Aktualizējot dažādus ar vidi un saimniekošanu saistītus jautājumus, mēdz aizmirst to, ka cilvēkam nepieciešams paēst un padzerties, cilvēkam nepieciešams, ko paēst un padzerties, un (vismaz Eiropā), lai iegādātos, ko paēst un padzerties, nepieciešami finanšu līdzekļi. Gadās, šīs trīs savstarpēji saistītās un ļoti svarīgās lietas strīdu vai sarunu laikā nepiemin, it kā tas būtu mazsvarīgi un ar cilvēkiem nesaistīti. Turklāt, kādam viss cilvēkam nepieciešamais jāizaudzē (jāsaražo). 

2020. gada martā, sākoties Covid ierobežojumiem un ārkārtas situācijai, Zemkopības ministrijā vēlējušies saprast, vai iedzīvotājiem pietiks pārtikas. Latvijas pārtikas ražotāji uz to atbildējuši: “Pietiks!” Covid “laikā” izteikti redzamas dažādas aktivitātes pret lauksaimniecību un mežsaimniecību, jo, lūk, Rīgā viss esot redzams labāk!...

Jā, jā, no Rīgas redzams labāk, bet esmu pilnīgi drošs – pārtiku joprojām, lielākoties, ražo laukos! Krīzes mūs parasti kaitina, jo, dzīvot vieglprātīgi, ir cilvēkam vairāk vai mazāk raksturīgi. Kolīdz parādās kādi draudi, tiek mēģināts parūpēties par priekšdienām. Ja atceramies, pērn uz kādu laiku no dažu veikalu plauktiem pazuda griķi un citi “populāri” krīzes laika produkti. Ne tolaik, ne tagad neviens īsti nezina, kā situācija ar Covid beigsies un vai beigsies. Pārtikas produktu ziņā ir produkti, ko Latvijā “nosedzam” brīvi (saražojam paši), ir tie, kurus izaudzēt vai iegūt nevaram.

Piemēram, Latvijā neaudzē rīsus...

Neaudzē gan, bet, ja mēs pārtikai pieejam patiesi zaļi, vai mums tos vajag? Bez rīsiem varētu iztikt, to audzēšanā patērē daudz ūdens un daudz augu aizsardzības līdzekļu (AAL), vēl ir transporta oglekļa pēda utt. Cilvēki rīsus pieprasa, tos ved uz Latviju. Ir citi produkti, ko mēs varētu izaudzēt vai saražot paši, piemēram, cūkgaļa, bet dažādu apstākļu dēļ tas nenotiek. Piena un graudkopības produktus Latvijā saražo krietni vairāk, nekā patērējam. Dažādi eksperti uzstājas un lobē dažādas lietas; cits saka, ekonomiskais faktors neesot svarīgs, bet tās ir pilnīgākās muļķības. Lai ko runātu un domātu, daudzi cilvēki joprojām vēlas dzīvot kārtīgi būvētās mājās, pārvietoties ar labu auto un arī ceļot. Lai tas viss būtu un to visu varētu iegūt un lietot, valstī ir nepieciešama ražošana. Pārlieku daudz resursu mums nav: ir zeme un piemērots klimats.

Vai reģionā ap Valmieru tiek apstrādāts katrs zemes pleķītis?

Katrs gluži nav, tā sacīt nevar. Braucot pa lielceļiem, lielākoties, redzam apstrādātus laukus, bet ir arī neapstrādātas platības un aizlaistie lauki, kur nu jau aug mežs. Par mežu gan to var saukt nosacīti – kas nu 20-30 gadu laikā bijušajās lauksaimniecības platībās saaudzis. Protams, ir lauksaimnieki, kas zemi “atkaro”, ir platības, ko esam zaudējuši. Ja zeme nav ražīga, tai ķerties klāt, lai ko nopietni darītu, īsti negribas, ieguldītais ir jāatpelna. Skaidrs, ka piena ražošana un graudkopība ir nozares, kas pelna, domāju, krīzei tuvojoties beigām, pasaulē pieprasījums pēc pārtikas augs.

“Krīzes” produktu – griķus – Latvijā audzē...

Griķus pie mums audzē pietiekami, domāju, pat vairāk, nekā patērējam. Bet – tā kā Latvijā nav griķu pārstrādes uzņēmumu, ražu ved pārstrādāšanai citviet. Dažam zemniekam ir iespējas tos pārstrādāt nelielos apjomos, bet liela pārstrādes uzņēmuma Latvijā nav. Tas ir absurdi. Jā, Latvijā izaudzē, bet pārstrādāt ved citur!

