“Dialoga trūkums ir nodarījis lielāku kaitējumu mūsu valsts mežiem un mūsu dabai nekā mizgrauzis,” Polijas Nacionālās mežu padomes pirmās sesijas atklāšanas uzrunā sacīja Polijas klimata un vides ministre Paulīna Henninga-Kloska (Paulina Hennig-Kloska), kuras vadītā ministrija (MKiŚ) iniciēja un organizēja šo pasākumu.
Vienā telpā pulcējās Valsts mežu (VM), nevalstisko organizāciju, zinātnieku, kokrūpniecības, pašvaldību un citu valsts iestāžu un privāto mežu īpašnieku pārstāvji, piedalījās arī Polijas Seima kancelejas vadītājs Jaceks Čičockis (Jacek Cichocki) un prezentētajā ierakstā – Eiropas Komisijas Vides ģenerāldirektorāts. Sanāksmei, kuru šā gada janvārī, neilgi pēc tam, kad desmit vietās tika izsludināts moratorijs mežizstrādei, izziņoja ministra vietnieks un galvenais dabas aizsardzības speciālists Mikolajs Dorožala (Mikołaj Dorożała), ir jākalpo ilgtspējīgu risinājumu izstrādāšanai, kas saskaņotu dažādus viedokļus un mērķus, t.i., efektīvu meža aizsardzību un Polijas ekonomikas nodrošināšanu ar izejvielām.
P. Henniga-Kloska atgādināja valdošās koalīcijas solījumu izslēgt no ražošanas funkcijām 20% no sociāli un ekoloģiski vērtīgākajām mežu platībām. “Mēs to vēlamies darīt, rūpējoties par Polijas rūpniecības stāvokli (...),” piemetināja ministre. Jau pirmajā dienā Padomes sēdē izskanēja atšķirīgi redzējumi un tika iezīmētas dažādas sarunās iesaistīto pušu nostājas.
Sabiedrība vēlas piedalīties lemšanā par Polijas mežiem
Pēc Mikolaja Dorožalas teiktā, sanāksmes vadmotīvi ir četri pamatprincipi – dialogā par mežiem iesaistīt pilsonisko sabiedrību, mainīt mežu apsaimniekošanas formulu, palielināt mežu ar augstu dabas un sociālo vērtību aizsardzību un nodrošināt Polijas rūpniecībai pietiekamu koksnes daudzumu.
“Kāpēc mēs tiekamies? Aptaujas skaidri liecina, ka poļi vēlas, lai meži tiktu labāk aizsargāti no dabas un sociālā viedokļa, viņi vēlas līdzlemt par to,” teica ministra vietnieks, atgādinot mežu nozīmi cīņā pret bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un klimata pārmaiņu mazināšanu, kā arī par valsts un starptautiskajām saistībām.
“Līdzdalības rīcības modelis,” turpināja M. Dorožala, “ir jāpiemēro visos līmeņos un posmos, apvienojot pieeju “no augšas uz leju” un “no apakšas uz augšu””. Mērķis ir ilgtspējīga 20% vērtīgāko meža platību aizsardzība, nodrošinot stabilus apstākļus kokrūpniecības nozarei un tā visa administratīvo un tiesisko regulējumu. Diskusijas mērķis ir izstrādāt pieņemamus kritērijus īpaši vērtīgu dabas un sociālo mežu atlasei un šo teritoriju noteikšanas procesa organizēšanai, kā arī mežsaimnieciskās apsaimniekošanas un uzraudzības principus tajās.
“Mums jāidentificē riski (...) un, pats galvenais, jāmeklē sistēmiski risinājumi, lai nodrošinātu pārmaiņu ilgtspēju. (...) Mums jāvienojas par metodi un grafiku turpmākajam darbam. Es ticu, ka mēs kopā to paveiksim,” cerīgs bija valdības pārstāvis.
