Igaunijas Meža un korūpniecības asociācijas (EMPL) vadītāja Jāka Nigula (Jaak Nigul) atbilde Igaunijas Dabas fonda (Eestimaa Looduse Fond) vadītāja Tarmo Tīra (Tarmo Tüür) kritikai par pārāk intensīvo mežizstrādi.

Ceļojot, nācies būt gan Āfrikā, gan Āzijā, gan Amerikā. Šajos ceļojumos esmu redzējis ne tikai burvīgu dabu vien, bet arī cilvēka darbības pēdas dabā. Ik reizi man bijis jāatzīst, ka Igaunija ir brīnišķīga vieta, kur dzīvot! Mums nav nojausmas, ko, piemēram, viedtālruņu izgatavošanai nepieciešamo retzemju elementu raktuves nodara videi. Mūsu ūdenskrātuves nav iztukšotas, lai laistītu kokvilnas laukus. Mūsu lauki nav pārvērsti naftas ieguves laukos. Mēs, igauņi, esam bagāta tauta, jo lielāko daļu no vidē atstātajām pēdām esam "pārcēluši" uz par mums nabadzīgākām valstīm vai nabadzīgākiem reģioniem. Līdzīgi rīkojas lielākā daļa t.s. rietumvalstu. Vienlaikus arī mēs Igaunijā vēlamies būt videi draudzīgi. Tērpušies jakā, kas radīta no naftas produktiem, ar viedtālruni no automašīnas fotografējot cirsmu, mēs jautājam - kādēļ cērtam kokus. Interesanti, vai Tarmo Tīrs (Tarmo Tüür) uztraucas ne tikai par RMK (Riigimetsa Majandamise Keskus, Igaunijas valsts mežu apsaimniekošanas centrs) darbu, bet arī par to, cik vietējā "dabas aizsardzība" to pārstāvju personā ir musinājusi tautu pret vienu no Igaunijas videi draudzīgākajām rūpniecības nozarēm?

Oglekli var iegūt "zem zemes un virs zemes"

Ja atcerēsimies ķīmijas stundās mācīto un pavērsimies apkārt, pamanīsim, ka liela daļa apkārtesošo organisko materiālu satur oglekli. Kā "saka" "Google" - pat 58%! Oglekli satur arī apģērbs un apavi, ko valkājam, ogleklis ir nepieciešams, lai izgatavotu datoru ekrānus, būvētu mājas un automašīnas un sildītu savas istabas. Cerams, nākotnē pratīsim atteikties no organisko vielu dedzināšanas enerģijas ražošanai, taču atteikšanās no oglekļa izmantošanas dažādos materiālos nav pat iedomājama. No vides viedokļa būtiskākais jautājums ir - vai iegūt oglekli "zem zemes", kā tas darīts pēdējos gadsimtos, vai izmantot virszemē esošās atjaunojamās oglekļa rezerves, jeb biomasu.

Pazemē atrodošamies oglekļa lietošanai par labu runā ne viens vien aspekts, pamatojoties uz to, ir uzbūvēti milzu rūpniecības atzari un piegādes ķēdes. Tie veido lielu daļu ekonomikas un, piemēram, Igaunijā degvielas firmas ir vienas no lielākajām nodokļu maksātājām. Nafta ne vienmēr ir slikta. Acīmredzot, ne vienam vien "dabas draugam" ir pārsteigums, ka no naftas izgatavota plastmasas maisiņa oglekļa paliekas dabā ir ievērojami mazākas nekā auduma somai. "Pazemes resursu" izmantošana tik ļoti "acīs nekrīt". Cik daudzi šī raksta lasītāji ir savām acīm redzējuši Sibīrijas mežu, kas pārvērsts par naftas laukā, vai Austrumviru (Ida-Virumaa) degslānekļa raktuves? Un, cik daudzi ceļa malā ir redzējuši cirsmas?