Pie mums daudz runā, ka vajag mājražotājus, vajag “bio”, vajag produktus tieši no zemnieka vai no lauka. Tas ir viens stāsts. Dzīvē nereti gadās citādi: “pareizais” runātājs, “pareizo” runu beidzis, jož uz lielveikalu un meklē lētāko produktu. Tā rīkojas liela daļa ļaužu, kā rezultātā ražošanu nepieciešams koncentrēt. Lai stiprinātu “bio” produktu segmentu, nepieciešams mainīties pašiem.

Diskusijas par lauksaimniecību bez augu aizsardzības līdzekļiem uzplaiksnī pa laikam. Vai Latvijā normālas ražas var izaudzēt, tos nelietojot? Proti, lai mēs no ražotājiem nepārtaptu iepircējos...

Jebkurā gadījumā paliks bioloģiskie augu aizsardzības līdzekļi, pie to attīstības rit ļoti nopietns darbs.

Tiem, kas skaita un rēķina, jāsaprot, ka 7 miljardus Zemes iedzīvotāju tāpat vien pabarot nevar. Daudzas lietas mēs skatāmies un uztveram lokāli, bet procesi rit pietiekami globāli. Piemēram, nedēļas vai pat īsākā laikā graudi no Latvijas jau būs citā kontinentā.

Pirms vairākiem gadiem Briselē, runājot par bioloģiskās lauksaimniecības jautājumiem, tika skaidri pateikts, ka konvencionālā lauksaimniecība tuvosies bioloģiskajai, savukārt – bioloģiskā – konvencionālajai. Svarīgāk būtu runāt par ilgtspējīgu un saprātīgu produktu ražošanu. Ja lauku nepieciešams miglot vienu reizi, bet tas nav noticis, kā rezultātā tiek zaudēta visa raža, tas ir neprāts! Par gudru rīcību to nenosauksi.

Ja atteiktos no augu aizsardzības līdzekļiem pavisam... Šobrīd zemo cenu meklētāji vai tie, kas augstākas cenas atļauties nevar, veikalā Latvijas produktus var atļauties nopirkt, jo to cenas ir pieņemamas. AAL lieguma gadījumā cenu ziņā pieejamu vietējo produktu nebūs, bet būs Baltkrievijas vai Ukrainas, vai... produkti. Tur miglos un tur augs un ražos! Mums būs “bio”, un tas būs pietiekami dārgs. Jārīkojas gudri, nav noteikti jāskrien no viena grāvja otrā! Gudra rīcība atmaksāsies visos veidos.

Kāpēc vērojama tik liela kampaņa pret augu aizsardzības līdzekļiem? Lauksaimnieki, protams, ir dažādi, bet, praktiski cilvēki būdami, zina, ka tie ir dārgi un ar tiem parasti nešļakstās: nauda un materiāls tiek taupīti. Kampaņās nereti izskan vai tiek veidota doma, ka AAL ir kā smiltis vai ūdens. 

Sabiedrība ir satracināta, par AAL lietošanu runā daudz. Protams, nevar domāt vai skaidrot, ka pesticīdi nav kaitīgi, jo tie augus no kaut kā aizsargā. Ir šādi tādi pētījumi, kurus pasūta kampaņveida (ne zinātniskos) nolūkos, piemēram, Latvijas ūdeņos meklēja pesticīdu atliekvielas, bet atrada ibuprofēnu... Arī cilvēkiem domātie medicīniskie līdzekļi nav nekaitīgi.

Kas notiek praksē: kāds uz lauka redz traktoru, redz miglojam un... “no kalna veļas informācijas bumba, topot jo lielāka”. Pie mums informācijas aprite notiek gana aktīvi, ko nevar novērot citur. Kāpēc? Citviet cilvēki vairāk domā un ik procesu vērtē nopietnāk. Latvijā, kā tas iegājies, mīt allaž aktīvi “pret kaut ko iebildēji”.

Vai ir pamats domāt, ka augu aizsardzības līdzekļus Latvijā lieto “tāpat vien”? Sak: nopirkšu un palaistīšu, redzēs, kas būs!

Ja analizētu un sīki aprēķinātu AAL lietošanas apjomus absolūtos skaitļos uz viena hektāra, mēs vienā otrā Eiropas valstī klasificētos ļoti tuvu “eko”. AAL lietojums nav liels, tie ir dārgi un tāpat vien laistīt... Kāda tam jēga?

Integrētā augu aizsardzības līdzekļu lietošana...

Manā pieredzē – nekad nav bijis savādāk! Ne-kad! Zemnieks divreiz pārdomās – miglot vai nemiglot, ne skries uz lauka, jo “tā ir rakstīts”. Ja kas tāds atgadās, varam runāt par retiem gadījumiem. Ir kultūras, kam miglošana ir nepieciešama, piemēram, kartupeļi jāmiglo pret lakstu puvi – ja noteiktā laikā to nepaveic, darbs un raža vējā. Miglošana notiek pēc rūpīgiem apsvērumiem un, jāatceras, ka pats miglotājs ir cilvēks, uz ko attiecīgā viela arī var iedarboties.