Polijas valsts meži (Lasy Państwowe, LP) kā ilgtspējīgas attīstības modelis
Pašreizējo situāciju mežu apsaimniekošanā Polijā atklāšanas runā aizstāvēja Polijas prezidenta padomnieks Slavomirs Mazureks (Sławomir Mazurek). Bijušais Valsts vides aizsardzības un ūdens resursu apsaimniekošanas fonda viceprezidents atzina, ka valsts meži ir “lielisks ilgtspējīgas attīstības modelis”, par ko liecina arī mežu platības palielināšanās Polijā kopš Otrā pasaules kara beigām un bioloģiskās daudzveidības palielināšanās, pateicoties sugu populāciju, piemēram, Eiropas bizona atjaunošanai, un aizsargājamo putnu sugas, kurām labvēlīgi ir apstākļi, kādi ir izcirstajos mežos. Mežsaimnieki atstāj atmirušo koksni, biogrupas vai dobumainus kokus, ļaujot daļai mežaudžu dabiski sadalīties, kā arī ievieš dažāda veida aizsargājamās teritorijas.
“Pateicoties īpašai organizatoriskai un juridiskai formulai, meži spēj segt izmaksas, kas saistītas ar nesaņemtajiem ienākumiem no aizsargājamām teritorijām,” turpināja padomnieks. Viņš atgādināja par 2018. gadā Katovicē notikušo COP24 samitu un mežu deklarāciju “Meži klimatam”, kurā “daudzfunkcionāla un ilgtspējīga mežu apsaimniekošana” atzīta par efektīvu dabas aizsardzības un klimata pārmaiņu mazināšanas līdzekli.
“Polijas mežu panākumu avots ir apsaimniekošanas sistēma, kuras pamatā ir pārdomāta plānošana un pašfinansēšanās. Šāds Polijas mežsaimniecības modelis ir jāsaglabā par katru cenu. Tā ir arī iespēja radīt videi draudzīgas darbavietas un finansējumu no mežu sniegto preču pārdošanas,” teica S. Mazureks. Pēc runātāja domām, šis modelis pašlaik ir apdraudēts, un jebkādas izmaiņas tajā prasa plašas konsultācijas un “neapstrīdamus zinātniskus pierādījumus”.
“Dāmas un kungi, jūs runāsiet par risinājumiem! Lai tie būtu pastāvīgi, tiem jābūt ar likumu noteiktiem (...),” secināja Polijas prezidenta padomnieks.
Profesors Macejs Novickis: ar ražošanu nesaistītas funkcijas kļūst arvien svarīgākas
Kā runā “Polijas mežsaimniecības izaicinājumi 21. gadsimtā” norādīja Padomes prezidija pārstāvis un bijušais vides ministrs profesors Macejs Novickis (Maciej Nowicki), mežu apsaimniekošanas koncepcija, kas balstīta cilvēka stādītās monokultūru plantācijās, tika sākta 19. gadsimtā, kad dabisko mežu platība samazinājās līdz 40%. Tajā pašā laikā tika izveidota modernā mežsaimniecība.
“Šis uz mežizstrādi orientētās mežsaimniecības modelis lielā mērā ir aktuāls arī mūsdienās. Tomēr koksne vairs nav ne kurināmais, ne galvenais celtniecības materiāls. Ir izzuduši avoti masveida pieprasījumam pēc koksnes; joprojām ir saglabājusies interjera apdare un mēbeļu ražošana, taču, salīdzinot ar lielo pieprasījumu pagātnē, tā ir tikai niša,” teica profesors Novickis. Paredzams, ka jaunajos sociālekonomiskajos apstākļos mežu neproduktīvās funkcijas kļūs arvien svarīgākas, kas ir saistīts arī ar mežu lomu klimata pārmaiņu mazināšanā un regulējošiem pasākumiem ūdens resursu apsaimniekošanā.
“Meža neproduktīvās funkcijas tika minētas kā prioritāte 1991. gada Meža likumā, kas bija revolucionārs tam laikmetam. Saimnieciskā funkcija bija ierakstīta tikai pēdējā vietā,” atgādināja runātājs.
