“Tā tiks nodrošināti ekonomiskie ieguvumi – eksporta ienākumi, darba vietas un nodokļu ieņēmumi mūsu valsts budžetā,” intervijā skaidro Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs un Latvijas Meža programmas vadītājs Māris Liopa. Viņš norāda, ka Eiropas Savienībā notiek lēnas kursa izmaiņas, jo Zaļā darījuma sākotnējo uzstādījumu daļas iedzīvināšana tiek atlikta vai arī nodota precizēšanai, kas ir signāls Latvijai un citām ar mežiem bagātām valstīm “nestrēbt karstu” ar tā dēvēto zaļo laužņu uzlikšanu zemes izmantošanas nozarēm.
Kāda ir pašreizējā situācija, ņemot vērā, ka pēdējo sešu septiņu gadu laikā pārmaiņu lavīna veļas pāri pasaulei, jo īpaši Eiropas Savienībai, skarot un vēl vairāk ietekmējot arī Latviju?
Var patikt var nepatikt, bet nevar ignorēt faktu, ka pārmaiņas notiek nepārtraukti un nav iespējams paredzēt, kad tās nomainīs prognozējama ikdiena. Šo laiku var dēvēt arī par mainīgo pārmaiņu laiku, jo daudzi un dažādi notikumi katrs atsevišķi izraisa tektoniskas svārstības, bet to mijiedarbība rada nebijušas situācijas, kas prasa ātru, kompetentu rīcību gan no uzņēmējiem, lai tie saglabātu savas tirgus pozīcijas, gan no ikviena lēmumu pieņēmēja. Diemžēl esam pieredzējuši brīžus, kad nav laika garām diskusijām, lai vērtētu iespējamo lēmumu pozitīvās un negatīvās blaknes. To labi var redzēt gan Latvijas, gan Eiropas Savienības līmenī.
Kas ir tie notikumi, kuri līdzšinējo dzīvi apgriezuši kājām gaisā?
2020. gadā “ieradās” Covid-19, kas, tēlaini sakot, sagrozīja visu, kas līdz tam bija ierastas dzīves norma – virknei nozaru aizliedza strādāt, nebija iespēju izbraukt un iebraukt valstī, darbu varēja saglabāt, ja biji vakcinējies (ja ne, darbinieks bija jāatlaiž). Aizbildinoties ar Covid-19 izplatības mazināšanu, Latvijā pamanījās ieviest liegumu veikalos klātienē pirkt, piemēram, zeķes un zābakus, arī doties pastaigā, kamēr pavisam citādi rīkojās Zviedrijā. Visi šie ierobežojumi un liegumi globāli noveda pie līdz tam labi strādājošo loģistikas ķēžu pārrāvuma, radās vairāku produktu deficīts un attiecīgi – cenu pieaugums. Jā, patērētājiem tas bija šoks, bet lēmumu pieņēmējiem skaudrs atgādinājums, cik liela, pat milzīga vērtība ir pirmās nepieciešamības precēm – pārtikai, medikamentiem utt. Ja tās ražo Latvijā, to pieejamība šeit dzīvojošajiem būs daudz lielāka, nekā gaidot piegādes no ārzemēm, bet... tas nav iespējams. Var sacīt, ka Covid-19 atgrieza saprātīgu skatu par to, kas ir ilgtspēja un kam ir vērtība – naudai vai reālajai precei.
Kad jau bijām atraduši veidus, kā sadzīvot ar Covid-19, 2022. gada februārī sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, un par pandēmiju un tās kaitējumu visos informācijas kanālos “aizmirsa”, tā faktiski izgaisa no dienaskārtības. Un atkal – nekādas prognozējamas rītdienas, energoresursu cenas uzlidoja kosmiskās virsotnēs, augustā elektroenerģijas biržas cena sasniedza 4000 eiro MWh. Šādā situācijā neviens nebija jāpārliecina, ka pašu mājās ir vajadzīgas papildu elektroenerģijas ražošanas jaudas. Vieglākais ceļš bija saules paneļu parku izveide, tie dažu gadu laikā izauga kā sēnes pēc lietus, pašlaik top arī vēja parki.