Situācijas ir dažādas. Piemēram, pirms kāda laika tika aizliegts sistēmiskais insekticīds, aizstājot to ar kontakta insekticīdu, kas jālieto 2-3 reizes. Kas ir labāk?

Ilgtspēja: populārs vārds, kas nereti tiek lietots, jo skan labi un allaž vietā

Kāpēc ir dibināts kooperatīvs VAKS? Lai domātu par ilgtspējīgu darbu un attiecīgi rīkotos. Ja kaut kas vajadzīgs tikai īsam brīdim – vakar vai rīt – kooperatīvu tam nevajag. Mums ir sadarbība, resursu optimizācija, iespēja efektīvi strādāt mazajam un vidējam uzņēmējam. Mēs esam biedru uzņēmums, ne kapitālsabiedrība. Ilgtspēja ir mūsu pamats, bez domas par to, piemēram, man kooperatīvā nav ko darīt. Satraukties tikai par rītdienu – to lai dara citi, mēs skatāmies un domājam krietni tālāk.

Šogad piedzīvojām brīnišķu ziemu un saulainu, karstu vasaru

Ziema šābrīža klimata apstākļiem bija pabarga, bet, zinu, vietām zeme pat nesasala un papostīja ziemājus – Gulbenes un Varakļānu pusē tie zem sniega izsuta. Tā gadījies ne reizi vien – par to var raizēties, bet tikai tad, kad ražu esi novācis un vari aptaustīt: tā ir tava. Gada sākums bija cerīgs, jūlija karstums ieviesa korekcijas, raža ir vidēja ar zemāku kvalitāti.

Kartupeļi... Vaboles, karstums, sausums

Tie, kuri audzē kartupeļus zina, ka “cīkstiņš” ar vabolēm ir, bet tas nav neko grūts. Mazdārziņos lapgraužus var nolasīt, preparātu ir daudz. Ko zinu: mazdārziņos mēdz lietot dažādus AAL un tur gan to dara jo “sirsnīgi”, gāžot nekontrolēti... Jā, vienā otrā Pierīgas mazdārziņā esmu redzējis dārznieku skapīšus! Kur to saturs ņemts un dabūts, nav saprotams, turklāt, mazdārziņu īpašnieki runā vienu, satraucas par citiem, bet paši rīkojas pretēji. Piemēram, man nekad nav nācis prātā pie mājas esošās taciņas malas apstrādāt ar herbicīdu (šāda rīcība ir redzēta).

Runājot par laika apstākļiem no praktiskās puses, zinātnieki pilnveido kultūraugu šķirnes. Jau šobrīd labvēlīgā vasarā pie mums, piemēram, nav problēmu kukurūzu izaudzēt līdz vālītēm. Apšaubu, ka Latvijā tik drīz audzēs kādas izteiktas silto zemju kultūras. Jā, vasara bija ļoti piemērota arbūziem un melonēm, jautājums ir par šķirņu izvēli! Klimata pārmaiņas pasaule ir pieredzējusi arī iepriekš – patlaban nav nedz siltākais, nedz aukstākais periods uz Zemes. Galvenais ir mūsu zināšanas un spējas tās pielietot.

Šīs vasaras diskusija lauksaimnieku un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra starpā par lauksaimnieku apmelošanu augu aizsardzības līdzekļu lietošanas dēļ. Vai galu galā ministrs lauksaimniekus sadzirdēja un problēmu saprata?

Sākšu ar to, ka mēs kooperatīvā darām visu, lai nekas tāds, par ko skaļi satraucās plašsaziņas līdzekļi un dažādi aktīvisti, nenotiktu. Rīgas atskaņas atnāk arī līdz mums. Protams, ir kļūdas, ir dažādi darbinieki utt. Ja virpotājs, ko nepareizi izvirpojis, brāķa detaļu izmetīs. Nepareizi vai nelaikā miglots lauks jau ir cita problēma, kas, protams, nekavējoties tiks attiecīgi pasniegts. Uzsvēršu: lauksaimnieks strādā uz lauka, kur viņu labi redz. Citās nozarēs un citos “nostūros” var notikt daudz kas, ko skaļi nestāsta, jo nemana. Mūs, lauksaimniekus, redz!