Profesors pieminēja 1994. gadā izveidotos mežu kompleksus, kurus Valsts meži izveidoja kā ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas teritorijas ar pieaugošu bioloģisko daudzveidību.
“Tā bija ideja par pakāpenisku pāreju no meža monokultūrām uz dabiskajiem mežiem līdzīgiem mežiem. Sākotnēji tie veidoja 7% valsts mežu platības, pēc trīsdesmit gadiem tie ir tikai 12%, lai gan šo pieredzi bija paredzēts izplatīt lielākās platībās,” sacīja eksperts. M. Novickis kritiski vērtēja Polijas valsts mežu darbības bilanci pēdējos gados, pārmetot, ka tie kļuvuši par “valsti valstī”, kas izvairās no publiskas uzraudzības pār uzņēmuma darbību un mežu apsaimniekošanu.
“Meži pieder sabiedrībai, uzņēmums, kura prioritāte ir mežizstrāde, nevar apgalvot, ka tas vislabāk zina, kā tos apsaimniekot. (...) Ir jāatjauno dabas aizsardzības un dabas bagātību atjaunošanas prioritāte,” secināja profesors M. Novickis.
Jau sagatavotu priekšlikumu izmantošana
Profesors Kazimeržs Rikovskis (Kazimierz Rykowski) atsaucās uz Nacionālās mežsaimniecības programmas pieredzi; 2013.-2015. gadā īstenoto projektu, kura ideja aizsākās 1992. gadā Riodežaneiro notikušajā Zemes samitā. 12 gadu laikā izstrādātās programmas rezultātā tika apvienots 728 cilvēku darbs un izstrādāti 298 detalizēti ieteikumi.
“Programma apvienoja trīs būtiskus elementus, proti, dabas aizsardzību, mežu apsaimniekošanu un kokrūpniecības vajadzības. Tie bija jāsaskaņo, darbības līmenī saskaņojot tādus mērķus kā apsaimniekošana, mežsaimniecība, izmantošana un aizsardzība,” stāstīja profesors Rikovskis. Nacionālās mežsaimniecības programmas galvenie ieteikumi balstījās uz mežu “objektīvās vērtības” atzīšanu un cita starpā uzsvēra nepieciešamību padarīt mežu apsaimniekošanu neatkarīgu no politiskās situācijas (ko profesors Rikovskis uzskatīja par “vienu no sarežģītākajiem” ieteikumiem). Uzraudzības un kontroles funkcijas būtu jāuztic jaunizveidotām, īpaši pilnvarotām struktūrām, piemēram, galvenajam valsts mežzinim. Programmā tika atzīta klimata pārmaiņu nozīme, ieteikumos iesakot izveidot sistēmu, lai uzraudzītu to ietekmi uz mežiem un tajos esošajām sugām. Saskaņā ar Programmu mežsaimniecībai bija jābūt daudzveidīgai un daudzfunkcionālai, kas būtu jāatspoguļo profesionālajā izglītībā un apmācībā. Sagatavotie ieteikumi netika īstenoti, tomēr, pēc referenta domām, tie joprojām var būt pamats stabiliem juridiskiem risinājumiem mežu jomā.
“Mēs nesākam no nulles. Mums ir jāsniedzas atpakaļ pie uzkrātā mantojuma un jāpabeidz darbs,” norādīja profesors Rikovskis, piebilstot, ka “dabas intereses nākotnē vienmēr būs cilvēku intereses”.
Vēlmi “no jauna sākt” dialogu par mežiem pauda Valsts mežu ģenerāldirektora vietnieks Ježijs Fijass. Runātājs skarbi izteicās par iepriekšējo iestādes vadību, kuru apsūdzēja mežsaimnieku autoritātes “graušanā”, nesaimnieciskos tēriņos, sabiedrības piekļuves informācijai kavēšanā un “intelektuālā un programmatiskā tukšumā”.
