Padomju laikā Mežaparkā tika iestādīti lapu koki par godu dažādiem partijas kongresiem un valsts jubilejām. Toreiz bija tāda mode –kādam politiskam notikumam par godu stādīt mazas bērzu birzītes, liepas, ozolus, nedomājot, ka šie lapu koki mainīs zemsedzi.

Ar lapām bagātinot augsni, tā kļūst blīva un nepiemērota priežu augšanai. Priežu čiekuru Mežaparkā vienmēr bijis bezgala daudz. Kad uzpūš vējš, tie nobirst un aleja ir vienos čiekuros. Tajā pašā laikā jaunās priedītes reti kad iesējās un izauga. Nozares eksperti ir secinājuši, ka ir pazīmes, ka mežs var aiziet postā. Arī šie lapu koki, kas tur tika stādīti, nav kvalitatīvi. Tie nīkuļoja, jo neaug atbilstošā augsnē. Ar laiku varam pazaudēt savu Mežaparka mežu. Nebūs ne šo lapu koku, ne arī skaisto priežu.

Skumjākais, ka šos septiņdesmit gadus Rīgas vadībai nebija atradusies nauda, lai mežu koptu. Pārņemot saimniecību, Rīgas meži uzskatīja, ka nu tā ir mūsu atbildība: saglabāt šo Rīgas lepnumu. Tāpēc arī izstrādājām meža apsaimniekošanas plānu, kurā viena no sadaļām ir lapu koku un potenciāli nīkulīgo koku izņemšana no meža, atverot vietu saules gaismai un dodot iespēju atjaunoties priežu mežam raksturīgajai zemsedzei.

Cilvēki, nesaprazdami, kāpēc tā rīkojamies, bieži nāk pie mums ar pārmetumiem: vai vajadzēja nocirst to bērzu vai to kļavu. Šī bezgalīgā skaidrošanās paņem daudz laika un enerģijas. Tiekamies mežā, stāstām, informējam par iecerēm. Daži saprot un uzticas mums, bet daži paliek pie savām domām. Žēl, ka sabiedrībā ir tendence neuzticēties profesionāļiem.