar ko lepoties. Tā būtu pareizi, bet tas tā nav!

Ja sabiedrība vēlas, lai dabas vērtība vai noteikta vieta (biotops) paliktu neskarta, nepieciešams vienoties: “Sak, mums tas ir svarīgi un mēs īpašniekam kompensēsim, nevis viņu tikai sodīsim!” Lielākais bieds vai vēlējums sliktam kaimiņam mūspusē ir: “Kaut tev tur ērglis nolaistos!” Vai tas ir vēlējums, ko aktīvie darboņi uzskata par pareizu?

Arī manos mežos ir liegumi. Iegādājoties īpašumu, varēju tur saimniekot, tagad mežs ir pieaudzis un man pilnībā liegts darboties. Šis varbūt ir atšķirīgs gadījums, jo man liegumu daļēji kompensē (protams, jautājums ir: par cik adekvātu kāds uzskata kompensāciju – 120 eiro par hektāru – par pieaugušu priežu mežu). Manos īpašumos ir Dzērves purva liegums, kas ir dīvaini, jo kaimiņu īpašumā šāda lieguma nav (purvs atrodas vairākos īpašumos). Nesūdzos, lai paliek! Neviens gan neinteresējas: vai tas ir godīgi pret mani, meža īpašnieku.

Vispārējā situācija Latvijā man liek domāt: ja turpmākā lēmēju attieksme nemainīsies, ko darīt īpašniekam? Vai audzēt kokus taisnās rindās vien, vai īpašumā atstāt vecus, lielus kokus, kā man gribētos? Vai es vēlos ar šo riskēt, vai nē? Saimnieciskie un ražojošie meži nešaubīgi jānodala no aizsargājamiem mežiem. Ja nav absolūtas pārliecības, ka saimnieciskie meži nekad nepārtaps aizsargājamos, tad… īpašums ir riskants bizness.

Saimniekošana līdz liegumam un pēc tam… Kā ir ar to?

Pilsētnieki dodas mežos sēņot vai pastaigāties un parasti izvēlas to darīt koptos mežos. Ja mežs ir nekopts, tas tiks slikti vērtēts: "Redz, nerūpējas!" Privātie meži Latvijā, lielākoties, ir apsaimniekoti, neskarto mežu mums faktiski nav. Dabas vērtības ir radušās vai ieviesušās arī meža īpašnieka (saimnieka) profesionālas darbības rezultātā.

Ja cilvēks kādā teritorijā pārstās saimniekot, dabas vērtība var izzust, jo pēc zināma laika apstākļi mainīsies. Viena alga, par ko runājam, bet dabas vērtībai ir bijuši noteikti apstākļi, kurus, nešaubīgi, liegums mainīs vai atņems. Vai tas bijis noteikts gaismas režīms, vai kas cits, bet arī tā rezultātā dabas vērtība ir radusies un saglabājusies!

Patlaban – viens vēlas tikai atņemt, otrs – saimniekot un saglabāt. Diskusijas bieži vien ir uzbrūkošas, tajās trūkst vēlmes sadarboties un saprast. Iekams netiks panākta vienošanās (jebkādā formā) par kompensāciju apjomu un tām nepieciešamo budžetu, situācija nemainīsies. Protams, vārdos jau neviens neiebilst, ka zemes vai meža īpašniekam ierobežojumus vajag kompensēt, bet… Lēmumam un kompensācijām jābūt reāliem – atbilstošiem situācijai mežā.

Runājot par jaunajām Eiropas Savienības iniciatīvām, varu piekrist, ka jābūt noteiktām aizsargājamo mežu, dabisko mežu un rezervātu platībām valstī, kas ir saprotami. Par procentuālo aizsargājamo platību apjomu neizteikšos, bet nevar pieļaut, piemēram, šādu situāciju: valsts mežos projektē un uzbūvē ceļu un… ceļa galā pēkšņi izveido liegumu. Lieks darbs, lieki tēriņi, neiegūti līdzekļi.