“Mēs vēlamies atjaunot attiecības ar vietējām kopienām, NVO un zinātnes pasauli, veidojot sociālo dialogu atbildības par mežiem garā, apliecināja J. Fijass. Par piedāvāto Mežu koncepciju, lai stiprinātu videi vērtīgu un sociāli nozīmīgu mežu aizsardzību, kā veidu, kā sasniegt mērķi, lai 20% mežu platību Polijā tiktu izslēgtas no mežu apsaimniekošanas, detalizēti runāja Valsts mežu ģenerāldirektora vietnieks, profesors Bogdans Jaroszevičs.
Pastāvīgi un daļēji izņēmumi
Polijas valsts meži ar profesora B. Jaroszeviča (Jaroszewicz) starpniecību ir ierosinājuši ieviest divas īpaši vērtīgu teritoriju kategorijas: no meža apsaimniekošanas pastāvīgi izslēgtās un daļēji izslēgtās, kurās mežizstrāde tiks pakārtota aizsardzības funkcijai. Vēl viena būtiska kategorizācija, ko ierosina valsts meži, ir iedalījums īpašu dabas vērtību mežos un īpašas sociālās vērtības mežos.
“Attiecībā uz teritorijām ar īpašām dabas vērtībām mēs ierosinām pilnībā izslēgt no izmantošanas mitrāko mitrāju biotopus, palieņu biotopus otrajā mitruma variantā, prioritāros biotopus, dabas rezervātus, tostarp teritorijas, kurās notiek to izveides procedūra, mežus stāvās nogāzēs un gravās, mežus uz stāvām nogāzēm un gravām, sugu aizsardzības zonas, kas aizsargājamas visu gadu, aizsargājamās audzes un audzes, kas atrodas uz salām, UNESCO Pasaules mantojuma vietas, audzes, kas veido anklāvus starp dažādu īpašnieku teritorijām vai palienēm,” uzskaitīja profesors B. Jaroszevičs. Daļēja izslēgšana no meža apsaimniekošanas cita starpā attiektos uz mežaudzēm sausos skujkoku mežu biotopos, mitros un purvainos biotopos ar zemāku mitruma pakāpi, purvu buferzonās, nacionālajos parkos un dabas rezervātos, bufermežos gar ūdenstecēm un ūdenskrātuvēm vai tā sauktajās remīzās (nelielas koku un krūmu grupas).
Vietējās sadarbības grupas
Kā minēja B. Jaroszevičs, teritorijas ar īpaši augstu tūrisma un rekreācijas slodzi, kā arī tās, kas ir svarīgas vietējai kultūras identitātei, tiktu noteiktas kā sociāli vērtīgi meži. Šajā grupā tiktu iekļautas arī kūrorta mežu A un B zonas, meži ap dzeramā ūdens ņemšanas vietām un teritorijas, par kurām paziņots sabiedrisko konsultantu meža iecirkņos. Prof. Jaroszevičs stāstīja par šim nolūkam izveidotajām vietējās sadarbības grupām, kuru uzdevums ir apkopot ieinteresēto pušu lūgumus un palīdzēt noteikt vērtīgās mežu teritorijas. Savā koncepcijā Pilijas valsts meži ierosina atsevišķus veidus, kā noteikt dabas un sociālās vērtības teritorijas. Pirmajā gadījumā process sāksies ar to, ka meža iecirkņi saskaņā ar apspriestajiem kritērijiem atlasīs konkrētas teritorijas (kopā ar ārējo ieinteresēto personu iesniegumiem). Ar valsts mežu ģenerāldirektorātu starpniecību priekšlikumi tiktu nodoti reģionālajām vides aizsardzības direkcijām, lai tās veiktu to saturisko novērtējumu, un pēc tam – provinču valdībām un Vides ministrijai, kas tos tālāk apstiprinātu. Īpaši sociāli vērtīgu teritoriju noteikšana balstītos uz vietējo sadarbības grupu darba rezultātiem, kas tiktu iesniegti provinču valdībām apstiprināšanai.
“Runa ir par sekām, kas saistītas ar transportu, sanitārajiem apstākļiem vai autostāvvietām, kas ir jāparedz teritorijas attīstības plānos,” apgalvoja profesors Jaroszevičs.