Igaunijas lielākā vides problēma ir degslānekļa enerģija, taču... šī tēma sociālajos medijos un ielās atrodas otrajā plānā. Tā vietā "aktīvisti" pieprasa ierobežot ekonomikas atzaru, kas samazina atmosfēras oglekļa saistošo, nefosilo izejvielu un fosilā oglekļa lietošanu, proti, mežsaimniecību. Kādēļ? Pirmkārt, oglekļa koncentrācija gaisā nav redzama, savukārt, cirsmas ir redzamas (pat ļoti labi). Siltāks klimats un oglekļa dioksīda daudzuma pieaugums atmosfērā liek kokiem augt ātrāk, taču šo atšķirību pamana tikai meža zinātnieki, nevis "aktīvisti", kas pieprasa vides pārmaiņas, ērti "sēžot" pilsētā.

Otrkārt, visticamāk, pat ļoti neizglītots cilvēks sapratīs degslānekļa un gaišas, siltas (apkurinātas) istabas savstarpējo saistību. Būsim godīgi, silta istaba - tas ir diezgan jauki! Cīnīties pret savu personisko komforta zonu nešķiet saprātīgi. Pat tad, ja zinātne vai skaitļi norāda, ka reālā vides problēma meklējama tieši tur.

Treškārt, uzņēmumi, kas savā darbībā balstās uz fosilo kurināmo, bieži vien finansiāli atbalsta vides organizācijas, lai sevi "izpirktu vai paglābtu" no aktīvajiem cīnītājiem, vai pasargātu savu tirgus daļu. Piemēram, "Gazprom" finansētais vides fonds atbalsta gan vērtīgo biotopu meklēšanu Igaunijas mežos, gan Igaunijas ornitologus.

No kurienes "nāk" ogleklis un no kurienes "nāk" nauda?

Šobrīd pasaulē pastāv viena liela, ļoti sarežģīta problēma. Pateicoties eksaktajām dabas zinātnēm, cilvēku pasaules skatījums ir kļuvis arvien detalizētāks, bet atsevišķu detaļu sasaistīšana ar sabiedrībā notiekošo bieži vien ir pa spēkam tikai speciālistiem. Zinātne ir devusi daudz laba, bet lietu savstarpējās saistības reti kad ir tik skaidras kā starp degslānekli un degošu spuldzīti. Lielākā daļa cilvēku ar augstāko izglītību nesaprot, ko nozīmē oglekļa neitralitāte, iekšzemes kopprodukts vai kas ir ārējās tirdzniecības bilances pamatā. Taču, pateicoties sociālajiem medijiem, sevi par "ekspertu" var dēvēt ikviens, kas spējis publicēt ierakstu ar lielākām vai mazākām drukas kļūdām. Tā kā šo cilvēku izpratne par pasauli bieži vien ir diezgan vienkāršota, viņi viegli atrod sekotājus. "Vakcinēšanās rada autismu." "5G rada vīrusu." "Igaunijas meži drīz "beigsies"" (taps nocirsti). Svarīga nav statistika vai attiecīgās nozares zinātnieku ekspertīze, bet pareizā rakursā uzņemta fotogrāfija un emocionāls teksts.

Situācijā, kad kāda daļa sabiedrības darbojas iepriekš aprakstītajā līmenī, visticamāk neko mainīt nevar. Tomēr ir savādi, ka cilvēki, kuru statuss norāda uz to, ka viņu zināšanām un sapratnei noteikti jābūt nopietnākām un plašākām, kaut kādu iemeslu dēļ sāk pievienoties sabiedrības pašradītiem mītiem.

Sarunās un strīdos par Igaunijas mežiem maz runāts par starptautiskajām "oglekļa biznesa" svirām. Kādēļ "Gazprom" finansētais vides fonds ir ieinteresēts maksāt par vērtīgo biotopu atrašanu Igaunijas mežos? Vai tādēļ, lai atbalstītu Igaunijas ornitologus? Ko Igaunijas mežsaimniecībai un kokrūpniecībai nozīmētu četrus mēnešus ilgs "putnu miera periods"? Kādas iespējas Igaunijas mežsaimniecības lejupslīde radītu kādas kaimiņvalsts enerģijas gigantam?

