Latvijai jāspēj aizstāvēt savas intereses visos līmeņos, jo īpaši ES struktūrās, vienlaikus nepakļaujoties populistiskiem solījumiem par labāku dzīvi bez jelkādām garantijām, intervijā Mārim Ķirsonam pauž LTRK Zemes izmantošanas komitejas priekšsēdētājs un Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs Māris Liopa

Kāda ir pašreizējā situācija valstī?

Miglaina. Tādu to padara vairāku faktoru vienlaicīga mijiedarbība. Enerģētiskā krīze piespiedusi visus ļoti straujā tempā īstenot diversifikāciju – vai nu mainīt dabasgāzes un naftas (arī degvielas) piegāžu ķēdes, vai arī īstenot energoneatkarības pasākumus, kuros būtiska nozīme ir atjaunojamajiem resursiem. Protams, saules paneļu parkus var salīdzinoši ātri uzbūvēt un nodot ekspluatācijā, sarežģītāk ir ar vēja parkiem.

Pašreizējie apstākļi spiež būtiski saīsināt atļauju izsniegšanas termiņus, lai attiecīgās stacijas varētu izveidot pēc iespējas ātrāk un tās sāktu ražot tik ļoti nepieciešamo elektroenerģiju, kuras maksimālie cenu griesti 4 eiro/kWh šokēja pašmāju ražotājus un arī iedzīvotājus, kuri elektrību iegādājās par NordPool biržas cenām. Jāņem vērā, ka pēc šī savdabīgā rekorda sasniegšanas NordPool birža ir paaugstinājusi maksimālo cenu griestus jau līdz 5000 €/MWh līdzšinējo €4000 vietā. Daudzi energoietilpīgi ražotāji pie elektroenerģijas cenas 4 €/kWh bija spiesti būt dīkstāvē, jo šāda cena sagrauj konkurētspēju un līdz ar to rodas jautājumi par uzņēmumu ilgtspējību, kas nozīmē arī jautājumu par darba vietām ne tikai šajos uzņēmumos, bet arī tajos, kuri šīm kompānijām sniedz pakalpojumus un piegādā izejvielas. Var jau gudri spriedelēt, ka visiem līdzīga situācija, taču tā nav patiesība, jo ne Somijā, ne Polijā un pat ne Vācijā šādu elektrības cenu nebija.

Varu tikai atgādināt paradoksālo situāciju, ka vismaz pāris vēja parku projektu īstenošana Latvijā ir apzinātas vai neapzinātas rīcības dēļ būtiski – par vairākiem gadiem – iekavēta. Diemžēl, tikpat dīvaina ir situācija ar tradicionālajiem atjaunojamajiem resursiem un to izmantošanu, pareizāk sakot, to plašāku izmantošanu. Koksne, dedzināmā kūdra un pat atkritumi ir resursi, kurus izmantojot, Latvija var palielināt energoneatkarību tieši siltumapgādē. Lai šos resursus izmantotu, nepieciešama lēmumu pieņēmēju vēlme šos plānus reāli īstenot, bet dzīvē ir kārtējā procedūra, kuras rezultātā šajā ziemā pāreju no gāzes uz šķeldu spēs īstenot tikai daži uzņēmumi, kuri paši par to cīnās.