Valsts mežu riski
Strīdus par teritorijām ar dabas vērtībām galu galā izšķirtu ministrija, bet par teritorijām ar sociālām vērtībām – Valsts mežu ģenerāldirektors. Apspriežot priekšlikuma īstenošanas sekas, iestādes pārstāvis uzskaitīja Mežu identificētos riskus, tostarp iespējamo neapstrādātas koksnes piedāvājuma samazināšanos, kaitēkļu attīstību pārejas periodā pēc tam, kad mežaudzes vairs netiks koptas, īslaicīgu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos (zaudējot no meža apsaimniekošanas ieguvušās sugas, piemēram, gaismu mīlošās sugas) vai iespējamās grūtības LULUCF regulas mērķu sasniegšanā (lēnākas oglekļa piesaistes dēļ).
“Mūsuprāt, lai sasniegtu deklarētos 20% mežu, kas izslēgti no koksnes ieguves, ir jāņem vērā pārveides temps, kas būs jāpanāk visā meža un koksnes ainavā. Galu galā tas būtu jāņem vērā arī meža apsaimniekošanas plānos, kas nozīmē procesa pabeigšanu 2034. gadā,” secināja profesors Bogdans Jaroszevičs.
Nepieciešama paradigmas maiņa
Ar alternatīvu redzējumu LP koncepcijai iepazīstināja vides sektora pārstāvis Pāvels Pavlačiks (Paweł Pawlaczyk) no Dabas draugu kluba. Svarīgākais priekšnoteikums reformas īstenošanai, sacīja runātājs, ir tas, ka klimata pārmaiņu dēļ “ilgtspējīgas apsaimniekošanas paradigma vairs neatbilst realitātei”, tāpēc nepietiek ar to, lai ķertos pie iepriekšējā desmitgadē izstrādātās Nacionālās mežsaimniecības programmas, par ko runāja profesors Kazimeržs Rikovskis. Meži, kas līdz šim tika uzskatīti par atjaunojamu resursu, vairs tādi nav, jo ir grūti efektīvi atjaunot zaudēto bioloģisko daudzveidību.
“Izrādās, ka mežu daudzfunkcionalitāte nedarbojas universāli jebkurā laikā un jebkurā vietā,” sacīja P. Pavlačiks, iepriekš pieminot mežu nozīmi klimata pārmaiņu mazināšanā, ūdens aizturi un ar to saistītās sociālās vajadzības. Polijas mežsaimniecības līdzšinējās “izvirtības” rezultāts ir sabiedrības kritiskā attieksme pret Polijas Valsts mežu institūcijām un mežsaimnieka profesiju.
“Mēs būsim spiesti ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas paradigmu aizstāt ar paradigmu, kas paredz maksimāli aizsargāt kritiskās meža funkcijas un ekosistēmu pakalpojumus. Mums būs jāsaprot un jāuzsver, ka meža funkcijas diemžēl nav līdzvērtīgas. Ir iespējams dzīvot bez koksnes, bet nav iespējams dzīvot bez meža,” secināja eksperts.
Izmaiņas “gandrīz visur”
Pēc P. Pavlačika teiktā, reforma ietvers arī atteikšanos no domāšanas par ciklisku ciršanu un mežaudžu atjaunošanu, ko aizstās princips par maksimālu to mežaudžu saglabāšanu, kuras pilda savas funkcijas, un iejaukšanos tajās, kuras tās vairs nepilda. Viņš prognozēja, ka jēdzieni kā “ciršanas vecums” un “telpiskā kārtība”, visticamāk, zaudēs savu jēgu. Kā apgalvoja P. Pavlačiks, izņemot 20% vērtīgāko platību, kas izslēgtas no meža apsaimniekošanas un kurās apsaimniekošana ir ierobežota (piemēram, aizkavējot paaudžu maiņu vai izlases cirtes), “gandrīz visur” tiks ieviestas modifikācijas, kas neizslēdz ražošanas funkcijas un cita starpā balstās uz tā sauktās dabai tuvākās mežsaimniecības principiem, piemēram, daļēju ciršanu pilnīgas ciršanas vietā vai meža atjaunošanas perioda pagarināšanu. Viens no būtiskiem draudiem reformai, kā uzskata Pāvels Pavlačiks, ir meža ekonomiskās izmantošanas izmaiņu pasniegšana kā izslēgšana.