Latvijā jābūt sapratnei un konsekvencei, lai ierobežojumu skaits un neskaramo platību apjoms nepalielinātos. Piemēram, gadās, putns esošā mikroliegumā nedzīvo jau gadiem, mežs ir mainījies un tur, varbūt, nevēlēsies dzīvot neviens...

Sakoptie īpašumi tirgū nonāk reti: kā ir pierobežā?

Pierobeža gan nav platību sakoptības rādītājs. Protams, nozīme ir īpašuma attālumam līdz apdzīvotām vietām, piekļuve īpašumam utt. Kopts īpašums nozīmē īpašnieka interesi. Šādi īpašumi tiks pārdoti salīdzinoši retāk. Gadās, īpašumus pārdod, mainoties paaudzēm: mantojot mežu Krāslavas pusē un dzīvojot Rīgā, to apsaimniekot ir gana sarežģīti.

Pierobeža un dzīvnieki

Meža zvēru mums ir krietni vairāk nekā bija, kam ir vairāki iemesli: medības, uzskaite, dzīves telpa laika gaitā tapusi plašāka. Savulaik laukos bija daudz apdzīvotu māju, mājās bija suņi, bija rosība un kustība. Tagad tas samazinājies, daudz māju un apdzīvotu vietu ir tukšas vai pustukšas. Platības tapušas brīvākas (pieejamākas), dzīvniekiem ir laba barības bāze, piemēroti laika apstākļi, palielinājies meža platību apjoms.

Pamazām jāpierod pie lāčiem, īpaši Ziemeļvidzemē! Lācis pie mums jau ir kas līdzīgs alnim vai briedim. Arī manos mežos mežkopji sastapuši lāci, mežos izraktajos grāvjos var pamanīt lāča pēdas. Domāju, ik pierobežas pagastā pēdējā gada laikā paviesojies vai jau dzīvo kāds lācis. Cik, nepateikšu. Bet ir gana! Lūši mūsu reģionā mituši visos laikos. Jāņem vērā, ka pierobežas mežu masīvi ir lieli un blīvi: no Mazsalacas līdz jūrai ir vienlaidu mežs bez ceļiem.

Kas nozarei ir traucējoši, bez kā noteikti varētu un vajadzētu iztikt?

Var iztikt bez daudz kā! Gribētos, lai izmaiņas tiesību aktos pieņemtu pēc būtības un vajadzības. Ir ne viens vien gadījums: deputātu grupu aizvedam ekskursijā uz mežu, skaidrojam, rādām, stāstām, viņi saprot, jautājumu nav.

Paiet laiks. Rīgas kabinetos nonāk kāda likumdošanas iniciatīva. Un – tas, ko minētā izbrauciena laikā sapratuši, par ko runājuši, vairs tāds nav: “Spiediens no vienas, spiediens no otras, dunka no trešās puses.” Viens nevar balsot, otrs – citu iemeslu dēļ negrib un galu galā mainīt neko nevar, jo… lietas nelemj pēc būtības.

Dažādu līmeņu vēlēšanas Latvijā notiek ik pa brīdim. Pirms vēlēšanām it kā neko nevar lemt, tad ir personiskās intereses un galu galā – uzņēmējs nevar plānot, veidot un attīstīt. Arī apsaimniekošanas lietas modernajos likumos nevar būt 200 gadus vecas. Daudz kas mežā norit intensīvāk… Ja man liek audzēt nevienam nevajadzīgu kokmateriālu, nez vai tas ir saprātīgi un valsts tautsaimniecību stimulējoši. Ja runā par laikmetīgu (modernu, mūsdienīgu) politiku, to nevar veidot, vadoties no krāsām, vēja vai bailēm no vēlētājiem.
Izmantotas Aigas Grasmanes un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas

Komentāri

Dāvis
Paskatījos kartē, būtu interesanti par kādu nepārtauktu meža masīvu no Mazsalacas līdz jūrai ir domāts.

Pievienot komentāru