Piemēram, enerģētiskā kūdra ir būtisks, tradicionāli izmantots vietējais energoresurss, kas var sekmēt Latvijas enerģētisko drošību un neatkarību, kā arī atteikšanos no Krievijas gāzes. Vēl jo vairāk, ja dedzināmās kūdras ieguve nesamazina lauksaimniecībā izmantojamās kūdras un no tās gatavoto substrātu ražošanas apjomus. Somija jau pavasarī paziņoja par papildu dedzināmās kūdras ieguves apjomiem, lai nodrošinātos pret iespējamo kurināmā trūkumu, kā arī minimizētu kurināmā cenu pieaugumu. Arī Latvijai nešaubīgi bija jāizmanto kaimiņvalstu pieredze. Lai dedzināmo kūdru atkal varētu izmantot Latvijā, nepieciešamas izmaiņas enerģētikas likumā, kā arī dabas resursu nodokļa likumā, tādējādi novēršot situāciju, ka siltumapgādes uzņēmumiem, kuri izmantos dedzināmo kūdru, būtu vēl jāpērk CO₂ emisiju kvotas, jo pašlaik kūdra – kaut arī tas ir lēni atjaunojošamies energoresurss – tiek pielīdzināta akmeņoglēm. Paradoksāli, ka situācijā, kad Latvijā briest enerģētiskā krīze, Saeimas deputātu vairākums šo ideju vienkārši noraida. Protams, ne visi centralizētās siltumapgādes uzņēmumi tīri tehnoloģiski var izmantot kūdru kā energoresursu un šīs problēmas risināšanai nepieciešami kapitālieguldījumi. Pēc zinātnieku aplēsēm, Latvijā ik gadu iespējams iegūt līdz pat 700 000 t enerģētiskās kūdras, tā nodrošinot papildus divus miljonus MWh enerģijas. Vai šādas iespējas tiks izmantotas? To rādīs laiks. Tas būtu nonsenss, ja Latvijā iegūtu un eksportētu dedzināmo kūdru, piemēram, uz Igauniju, bet no tās Latvija importētu elektrību, kura būtu ražota no tās pašas eksportētās kūdras. Vēl jāņem vērā, ka kūdru tīrā veidā nededzina, bet veido maisījumu – 30% dedzināmās kūdras un 70% šķeldas. Šādi tiktu mazināts spiediens uz šķeldas pieprasījumu un cenām, kas pašreizējā situācijā ir vairāk nekā būtiski.

Nozīmīgs mūsu valsts resurss ir koksne, jo Latvija ir ar meža resursiem bagāta valsts un pašreizējos apstākļos šis resurss jāizmanto Latvijas enerģētiskās neatkarības stiprināšanai, jo īpaši, ja vairāk nekā pusi valsts teritorijas klāj meži, kuru platība turpina palielināties. Latvijas klimatiskie apstākļi un augsne nodrošina izcilus apstākļus mežsaimniecībai. Kā liecina mežzinātnes institūta “Silava” zinātnieku pētījumi, enerģijas apjoms, ko var iegūt no mazvērtīgākajiem koksnes sortimentiem un cirsmu atliekām, ir vērtējams 1,05-1,15 miljonu TJ apmērā. Piebildīšu, ka šeit nav ieskaitīts tas enerģijas apjoms, ko būtu iespējams iegūt no koksnes, kas atrodas ārpus meža, piemēram, grāvmalu apaugumos. Latvijā ir milzīgs pāraugušo, saimnieciski mazvērtīgo koku sugu audžu apjoms, piemēram, pieaugušu un pāraugušu baltalkšņu audzēs atrodas apmēram 23 miljoni m³ koksnes. Ļoti augstās dedzināmās koksnes cenas ir labs stimuls, lai mežu īpašnieki cirstu pārstrādē maz pieprasītu koku audzes, piemēram, baltalkšņus, pāraugušas apses, no kuriem nekas cits, vien malka, nav iegūstams. Koksnes, jo īpaši kurināmās, deficīts pašlaik vērojams daudzās Eiropas valstīs, tāpēc spiediens uz šo resursu ir un būs pietiekami liels ar augstām cenām.

Valdība taču mainīja koku ciršanas nosacījumus!

Jā, šie ārējie apstākļi pārliecināja valdību par ciršanas caurmēra izmaiņām, pret kurām ļoti kategoriski iestājās tā dēvētie “dabas draugi”, biedējot sabiedrību ar to, ka “viss tiks nocirsts”. Ciršana pēc caurmēra nav atļauta nevienā aizsargājamā teritorijā, t. sk., Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā, kas aizņem lielu teritoriju.