Igaunijas dabas aizsardzība "rej zem nepareizā koka"

Man kā Igaunijas pilsonim rūp mūsu vides aizsardzības sliktā kvalitāte. Aktīvisti "rej zem nepareizā koka". Igaunijas lielākā vides problēma nav mežsaimniecība vai kokrūpniecība. Igaunijas lielākās problēmas ir degslānekļa enerģija, atkritumu apsaimniekošana, transporta sektors. Ūdenstilpju piesārņotājs ir arī lauksaimniecība. Tomēr "aktīvisti" par reālām problēmām nerunā. Kaut kādu iemeslu dēļ vaimanāšana notiek par jautājumiem, kur oglekļa aprites un klimata zinātnieki redz risinājumu. Pagājušā gada ANO klimata pārskats Igaunijas vides organizācijām bija kā auksta duša. Uz tūkstošiem zinātnisku darbu pamata radīts pārskats skaidri parādīja, ka mūsu klimatā koksne un koksnes izstrādājumi ir risinājums, nevis problēma!!!!

Zinu, ko man atbildēs kāds karstasinīgs "vides aizstāvis": Igaunijā pārāk daudz koksnes aiziet enerģijai, tātad "šis ogleklis" netiek uzglabāts gadu desmitiem. Tas ir pilnīgi pareizi. Tas ir tādēļ, ka Igaunijā ir ļoti maz koksnes ķīmiskās rūpniecības. Tā kā koku stumbri ģeometriski atgādina izstieptus konusus, zāģbaļķi nevar veidot vairāk nekā 40% cirsmas apjoma. Salīdzinājumam: pagājušajā gadā Igaunijā no cirsmas 36% procentus veidoja malka un 24% papīrmalka, Somijā tie attiecīgi bija 11% un 51%. Es neuzskatu, ka koksnes pārstrādes rūpniecības aizliegšana un kļūšana par "banānu republiku" koksnes eksporta ziņā bija gudrs lēmums. Tagad mūsu liktenis ir apgādāt ar kurināmajām granulām citas valstis un eksportēt lielāko daļu papīrmalkas uz Skandināviju, un pēc tam par dārgu naudu iepirkt no turienes papīra izstrādājumus. Un Emajegi (Emajõe) piesārņojums vairs nav Tartu domes problēma. Attīrīšanas iekārtu vietā tika uzbūvēta jauna laivu darbnīca.

Zaļā vienošanās kā iespēja

Piekrītu prezidentei, kas teikusi, ka pasaules zaļajā revolūcijā tie, kas būs priekšā - uzvarēs, un tie, kas atradīsies aizmugurē - maksās. Diemžēl, mūsu "zaļajās" diskusijās neesmu manījis cilvēkus runājam par to, kā rast risinājumus fosilo izejvielu aizvietošanai. Tiek runāts par atjaunojamo enerģiju, ar ko nevar nedz apģērbties, nedz apauties, nedz izmantot to kā jumtu. No zinātnes naudas vismaz ceturto daļu ieguldām sociālajās zinātnēs, kas nav palīdzējušas sabiedrību padarīt labāku un taisnīgāku. Tā vietā būtu vajadzējis ieguldīt ķīmijas zinātnē, lai radītu (sintezētu) jaunus materiālus. Ekoloģiskās un no tām izrietošās sabiedriskās problēmas tiek risinātas laboratorijās, nevis uz ielām, vicinot plakātus! Kamēr mums nav vērā ņemamas koksnes ķīmiskās rūpniecības, mums nebūs pielietojamas koksnes ķīmijas zinātnes.

Jau pēc pārdesmit gadiem tagadējās kailcirtēs augs jauns mežs, kas uzkrās oglekli. Pazemes nafta tik ātri neatjaunosies, ja tā vispār atjaunosies.

Koku mehāniskā pārstrāde Igaunijā jau ir pasaules līmenī, koka mājas un mēbeles ir vēl viens veids kā samazināt ietekmi uz vidi. Francijā lēma, ka jaunajām sabiedriskajām ēkām, kā būvi pasūtīs valsts, vismaz 50% ir jābūt no koka vai cita atjaunojamā materiāla, lai samazinātu "oglekļa pēdu" celtniecības sektorā. Ar koka ēku inovācijām aktīvi nodarbojas arī Kanāda, Lielbritānija, Austrija un Japāna. Koka ēku inovācijas rada iespējas gan inženierzinātņu, gan arhitektūras attīstībai un arhitektūras tūrismam. Nemaz nerunājot par plašāku pozitīvo ietekmi uz vidi, mežu īpašniekiem, rūpniecību un valsts ekonomiku. Būtu laiks pievērsties arī augstākiem izmantošanas līmeņiem, ko piedāvā celuloze - koka audumiem, koka plastmasai, uz koksni balstītiem (sintezētiem) medikamentiem.