Vēl noteikti jāpiemin Satversmes tiesas (ST) lemtais par meža īpašnieku kompensācijām raisījis plašas diskusijas, jo lēmumā asi saduras valsts pienākums aizsargāt dabu un privātīpašnieku tiesības uz taisnīgu atlīdzību. 2026. gada 10. aprīļa spriedumā lietā Nr. 2025-09-03, ST atzina, ka pašreizējais atbalsta apmērs par mikroliegumiem, tiesasprāt, atbilst Satversmei.
Šķiet, neticami! Spriedums, parāda esošās valsts sistēmas formālo dabu un gadiem ilgo “īpašo” attieksmi pret meža īpašniekiem Latvijā... Jāuzsver, ka kompensācijas par saimnieciskās darbības ierobežojumiem Latvijā tiek aprēķinātas pēc t.s. objektīvās metodes, nevis vērtējot katru gadījumu individuāli. Tas nozīmē, ka īpašnieks saņem vienādu summu neatkarīgi no tā, vai mežā ir vērtīga pieaugusi audze, vai jaunaudze. Kompensāciju apmērs nav adekvāts.
Jānorāda, ka ikgadējie maksājumi līdz 190 eiro par hektāru nekādi nesedz reālos zaudējumus un potenciālos ieņēmumus no koksnes realizācijas. Te redzama skaidra diskriminācija. Īpašnieki pareizi uzskata, ka tiek pārkāpts tiesiskās vienlīdzības princips, jo valsts it kā visas sabiedrības interesēs uzliek slogu atsevišķiem indivīdiem dabas aizsardzībai, bet nesniedz taisnīgu, konkrētajai situācijai atbilstošu pretizpildījumu...
Vai “dramatiska” kļūda aprēķinos vai apzināta maldināšana?
Savulaik pasludinātā Eiropas Zaļā darījuma galvenais uzdevums bija un ir mazināt klimata pārmaiņas un samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, kam Latvijas politisko lēmumu pieņēmēji pamanījās piekrist bez izpratnes par īstenošanas iespējām. Par nākotnes transportu tika pasludināti elektromobiļi, tika noteikts datums, kurā iekšdedzes dzinēju auto ražošana Eiropas Savienībā tiks izbeigta. Šķiet, Eiropas lēmumu pieņēmēji nedzīvo uz mūsu Zemes, bet uz citas planētas. Proti, lai saražotu klimatneitralitātes sasniegšanai nepieciešamo transportlīdzekļu un enerģijas ģeneratoru daudzumu, nepieciešams daudzkārt lielāks minerālu apjoms, nekā patērē fosilo degvielu izmantojošās ierīces, turklāt pie esošajām tehnoloģijām šo minerālu ieguves apjomi nespēs apmierināt pat Eiropas, kur nu vēl pasaules pieprasījumu.
Eiropa “paredzēja”, ka 2030. gadā tiks sasniegts mērķis – 30% auto būs elektroauto un 30% enerģijas ražos no atjaunojamajiem resursiem. Lai to īstenotu, pēc pieejamo datu aplēsēm (profesora Normunda Stivriņa dati) būtu nepieciešami 124,2 milj. tonnu vara. Salīdzinājumam – visā pasaulē 2019. gadā ieguva 24,2 milj. t vara. Minētā Eiropas mērķa sasniegšanai pēc zinātnieku aplēsēm būtu nepieciešami apmēram 40,5 milj. t niķeļa, kaut arī 2019. gadā pasaulē ieguva “nieka” 2,35 milj. t. Līdzīga situācija ir ar litiju, kura ieguves apjoms pasaulē 2019. gadā bija 0,095 milj. t, bet Eiropas dekarbonizācijas starpmērķim vien vajag 26,7 milj. t. Tikpat iespaidīgs ir vanādija iztrūkums – tā ieguve bija 0,096 milj. t., bet nepieciešami 16,9 milj. t.
Lai iegūtu nepieciešamo minerālu daudzumu vienas paaudzes vienību saražošanai, nepieciešami 5,1 gadu laikā iegūstami pasaules vara apjomi, 17,2 gados iegūstami niķeļa apjomi, bet vanādija iegūšanai – 175,5 gadu apjomi, litija iegūšanai – pat 280,6 gadu pasaules ieguves apjomi.