Vienlaikus gribu cerēt, ka vārdos aktīvie “dabas draugi” nejauši nav pie mums sekmīgi strādājošās meža nozares ārvalstu konkurentu atbalstītāji, jo Latvijas uzņēmēji konkurē ar Somijas, Igaunijas, Zviedrijas ražotājiem. Latvijā mežsaimniecības regulācija (kad un ko drīkst darīt savā īpašumā) valsts līmenī ir ļoti strikta. Salīdzinot, mūsu tiešajiem un tuvākajiem konkurentiem Skandināvijā šādu īpašu valsts prasību, kad un ko drīkst darīt savā mežā, nav. Piemēram, Somijā nav koku ciršanas diametra vai vecuma ierobežojuma, vienīgais nosacījums – izcirstās platības jāatjauno. Citiem vārdiem – Somijā mežu īpašnieks var cirst, kad vēlas. Arī Zviedrijā nav koku ciršanas diametra ierobežojuma un kokus drīkst zāģēt no 45, 50, 60, 65, 70, 80, 90 gadu vecuma atkarībā no augšanas apstākļiem. Vienīgā valsts, kurā pastāv koku ciršanas diametra ierobežojums, ir Igaunija.

Ar minētajām atšķirībām izskaidrojams ievērojamais atmirušās koksnes apjoms Latvijas mežos, un, vērtējot tās (atmirušās koksnes) daudzumu, esam starp Eiropas Savienības līderiem. Latvijas mežos sapūst vismaz 1,3-2 miljardi eiro, pašreizējās cenās, iespējams, pat 2-5 miljardi eiro, kaut arī sapūšanai mežos pamestā koksne var kalpot par resursu gan enerģētikā, gan kokrūpniecībā. Vienlaikus mežiem bagātajās kaimiņvalstīs, kas ir Latvijas konkurentes,– Somijā un Zviedrijā – atmirušās koksnes daudzums uz vienu hektāru ir trīs līdz teju piecas reizes mazāks. Latvija ir ļoti bagāta valsts, ja tās mežos netiek izmantota un atstāta sapūšanai koksne 64,3 miljonu m³ apmērā. Mežu monitoringa dati rāda, ka 11 gados Latvijā sapūdēts iespaidīgs koksnes daudzums. Kokam no meža ir tikai divi iespējamie ceļi: viens – kļūt par galdu, krēslu vai citu koksnes izstrādājumu, kurš piesaistījis oglekli, otrs – vējā lauzti vai citādi bojāti koki tiek atstāti mežā, laika gaitā tie sadalās un emitē oglekli atmosfērā.

Pašlaik koksnes deficītu izjūt Polijā. Jau pirms Krievijai un Baltkrievijai noteiktajām sankcijām Eiropā bija jūtams koksnes produkcijas deficīts, kuru sedza ar piegādēm no Āzijas un Dienvidamerikas, kur, starp citu, mežu platības atšķirībā no Eiropas samazinājās. Loģisks ir jautājums, ar kādiem resursiem un no kurām valstīm šo koksnes deficītu Eiropā novērsīs, jo īpaši, ja aizsargājamo teritoriju platība pieaugs. Proti, ir prasība par vismaz 30% sauszemes un 30% jūras teritorijas atrašanos stingrā aizsardzībā un šādā režīmā aizsargāt vismaz trešdaļu no ES aizsargājamajām teritorijām, tostarp visus ES pirmatnējos un senos mežus. Nav gan skaidrs, kā šos uzdevumus izpildīt.

Latvijā aizsargājamās platības, ieskaitot Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu, ir tikai 18%, nu vajag 30%. Kur “ņemt” trūkstošos 12%, nav skaidrs. Ja mums ir tik daudz Eiropas nozīmes dabas vērtību, būtu tikai loģiski, ja finansējums (kompensācijas) par to aizsardzību nāktu no ES maka, nevis tikai un vienīgi Latvijas valsts paknapā budžeta.