Mēģinājums radīt negatīvu skatījumu uz lauksaimniekiem, diemžēl, ir mērķtiecīgs: tas ir bizness. Nepatiesas informācijas izplatīšana ir bizness. Šolaik, kad no reālās dzīves (arī vīrusa dēļ) vairāk un vairāk pārceļamies uz virtuālo telpu, var atļauties daudz. Apgalvojumi un veidi, kā izsakās par lauksaimniecību... Teikšu tā – ja lauksaimnieki līdzīgi izteiktos par to, kas neapmierina mūs, mēs noteikti dabūtu trūkties. Mums šādi izteikties ir liegts. Ir virkne lietu, par kurām runāt vajag korekti un pareizi. Ministrs stāsta, ka neko nezina... Pag, ministrs darbojas attiecīgajā padomē (Vides aizsardzības fonda)! Pats padomju laikus piedzīvojis neesmu, bet izskatās, ka daudz kas notiek, kā par tiem laikiem stāstīts: ja mums vai Latvijai vajag ko sliktu, jāsūta vai jāliek pie darba “īstie” (mūsējie) – viss būs tik slikti, kā vajadzīgs! Kā zināms, arī padomju gados starp Baltijas republikām bija atšķirības, kuras gana daudzi vēl atceras.

Brisele, no kuras nākot norāde pēc norādes...

Tā kā es vadu arī Lauksaimniecības kooperatīvu asociāciju, sazināties ar Eiropas Savienības institūcijām Briselē nākas gana bieži. Ja vēlies ko ietekmēt ES gaiteņos, nepieciešams nopietns resurss: cilvēki, kontakti, finanses. Tā kā Baltijas valstis ir nelielas un to īsti nevar atļauties, mūsu domas vai balsis Briselē dzird maz. Esam vākuši parakstus, ir solīts, ka mūs noteikti ņems vērā... Jā, var paklausīties, bet...

Ko par situāciju ap lauksaimniecību saka kooperatīva biedri?

Protams, satraucas! Pirms vairākiem gadiem prasības un noteikumi bija citi, tie pietiekami regulāri mainās. Varbūt ierēdņiem nav problēmu: ņem jaunu grāmatu, ieslēdz datoru un turpini. Lauksaimnieks ir strādājis, ieguldījis, plānojis un atkal kaut kas jāmaina, turklāt, radikāli, un arī turpmākā situācija nav skaidra.

Domāju, līdz 100% bioloģiskajai lauksaimniecībai nenonāksim, kā jau runājām iepriekš, bet spiediens “bio” virzienā ir acīmredzams. Tas maina visu: citas tehnoloģijas, cits darbs.

Ko par notiekošo saka apkārtējie: draugi, paziņas, kaimiņi? Zināšanas par lauksaimniecību ir kādas ir...

Gadās dažādi. Pērn daudzus “uzkurināja” stāstītais par rapsi, jo publiskotā informācija tika saprasta ļoti attālināti no reāli notiekošā. Man gadījās nonākt šādu ziņu izplatītāju sabiedrībā, kur vismaz stundu klusēju, kamēr klātesošie, salasījušies viltus ziņas, lauksaimniekus aprunāja.

Kādu laiku bija aizmirsts Latvijas cukurfabriku stāsts... Šogad tas atgriezies apritē. Cik tālredzīga vai ilgtspējīga savulaik bija doma Latvijā cukura ražošanu pārtraukt?

Ja neskatās no visu iesaistīto puses (cukurbiešu audzētājs, fabrikas strādnieks), ne brīdi nedomājot par ilgtspēju, lēmums bija lielisks: īpašniekiem ilgi un labi samaksāja. Otra lēmuma puse – cukurrūpniecības mums nav, “labums tika šauram cilvēku lokam un tūlīt”. Jāatzīmē, ka Latvijā tas nav pirmais šāds gadījums. Runas par cukurrūpniecības atjaunošanu, kas vietumis izskan... Šaubos! Ļoti šaubos!

Noslēgumā: kurš valdības lēmums Covid laikā visvairāk traucējis?

Attālinātā komunikācija Zoom vai MS Team. No Valmieras viss notiek “pa īstam” attālināti, bet Rīgā ierēdnim vai politiķim “izlīst” no kabineta un vēlreiz apspriest tiešsaistē runāto, šķēršļu nebija un nebūs. Ārpus Rīgas mītošajiem un strādājošajiem ir mazāk iespēju pilnvērtīgi piedalīties jautājumu apspriešanā; rezultātā noteikti ir kritusies viedokļu un lēmumu kvalitāte.

Otrs, kā sekas jutīsim vēl kādu laiku: naudas dalīšana pa labi un kreisi. Naudu deva nozarēm, kas tāpat jau bija spēcīgas. Labi, tā notika daudzviet pasaulē, bet... Nav jābrīnās, ka dzīve paliek un turpinās palikt dārgāka, jo apritē ir daudz nenopelnītas naudas. Laiks un sabiedrība it kā vedināja vai spieda to darīt, bet... iedeva, neprasot, ko dos atpakaļ. Joprojām ir uzņēmumi, kas pabalstus saņēma, bet darbu tā arī nav atsākuši, faktiski, trūkstot motivācijai.