Pasaulē iegūst krietni mazāk ražošanai nepieciešamo minerālu, nekā nepieciešams tikai Eiropas Savienībai, lai tā līdz 2030. gadam izpildītu uzstādītos mērķus. Pagāja daži gadi un Eiropas struktūrās sākās “atmoda”, lēnām tiek saprasts, ka izvirzītais mērķis NAV tehnoloģiski sasniedzams, un autoražotāji atjauno iekšdedzes dzinēju auto ražošanu. Vienlaikus daudzos Eiropā topošajos dokumentu projektos “viss joprojām notiek”, turpinās, kaut arī ir skaidrs, ka izpildīt izvirzītos, diemžēl utopiskos mērķus ar esošo tehnoloģisko un finansiālo līmeni nav iespējams, kur nu vēl absolūti neparedzamajā un draudīgajā ģeopolitiskajā situācijā…
Tā ir lielās Eiropas dimensija, bet ne Latvijas situācija!
Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts un, patīk vai nē, bet par savām iespējām un tiesībām Eiropā cīnās ikviena dalībvalsts. Ja to nedara, ir risks kļūt par sava veida rezervātu. Vēl jo vairāk, ja apzināti vai neapzināti, kaut mazskaitlīga, taču ļoti proaktīva un agresīvu retoriku mīloša cilvēku grupa Latvijā uz šādu nākotni aicina sabiedrību un izdara attiecīgu spiedienu uz politisko lēmumu pieņēmējiem.
Par kādu rezervātu Latvija var kļūt?
Runa ir par zemi, kas kopā ar mūsu cilvēkiem ir nozīmīgākais resurss, kuru var izmantot dažādām vajadzībām, vienlaikus tajā izaudzētais – lauksaimniecības produkti, koksne – kalpo kā nozīmīgs resurss apstrādes rūpniecībai. Zeme ir nozīmīga tautsaimniecības sfēra, kas nodrošina darbavietas, nodokļu ienākumus un mazina dažādus riskus. Pēdējos gados arvien lielāka nozīme tiek piešķirta bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, ir idejas, kā Latvijai samazināt CO₂ emisijas, vienkārši samazinot koksnes resursu ieguvi. Neviens nevēlas paraudzīties uz CO₂ izmešiem, kas rodas no kara Ukrainā!
Ir veikta modelēšana par Eiropas Zaļā darījuma un citu saistību izpildes ietekmi uz ikgadējiem koksnes ieguves apjomiem Latvijā, jo pašreizējo 13 milj. m³ vietā varētu iegūt nedaudz vairāk nekā 12 milj. m³, ir arī scenāriji, kuros iegūtās koksnes apjoms būtu 8,2-9,5 miljoni m³. Tā ir milzīga ietekme ne tikai uz ekonomiku, bet arī uz darbavietām utt., jo meža nozare – mežsaimniecība un kokrūpniecība – šobrīd veido vairāk nekā 6% no Latvijas IKP, kopā ar lauksaimniecību un citām bioekonomikas nozarēm tie ir ap 12% no IKP. Savukārt ar netiešo ietekmi saistītajās nozarēs – transportā, būvniecībā, izglītībā un citās – jau ap 20% no IKP rodas no zemes izmantošanas Latvijā. Faktiski katrs piektais eiro Latvijā rodas no zemes apsaimniekošanas. Dabas daudzveidības un tās saglabāšanas vārdā miljoniem kubikmetru koksnes, kas naudas izteiksmē ir miljardi eiro, vienkārši bezatbildīgi var tikt sapūdēti mežā.
Meža resursu monitoringa dati rāda – kopējā koksnes krāja Latvijā ir 671,5 miljoni m³, atmirušās koksnes daudzums sasniedz 64,1 milj. m³. Pēdējo 16 gadu laikā atmirušās koksnes daudzums palielinājies par 7,7 miljoniem m³ jeb 13,7%. Nākotnē atmirušās koksnes apjoms turpinās pieaugt, jo Latvijā palielināsies veco mežu īpatsvars. Ļoti daudz egļu audžu iestādītas pēc vētrām vēl padomju laikos, nākotnē šādu audžu (pēc valdaudzes) platību apjoms hektāros būs teju divas reizes lielāks nekā pašlaik. Kā zināms, egļu audzes pēc 50 gadu vecuma ir daudz ievainojamākas gan pret astoņzobu mizgrauža invāziju, gan vējgāzēm.