Vēl no valdības tiek gaidīts lēmums saistībā ar iegūtajiem Eiropas nozīmes biotopu kartēšanas (kas Latvijā tiek saukta par dabas skaitīšanu) rezultātiem. Dabas skaitītāji savam darbam kā pamatu izmanto Eiropas nozīmes bioptopu rokasgrāmatu, kurā ietvertās pazīmes varētu atbilst ar mežiem saistīto biotopu iespējamajai platībai aptuveni 345 000 ha platībā. Ja patiešām šādas platības tiek izņemtas no saimnieciskās darbības aprites, šim solim būs ietekme ne tikai uz mežsaimniecību un kokapstrādi, bet uz visu tautsaimniecību, darba vietām ne tikai meža nozarē, bet arī ar to saistītajiem pakalpojumu sniedzējiem un, protams, ietekmēs arī nodokļu nomaksu, darba vietas reģionos utt. Bez sociāli ekonomiskās ietekmes novērtējuma (kā tika solīts 2015. gadā) nekādi lēmumi par papildu biotopu platību noteikšanu nav nedz skatāmi, nedz vērtējami. Ik pa brīdim skan paziņojumi par to, ka biotopu kvalitāte ir pasliktinājusies, bet nav atbilžu, kāpēc tā ir noticis – cilvēka darbības vai tomēr “mātes dabas” rīcības rezultātā. Bieži vien tiek lietotas vispārīgas frāzes, bet realitāte ir cita.

Vai ES iestādēs top jauni dokumentu projekti, kuri varētu skart arī zemes lietošanas nozares Latvijā?

Eiropas zaļais kurss ir tikai tāds, tēlaini sakot, ietvars, jo dažādas prasības un attiecīgie dokumentu projekti ir dažādās tapšanas stadijās.

Piemēram, ES zaļais kurss skar arī atjaunojamo energoresursu direktīvu – un koksnes biomasu (kura izmantojama citu koksnes produktu radīšanai) piedāvāts izņemt no atjaunojamās biomasas enerģijas saraksta. Tas nozīmē, ka dedzināšanai varēs izmantot tikai to koksnes šķeldu (arī kokskaidu granulas), kas iegūta pārstrādes procesā – zāģējot, ēvelējot, nevis no koksnes, kuru var izmantot citu koksnes produktu ražošanai. Tādējādi Latvija no trešās lielākās kokskaidu granulu ražošanas lielvalsts atgriezīsies 20 gadus senā pagātnē. Lielajās pilsētās vairs nedrīkstēs kurināt ar malku, jo tas kaitējot gaisa kvalitātei. Dīvaini, meži klāj 52% Latvijas teritorijas, bet ar malku kurināt nedrīkstēs. Kas var būt lielāka energodrošība, ja ne pašam sava krāsns un kurināmais? Latvijai šāda dokumenta projekta tālākā virzība un vēl jo vairāk pieņemšana ir jābloķē!

Modelējot prognozēto ES normatīvo aktu potenciāli noteikto ierobežojumu ietekmi, zinātnieki secinājuši, ka Latvijā sagaidāma ievērojama mežizstrādes apjoma samazināšanās pat par 3-4 miljoniem kubikmetru gadā (pēdējos gados Latvijā šie apjomi bija 12-13 miljonu kubikmetru robežās). Pēc aptuvenām aplēsēm, tas ietekmēs Latvijas koksnes izstrādājumu eksportu – samazinot to par apmēram 800 miljoniem eiro (pēc pašreizējam cenām ap 1,5 miljardiem eiro) gadā (apmēram trešdaļa no 2020. gada eksporta – 2,59 miljardiem eiro) – un zaudējot apmēram 14 000 darba vietu. Vai tiešām šie būtiskie jautājumi kādam šķiet mazsvarīgi? Turklāt izskan iniciatīvas ne tikai samazināt koksnes ciršanas apjomus, bet to pat pārtraukt. Ja koksnes ieguve tiek samazināta vai – vēl vairāk – pārtraukta, jājautā, ar ko tiks ražots siltums un ne tikai Latvijā vai Somijā un Zviedrijā vien, bet arī Vācijā un Nīderlandē, kas ir vienas no lielākajām Latvijā ražoto kokskaidu granulu patērētājām.