Oglekļa neitrālā Igaunija

Šeit nonākam pie raksta sākumā paustā. Cilvēcei ir nepieciešami resursi dzīvošanai. Es neticu, ka lielākā daļa no mums būtu gatavi atteikties no komforta, kādā mēs dzīvojam. Vai tas būtu apģērbs, māja, vai transportlīdzeklis. Lielais jautājums: no kurienes visas šīs izejvielas ņemsim.

Jau pāris gadsimtu cilvēce ir pumpējusi un rakusi no zemes dzīlēm oglekli, kas ir novedis pie siltumnīcefekta gāzu koncentrācijas pieauguma un no tā izrietošajām klimatiskajām pārmaiņām. Šobrīd pastāv iespēja šo pazemes resursu izmantošanu samazināt un oglekļa pārpalikumu gaisā uzglabāt. Jā, lai to paveiktu, mums ir jārūpējas, lai mūsu mežu apsaimniekošana kļūtu efektīvāka, citādi mēs nespēsim kompensēt pazemes resursu izmantošanu! Jā, tas nozīmē, ka mums jāapsaimnieko meži arī pie apdzīvotām vietām un ceļiem, kad mežs ir tam gatavs, tā vietā, lai ļautu šiem kokiem vienkārši sapūt! Jā, tas mainīs mums zināmās ainavas, bet ilgākā perspektīvā tas radīs iespēju atstāt saviem bērniem pasauli, kurā dzīvot!

Viens no Igaunijas redzamākajiem vides organizāciju vadītājiem kritizē RMK par mazo ieguldījumu dabas aizsardzībā situācijā, kad trešā daļa RMK mežu ir aizsargāta un netiek apsaimniekota. Ja mežu sektoru un RMK kritizē, jo mēs uz mežu skatāmies kā resursu, reālā problēma ir citur: "vides aizstāvji" ignorē koksni kā videi draudzīgu resursu, ar ko aizvietot fosilās izejvielas. Kamēr viņi to nesapratīs, viņi nespēs piedāvāt nekādus risinājumus.

Desmitiem miljonu eiro dividendēs un iemaksās valsts budžetā ir tikai neliela daļa no RMK vietas Igaunijas tautsaimniecībā. Papildus videi draudzīgu izejvielu piedāvājumam, RMK koksnes piegādēm ir nozīmīga vieta Igaunijas ārējās tirdzniecības līdzsvarā, "eksportējot" apmēram 1,5 miljardus eiro vairāk nekā importējot. Nodarbināti tieši un attālināti ir apmēram 60 000 cilvēku, lielākoties lauku reģionos. Igaunija patiesībā dzīvo no meža, un no meža mēs saņemam visvairāk "jaunas" naudas.

Vēl ļoti svarīgs ir jautājums: ko mēs lietotu no mežiem nesaņemto izejvielu vietā? Vairāk "krievu" gāzes? Tuvo austrumu naftu? Degslānekli? Un kāda tad būs mūsu planēta vai Igaunija? Ko tad mēs atstāsim mantojumā saviem bērniem? Jau pēc pārdesmit gadiem tagadējās kailcirtēs augs jauns mežs, kas uzkrās oglekli. Pazemes nafta tik ātri neatjaunosies, ja tā vispār atjaunosies. Izejvielas mums ir nepieciešamas. Uz kādiem resursiem mēs būvēsim nākotni? Vai uz tiem, kas ir zem zemes, vai virs zemes?
Igaunijas Meža un korūpniecības asociācijas (EMPL) vadītāja Jāka Nigula (Jaak Nigul) raksts publicēts 2020. gada 18. jūnijā