“Vēl viena metode, kā novest procesu no pareizā ceļa, ir ieskaitīt kā izslēgšanu tos mežus, kas attiecīgajā desmit gadu Meža apsaimniekošanas plānā netiks norādīti kā izcērtamās platības, bet var tikt paredzēti nākamajā plānā,” piebilda Dabaszinātnieku kluba pārstāvis.
Vides ministrija organizē procesu
Kādas mežu platības būtu jāiekļauj 20% atlasīto mežu? “Tie ir meži, kas, ja netiks izstrādāti, pildīs savas ekosistēmas un sociālās funkcijas labāk nekā tad, ja tie tiktu izstrādāti,” definēja Pāvels Pavlačiks, noraidot “ekstrēmo” nostāju, kas sludina, ka meži bez cilvēka iejaukšanās vienmēr pildīs savas funkcijas labāk. Šo teritoriju noteikšana ir paredzēta, lai palīdzētu sasniegt mērķus, kas saistīti ar, piemēram, ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju, Ramsāres konvenciju vai dabas resursu atjaunošanas ideju (kas, pēc P. Pavlačika domām, ir spēkā neatkarīgi no tā, vai to nosakošais Dabas atjaunošanas likums beidzot tiks pieņemts). Runātājs bija skeptiski noskaņots par valsts mežu jēdzienu, kas, viņaprāt, attiecas tikai uz teritorijām, kuras vairs netiek apsaimniekotas kā meži.
“Visvieglākais veids, kā novest procesu no pareizā ceļa, ir teikt, ka tas, kas šodien netiek cirsts, netiks cirsts,” atzina P. Pavlačiks. Pēc dabas pētnieka domām, teritoriju izveidei nevajadzētu būt Valsts mežu, kuru sociālā uzticamība pašlaik esot “tuvu nullei”, rokās. “Dominē cerības, ka ministrija būs procesa saimnieks, kurā piedalīsies LP, bet ne dominējošais. Tehniski sarežģīts posms būs atbrīvojuma kritēriju ieviešana (...). Tomēr ir jārīkojas ātri, ātrāk par meža apsaimniekošanas plānu aktualizēšanas perspektīvu, jo dominē sajūta, ka mēs zaudējam vērtības, kuras vēlamies aizsargāt,” sacīja runātājs.
“Lai reforma kļūtu pastāvīga, nepieciešams jauns Meža likums, bet arī grozījumi rīkojumos par labas meža apsaimniekošanas prakses prasībām, meža apsaimniekošanu un aizsargmežiem, kā arī apsaimniekošanas, mežkopības un meža aizsardzības instrukcijās, slikti risinājumi būtu atstāt procesu iekšējai īstenošanai Valsts mežos vai nodot lēmumu pieņemšanu provinču pašpārvaldēm, kuru kompetencē nav dabas aizsardzības jomas,” secināja Pāvels Pavlačiks.
Vēl šā gada 22. aprīlī, pēc Padomes pirmās dienas, NVO publicēja kopīgu priekšlikumu “stiprināt dabiski vērtīgo un sabiedriski nozīmīgo mežu aizsardzību, paredzot no mežizstrādes izslēgt vismaz 20% mežu”. Virkne organizāciju, piemēram, Pracownia na rzecz Wszystkich Istot, Ogólnopolskie Towarzystwo Ochrony Ptaków, Frank Bold Foundation un Wild Carpathians Initiative ir parakstījušas ceļveža projektu, kurā ir apspriesti arī dabas un sociālās vērtības novērtēšanas kritēriji un noteikumi aizsargājamo teritoriju noteikšanai.