ES zaļais kurss skars arī lauksaimniekus. No patērētāja skatpunkta tas pat varētu būt pievilcīgāk – mazāk izmešu, veselīgāka (ar mazāk vai pilnībā bez minerālmēsliem un augu aizsardzības līdzekļiem audzēta) pārtika. Tai pašā laikā šai “skaistajā nākotnē” ir ļoti daudz neatbildētu jautājumu. Piemēram, skan vēlme par apmēram 20% samazināt mēslojuma lietošanu, līdzās ir otrs mērķis par apmēram 50% samazināt augu aizsardzības līdzekļu izmantošanu. Tas nozīmē arī mazāku iegūto ražu un intensīvāku augsnes mehānisko apstrādi, vēl ir klimata neitralitātes politika, kura prasa lauksaimniekiem virzīties uz iespējami mazāku augsnes apstrādi un mazākām siltumnīcefekta gāzu emisijām. CO₂ izmešu un augu aizsardzības līdzekļu izmantošanas samazināšana lauksaimniecībā, visticamāk, nozīmēs ievērojami augstākas pārtikas cenas. Nav zināms (jo nav aprēķināts), vai Latvijas iedzīvotāju ienākumi tos ļaus iegādāties. Vai piena un gaļas lopkopību no ES “pārcelsim” uz citu valsti, kura nav ES dalībvalsts un kurai nav jāievēro ES uzstādījumi par klimata neitralitāti un augu aizsardzības līdzekļu un minerālmēslu lietošanas ierobežojumiem? Faktiski šāda kārtība ir stimuls lauksaimniecisko ražošanu no ES pārcelt uz citurieni. Tā ir bīstama tendence, jo tai līdzi nāk jautājums par nodarbinātību reģionos, nodokļu maksājumiem un iztiku (ienākumiem), kā arī pārtikas piegāžu drošību.

Tāpēc Eiropā jāpanāk situācija, lai visiem noteikta produkta ražotājiem tiktu izvirzītas vienādas prasības un vienādi ierobežojumi (ja tie nepieciešami), tā novēršot negodīgu konkurenci. Piemēram, ES strādājošie ir spiesti pakļauties augstākām prasībām un stingrākiem aizliegumiem, salīdzinot ar trešo valstu konkurentiem, kas minēto iemeslu dēļ kļūtu konkurētspējīgāki.

Ceru, ka neatkārtosim neko līdzīgu kā Šrilanka, kura šajā ziemā pārtrauca bioloģiskās lauksaimniecības eksperimentu. Proti, šīs valsts prezidents 2019. gada vēlēšanu kampaņā solīja, ka valsts lauksaimnieki 10 gadu laikā pāries uz bioloģisko lauksaimniecību. Pagājušā gada aprīlī valdība šo solījumu izpildīja, visā valstī ieviešot sintētisko mēslošanas līdzekļu un pesticīdu importa un lietošanas aizliegumu, uzdodot diviem miljoniem valsts lauksaimnieku pāriet uz bioloģisko lauksaimniecību.

Rezultāts bija ļoti ātrs un skarbs. Pretēji apgalvojumiem, ka ar bioloģiskajām metodēm var iegūt ražas, kas ir salīdzināmas ar tradicionālo lauksaimniecību, rīsu ražošana valstī jau pirmajos sešos mēnešos samazinājās par 20%. Šrilanka, kas ilgu laiku bija pašpietiekama rīsu ražošanā, bija spiesta importēt rīsus par 450 miljoniem ASV dolāru pat tad, kad rīsu cenas vietējā tirgū pieauga par aptuveni 50%. Aizliegums izpostīja arī tējas, kas ir Šrilankas galvenā eksporta prece, ražošanu. Tiek lēsts, ka tējas ražošanas samazināšanās vien radījusi ekonomiskos zaudējumus 425 miljonu ASV dolāru apmērā.

Vēl Jaunzēlande ziņo par plānu aplikt ar nodokli govju un aitu radītās emisijas, tikai nav skaidrs, kādas būs šo dzīvnieku produktu cenas un kurš tos varēs atļauties iegādāties.

Ko darīt?