Tāpēc pēdējos gados minēto bojājumu dēļ nozāģētās koksnes apjoms ir būtiski pieaudzis, bet no tās var iegūt lielākoties enerģētisko koksni, kurai lielas pievienotās vērtības nav. Malkas (enerģētiskās koksnes) vairošana neradīs būtisku pienesumu ne sabiedrībai, ne valsts budžetam. Ir nepieciešama lēmumu pieņēmēju izlēmība un atbildība – veco egļu audžu nomaiņa ar jaunām, produktīvākām mežaudzēm, mistraudžu veidošana tām piemērotos apstākļos, kas ļautu sasniegt gan ekonomiskos gan ekoloģiskos mērķus.
Jāsecina, ka iepriekš aprakstītais Zaļā darījuma scenārijs nozīmēs nozares “saraušanos”, proti, mazākus ražošanas apjomus, mazākus ienākumus, mazāk nodarbināto, mazāk nodokļu valsts kasē, mazāku iedzīvotāju skaitu un vēl iespaidīgāku valsts budžeta “vārgumu” pieaugošo sabiedrības vajadzību apmierināšanai. Vai tiešām vienīgais risinājums ir palielināts valsts budžeta deficīts, jo šim politiskajam sasaukumam tā pārkreditēšana (pārfinansēšana) nebūs jārisina, tas dienas kārtībā būs nākamajai vai aiznākamajai valsts politiskajai vadībai? Izskan idejas, ka zeme, meži, purvi varētu kļūt par CO₂ banku lielajām, transnacionālajām kompānijām, kā to emisijas kompensējošais elements, nevis ražošanas aktīvs, kur audzēt kokus, kartupeļus, graudus utt. Tā nebūt nav utopija vai drūmas pasaku pasaules zeme, bet gan skarba un biedējoša nākotnes perspektīva. Globāli vērtējot, Latvijas 64 000 kvadrātkilometru, kuros visi procesi notiku tikai “dabiski”, nekāds milzīgi liels rezervāts nebūtu. Tikai latviešiem citas valsts nav… Ja nav saimnieciskās darbības, valstij nav nodokļu ieņēmumu, nebūs no kā apmaksāt drošības, veselības aprūpes, izglītības pakalpojumus, nebūs naudas pensijām, algām valsts pārvaldē strādājošajiem.
Kāda ir politisko lēmēju rīcība?
Nenoliedzami, politisko lēmumu pieņēmēju darbība vai bezdarbība atstāja un atstās būtisku ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību, nodarbinātību, nodokļu samaksas apmēriem un arī labklājību. To esmu uzsvēris jau daudzkārt. Tieši no politisko lēmumu pieņēmēju darba bija, ir un būs atkarīga Latvijas valsts, šeit dzīvojošo un arī vērtības radošo uzņēmēju rītdiena. Attiecībā uz meža nozarei svarīgiem lēmumiem jāsaka: pašreizējais zemkopības ministrs Armands Krauze ir bijis ļoti drosmīgs politiķis, kurš nav baidījies pieņemt un virzīt apstiprināšanai valdībā konkrētus lēmumus, neraugoties uz politisko konkurentu “amnēziju” par kolektīvi pieņemtajiem lēmumiem 2023. gada nogalē. Un 2026. gadā turpina “uzkult” tā dēvētais valdības rīkojums, liekot valsts mežu apsaimniekotājam a/s “Latvijas valsts meži” veikt korekcijas ilgtermiņa sadarbības līgumos un mainot cenu indeksācijas mehānismu, un piemērojot vidējās svērtās cenas, tādējādi būtībā lielos kokrūpniekus izglābjot no maksātnespējas draudiem. No 2022. gada II ceturkšņa skujkoku zāģbaļķu piegāžu līgumi no ilgāka termiņa sadarbības programmas zaudējuši konkurētspēju, jo bija par 40% dārgāki nekā galvenajā konkurentvalstī – Zviedrijā.