Stāstīt, ko nozīmē konkrēti pasākumi, kāda būs to ietekme un sekas. Savukārt Latvijas vadītājiem – aizstāvēt mūsu valstī dzīvojošo un jo īpaši strādājošo tiesības, aizsargājot arī savus nodokļu maksātājus un darba vietas. Valsts vadītājiem, asociāciju vadītajiem, uzņēmējiem un ikvienam iedzīvotājam jāseko tam, kas notiek un kas tiek sacerēts Eiropas Savienības struktūrās un kabinetos, vienlaikus valsts vadītājiem nav jābaidās nesaskaņot vai izmantot veto tiesības tiem dokumentu projektiem, kuri ir pret Latvijas interesēm.

Jebkurā gadījumā pašreizējos apstākļos koksnes un kūdras resursi ir lieliska rezerve Latvijai, tikai tos ir jāspēj izmantot mūsu pašu labklājībai, nevis tikai un vienīgi dabai, jo īpaši, ja daudzās tā dēvētajās vecajās, ekonomiski attīstītajās Eiropas valstīs bioloģiskā daudzveidība būtiski atpaliek no Latvijā esošās. Tātad nevis pie mums ir kaut kas jāierobežo vai jānosaka jaunas aizsargājamās teritorijas, likvidējot vai būtiski ierobežojot saimniecisko darbību un samazinot darba vietas reģionos, bet tas būtu nepieciešams valstīs, kurās ir bioloģiskās daudzveidības nabadzība.

Eiropas zaļais kurss būtībā prasa, lai meži piesaistītu CO₂ un ražotu skābekli, kas nozīmē prioritāti jaunaudzēm. Kāpēc? Tāpēc, ka jaunaudzes CO₂ piesaista, savukārt vecās audzes, pūstot, to ģenerē. Tas nozīmē, ka vecie meži (kas nav aizsargājami) būtu izstrādājami un stādāmi jauni. Daudz ieguvumu: mežu īpašniekiem – ienākumi, mežizstrādātājiem – darbs un koksnes pārvadātājiem, kokrūpniekiem – izejviela produktu ražošanai, darba vietas, nodokļi, arī CO₂ piesaiste. Realitātē redzam, ka daļa sabiedrības neslēpti protestē pret vecu mežu ciršanu, kaut arī tas rada darba vietas, nodokļus, eksportspējīgu produkciju, palielina energodrošību. Vēl paradoksālāk tas izskatās, ja zināms, ka, salīdzinot ar koksnes pieaugumu, Latvijā ik gadu cērt ievērojamai mazāk. Koksne mums krājas zaļajā noliktavā, kur liela daļa vienkārši sapūs bez jebkāda ekonomiska vai sociāla ieguvuma Latvijā dzīvojošajiem.

Īpaši uzmanīgi jāizturas pret jautājumiem, kuri skar lauksaimnieku darbu, jo tā nav tikai šīs jomas problēma vien, bet ietekmēs itin visus patērētājus. Proti, pirms kāda laika tika organizēti pasākumi pret dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanu uzturā. Daudzi cilvēki to uzskatīja par labu, šķiet, nepadomājot un nesaprotot, ka dzīvnieku izcelsmes produkti ir arī piens, krējums, sviests, siers, biezpiens un olas. Šaubos, vai sabiedrības vairākumam ir izpratne, kādi izskatās pārtikas veikalu plaukti bez dzīvnieku izcelsmes produktiem. Būtu lietderīgi cilvēkiem “atvērt acis”, konkrēti paskaidrojot, ko tas nozīmē. Kad šādu akciju rīkos nākamreiz, nepieciešams vienoties ar pārtikas veikaliem – attiecīgajā dienā dzīvnieku izcelsmes produkcijas pārdošanā nav. Nav gaļas, zivju un to izstrādājumu, nav piena, krējuma, sviesta, siera, biezpiena un olu. Nav! Tas ir jāstāsta un jāsaprot ikvienam patērētājam un valsts vadītājiem jo īpaši.
Intervijas pirmpublicējums laikraksta “Diena” 2022. gada 31. augusta numurā